„Es esmu ceļš, patiesība un dzīvība.” (Jāņa 14:6)                                               

Ēriks Jēkabsons: Visa Eiropa ir nopietnu izaicinājumu priekšā

Ēriks Jēkabsons- bijušais iekšlietu ministrs

Ēriks Jekabsons. Foto: linkedin.com

“Augšas” atver lūku, kas šķir tās no “apakšām” (tautas) un uzņem pie sevis dumpinieku vadoņus. Kad “apakšas” nomierinās, tad lūku var mierīgi aizvērt un viss turpināsies kā līdz šim. (Nīče).

Šis process ir raksturīgs ne tikai Latvijā, bet politikā vispār. Uz katrām vēlēšanām nāk “jaunas” vecās partijas ar entuziastiskiem cerību un problēmu risinājumu piedāvājumiem par jaunu un skaistu dzīvi. Neilgi pēc ievēlēšanas jaunievēlētie politiķi kļūst par status quo jeb “sistēmas” sastāvdaļu un tiek apzīmogoti ar “viņš nāca, lai mainītu sistēmu, bet sistēma izmainīja viņu”. “Atkal nekas nemainās un visi viņi tur augšā pie “siles” vienādi!” viļas sabiedrība.

Gandrīz katru dienu Latvijas medijos ir lasāmas pamatoti skarbas atziņas un vērtējumi, kas saka, ka “”Vienotības”, ZZS un Nacionālās apvienības politiķu koalīcija šobrīd rīkojas nodevīgi un tuvredzīgi gluži kā tie politiķi, kuri 1919. gadā bija gatavi atvērt Rīgas vārtus tiem, kas nāca iekarot Latviju”, “nodevēju vārdi tiks ierakstīti Latvijas vēsturē uz mūžīgiem laikiem”, “ir smagi noskatīties, kā apzināti tiek pazudināta Latvijas valsts un tauta” utt.

Gandrīz pilnībā piekrītot rakstītājiem un to situācijas vērtējumam, gribētos tik piebilst, ka tautas nemitīgā vilšanās savus priekšstāvjos ir bijusi un vienmēr būs. Taču, ja vilšanās ieilgst un iesakņojas tas veicina jau tā esošo “upurmentalitāti”. “Mums melo, mūs krāpj un apzog. Ir smagi un bezspēcīgi noskatīties..” Nopūtām un vaidiem ir jāseko rīcībai ! Jautājums ir:

Nevis ko darīt, bet ko nozīmē “darīt” un vai “darīt”?

Mēs it kā zinām, ko vajadzētu darīt valdībai un saeimai. Ko varam darīt paši? Visdažādāko domu un uzskatu paudēji būs vienisprātis, ka ir apdraudēta Latvijas valsts un tautas, neatkarība, bet galvenais- Identitāte. Identitāte nav tas, ko un cik mēs zinām, bet gan vai dzīvojam un rīkojamies saskaņā ar to ko zinām un kam ticam. Jāņem vērā, ka šis laiks nav tikai neapmierinātība ar ekonomisko situāciju, bet Latvijas Valstiskuma, Nācijas un identitātes pastāvēšanas jautājums. Katastrofālā demogrāfiskā situācija (mēs izmirstam!) un vienlaicīgi migrantu invāzija Eiropā t.sk. Latvijā. Rīgas vārti tiek atvērti “tautu staigāšanas globālajiem plūdiem”, kurus nespēj apturēt pat Eiropas valstu armijas un robežsardzes.

Mēs bieži apelējam pie Rietumu demokrātijām. Taču tās “demos”(grieķu val.- sabiedrība, tauta) lielākoties ir vairākuma gribas izpausme un uzspiešana. Vairākumu ir viegli manipulēt, jo tas seko “pūļa psiholoģijas politkorektumam”. Svarīgi mums ir nesākt domāt vienkāršotās “pūļa psiholoģijas” kategorijās. (Labie pret sliktajiem, gaisma pret tumsu, valdība ļaunā – mēs labie, visi un viss ap mums vainīgi – mēs svēti). ASV konstitūcijas sakarā ir teikts, ka “brīvība bez atbildības kļūst par visatļautību” un “brīvība bez disciplīnas par anarhiju”. Tieši atbildības un disciplīnas (vērtību, morālo principu) trūkums brīvības kontekstā, kur tā saucamās Rietumu demokrātijas ar savu “demokrātijas” izpratni ir noveduši Eiropu, kur tā ir tagad savā vājumā, mazspējā un neizlēmībā.

