„Es esmu ceļš, patiesība un dzīvība.” (Jāņa 14:6)                                               

Guntis Kalme, uzruna Baltijas ceļa 30 gadē: Mēs visi kopā!

Autors: Guntis Kalme

Uzruna Baltijas ceļa 30 gadē, Rīgas radio, raidījums Svētrīts, 25.08.2019.

Guntis Kalme, foto: Uģis Nastavics

Mt 18: 20, Kristus saka: kur divi vai trīs ir sapulcējušies Manā Vārdā, tur Es esmu viņu vidū.

Attiecinot šo principu uz Baltijas ceļu, varam konstatēt svarīgu likumsakarību – kur cilvēki sanāk kopā ne savtīgu interešu vadīti, bet pārpersonisko vērtību dēļ, redzam, – tur šīs vērtības tiek īstenotas efektīvi.

Es esmu tas, kam es piederu, kas ir lielāks un svarīgāks par mani pašu. Tādēļ Koknesis rokoperā Lāčplēsis saka: “es savu zemi neatdodu.”

Baltijas ceļā ne vairs daži atsevišķi drosminieki, kā dziļajos komunistu okupācijas gados uzvelkot Latvijas karogu, ne vairs kāds desmits, kā Latvijas Neatkarības kustība[1] un helsinkieši, pat ne simti un tūkstoši, bet jau 2 miljoni no trīs Baltijas valstu pamattautām sadevās rokās 600 km garā dzīvā cilvēku ķēdē no Viļņas, cauri Rīgai līdz Tallinai.

Baltijas ceļš bija izcils pasaules mēroga pilsoniskās cīņas un nacionālās atbrīvošanās kustības paraugs. Tā bija trīs Baltijas tautu solidaritāte kopējā principiāli noraidošā attieksmē pret komunistisko diktatūru, apliecinot, ka mūsu zeme, neatkarība un valstiskums mums ir augsta vērtība, ka mēs kā tautas gribam tās atgūt. Tas bija brīvību alkstošu, miermīlīgu, bet konsekventu savā neatkarības prasībā Baltijas pamattautu protests pret okupāciju. Ne velti tas ierakstīts UNESCO Pasaules atmiņas dokumentālajā mantojumā.

Bet neviena atmiņa nav jēgpilna, ja tā neuzrunā tagadni, proti, ja neatbild uz jautājumu: “ko ar to iesākt tagad? kā šis notikums var kalpot šodienas problēmu risināšanā? ko es no tā varu gūt, iemācīties?”

Pirmā mācība: ļaunums izmanto visus līdzekļus, lai tiktu pie varas. Tas izmanto tiešu, brutālu varmācību, kā tas bija 1917.gada lielinieku apvērsumā, vai arī kā Ādolfs Hitlers, nākot pie varas demokrātiskā ceļā Vācijā 1933.gadā.

Tāpēc pret ļaunumu jebkurā gadījumā ir jāizturas ļoti nopietni, tam jādarbojas pretī nekavējoties. Pasaule nebūtu piedzīvojusi 1939.gada 23.augusta bandītisko Hitlera-Staļina paktu un baiso Otro pasaules karu, ja krievu un vācu tautas būtu šo vienkāršo patiesību laikus sapratušas un īstenojušas.

Otrā mācība:

Demokrātija nav visvarena, visspēcīga. Lai arī ir ievērots leģitīms process, taču zinām, kāds bija gala iznākums tai pašā Vācijā 1933.gada vēlēšanās. Process vien vēl neko nenodrošina, demokrātiju kā sabiedrības pārvaldi var lieliski izmantot tās ienaidnieki pret pašu demokrātiju.

Abi totalitārie režīmi savā ziņā bija godīgi, jo atklāti un neslēpti pauda savus mērķus. Hitlers savā programmatiskajā darbā Mana cīņa bija izteicis savas teritoriālās un citas pretenzijas, savukārt PSRS savā pirmajā Konstitūcijā pašā sākumā pieteica sevi ne vairāk ne mazāk kā pasaules iekarotāja.[2] Atcerēsimies, ka lielinieki pie varas Krievijā nāca neleģitīmi, bruņotā apvērsumā un viņu valdīšana tādējādi klasificējama kā banditokrātija. Apvērsums kādā lielā valstī, kad varu pārņem noziedznieki, ir bīstams vispirms jau tās iedzīvotājiem, bet, kad bandīti ir izrēķinājušies viņiem, tad šāda – jau bandītiska, noziedzīga valsts – turpina savu agresiju uz āru. Mēs esam to piedzīvojuši un pasaule redz to joprojām.

Trešā mācība: vērtību cīņa, vērtību karš ir jebkura kara sastāvdaļa. Vēsture rāda, ka tas var notikt divos veidos:

1)      1940.gadā tas notika vispirms ar pēkšņu, ātru, milzu militāri politisku spiedienu anektējot, okupējot, tad pakļaujot un piepildot mūsu valsts telpu ar antivērtībām.

