„Es esmu ceļš, patiesība un dzīvība.” (Jāņa 14:6)                                               

Ingūna Rībena: Tikumības rēgs pār Latviju

Ingunaribena.lv

Ingūna Rībena, 12. Saeimas deputāte, saeimas debašu laikā saistībā ar likumprojektu „Grozījumi Izglītības likumā”.

Godīgi sakot, es nebūtu varējusi iedomāties, ka vienkāršais priekšlikums ierakstīt Izglītības likumā vārdu “tikumība” ar atsauci uz Satversmi, izraisīs tādu pretestības lēkmi publiskajā telpā. Kļūst tīri neomulīgi, redzot, cik neadekvāti un histēriski zināma mūsu sabiedrības daļa reaģē uz tādiem vārdiem kā tikumība un Satversme.

Kaut arī lielākie kliedzēji šoreiz nepārstāv sabiedrības lielāko daļu, es tomēr raudzīšu īsi atbildēt uz viņu trim galvenajiem argumentiem jeb, pareizāk sakot, gluži neargumentētajiem apvainojumiem.

Pirmkārt. Aiz piedāvātajiem grozījumiem kritiķiem rēgojas Kremlis un Putins. Organizācijas “Papardes zieds” vadītāja savā rakstā pat jautā: “Vai Krievijas propaganda tur savā pavadā Saeimas deputātus?” – Un viņa nav vienīgā, kas tā saka.

Atbildēšu tieši. Cienījamie likuma grozījumu kritiķi, atšķirībā no jums, man tikumības jēdziens nebūt nesaistās ar Kremli un Putinu. Man tas saistās ar Mozus baušļiem, ar Kristus evaņģēliju, ar latvju dainām, ar latviešu tautas dzīvesziņu, ar Latvijā gadsimtiem dzīvojušo vecticībnieku un pareizticīgo morālajām tradīcijām un ētiskajiem imperatīviem. Kremlis un Putins man nekādi nenāk prātā, domājot par tikumību.

Bet cienījamie oponenti gan staigā ļoti īsā Kremļa propagandas pavadā, ja vairs nespēj domāt un spriest ārpus paradigmas “sakām tikumība, domājam – Putins; sakām Putins, domājam – tikumība”. Ar saviem muļķīgajiem un tukšajiem pārmetumiem tie paši lej ūdeni uz Kremļa propagandas sudmalām, stiprinot ļaužu apziņā Putina globālās monopoltiesības uz tikumības aizstāvja lomu.

Pretstatījums “demokrātija vai tikumība; tikumība vai demokrātija” ir ļoti aplams, ļoti tendenciozs un ļoti bīstams. Un tie, kas to kultivē, patiesībā veicina cilvēkos apzinātas vai neapzinātas simpātijas pret Putinu un viņa režīmu.

Kāpēc jūs tā darāt? Tāpēc, ka tikumības vārds ir pazudis no jūsu aktīvās leksikas. Tāpēc, ka tikumības kategorija ir pazudusi no jūsu intelektuālā arsenāla. Tāpēc, ka  tikumības jēdziens jūsu apziņā vairs neeksistē ārpus seklu un banālu ideoloģisku asociāciju konteksta.

Otrkārt. Likuma grozījumu kritiķi publiski pauž neziņu par to, kurš tad nu būs tas noteicējs, kas ir tikumīgs un kas ne.

Noteicējs saskaņā ar Satversmi ir Latvijas tauta. Jo tikumība nav vis kādas šauras konspiratoru grupas sazvērestība, bet gan gadu simtos ilgstoša visas sabiedrības konvencija. Kas ir tikumīgs un kas ne – normālā sabiedrībā to zina katrs melnstrādnieks un katra trauku mazgātāja; izrādās, ka mūsu sabiedrībā to nezina pat virkne sabiedrisku darbinieku un publicistu.

