„Es esmu ceļš, patiesība un dzīvība.” (Jāņa 14:6)                                               

Bēgļu jautājums un Sīrijas konflikts Bībeles pravietojumos

Mārcis Jencītis
draudzes “Kristus pasaulei” mācītājs

Mārcis Jencītis

Viens no šā brīža “karstāko” diskusiju tematiem mūsu sabiedrībā ir Sīrijas bēgļu jautājums. Latvijas iedzīvotāju un pat mūsu valdošās varas vidū ir nevienprātība par to, vai Latvijai būtu jāuzņem pilsoņu kara nopostītās Tuvo Austrumu valsts bēgļi. Kaut mūsu subjektīvā attieksme pret šiem cilvēkiem ir katra paša sirdsapziņas jautājums, vēlos sniegt ieskatu Sīrijas konflikta pašā būtībā, analizējot tā cēloņus, kā arī apskatīt minētā konflikta iespējamo ietekmi uz pasaules, tai skaitā Latvijas, nākotni.

Sīrija ir bijusī Francijas kolonija, kas savu neatkarību atguva 1946.gadā, tomēr, kā to pierādīja apvērsumi, kas notika viens pēc otra, šī valsts bija ārkārtīgi nestabila. Otrā pasaules kara beigās Padomju Savienība guva uzvaru un ar Sabiedrotajiem dalīja pasauli. Tādējādi šajā pašā gadā vēl pirms neatkarības deklarācijas pieņemšanas Sīrija un Padomju Savienība noslēdza savu pirmo vienošanos, kas paredzēja Padomju Savienības diplomātisku, politisku un militāru palīdzību jaunajai valstij.

Gadu gaitā Padomju Savienība un Krievijas Federācija ir apgādājusi Sīriju ar ieročiem. Šie kontakti ir tik noturīgi, ka Sīrija ir kļuvusi par Krievijas septīto lielāko klientu. Tomēr nekas nenāk par velti. Neskatoties uz to, ka Krievijai Sīrijā ir arī ievērojamas ekonomiskas intereses naftas un gāzes veidolā, bijusī Padomju Savienība un mūsdienu Krievija ir lielvalsts ar tālredzīgākām ambīcijām.

Aukstā kara laikā, lai nostiprinātu savu ietekmi, Padomju Savienības flotei bija nepieciešams atbalsta punkts Vidusjūrā. Tā nu 20.gs. septiņdesmitajos gados Tartus pilsētā tika izveidota Padomju jūras kara flotes bāze, kas pastāv un darbojas līdz pat mūsdienām, kā arī Irānas teritorijā gadiem ilgi bija ievērojama Padomju militārpersonu klātbūtne.

Pēc Otrā pasaules kara beigām blakus Sīrijai tika izveidota vēl viena jauna valsts – Izraēla. Izraēlai ar Sīriju kopš abu valstu dibināšanas nekad nav bijušas diplomātiskas attiecības. Tieši pretēji – ik pa laikam ir bijuši dažādi militāri konflikti, kas īpaši saasinājās, Izraēlai okupējot un anektējot daļu no Sīrijas teritorijā ietilpstošajām Golānas augstienēm.

Ņemot vērā Otrā pasaules kara notikumus un genocīdu, ievērojama daļa no Eiropas ebrejiem pārcēlās uz Amerikas Savienotajām Valstīm, kur šodien pašu bagātāko cilvēku vidū noteicošo īpatsvaru veido tieši ebreji. Pēc aptuveniem datiem, pašlaik pasaulē ir 13,2 miljoni ebreju. No tiem 41% dzīvo Izraēlā un 41% — Amerikas Savienotajās Valstīs. Tādējādi Amerikā ir ļoti spēcīgs Izraēlas interešu lobijs.

Tā rezultātā Izraēla jau no paša iesākuma Amerikas personā ir saņēmusi atbalstu un zina, ka ar to var rēķināties. Savukārt Amerikai Tuvajos Austrumos ir stabils sabiedrotais. Rēķinoties ar šiem faktiem, Izraēlas kaimiņiene, Sīrija, centās nostiprināt savas pozīcijas: Sīrija un Padomju Savienība parakstīja slepenu protokolu par to, ka Izraēlas iebrukuma gadījumā uz Sīriju tiktu nosūtīts padomju karaspēks. Tādējādi Sīrija jau no iesākuma ir Krievijas sabiedrotā. Vēl pie Krievijas sabiedrotajiem pieder Ēģipte, Irāna un arī Irāka, kura, apmaiņā pret naftu, ieguva padomju ieročus.