 

2)      Šodienas hibrīdkara, informatīva kara gadījumā – tā ir lēni lienošā okupācija, ar dažādiem ieganstiem un aizbildinājumiem mērķauditorijā nemanot iefiltrējot antivērtības, pieradinot pie devas pakāpeniska pieauguma, kā rezultātā nācijas valstsgriba un pretestības spējas tiek nopietni mazinātas. Tad jautājums par teritorijas politisku un militāru pakļaušanu ir vairs tikai polittehnoloģijas jautājums.

Piemēram, TV1 – Latvijas valsts TV (!) – tātad par mūsu – nodokļu maksātāju naudu – kā izcilus latviešu kino klasikas paraugus rāda padomju laika filmas, kā “Ceplis”, “Pie bagātās kundzes”, “Šķēps un roze”.

Kā raksta kāds interneta komentētājs: “Akmens un šķembas” jeb “Es visu atceros, Ričard” – .. pūš padomju pasaules skatījuma taurē – ka padomju pusē karoja sirdsšķīsti varoņi, kamēr leģionāri lielākoties bija gļēvi, visa viņu priekšniecība bija kara noziedznieki.[3]

Šādās un līdzīgās filmās tika apmelotas un noniecinātas mūsu vērtības un to nesēji, glorificēti ienaidnieki. Katrā ir izkropļoti vēsturiskie notikumi, nomelnots Latvijas neatkarības periods un izskaistināts padomju režīms.

 

Jau vairākus gadus tiek rādīta mākslas filma “Ilgais ceļš kāpās”. Jau 1984. gadā vēstulē Latvijas inteliģencei filmā izskaistinātās epizodes trāpīgi raksturo Eduards Berklavs: “Represētās Martas izvešana ir rādīta gandrīz kā ciemos braukšana. .. Vai var vēl vairāk ņirgāties par mūsu un citu tautu traģēdiju, par tiem tūkstošiem, kuru kauli vēl tagad balo tur – ziemeļos?!”[4]

Politrepresētais Ilmārs Knaģis, kurš kā bērns tika izsūtīts divreiz, protestēja pret šīs filmas rādīšanu, rakstot: “Kādā valstī tad galu galā es dzīvoju? Rādās, ka tajā pašā Krievijā esam un nekādi netiekam no tās vaļā.  .. tā, katru trešdienas vakaru, sēriju pēc sērijas, .. tautas atmiņā atjauno brīnišķīgos krievu laikus.. nav ne laika, ne patikšanas uzskaitīt visus šajā filmā pret Latvijas valsti un tautu vērstos melus.”[5]

TV vadība uz to atbildēja: “mūsu skatītāji ar prieku redz mūsu izcilo aktieru buķeti, .. Aicinām šo filmu skatīties kā skaistu mīlas stāstu vēstures griežos.”[6]

Vai tiešām nesaprotam, ka dažas filmās pateiktās sīkpatiesības tika noslīcinātas megamelu jūrā, izdaiļojot tos ar, kā raksta kāda panaiva komentētāja, skaisti aktieri, brīnišķīga Paula mūzika, skaista mīlestība.[7]

Mākslinieciskās vērtības taču nav pašvērtības, tās ir tikai instrumentālas, kas tāpat kā talants, spējas un apdāvinātība ir vienmēr pievilcīgs resurss totalitāro režīmu propagandai.

Mēs taču Atmodas laikā nekavējāmies novākt ļeņinekļus, lai tie mums katru dienu atklāti neatgādinātu par režīma glorificēšanu, neatkarīgi no tā, ka daudzus no tiem diemžēl veidoja mūsu pašu izcili tēlnieki. Tāpat mēs nedrīkstam aizbildināt ar mākslas vērtībām kā tabu okupācijas režīma propagandu.

Zīmīgi, ka šādu komunistu propagandas filmu rādīšana parasti notiek pirms valstiski svarīgiem notikumiem. Ar šādu rīcību TV vadība parāda, ka informatīvais karš pret mūsu nāciju ir iegājis tā nākamajā posmā – memētiskajā karā, kad nu jau mēs paši sākam izplatīt ienaidnieka idejas, aizstāvot un aizbildinot informatīvo ieroču lietošanu pret mums. Tā mūsu kultūrtelpā iespiežas okupantu antivērtības.

Vai esat ievērojuši, ka valsts svētkos un piemiņas dienās ir aizvien mazāk jēgpilna un gaumīga nacionālā un valstiskā noformējuma, bet lingvistiskajā vidē aizvien vairāk parādās uzraksti un teksti krievu valodā? Rīgā joprojām ir kafejnīca vārdā Ļeņingrad. galerijā Centrs un citur var dzirdēt audioreklāmas krieviski, utt.