Konstitucionālā Republika (kāda ir ASV) akcentē indivīda pamattiesības, brīvības un pienākumus. Piemēram, ja vairākums (demos) nobalso, ka visiem iedzīvotājiem ir jānoskuj mati un jāizskuj uzacis, lai veicinātu visu cilvēku un dzimumu vienlīdzību, lai veicinātu tautību sajaukšanos, rasisma mazināšanai pasaulē, tad konstitūcijas individuālās brīvības likums man ļauj rīkoties kā es uzskatu par vajadzīgu (audzēt garus matus, neuzņemt vai uzņemt bēgļus savās mājās utt.). Nepieņemt “augšu” uzspiesto pseidosolidaritāti. Demokrātiju tendence ir palielināt valdības un varas ietekmi uz sadzīvi, privāto dzīvi un dzīves veidu. Šī ilūzija (ka valdībai jādod viss) ir ļoti spēcīga arī Latvijā. Piemēram, doma, ka valdība (ja tik būtu vairāk naudas un sociālā nodrošinājuma) palīdzēs uzlabot dzimstības situāciju valstī. Tiek runāts, ka tāpat kā divi procenti tiek piešķirti aizsardzībai, tikpat vajadzētu piešķirt demogrāfijas uzlabošanai. Vispār zināms ir fakts, ka, bagātajās rietumu valstīs kā, piemēram Vācijā un Zviedrijā, Norvēģijā, kur ir izcila sociālā nodrošināšana (medicīna, augstas algas un pabalsti), ir ļoti zema dzimstība. Protams nauda ir svarīgs instruments, bet ja cilvēki paši negribēs kuplas ģimenes, nekas neuzlabosies. Pat ja dzimstības uzlabošanai piešķirtu divdesmit procentus! Valdība un nauda nepalīdzēs! (Vislielākā dzimstība pasaulē ir tieši nabadzīgās zemēs). Viss ir atkarīgs no stiprām vērtībām, patriotisma un pasaules uzskata, kas nav balstīts utilitārā patēriņa materiālisma domāšanā.

Valdība nevis risina problēmas, bet gan tās rada. Īstermiņa risinājumi (piemēram, kārtējā nodokļu paaugstināšana), kļūst par ilgtermiņa problēmu (valsts ekonomika ilgstoši nīkuļo)

Valdība ir problēma.

Lielākoties Rietumu vēsturē starptautisko un nacionālo problēmu izraisītājas ir tieši bijušās valdības. Valdības pa lielam nerisina problēmas, tās rada problēmas un tad tās nāk, lai risinātu problēmas, kuras tās radījušas. (Un tas jau izklausās pēc marksisma un tas ir posta un sabrukuma iezvanītājs.)

ASV valdība šodien atzīst savas ārpolitikas neveiksmes Afganistānā, Irakā, Sīrijā u.c., izgaismojot “asimetriskā kara” un “hibrīdkara esamību” gan Ukrainā, gan ISIS infiltrāciju migrantu nekontrolējamā plūsmā visā pasaulē. ASV izdevums “The New York Review” raksta par ISIS dibinātāja Al Zarqavi kriminālo pagātni, zvēriskajām masu slepkavībām un Rietumu dienestu nespēju “izprast” šo “fenomenu”(!). Bandas vadonis lietoja Arābijas Lorenca taktiku – būt kā miglai, parādīties, nolīt slepkavošanas lietum un atkal izgaist, lai netērētu laiku un pūles kara laukā, godīgā kaujā. Viņš pielietoja Mao Ze Duna taktiku, kas aicināja “revolucionāriem cīnītājiem” būt kā zivīm, kas peld vietējo iedzīvotāju ezeros, tā vieglāk nogalinot naidnieku un pārņemot varu attiecīgā teritorijā. Rietumu lielvaras ar visām savām armijām, slepeniem dienestiem, satelītiem nav spējuši paredzēt procesus uz priekšu un priekšlaicīgi. Paredzēšanas nespēja ir Rietumu mazspējas klupšanas akmens. Obama var Apvienoto Nāciju sammita laikā “turēt semināru par ekstrēmismu politikā” un izteikt nosodījumus un rezolūcijas pieņemt pret vardarbību, bet tas nemaina situāciju reālā dzīvē ne Sīrijā, ne Irakā vai Lībijā un tagad jau visā Eiropā.

Rezultātu redzam šodien Eiropā! Latvijas problēma ir Rietumu valdību impotences problēma! Vēl vairāk, Latvijas valdība hameleoniski piemērojas šai mazspējai, esot bez sava neatkarīgā (vai vispār jebkāda) viedokļa, kā to pierādīja Latvijas EP prezidentūras laiks.

Labestīgi cilvēki, skatoties TV “bēgļu” šausmu bildēs skandē: “Vairāk cilvēcības!”, “robežas vaļā” utt. Džordžs Soross tikko atzina savu līdzdalību migrācijas krīzē. E-pastā “Bloomberg Business” Soross apgalvo, ka viņa plāns “ir migranti kā augstākais mērķis, bet nacionālās robežas ir šķērslis”, kas jānovāc. Komentāri lieki. Latvija peld līdzi pa šo neskaidri duļķaino nejēdzību straumi. (Nespēja diferencēt bērnus, sievietes, visus tos kuru dzīvības ir briesmās no absolūtā vairākuma migrantu, kuru vandālisms, vardarbība un barbarisms ir identisks tam, kas savulaik sagrāva Romas Impēriju).