Tādējādi, kaut arī Līča karš izcēlās starp Irāku un Kuveitu pēc Irākas iebrukuma, būtībā tas bija karš starp divām lielvarām, – Ameriku un Padomju Savienību. Šobrīd Krievija ir stipri novājināta, salīdzinot ar bijušo Padomju Savienību. Neskatoties uz to, Sīrijas teritorija Krievijai ir ļoti svarīga gan ekonomiski, gan arī politiski, ja tā vēlas saglabāt savu lielvaras statusu.

Kas ir Izraēla? Izraēla ir ebreju valsts. Bībelē var lasīt, ka ebreji ir Ābrahāma pēcteči. Šī tauta ir radusies no Ābrahāma un viņa sievas Sāras dēla Īzaka, kurš abiem piedzima lielā vecumā saskaņā ar Dieva apsolījumu. Mūsdienu Izraēlas ebreju sastāvu veido vietējo ebreju atlikums, kas paaudžu paaudzēs dzīvojuši Izraēlas teritorijā, un ebreji, kas no visas pasaules ieradās savā Apsolītajā zemē pēc tam, kad tā ieguva neatkarīgas valsts statusu. Bībelē Vecajā Derībā Izraēla tauta tiek saukta par Dieva tautu, tā ir Jaunās Derības draudzes prototips. Izraēlas tauta ir vienīgā tauta, kurai Dievs ir atklājis Savus baušļus, devis Savus likumus un caur kuru Viņš pats Jēzus Kristus personā ir nācis uz zemes, lai izpirktu visas cilvēces grēkus. Savukārt Sīrijas pamatiedzīvotājus pamatā veido arābi, tajā skaitā cilvēki, kas sevi asociē ar arābiem, un aramieši.

Arābu musulmaņus vēl var dēvēt arī par ismaēliešiem. Šis vārds Bībelē parādās jau 1. Mozus grāmatā un apzīmē tautu, kas radās no Ābrahāma un viņa sievas kalpones, ēģiptietes Hagaras, ārlaulības dēla Ismaēla. Tieši no Ismaēla pēctečiem ir radies islāms. To var nosaukt arī par “Ābrahāma kļūdu”. Tādējādi no Ābrahāma ir cēlušās divas konkurējošas tautas, divas reliģijas un divas karojošas puses, no kurām vienu atbalsta Amerikas Savienotās Valstis, bet otru – Krievija.

Pirms deviņiem gadiem, līdz ar Sadamu Huseinu, tika sakauta Irāka. To paveica Amerika. Tomēr šajā pašā laikā militāra ekstrēmistu grupa, ko pazīstam ar nosaukumu Islāma valsts, Irākas teritorijā pasludināja Islāma valsti. Šodien šī pati grupa kontrolē ne tikai daļu Irākas, bet arī lielu daļu Sīrijas teritorijas, vairākas pilsētas Lībijā un Nigērijā. Oficiālie avoti vēsta, ka Krievija militāri atbalsta Sīrijas valdības spēkus, kas jau no 2011. gada ir nodarbināti cīņā ar Brīvo Sīrijas armiju, kurai palīdzību savukārt sniedz arī Izraēla. Neskatoties uz šo izpalīdzīgo žestu, Krievijas patiesie motīvi savas militārās tehnikas un armijas iesaistīšanai Sīrijas konfliktā ir pavisam pragmatiski.

Kādēļ Krievijai bija nepieciešama uzvara Afganistānā, ko tā neizcīnīja Amerikas iejaukšanās dēļ? Kādēļ tā tik ilgstoši un sistemātiski sadarbojās ar Irāku? Kādēļ Krieviju galu galā interesē Sīrija? Tādēļ, ka tur ir dabas resursi un tādēļ, ka Krievijai Sīrija ir svarīga kā viens no pēdējiem atbalsta punktiem, lai saglabātu lielvaras statusu. Tādēļ nekur nav teikts, ka Krievija, savu interešu vadīta, patiesībā neapbruņo Islāma valsts ekstrēmistus. Krievija nemēdz karot atklātu karu. Tā karo ar viltu un meliem, un tās mērķu sasniegšanai visi līdzekļi ir labi. Tādā veidā tika sagrauta Čečenija, okupēta Abhāzija un Dienvidosetija, anektēta Krima, un tādā veidā Krievija darbojas Ukrainā.