Daudzi it kā nenozīmīgi gadījumi, bet kopā tie veido vienu efektu – mēs tiekam izspiesti no savas telpas.

Un trešā mācība: reiz brīvību guvušam ir jābūt spējīgam, gribošam un protošam to vienmēr arī aizstāvēt. Brīvība nav tikai vienreizējs Dieva devums, tā ir nemitīgs uzdevums – proti, to jāgrib kopt un aizsargāt. Tiklīdz blakus esošais agresors jūt atslābumu mūsu valstsgribā, tas rīkojas.

Tāpēc, sastopoties ar informatīvā un vērtībkara izpausmēm ikdienā, mums aizvien jājautā:

1)      Kas ir vēstījuma patiesais autors? Kam tas ir izdevīgs?

2)      Kas ir faktiskā vēsts (varbūt pat aiz ārēji pievilcīgās formas)?

3)      Kādas mūsu vērtības šī vēsts stiprina, apšauba vai noliedz?

Baltijas ceļā mēs nostājāmies plecu pie pleca simtiem kilometru garā ķēdē, lai apliecinātu mūsu valstgribu. Ar to mēs:

1)      stiprinājām, vienojām un mobilizējām sevi,

2)      signalizējām ienaidniekam par savu spēku,

3)      vēstījām sabiedrotajiem par mūsu apņēmību cīnīties.

Kamēr dzīvojam līdzās neprognozējam agresoram, mums ir jāuzdod jautājumi: “ko es varu darīt šodien, lai rīt pats un mani bērni pamostos joprojām brīvā Latvijā?”

Ir vērts iestāties par savas nacionālas valsts pamatvērtībām. Ja kāds ieņem attieksmi: “ne mana cūka, ne druva”, tad kā vēsture rāda, visbiežāk tāds paliek gan bez cūkas, gan druvas, un bieži vien – arī bez brīvības un dzīvības.

Mēs nedzīvojam izolēti, kaut arī ikdienas savtīgums, cilvēcīgais grēcīgums grib norobežoties tikai savu problēmu lokā. Tiklīdz izturamies pret savu valstiskumu nievājoši, tā līdzās esošais agresors to fiksē un piebaro mūs ar negatīvu informāciju, lai aizvien vairāk zaudētu savu valstgribu.

Atmodā mēs sākām atkarot savu kultūrtelpu, mediju telpu, vērtībtelpu. Tagad tas jāturpina. Satversmes Preambulā, kuras idejas autors bija tagadējais Latvijas valsts prezidents E.Levits, esam noformulējuši savas nācijas pamatvērtības – latviskās un kristīgās. Informatīvajā, vērtību, lingvistiskajā, kultūras karā mums ar savām vērtībām ir jāaizņem sava telpa. Ar to stiprināsim, vienosim un mobilizēsim sevi, signalizēsim ienaidniekam par savu spēku, un sabiedrotajiem par mūsu apņēmību cīnīties.

Baltijas ceļš neprasīja upurus, bet milzu organizatorisko piepūli, loģistiku, un – pats svarīgākais – 2 miljonu nesavtīgu vēlmi piedalīties tajā. Šodien vērtībsadursmē ikdienā parasti esam vieni paši un tad ir svarīgi savu stāju apliecināt konsekventi, piem., tik vienkārši kā apkalpojošajā jomā prasīt lietot vienīgi un tikai valsts valodu. Mums jāattīsta individuālās un sabiedriskās iemaņas aizstāvēt savas nacionālās un kristīgās vērtības, prasmi atpazīt ienaidnieka gājienus un viltības.

Kristieši, kā vārds saka, sastopas Kristus vārdā. Tad saskaņā ar Kristus solījumu, Viņš ir svētījoši klātesošs. Kad mēs kā tautieši tiekamies – lai tad darbojamies pie savām augstākajām vērtībām – latviskuma, neatkarības un valstiskuma. Un vēl labāk – ja varam strādāt gan kā kristieši, gan kā latvieši attīstot, pilnveidojot un aizstāvot Dieva lielās svētības dāvanu mums visiem – Latvijas valsti!

 



[1] Latvijas Neatkarības kustība darbojās no 1976. līdz 1983. gadam Jāņa Rožkalna (dz.1949) vadībā. 1983. gadā viņš tika arestēts un apsūdzēts par pretpadomju aģitāciju un propagandu un padomju valsti diskreditējošu sacerējumu sistemātisku izplatīšanu. Viņš tika sodīts ar 5 gadiem stingrā režīma nometnē un 3 gadiem nometinājumā. 1998. gadā viņš kļuva par Trīs zvaigžņu ordeņa lielvirsnieku, saņemot tā II šķiru.