Šis ārpolitikas piemērs ir adekvāts arī Latvijas iekšpolitiskajai mazspējai t.i. valdošo “racionāli organizētajam neprātam” (jaunpieņemtais katastrofālais budžets, mazo uzņēmēju “žņaugšana”, neeksistējošs plāns attiecībā uz “bēgļiem”, drošības doktrīnas nenoteiktība, demogrāfijas problēmu risināšanas imitācija utt.) Tāpēc valsts varai ir jāpieder tautai/pilsoniskai sabiedrībai, nevis valdībai! Padomju Savienības laikā bija Maskava, Eiropas Savienības laikā mums ir Brisele. Jo vairāk Eiropas Savienība sāk kļūt centralizētāka un vairāk līdzinās Padomju Savienībai un ir neatkarīgām valstīm noteikumu un nosacījumu diktējošāka, jo skaidrāk kļūst redzami mūsdienu kirhenšteini un kvislingi – Latvijas nodevēji un kolaboracionisti. Kā par PSRS laikiem tika sacīts, sak mēs bijām “spiesti” stāties kompartijā, tā tagad esam “spiesti” paklausīt Briseles diktātam, lai dabūtu kādu labumu.

Runāsim skaidri: neviens nav bijis un nav spiests! Katrs pats izšķiras kā rīkoties. Pasaule mainās, laiki mainās. Lielākajai daļai latviešu bija labticīgas ilgas par labklājību un drošību Eiropas Savienībā. Nespējām paredzēt to, kas tagad notiek. Tagad ir pavisam cita situācija un ir jākoncentrējas un jāspēj paredzēt, kas notiks tālāk. Bez dramatisma ir jāatzīst, ka šis ir izšķirošs laiks ne tikai Latvijas, bet arī Eiropas pastāvēšanai. Uzskatāmāki sāk parādīties un rīkoties divas nometnes kā Sorosa, Rotšildu u.c. nacionālo robežu noārdīšanas un Eiropas federālisma veicinātāji un kosmopolīti no vienas puses (iesaistot milzīgus naudas un varas resursus) un nacionālo valstu, un tradicionālo kristīgo vērtību atbalstītāji no otras puses. Ja vēl nesen šo divu pasaules uzskatu (teiksim, liberālais un konservatīvais) sadursmes notika akadēmiskā, politiskā vidē, strīdoties no parlamentu tribīnēm, tad tagad mēs tuvojamies jaunai hibrīdkara frontei (transatlantiskās organizētās noziedzības kurētie kontrabandas bēgļi, pieaugošais terorisms, kara pārņemtie Tuvie Austrumi, Sorosītu un Co “humanitārā” milzu nauda). Negaidītas jaunas sabiedroto alianses (“humānisma un liberālisma” mecenāti ar transnacionālās noziedzības struktūrām) dara visu, lai iznīcinātu vai pakļautu sev Eiropas valstis un nokautu Eiropas garu.

Latvijas tautai, tās sabiedrībai pašai jāmobilizējas un jāaktivizējas. Tieši pasivitāte, apātija, pagurums un “pārdegšana” ir tā, kas pieļauj “augšām” darīt kā pašiem tīk, pilnīgi neklausoties tautas balsī. Visa Eiropa ir nopietnu izaicinājumu priekšā.

Principiāla atbilde uz jautājumu, “ko darīt?” nav meklējama valdības politiskās deklarācijās vai tehniskos risinājumos, bet gan individuālā un kolektīvā patriotismā. Katra indivīda, katras ģimenes lokā, katras draudzes, katras nevalstiskās organizācijas vai patriotu domu grupas lokā. Pilsoniskā sabiedrība un pilsoniskā apziņa ir tā, kas var un maina tautas gājuma virzību.

Tas nozīmē, ka tautas sabiedrības pašorganizēšanās (demonstrācijas, protesti, referendumi) ir tie, kas ir spējīgi atlauzt vaļā to lūku, kas šķir “augšas” no “apakšām”. Mēs nedrīkstam nomierināties ! “Lūkai ir jābūt vaļā”, un tad tā ir jānojauc. Tas ir jādara! Daudziem tas nebūs populāri, bet- katram jāsāk ar sevi, savu ģimeni, kaimiņu, tuvāko apkārtni un dziļāku iedziļināšanos notiekošajos procesos gan Latvijā, gan pasaulē. Tā nav tikai celsmīga frāze bet gan vēsturiska un garīga realitāte, kas bija pamatā mūsu tautas Atmodai, valstiskumam un brīvībai.