Krievija nevar atļauties zaudēt Ukrainu un tā negrasās arī zaudēt Sīrijā. Šobrīd Krievija spēcīgākos karavīrus no Donbasa sūta uz Sīriju. Turklāt uz Sīriju jau ir nosūtīti vairāk nekā 20 Krievijas iznīcinātāji. Kā pirms kāda laika Ukrainā, tā šobrīd Sīrijā tiek ievesta Krievijas armija. Scenārijs ir visnotaļ līdzīgs.

Arī Ukrainai bija prezidents, kurš pārstāvēja Krievijas intereses, tomēr, tiklīdz viņš sāka apsvērt iespēju noslēgt līgumus ar Eiropas Savienību, tā saņēma aizrādījumus no Krievijas un savu nostāju mainīja, rezultātā izraisot tautā protestus, kas pārauga bruņotās sadursmēs. Pēc tam, kad Ukrainas parlaments nobalsoja par prezidenta atlaišanu, Krievija to izmantoja kā ieganstu, lai iebruktu Ukrainai piederošajā Krimas autonomajā republikā. Sīrijā notiek tieši tas pats – tauta saceļas pret režīmu, kura priekšgalā ir prokrieviski noskaņots vadonis. Tā kā Krievija nevar atļauties pazaudēt savu atbalsta punktu, tā iesūta Sīrijā savu militāro tehniku un karaspēku, savukārt Amerikas Savienotās Valstis atbalsta Sīrijas tautu, veicot uzlidojumus pret Islāma valsts teroristu grupējumiem.

Ko tas nozīmē mums? Tas nozīmē, ka bēgļu plūsma neapstāsies; karš Sīrijā būs, jo Krievija neatkāpsies, tā ies līdz galam, un vienīgais tās atkāpšanās iemesls varētu būt piekāpšanās pārspēka priekšā. Līdzīgi – no Ukrainas Krievija aizies vienīgi tad, ja to piespiedīs, un Baltijā tā neiebruks vienīgi tad, ja piespiedīs to neiebrukt. Pilnīgi skaidrs ir tas, ka Krievija izmantos iespēju ienākt Baltijā, ja tāda radīsies. Tādējādi tas, kas šobrīd notiek Sīrijā, izšķirs turpmāko notikumu gaitu pasaulē. Ir politiķi, kuri uzskata, ka Trešais pasaules karš varētu sākties tieši Sīrijā.

Savukārt citi politiķi uzskata, ka tas varētu notikt Ukrainā. Neapšaubāmi Sīrija šobrīd ir karstais punkts pasaulē, tomēr ir pamats apgalvot, ka viskarstākais punkts pasaulē tomēr ir Baltijas valstis. Ukraina un Sīrija ir tikai priekšvēstneši, jo, Krievijai gūstot panākumus Sīrijā, tā apzināsies, ka var spert soli arī Baltijas virzienā. Savukārt, ja Krievija veiks uzbrukumu Baltijas valstīm, tiks pārkāptas NATO robežas. Šāds scenārijs var turpināties divējādi: vai nu Baltija tiek vienkārši atdota Krievijai un NATO pienāk gals, vai arī sāksies Trešais pasaules karš. Jebkurā gadījumā – pasaule mainīsies, un Krievija dominēs gan tādā gadījumā, ja Baltija tiks atdota, gan arī gadījumā, ja tā tiks zaudēta cīņā un netiks atkarota.

No minēto notikumu gaitas ir atkarīgs tas, kādi spēki Latvijā valdīs un tas, vai Latvijā būs iespēja brīvi sludināt evaņģēliju. Valstī, kas atrodas no mums uz austrumiem, Dievu neatzīst un draudzēm tur brīvi neļauj darboties. Donbasā mācītāji tiek nogalināti un draudzes aizvērtas. Tādēļ nav grūti paredzēt, kā notikumi varētu attīstīties Latvijā Krievijas okupācijas gadījumā. Ja Krievija pasaulē dominē, tas norāda uz to, ka ļaunums uzvar, jo vienīgais, kas pasaulei dod cerību, ir draudze, bet tai grūti ir pastāvēt apstākļos, kur cilvēkiem netiek dota ticības brīvība. Ir pat teologi, kuri Rakstu vietas par Damasku, Sīrijas galvaspilsētu, Bībelē skaidro precīzi ar notiekošo Sīrijā un uzskata, ka antikrista atnākšana ir saistīta ar Sīrijas konfliktu.

