Jānis Iesalnieks, Nacionālās apvienības valdes loceklis

„Bēgļi”. Pēdējā laikā daudz tiek locīts šis vārds, lai gan patiesībā ir runa par pārsvarā jauniem vīriešiem spēka gados, kas pametuši savas ģimenes kaut kur Āfrikā vai Tuvajos Austrumos un, cilvēku tirgotājiem samaksājot vairākus tūkstošus dolāru, devušies labākas dzīves meklējumos uz bagāto Eiropu. Un Eiropu viņi sasniedz… miljoniem. Mērķa valsti viņi izvēlas ļoti pragmatiski – kur dāsnāki sociālie pabalsti un lielāka viņu jau agrāk atbraukušo tautiešu kopiena. Tad arī var saukt līdzi savu dzimtenē palikušo ģimeni. Tas, protams, izraisa spriedzi Rietumeiropas valstu sabiedrībās, tāpēc nu ir dzimis plāns – vienmērīgi sadalīt imigrantu masu pa visu Eiropas Savienību. Arī Latvijas valdības vairākums (Nacionālajai apvienībai balsojot Pret) ir piekritis daļu imigrantu uzņemt Latvijā… pagaidām 250.

Skaitlis it kā nav liels un skaidrs, ka šie cilvēki paši par sevi neapdraud Latvijas identitāti. Taču šim lēmumam ir daudz lielāka – precedenta nozīme. Ja šoreiz, Eiropas līderiem lemjot par imigrantu pārdali, netiek ņemts vērā Latvijas īpašais, vēsturiskās traģēdijas radītais stāvoklis (Eiropā zemākais pamatnācijas īpatsvars – tikai 63%), tad nākamreiz tas ne tik netiks ņemts vērā. Jo pie Eiropas vārtiem rindā stāv miljoniem migrantu. Tikai lētticīgie var noticēt apgalvojumiem, ka ar nepilnu 55 tūkstošu migrantu „pārdali” viss beigsies. Nē,

tādu „kvotu” būs vēl un vēl un tās kļūs aizvien apjomīgākas.

Kā publiski atzinis iekšlietu ministrs, jau „piešķirtie” 250 visticamāk pārvērtīsies lielākā skaitlī, jo starptautiskās normas paredz tiesības uz ģimenes apvienošanu [1]… Un ģimenes viņiem mēdz būt lielas.

Viena no Eiropas „pirmrindniecēm” imigrantu uzņemšanā ir Zviedrija. 2014. gadā Zviedrija uzņēma 127 tūkstošus jaunu imigrantu (pamatā no Sīrijas, Eritrejas, Somālijas, Afganistānas un Irākas), bet šajā gadā valstī piedzima tikai 115 tūkstoši bērnu [2], no kuriem aptuveni trešā daļa – imigrantu ģimenēs. Tajā pašā laikā vairāki desmiti tūkstoši zviedru pameta Zviedriju. Nav jābūt demogrāfam, lai nojaustu, kur šis process, ja netiks koriģēts, novedīs Zviedriju pēc paaudzes… Zviedrijas vairs nebūs. Precīzāk sakot – būs valstisks veidojums ar nosaukumu „Zviedrija”, bet Zviedrijas nebūs. Un tas pats notiks ar Latviju, ja pakļausimies Eiropas spiedienam uzņemt lielu skaitu migrantu.

Īsi pirms Otrā pasaules kara Hitlera vadītā Vācija un Staļina vadītā Padomju Savienība sadalīja Austrumeiropu ietekmes sfērās. Pēc kara Rietumu lielvalstis faktiski akceptēja šo sistēmu un Latvija nonāca Padomju Savienības sastāvā. Tūkstošiem partizānu mira Latvijas mežos, veltīgi gaidot Rietumu palīdzību. Tā nenāca, jo mēs jau bijām atdoti. Rezultātā latviešu tauta vissmagāk cieta no padomju kolonizācijas politikas. Okupācija dramatiski izmainīja Latvijas etnisko sastāvu. Ja pirms kara latvieši Latvijā bija virs 80%, tad 1989. gadā tie savā zemē bija teju jau kļuvuši par minoritāti.

Latvijas lielākajās pilsētās latvieši vēl tagad ir minoritāte. Nevienā Eiropas valstī situācija pamattautai nav tik dramatiska.

Un tagad tā pati Vācija, kas gandrīz pilnībā iznīcināja ebreju tautības Latvijas pilsoņus un līdzvainīga Latvijas okupācijā un kolonizācijā, nekaunas uzstāt, lai mēs uzņemam pie sevis vēl vairāk imigrantu no mums svešām zemēm. Lai mēs „solidāri” uzņemamies „atbildību” par Eiropas koloniālo lielvaru pagātnes kļūdām, kas lielā mērā ir pie vainas tam, ka šodien lielā daļā Āfrikas un Tuvo Austrumu valda nabadzība un atpalicība un šo reģionu iedzīvotāji tīri cilvēcīgi meklē labāku dzīvi Eiropā.

Eiropas lielvalstis izsūca šo reģionu resursus, bet rēķinu piestāda mums – kas paši esam bijuši paverdzināti.

Kā teica Veidenbaums: „Virs zemes nav taisnības, dūrei tik spēks.”

Mēs, protams, varam bezspēcībā nolaist rokas, sakot, ka viss jau ir izlemts bez mums… Un sagaidīt brīdi, kad latvieši patiešām kļūs par minoritāti savā zemē. Bet mēs arī varam rīkoties citādi, aktīvi paužot savu nostāju un tādējādi varbūt panākot valdības nostājas maiņu. Viena no tuvākajām iespējām – 4. augustā 18:00 atnākt pie Ministru kabineta uz protesta akciju pret imigrantu izmitināšanu Latvijā. Aicinu nebūt kūtriem un savu bērnu nākotnes vārdā neklusēt. Jo šobrīd, gluži kā Atmodas laikā, izšķiras Latvijas liktenis!

Mūsu bērniem būs jādzīvo tādā Latvijā, kādu mēs viņiem atstāsim. Tā ir liela atbildība.

 

[1] Iekšlietu ministrs R.Kozlovskis 2015. gada 27. jūlija televīzijas LNT vakara ziņās
[2] https://sweden.se/migration/#2014

Citi viedokļi par imigrantu kvotām:

Eiropas mēroga muļķošana (J.Dombrava, 27.jūlijs)

Jaunie “divdabji” – brīvprātīgās kvotas un apņemšanās bez pamatojuma(R.Kols, 21.jūlijs)

Latvijai nevar būt vienalga par bēgļu uzņemšanu (R.Zīle, 7.jūlijs)

Par bēgļiem jeb kur ir atvērtības robežas (R.Dzintars, 1.jūlijs)

Multikulturālisma Trojas zirgs (R.Zeltīts, 29.maijs)

NĒ – bēgļu kvotām (J.Dombrava, 28.maijs)