Līdzīga ziņa: Ēriks Jēkabsons: Nevis Jēzus nāk pie mums nelegālo imigrantu veidolā, bet gan transnacionālā mafija

3 komentāri

Citi rakstiSākumlapa

ASV prezidents Donalds Tramps atzīst Jeruzalemi par Izraēlas galvaspilsētu

ASV prezidents Donalds Tramps atzīst Jeruzalemi par Izraēlas galvaspilsētu(0)

ASV prezidents Donalds Tramps trešdien paziņojis, ka Jeruzaleme tiek atzīta par Izraēlas galvaspilsētu un atsakoties no desmitgadēm ilgās piesardzīgās Vašingtonas politikas un riskējot izraisīt jaunu vardarbības uzliesmojumu Tuvajos Austrumos. „Esmu izlēmis, ka pienācis laiks Jeruzalemi oficiāli atzīt par Izraēlas galvaspilsētu. Tā ir pareiza rīcība. Pildot vienu no saviem priekšvēlēšanu solījumiem, esmu devis arī rīkojumu Valsts

Saruna ar Dr.h.hist Leo Dribinu: Redziet, un citas tautas arī atzina, ka viendievība ir vislabākā ticība

Saruna ar Dr.h.hist Leo Dribinu: Redziet, un citas tautas arī atzina, ka viendievība ir vislabākā ticība(0)

Pieminot 1941.gada ebreju masu slepkavības, 30. novembrī Latvijā, Rīgā, kino “K Suns” norisinājās Izraēlas un Latvijas pārstāvja Borisa Mafcira aizkustinošās dokumentālās filmas “Atmiņu lādes” 6.daļa prezentācija. Pēc filmas demonstrācijas Izraēlas vēstniecības organizatori aicināja klātesošos nolikt sveces pie Brīvības pieminekļa, pieminot Rumbulā noslepkavotos Latvijas ebrejus. Uzvelkot virsdrēbes īpaši steidzīgie aši devās ceļā pie Brīvības pieminekļa, taču

Latvijas tieslietu ministrs Dzintars Rasnačs: Parakstu vākšana par Kopdzīves likumu ir kā kāja durvīs ceļā uz viendzimuma laulībām

Latvijas tieslietu ministrs Dzintars Rasnačs: Parakstu vākšana par Kopdzīves likumu ir kā kāja durvīs ceļā uz viendzimuma laulībām(0)

Likumdošanas iniciatīvai (Kopdzīves likums) ir savākuši 10 tūkstošus parakstu, informēju par to, ka šis solis ir kā kāja durvīs ceļā uz viendzimuma kopdzīves, tam sekojošas viendzimuma laulības un bērnu adopcijas šādā laulībā legalizāciju.  Šoreiz tā nav nekāda sazvērestības teorija. Par šādu notikumu virzības realitāti liecina Eiropas Cilvēktiesību tiesas prakse. Ja valsts ar šādu likumu ir

Kāpēc kristietība nav savienojama ar citām reliģijām un garīgām praksēm

Kāpēc kristietība nav savienojama ar citām reliģijām un garīgām praksēm(1)

Ilze Eris: Mīlestības Skolas lektore. Četru bērnu mamma. Aizlūdzēja, kalpotāja. Ilze ir ieguvusi augstāko izglītību valodniecības jomā, kas palīdz viņai labāk izprast Dieva vārdu. Viņa ir arī studējusi teoloģiskās zinības. Precoties, ar ko mēs rēķināmies? Ar mīlestību. Ar uzticību. Ar to, ka dzīvosim visu atlikušo dzīvi ar šo cilvēku un viņš/viņa ar mums. Mēs rēķināmies,

Viktora Lapčenoka aicinājums uz labdarības koncertu ,,Mīlestības pieskāriens,, -2017

Viktora Lapčenoka aicinājums uz labdarības koncertu ,,Mīlestības pieskāriens,, -2017(0)

Dziedātājs Viktors Lapčenoks aicina uz labdarības koncertu ”Mīlestības pieskāriens”, kas notiks Rīgas Dievmātes sāpju Romas katoļu baznīcā -svētdien 2017. gada 3.decembrī plkst.: 15:00 Rīgā Pils ielā -5 Vecrīgā.      

lasīt vairāk

Kontakti un Reklāmas izvietošana

SPEKTRS mērķis - informēt sabiedrību par kristīgām aktualitātēm.

Materiālu (ziņas, raksti, vēstules, ierosinājumi, jautājumi) nosūtīšana - [email protected]

Sociālie tīkli un saziņa

Lasītākās tēmas

© 2006 - 2012 Spektrs.com

Citējot atsauce uz žurnālu SPEKTRS.COM ar SAITI obligāta! Pārpublicējot materiālus drīkst ar SIA „SPEKTRS ANNO” atļauju.