Savukārt Amerikas Savienotās Valstis ir celtas uz kristīga pamata. Šīs valsts konstitūcija ietver ticības brīvību ar mērķi nepieļaut to, ka Amerikas Savienoto Valstu federālā valdība varētu jebkad pasludināt kādu konkrētu valsts oficiālo reliģiju. Šis princips izriet no Bībeles, saskaņā ar kuru Dievs katram cilvēkam ir piešķīris brīvu izvēli, tajā skaitā brīvību pielūgt Viņu vai arī jebko citu. Savukārt Krievijā vēl aizvien ir dzīvs carisma lozungs “viena impērija, viens cars, viena ticība, viena valoda”, kas pieļauj tikai pareizticību un visas pārējās konfesionālās un nekonfesionālās kristīgās draudzes vai jebkādas citas reliģijas uzskata par nevēlamām un apkarojamām.

To pierāda Krievijas darbības Ukrainā, kur atrodas Eiropas lielākā draudze, kas pieder evaņģēlisko kristiešu kopai. Būtībā Krievija karo pret draudzi. Savukārt tas, ka Amerikas Savienotās Valstis ir nostājušās Izraēlas pusē, nav nejaušība, jo izraēlieši jeb Dieva tauta, kā to dēvē Vecajā Derībā, ir mūsdienu draudzes prototips.

Tādējādi kaut arī Sīrijas konfliktam ir ļoti nopietni politiski cēloņi, patiesais iemesls ir meklējams Bībelē. Izraēla jau no pašiem tās iesākumiem tūkstošiem gadu tālā pagātnē vienmēr ir karojusi ar saviem kaimiņiem. Šajā reģionā vienmēr kāds kādu ir vēlējies pakļaut. Piemēram, senatnē ebreji jau sākot ar Izraēlas valsts tapšanas laiku karoja ar filistiešiem, bet šodien turpina to darīt ar palestīniešiem, kas apdzīvo tās pašas teritorijas un ir ebreju mūžīgie pretinieki. Tāpat regulāri savstarpēji kari risinājās ar aramiešiem, kas apdzīvoja mūsdienu Sīrijas centrālo un dienvidu teritoriju, savukārt mūsdienās, 20. gadsimtā vien Izraēlai un Sīrijai ir bijuši vairāki militāri konflikti.

Tad, kad ebreji novērsās no Dieva un pielūdza apkārtējo tautu elkus, drīz sekoja kārtējie iebrukumi, bet tad, kad ebreju tauta atgriezās pie Dieva un nožēloja grēkus, viņu zemē sākās uzplaukums, kam mēdza sekot militāri panākumi un reizēm arī teritoriāls pieaugums uz apkārtējo tautu rēķina. Tādējādi Izraēla un Izraēlas kaimiņvalstis turpinās karot, kā tas vēsturiski vienmēr ir bijis. Savukārt par pāridarījumiem ebrejiem Dievs Bībelē ir apsolījis atmaksāt, tādējādi tās valstis, kas veica šausminošus iebrukumus ebreju zemēs (Izraēlā un Jūdā) pašas kādas citas spēcīgākas valsts iebrukuma rezultātā tika sakautas vai iznīcinātas uz visiem laikiem. Tam piemērs ir atrodams Aramas, Asīrijas, Babilonijas un citu mazāku Izraēlas un Jūdas kaimiņvalstu vēsturē, kurām notika tā, kā bija pravietots Bībelē.

“Redzi, Damaska vairs nebūs pilsēta, tā būs sabrukušu drupu kaudze! Arojiešu pilsētas būs atstātas, ļaužu pamestas, ganāmpulkiem par mitekli; tie tur mitīs un ganīsies netraucēti.” (Jesajas 17:1)

Šajā Jesajas grāmatas nodaļā ir “Spriedums par Damasku”. Tā stāsta par to, ka Damaska, mūsdienu Sīrijas galvaspilsēta, tiks izpostīta. Turklāt šī Rakstu vieta nevēsta neko labu arī Izraēlai.