[2] Союз Советских Социалистических  Республик,  .. послужит верным оплотом против мирового капитализма и новым решительным шагом по пути объединения трудящихся всех  стран в Мировую Социалистическую Советскую Республику. РАЗДЕЛ  ПЕРВЫЙ. КОНСТИТУЦИЯ СОЮЗА СОВЕТСКИХ СОЦИАЛИСТИЧЕСКИХ РЕСПУБЛИК (1924).

[3] https://kazhe.lv/2011/09/04/Rolands-Kalni-Akmens-un-embas

[4] Eduards Berklavs, Zināt un neaizmirst, 1998, 253.

[5] http://www.la.lv/skaists-milas-stasts-vai-meli-ltv-atbilde-lasitajam-par-filmu-ilgais-cels-kapas/

[6] Turpat.

0 komentāri

Uzraksti, ko domā

Vārds:
E-pasts:
www:
Komentārs:

Citi rakstiSākumlapa

“Cīņai sveiks!”: Jaunlatvieši pret Brāļu draudzēm jeb hernhūtiešiem
Balsošana 2019: parakstīšanai atvērts likums atjaunot pilsoņu tiesības lemt pašiem

Balsošana 2019: parakstīšanai atvērts likums atjaunot pilsoņu tiesības lemt pašiem(0)

No 2019.gada 20.septembra līdz 2020.gada 19.septembrim visās 119 pašvaldībās atvērts vēlētāju parakstīšanai likums – atcelt ierobežojumus tautas tiesībām (atcelt 2012. gada gozījumus likumā “Par tautas nobalsošanu, likumu ierosināšanu un Eiropas pilsoņu iniciatīvu”). Parakstīt var klātienē pašvaldību izpilddirekcijās/pagastu pārvaldēs pie notāriem un internetā – Latvija.lv ar interneta bankas vai eParaksts pieeju. Aicinām ikvienu pilsoni izmantot savas tiesības un iesaistīties – pastāstīt līdzcilvēkiem

Kārlis Krēsliņš: Mūsdienu valsts militārā stratēģija (Latvijas piemērs)

Kārlis Krēsliņš: Mūsdienu valsts militārā stratēģija (Latvijas piemērs)(0)

Ar vērienīgu kaujas šaušanu noslēdzas militārās mācības “Sudraba bulta 2019”, ziņo „Latvijas armija”, kuru laikā pirmo reizi visa apvienotā 12 valstu karavīru,  (vairāk nekā 3000 karavīru), brigāde devusies operācijā reālajā vidē – ārpus Ādažu poligona. Pēc vingrinājuma tika parakstīti dokumenti, kas darbam NATO operācijās sertificē apvienoto Lietuvas, Latvijas un Igaunijas jeb Baltijas bataljonu.    Kārlis

Leonards Inkins: Objektīvā realitāte

Leonards Inkins: Objektīvā realitāte(0)

Leonards Inkins, biedrības “Latvietis”  vadītājs; Dokumentālās filmas „Būt latvietim”  autors; Grāmatas “Neizmantoto iespēju laiks” 3 daļās autors. Ko nozīmē «objektīvs»? (Runa nav par video vai foto kameras piederumu). Ko nozīmē – būt objektīvam? Vai es, šobrīd, rakstot šīs rindiņas, esmu objektīvs? Vai jūs, kas to lasāt šobrīd spējat būt objektīvi, pret mani, pret citiem? Kā to pārbaudīt, kā

Kārlis Krēsliņš: Budžeta pieņemšana, atkritumu sāga un partiju finansēšanas plāns

Kārlis Krēsliņš: Budžeta pieņemšana, atkritumu sāga un partiju finansēšanas plāns(0)

Patlaban norisinās budžeta pieņemšanas laiks. Sarunas starp Saeimas deputātiem noritējušas visas vasaras garumā ņemot vērā, ka piecām partijām ir dažādas intereses un lai tās apvienotu vienkopus un izstrādātu budžetu, kas oktobrī jāiesniedz Saeimā process nav vienkāršs. Sadale notiek ar 130-150 miljoniem eiro. Kopīgi jāvienojas par lielāku nodokli azartspēlēm, mazāks pieaugums pašvaldību finansēšanā, bezdarbnieku pabalstu samazināšana

lasīt vairāk

Kontakti un Reklāmas izvietošana

SPEKTRS mērķis - informēt sabiedrību par kristīgām aktualitātēm.

Materiālu (ziņas, raksti, vēstules, ierosinājumi, jautājumi) nosūtīšana - [email protected]

Sociālie tīkli un saziņa

Lasītākās tēmas

© 2006 - 2012 Spektrs.com

Citējot atsauce uz žurnālu SPEKTRS.COM ar SAITI obligāta! Pārpublicējot materiālus drīkst ar SIA „SPEKTRS ANNO” atļauju.