Ja mēs, latvieši, 21. gadsimtā nesaprotam, kas īsti ir tikumība un kas nav, tad acīmredzot mēs pasaules vēstures gaitā kaut ko ļoti svarīgu esam palaiduši garām.

Kritizējot ierosinātos grozījumus, dažādi publicisti savā starpā ir tīri vai sarīkojuši sacensības – kam izdosies ierosināto likuma normu pārvērst lielākā absurdā. Saskaņā ar jauno likumu, lūk, varēšot aizliegt dažādas Lindgrēnes, Šekspīra, Blaumaņa grāmatas, dainas un pat bībeli. Kā draudīgs piemērs tiek minēts precedents, ka kaut kur Sibīrijā esot aizliegta grāmata par Karlsonu, kas dzīvo uz jumta.

Ja tīšām grib, tad par absurdu var pārvērst visu. Bet tas, ka kaut ko var pārvērst par absurdu, vēl nebūt nenozīmē, ka kāds to arī tiešām taisās darīt. Teiksim, ar dakšiņu principā var izdurt aci – ja grib; bet vai tāpēc mēs baidāmies sēsties ar godīgiem cilvēkiem pie viena pusdienu galda?

Absurds, gar ko tīksminoties šausminās ierosinājuma pretinieki, mīt nevis likumprojektam piedāvātajā ierosinājumā, bet gan pašu pretinieku paranojiskajā fantāzijā. Pašam ierosinājumam ar to maz sakara. Neba velti kritiķi labprāt min gadījumu ar Karlsonu Sibīrijā, bet gudri noklusē gadījumu liberālajā Zviedrijā, kur nesen gluži nopietni tika izteikts ierosinājums cenzēt tās pašas Lindgrēnes grāmatu par Pepiju Garzeķi, jo kādam tanī bija izdevies atrast rasistiskus motīvus. Piedodiet,  bet pret idiotiem neviens likums nekā nevar garantēt.

Un treškārt. No visiem pārmetumiem radikālākais ir tas, ka šis ierosinājums nozīmējot atgriešanos totalitārisma ērā. Tā ir mētāšanās ar skaļiem vārdiem. Bet, ja kādam tomēr ļoti gribas grozījumu sakarā piesaukt totalitārismu – lai notiek!

Piemēram, Hitlera Vācijā, atskaņojot Baha garīgo mūziku, vārdi Izraēls un Ābrahāms tika aizstāti ar citiem. Padomju Latvijā Emīla Dārziņa dziesmu izdevumā Poruka dzejolī Kristus vārds tika aizstāts ar kaut ko citu. Savukārt mūsdienu Latvijā pirms dažiem gadiem bērnudārza vadītāja zaudēja amatu tāpēc, ka bērniem pirms ēdienreizes bija mācīts sacīt: “Mūsu dienišķo maizi dodi mums šodien!”

Mūsdienu Zviedrijā dzimumu līdztiesības pedagoģijas ietvaros tiek paredzēts aizliegt bērnudārzos tradicionālās pasakas, to vietā liekot stāstus par viendzimuma vecākiem, nepilnām ģimenēm un bērnu adopciju, kā arī aizstāt vietniekvārdus viņš un viņa ar nekatras dzimtes vietniekvārdu.

Lūk, tās ir totalitārisma izpausmes, kuru radikalitātes un absurduma priekšā nobāl pat fašistiskie un komunistiskie režīmi. Brežņeva laikos tēvreize bija iekļauta literatūras mācību grāmatā 4. klasei, bet mūsdienu Latvijā par tēvreizes fragmenta mācīšanu bērniem bērnudārza vadītāja zaudē amatu.

Tai pašā laikā Latvijas skolās 4. klases skolniecēm (tātad desmitgadīgām meitenītēm) 1. septembrī tiek dalītas grāmatas, kurās meitenes tiek mācītas, piedodiet, masturbēt.