“Vai, kāds ļaužu valodu troksnis, tie krāc kā jūra! Kāda tautu dunoņa, tās sacēlušās kā varenu ūdeņu viļņi!” (Jesajas 17:12)

Rakstu vietā minētā “tautu dunoņa” nav kādas atsevišķas valsts iebrukums, bet gan militārs konflikts, kurā karojošajās pusēs ir iesaistīti daudzu un dažādu tautu pārstāvji. Šie vārdi nozīmē lielu cilvēku daudzumu. Bībelē teikts: “Tautas krāc kā lieli ūdeņi, bet Viņš apsauc tās, un tās aizklīst kā pelus vējā uz kalniem un kā putekļi aukā.” Šajā Rakstu vietā var pat saskatīt līdzību ar Armagedonu jeb pēdējo cīņu ar Izraēlu, kā arī to, ka Sīrijas konflikts varētu būt saistīts ar antikrista nākšanu un Jēzus otro atnākšanu, jo minētā “tautu dunoņa” un “ūdens viļņi” Damaskas nopostīšanu sasaista ar Jēzus otro atnākšanu.

Tādējādi pastāv uzskats, ka Damaska nekad nav bijusi nopostīta, savukārt tad, kad tā tiks izpostīta, būs Armagedons. Tomēr vēstures avoti liecina pretējo – Damaska ir tikusi postīta. Līdz ar to, ja Bībeli tulko burtiski, minētais pravietojums jau ir piepildījies. Tādējādi minēto Rakstu vietu nevar viennozīmīgi uzskatīt par pareģojumu Trešajam pasaules karam vai Jēzus otrajai atnākšanai. Kaut arī, palūkojoties no otras puses, vai Bībelē ir minēts Hitlers un genocīds? Nē, nav, bet par ebrejiem ir teikts: “Bet jūs Es izkaisīšu starp citām tautām, un Es izvilkšu aiz jums zobenu no maksts.” Pravietojums piepildījās jau Vecās Derības laikā, jo gan Asīrijas, gan Babilonijas ķēniņi iebruka Izraēlā un attiecīgi Jūdā un aizveda cilvēkus trimdā.

Ja jau šis pravietojums pēc būtības ir piepildījies, tad, kādēļ tajā minētie notikumi turpina atkārtoties? Kādēļ ebreji gadsimtu gaitā ir tikuši pakļauti dažādiem sodiem un iznīcināšanas kampaņām, kas vainagojās Otrajā pasaules karā ar holokaustu? Kādēļ šai tautai vēstures gaitā vajāšanu dēļ tik ļoti daudz ir nācies nomainīt savas apdzīvotās teritorijas? Kādēļ Izraēlā nepārtraukti karo? Ja jau notikumi ar ebrejiem atkārtojas, kā Bībelē aprakstīts, kādēļ lai vēsture neatkārtotos Damaskā?

Otra Rakstu vieta par Damaskas izpostīšanu ir atrodama Jeremijas grāmatā.

“Vilšanās un apmulsums valda Hamatā un Arpadā, jo turieniešiem pienākušas ļaunas ziņas. Tie izmisuši baiļu pilnā uztraukumā kā jūra, kas nevar rimties. Damaska ir zaudējusi cerību, tā taisās bēgt, to pārņēmušas bailes, izmisums un žņaudzēji kā dzemdētāju sievu dzemdību sāpēs. Ak, kā tā ir atstāta! Šī slavenā pilsēta, kas reiz bija Mana prieka pils! Tādēļ tās jaunie vīri kritīs ielu cīņās, un visi tās cīņai spējīgie kareivji tanī dienā aizies bojā, saka Tas Kungs Cebaots, un Es pielikšu uguni Damaskas mūriem, tā aprīs Benhadada pilis!” (Jeremijas 49:27)

Šobrīd Sīrijā notiek pilsoņu karš, kurā ir iesaistīti dažādi militāri grupējumi, tās jaunie vīri krīt ielu cīņās. Vairāk nekā 4 miljoni cilvēku ir devušies bēgļu gaitās, no kuriem 430 tūkstoši meklē patvērumu Eiropā. Bēgļu jautājums patiešām ir nopietns, un tālāk Bībelē ir rakstīts:

