Jēzus laikā pasaule bija vēl skarbāka nekā tagad un patiesībā lielākā cīņa katram no mums jāizcīna nevis ar kādiem ārējiem ienaidniekiem, bet gan sevi pašu. Tā ir augsta pilotāža, ko sasniedz pavisam nedaudzi cilvēki: kad tava iekšpuse pilnībā sakrīt ar ārpusi, kad tev nekas nav jāslēpj. Tas ir mūsu lielais aicinājums – būt tiem, kas mēs esam. Neraugoties uz to, ka neesam perfekti, mēs varam darīt lielas, skaistas un labas lietas.

(Atziņas un fragmenti no intervijas ar mācītāju Juri Rubeni žurnālā “Sestdiena”, 2.-9. aprīlis, 2015.)

Patiesībā tas ir labs jautājums: vai dzīve burzmā ir aktīvāka par tādu, kurā tu satiec mazāk cilvēku? Varbūt burzma mums tikai rada ilūziju, ka mēs dzīvojam ļoti aktīvi.

***

Šajā dzīvē svarīgākās mācības var nodot tikai saiknē “cilvēks cilvēkam”, nekāds ekrāns vai papīrs to nevarēs izdarīt.

***

Es domāju, ka arī mūsdienās Jēzus būtu gatavs sagraut daudzu cilvēku klišejiskos uzskatus par Dievu. Un pirmkārt tieši ticīgu cilvēku klišejas.

***

Mūsu sabiedrībā ir ļoti daudz cilvēku, kas meklē garīgumu, atbildes uz savas dzīves lielajiem jautājumiem.

***

Patiesībā krīze ir labs katalizators, jo parāda, cik dzīvotspējīgs ir tavs līdzšinējais pasaules uzskats. Krīze ir kā vētra, kas parāda, cik stabila ir mūsu uzbūvētā māja.

***

Kļūdās visi, arī tu, pasaulē nav ideālu cilvēku. Tas ir izejas punkts, bet īstais jautājums ir par to, ko mēs iesākam ar savām kļūdām. Šīs kļūdas var kalpot par izejmateriālu, lai izveidotu kaut ko labāku, vērtīgāku.

***

Cilvēkam ir jāmācās iepazīt sevi, satikt sevi. Un pirmais solis, lai tavā dzīvē ienāktu pārmaiņas, ir iemācīties satikt sevi. To var izdarīt, kļūstot uzmanīgam, vērīgam pret sevi. Citus mēs redzam ļoti labi, tādēļ nav grūti mācīt citiem dzīvot un stāstīt, ko viņiem vajadzētu mainīt savā dzīvē. Taču, ja tu vēlies mainīt pasauli, tad sāc ar to tuvāko pasaules gabaliņu, ar sevi pašu.

***

Klikšķis notiek brīdī, kad tu saproti: viss tomēr nav ārpusē, ir arī kāda zvaigzne iekšpusē. Cilvēks nonāk punktā, kad viņam vairs nepietiek ar to, kas darīts līdz šim.

***

Dzīves vidū tu arvien vairāk sāc saprast, ka ar fasādes uzkopšanu ir par maz. Pagrieziena punkts pienāk brīdī, kad tu saproti: galvenais nav tas, ko citi par mani domā, bet gan tas, kas es patiesībā esmu.

***

Krusta nešana māca uzdrīkstēties pieņemt likteni kā kaut ko labu, kā tieši man pašūtu uzvalku vai kleitu. Tas ir ceļš kā kļūt par autentisku cilvēku.

***

Katram cilvēkam, protams, jābūt gatavam veikt konkrētus uzdevumus savas valsts, sabiedrības labā un uzņemties par to atbildību. Taču viena no atbildības formām ir arī atbildīgi izvērtēt savu piemērotību vienai vai otrai pozīcijai.

***

Ja es kā cilvēks nekādā formā neesmu gatavs piedalīties savas valsts dzīves veidošanā – pat nevaru piecelt savu pēcpusi un aiziet iemest biļetenu vēlēšanu urnā -, tad gan man jātur mute ciet visos valsts dzīves jautājumos. Bet vienkārši sēdēt pie televizora, kritizēt visu, pašam pat pirkstu nepakustinot, lai mainītu savas valsts dzīvi – tas ir briesmīgi, tad tev vispār nav nekādu tiesību kaut ko kritizēt.

***

Jēzus parāda, ka problēma nav “romiešos”, problēma ir mūsos. Tāpēc, ja mūsos nenotiek pārmaiņas, riskējam, ka liela daļa cilvēku neiziet cauri zināmai attīstībai un mēs nekļūstam nobrieduši kā personības. Un lielākoties nenobriedušiem cilvēkiem par saviem vadītājiem gribas redzēt tieši tikpat nenobriedušas personības, kā viņi paši. Tā visi galu galā iestrēgst tādā nenobriedušā fāzē. Domāju, ir svarīgi pašiem saredzēt to baļķi savā acī, to stagnāciju, kas ir mūsos, pirms steidzam citus kritizēt.

***

Egocentriski cilvēki var runāt vienā valodā, bet viņi vairs nedzird viens otru.

***

Ieskatīšanās sevī ir efektīvākais veids egocentriskuma mazināšanai. Kad ieraugi to, maigi izsakoties, lielo darbalauku sevī, kļūsti daudz mierīgāks, līdzsvarotāks, izprotošāks. Saproti: cik daudz problēmu ir manī, man vairs nav laika skatīties un bakstīt citu dzīvē.

***

Tāpēc ir jāaug, lai no jauna skatupunkta mācītos saskatīt, ko īsti Jēzus mēģina pateikt.

***

Ko nozīmē gatavoties karam? Ekstrēmai situācijai labāk sagatavoti ir garīgi līdzsvaroti cilvēki. Tādēļ stāsts ir par mūsu iekšējo satvaru, par iekšējo pārliecību, par apņēmību šo valsti mīlēt un sevi ar to identificēt. Tā ir attieksme pret savu valsti, par savu valsti kā vērtību. Arī par citu cilvēku pieņemšanu. Par to, ka mēs mācāmies iekļaut un padarīt par draugiem visus, ko vien varam. Tādēļ katrs, vienalga, sētnieks vai smalka darba darītājs, var sev pajautāt: cik daudz citu kopienu cilvēku tu esi padarījis par draugiem? Tā ir robežu pārkāpšana. Šis ir laiks, kurā mums īpaši vajadzētu domāt, lai visi cilvēki, kas dzīvo Latvijā, te varētu justies labi un savstarpēji pieņemti.

***

Jāsaprot, ka sava valsts tomēr ir ekskluzīva iespēja. Pasaulē tāda ir tikai kādām 200 tautām no daudziem tūkstošiem. XXI gadsimtā etniska valsts ir “baigā ekstra”.

***

Pie līdzsvarotas cilvēka dzīves pieder tas, ka tev jāmācās atrast un dažkārt pat izkarot kvalitatīvu laiku savas dzīves apcerei, pārdomām par dzīvi un vērībai pret sevi un esību. Neapstājoties tu nevari saprast pasauli. Neuzskatu, ka cilvēka pienākums ir vienmēr būt sasniedzamam. Šis ir ļoti labs laiks izaugsmei un attīstībai. Mēs vienmēr varam par daudz ko sūdzēties un atrast iemeslus, kādēļ viss ir slikti. Bet īstenībā jau dzīve ir skaista, un tajā ir ļoti daudz skaistu lietu.

***

Manuprāt, karogs ir tāda vienotības zīme.