2011.gadā Latvijas Valsts izglītības un satura centrs, kas mūsu valstī ir atbildīgs par vispārējās izglītības saturu, piedalījās Eiropas Komisijas projektā “EURIALO”, kura ietvarā iznāca rokasgrāmata “Crowsing  diversity - teorētiski un praktiski ieteikumi, lai mazinātu diskrimināciju seksuālās orientācijas un etniskās piederības dēļ”.

Rokasgrāmata paredzēta skolotājiem, sociālajiem un veselības darbiniekiem darbam vidusskolās ar jauniešiem vecumā no 14 līdz 20 gadiem. Tanī skolotājiem iesaka likt skolēniem apzināties, ka seksualitātes uztvere viņiem ir ieaudzināta, ka homoseksualitāte, biseksualitāte u. c. veida seksualitātes ir “viens no iespējamiem rezultātiem personas normālā emocionālā attīstībā”; skolotājam vajadzētu “demonstrēt homoseksuālu seksualitāti kā dabīgu un pareizu veidu, izpaužot jūtas un dzīvojot kopā ar citiem”.

Skolotājiem tiek ieteikts, ka “seksualitāti vajadzētu pasniegt kā dažādu seksuālās orientācijas un identitātes veidu apkopojumu, kurā heteroseksualitāte un homoseksualitāte ir tikai divi no daudziem”, lai nepamudinātu “jauniešus uzskatīt, ka ir kāda “normāla” seksuālā orientācija un pārējās ir “nepareizas”".

Ja mūsu valsts izglītības satura veidotāji piedalās projektos, kuru mērķis ir mazināt heteroseksuālās kultūras ietekmi uz bērnu un jauniešu apziņu, tad jau cenzūras draudu ēna klājas ne tikai pār Šekspīru un Blaumani, bet praktiski pār visu mūsu klasisko literatūru, tāpēc ka tā savos pamatu pamatos pauž kristīgu tikumības izpratni, kurā viena vīrieša un vienas sievietes savienība ir vienīgais laulības modelis. Un te nu mūsu likuma grozījumi patiesībā ir domāti nevis tam, lai tradicionālās kultūras vērtības apdraudētu, bet gan tieši tam, lai tās aizsargātu – un lai aizsargātu mūsu bērnus no jebkādiem bīstamiem sociālās inženierijas eksperimentiem.

Kam aiz piedāvātajiem likuma grozījumiem rēgojas totalitārisma draudi, tos ar drošu sirdi aicinu nomierināties un neuztraukties. Tieši tam šie grozījumi ir domāti, lai sargātu mūsu sabiedrību un īpaši bērnus no jebkādiem aktuāliem totalitāru ideoloģiju draudiem.

Jo mums jāredz ne tikai tas totalitārisms, kas draud no austrumiem ar tankiem un klajiem meliem, bet arī tas, kas draud no ziemeļiem un rietumiem ar šķietami nevainīgām bērnu grāmatiņām.

Atbalstot piedāvāto likuma grozījumu, mēs realizējam savas nācijas suverēno varu savā demokrātiskā valstī, kurā mums ir tiesības audzināt savus bērnus saskaņā ar savu tradicionālo izpratni par tikumību.

Mūsu tiesības rūpēties par savu bērnu tikumisko audzināšanu jeb, pareizāk sakot, mūsu pienākums rūpēties par savu bērnu tikumisko audzināšanu ir skaidri saistīts ar Satversmi.

Šī likuma norma mums lieti noderēs, lai turpmāk varētu veiksmīgi vairīties no tādiem absurda precedentiem kā ar Karlsonu Sibīrijā, Pepiju Garzeķi un tradicionālajām pasakām Zviedrijā, ar tēvreizi tepat Latvijā un ar Blaumani dažu mūsu publicistu uzbudinātajā fantāzijā.