“Tā saka Tas Kungs Cebaots: redzi, Es salauzīšu Ēlāma stopu, viņa varas stiprumu! Es sūtīšu pār Ēlāmu četrus vējus no visām četrām debess pusēm un izklīdināšu ēlāmiešus visos vējos: nebūs tautas, kur nenonāktu ēlāmiešu bēgļi!” (Jeremijas 49:35-36)

Nu jau drīz varēs jautāt, vai ir kāda valsts, kurā nav nonākuši Sīrijas bēgļi. Sīrijā ir aptuveni 20 miljoni iedzīvotāju. Viena daļa aizbēgs, viena daļa tiks nogalināti. Galu galā Islāms nav miermīlīga reliģija, it īpaši necilvēcīga ir kārtība, ko Islāma valsts cenšas ieviest pakļautajās teritorijās. Nav brīnums, ka cilvēki bēg, turklāt bēgļu daudzums, kas sasniedz Eiropu, uz kopējā bēgļu skaita fona nav nemaz tik liels. Maldīgi ir domāt, ka šie cilvēki ir mūsu ienaidnieki. Daži simti bēgļu Latvijā paši par sevi neko neietekmēs, tomēr tas, kā jau tagad pret viņiem izturas, – ietekmēs.

Ja viņus ienīdīs, viņi apvienosies savās kopienās ap savu ticību un nekad neintegrēsies. Turklāt Krievija, kas nepārtraukti meklē iemeslus, lai nomelnotu Latviju par fašisma atdzimšanu, krievvalodīgo tiesību neievērošanu un visiem iespējamiem cilvēktiesību pārkāpumiem, nekavēsies izmantot vēl vienu iespēju, lai apvainotu mūs rasismā.

Secinājumi:

  1. Vecās Derības pravietojumi nav tieši attiecināmi uz šodienu, tomēr, ņemot vērā to, ka ebreju lāsts turpina darboties cauri gadu simtiem, arī Sīrijas lāsts joprojām darbojas.
  2. Konflikts Sīrijā, neņemot vērā lielvaru politiskās un ekonomiskās intereses, savā visdziļākajā būtībā ir saistīts ar Izraēlu, Dieva tautu.
  3. Viss notiek likumsakarīgi. Atkrišana nes lāstu, bet Dieva atzīšana – svētību. Šī sakarība ik pa laikam pasaules arēnā “izpeld” dažādos “karstajos punktos”, kuros notiekošais kaut kādā mērā ietekmē visus un ir brīdinājums un pravietojums katram Zemes iedzīvotājam.
  4. Sīrijas konflikta iznākums var noteikt mūsu vietu starp Amerikas Savienotajām valstīm un Krieviju. Tas būtiski ietekmēs garīgo stāvokli ne tikai Latvijā, bet visā pasaulē.
  5. Sīrijas konflikts, tāpat kā konflikts Ukrainā, teorētiski var izraisīt Trešo pasaules karu.Turklāt teorētiski šis konflikts ir ievads antikrista nākšanai un Kristus otrai atnākšanai. Neskatoties uz minēto, viskarstākais punkts pasaulē tomēr ir Baltijas valstis. Tieši Baltijas valstu liktenis pasaules arēnā var izšķirt visu.
  6. Bēgļi ir jāuzņem, bet veids, kā to darīt, neradot draudus mūsu valstij, jāatstāj valdības un politiķu ziņā. Tāda ir Dieva griba.
  7. Nevis bēgļi var kļūt par islamizācijas iemeslu, bet vājas draudzes, jo islāms ir radies no Ābrahāma kļūdas, no viņa neuzticēšanās Dieva apsolījumam un varenajam spēkam, kā rezultātā Ābrahāms mēģināja nepareiziem līdzekļiem piepildīt Dieva apsolījumā teikto.Lielākais drauds ir vāji līderi. Tādēļ jāķeras pie saknes – evaņģēlija sludināšanas. Lāsts sākas ar atkrišanu no Radītāja un beidzas ar Jēzus Kristus pieņemšanu, jo caur Jēzu Kristu Dievs atkal mūs pieņem. Bet kā lai tic, ja nav, kas sludina? Dieva draudze ir vienīgā cerība pasaulei.