0 komentāri

Uzraksti, ko domā

Vārds:
E-pasts:
www:
Komentārs:

Citi rakstiSākumlapa

Leonards Inkins: Maģija

Leonards Inkins: Maģija(0)

Tad atnāca Jēzus no Galilejas uz Jordānu pie Jāņa, lai tas Viņu kristītu. Bet Jānis atturēja Viņu, sacīdams: Man jāsaņem kristību no Tevis, bet Tu nāc pie manis? Bet Jēzus atbildēdams sacīja viņam: Lai tas tā notiek! Tā taču mums pienākas izpildīt visu taisnību! Tad viņš to pieļāva. Pēc kristības Jēzus tūliņ izkāpa no ūdens,

Leonards Inkins: kas ir valsts?

Leonards Inkins: kas ir valsts?(0)

18.11.2020. Pie Kārļa Ulmaņa. Foto: Marlēna Pirvica Bieži dzirdu, ka: valstij vajag, valstij ir jādara, valstij ir jārūpējas, valstij ir jāievieš, jāveicina, man valsts neko nav devusi, man šī valsts nav vajadzīga uc. Par to, kas ir valsts, kopš Platona ir daudz grāmatu uzrakstīts, daudz filmu uzņemts un daudz skaidrots. Bieži par valsti grāmatās paustais,

Iesniegta Pateicības vēstule Latvijas valsts vadītājiem

Iesniegta Pateicības vēstule Latvijas valsts vadītājiem(0)

Pagājušā gada 19. oktobrī jau otro reizi pēc kārtas notika viens no lielākajiem kristīgajiem pasākumiem Latvijā – Starpkonfesionālā Tautas lūgšanu sapulce „Dievs, svētī, Latviju!”. Šis pasākums, kas vieno gandrīz visus Latvijā esošos konfesiju vadītājus un ticīgos, tiek rīkots ar mērķi apvienot Latvijas draudzes kopīgā lūgšanā par valsts nākotni, kā arī iestāties par kristīgām un ģimenes

Džejs Lī Grēdijs: Kā uzlādēt garīgās baterijas jeb 7 veidi lūgšanu dzīves atjaunošanai 2020.gadā

Džejs Lī Grēdijs: Kā uzlādēt garīgās baterijas jeb 7 veidi lūgšanu dzīves atjaunošanai 2020.gadā(0)

J. Lee Grady Dž. Lī Grīds, Žurnāla Charisma līdzautors. Kristīgajā žurnālistikā viņš ir iesaistīts kopš 1981. gada. Dzimis Atlantā, Dž. Lī Grīdam un viņa sievai Deborai ir četras meitas. Vairāku grāmatu autors tostarp populārā grāmata “10 meli, ko baznīca stāsta sievietēm”. Dž. Lī Grīds ir apmeklējis 12 valstis, izaicinot draudzi atbrīvot sievietes kalpošanā un izbeigt

Leonards Inkins: Viltus ziņas

Leonards Inkins: Viltus ziņas(0)

Sistemātisku viltus ziņu mērķis esot, manipulējot ar daļēji reāliem faktiem, mēģināt ietekmēt sabiedrības noskaņojumu, mazināt uzticību valsts institūcijām un amatpersonām, kā arī ietekmēt cilvēku prātus un sirdis. Mūsdienu informācijas karā svarīgākais esot nevis fakti, bet emocijas. Ja izdodas izraisīt sabiedrībā spēcīgas emocijas, bailes vai dusmas, pat tad ja publicētie fakti ir tikai daļēji patiesi, viltus

lasīt vairāk

Kontakti un Reklāmas izvietošana

SPEKTRS mērķis - informēt sabiedrību par kristīgām aktualitātēm.

Materiālu (ziņas, raksti, vēstules, ierosinājumi, jautājumi) nosūtīšana - [email protected]

Sociālie tīkli un saziņa

Lasītākās tēmas

© 2006 - 2012 Spektrs.com

Citējot atsauce uz žurnālu SPEKTRS.COM ar SAITI obligāta! Pārpublicējot materiālus drīkst ar SIA „SPEKTRS ANNO” atļauju.