0 komentāri

Citi rakstiSākumlapa

ASV, Kalifornija: Zaudējot 60% mēles mācītājs dzied un sludina

ASV, Kalifornija: Zaudējot 60% mēles mācītājs dzied un sludina(0)

Dāvids Džeisons (Jason David), mācītājs no Kalifornijas ir dziedātājs un sludinātājs, bet, kad vēzis skāra mēli, viņš pārvērtās par īstu cīnītāju. Mācītājs neļauj cīņā pret vēzi novērst savu uzmanību no evaņģēlija sludināšanas. “Es ticu, ka Dievs var dot jums jaunu dziesmu dziedināšanai,” -saka mācītājs Dāvids Džeisons. – „Un nākamā dziesma, kuru mēs dziedāsim, ir uzrakstīta

Baznīcai 450: Luterāņu baznīcas tornis ieguvis modernāko pulksteni Latvijā

Baznīcai 450: Luterāņu baznīcas tornis ieguvis modernāko pulksteni Latvijā(0)

Ir svētdiena, 20.augusts. Šī diena noteikti paliks Talsu luterāņu draudzes locekļu atmiņās. Ne tikai tāpēc, ka baznīca svin 450 gadu jubileju, bet arī tāpēc, ka baznīcas tornī nu tikšķ pulkstenis. Un pavisam tūlīt notiks pirmizrāde mūziklam “Vien puteklis?”  

Baltijas ceļš 2017: Par nacionālo ATMODU! Toreiz un tagad

Baltijas ceļš 2017: Par nacionālo ATMODU! Toreiz un tagad(0)

2017. gadā, 23. augustā, Esplanādē pie Raiņa pieminekļa pulcējās latvieši, lai 20:00 iedegtu svecītes un atcerētos Baltijas ceļu un latviešu 3. Atmodu!,-ziņo spektrs.com Pasākuma organizators: Nacionālā Apvienība. “Baltijas ceļš -bija akcija Baltijas valstīs, kas notika 1989. Gada 23.augustā plkst. 19.00, kad apmēram 2 miljoni cilvēku, sadevušies rokās, vismaz 15 minūtes veidoja apmēram 600 km (pēc

Intervija ar Raivi Zeltītu: Par Latvijas nacionālas valsts nozīmi 21. gadsimtā

Intervija ar Raivi Zeltītu: Par Latvijas nacionālas valsts nozīmi 21. gadsimtā(0)

Par nacionālas valsts nozīmi 1904. gadā formulēja Miķelis Valters (Latvijas Republikas iekšlietu ministrs, (1918—1919) jaunstrāvnieks, jurists, politiķis, diplomāts un sabiedrisks darbinieks, viens no Satversmes izstrādātājiem.): „Tēvu zeme kā politisks jēdziens ir organizācija, kuru sauc par valsti. Šī organizācija pastāv no trim daļām: zemes, uz kuras zināma tauta dzīvo, pašas tautas un valsts varas, zem kuras

Raivja Zeltīta grāmata „PAR NACIONĀLU VALSTI- jaunais nacionālisms 21. gadsimta Latvijai”

Raivja Zeltīta grāmata „PAR NACIONĀLU VALSTI- jaunais nacionālisms 21. gadsimta Latvijai”(0)

Materiālu sagatavoja Spektrs.com, Marlēna Pirvica. Īpaši rekomendējošs jauniešu auditorijai! 23. augustā 17:30, Latvijas Kara muzejā, Rīgā, norisināsies Raivja Zeltīta grāmatas “Par Nacionālu Valsti” atvēršana. Iepazīstoties ar gados jaunā politiķa Raivja Zeltīta autordarbu- grāmatu „Par nacionālu valsti- jaunais nacionālisms 21. Gadsimta Latvijai” rodas iespaids, ka tas varētu būt labs turpinājums cita autora politiķa Raivja Dzintara izdotajām

lasīt vairāk

Kontakti un Reklāmas izvietošana

SPEKTRS mērķis - informēt sabiedrību par kristīgām aktualitātēm.

Materiālu (ziņas, raksti, vēstules, ierosinājumi, jautājumi) nosūtīšana - [email protected]

Sociālie tīkli un saziņa

Lasītākās tēmas

© 2006 - 2012 Spektrs.com

Citējot atsauce uz žurnālu SPEKTRS.COM ar SAITI obligāta! Pārpublicējot materiālus drīkst ar SIA „SPEKTRS ANNO” atļauju.