„Es esmu ceļš, patiesība un dzīvība.” (Jāņa 14:6)                                               

22.03.2011. Nacionālā Identitāte: Sarmītes Ēlerte: nacionālās identitātes un integrācijas vadlīnijas

sarmite_elerte_foto_kristaps_kalns

Šis ir viens no politikas pamatprincipiem “Atvērtā latvietība”, kas iekļauts Nacionālās identitātes un integrācijas vadlīniju ievada projektā, ko sagatavojusi Sarmītes Ēlertes vadītā Kultūras ministrija.

Nacionālā identitāte un sabiedrības integrācija – problēmas un mērķi

Ievads

Ikviens latvietis un Latvijas pilsonis (arī tie, kas dzīvo svešumā), ikviens Latvijas iedzīvotājs ir vajadzīgs Latvijai.

Pēctecība un jauni izaicinājumi

Latvijas valsts nacionālās identitātes un integrācijas politikai ir jāatbild gan uz jauniem XXI gadsimta izaicinājumiem, gan jāturpina pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados sāktais sabiedrības saliedēšanas darbs.

Latvija ir daļa no Rietumu politiskās un ekonomiskās telpas. Iestāšanās Eiropas Savienībā pavēra jaunas iespējas Latvijas cilvēkiem. Vienlaikus tas liek plašāk raudzīties uz nacionālās identitātes un integrācijas politikas uzdevumiem. Daudzi Latvijas iedzīvotāji ir devušies strādāt uz ārzemēm, gan apmetoties mītnes zemēs uz īsu laiku, gan plānojot tur palikt ilglaicīgi. Latvijas jaunieši devušies izglītoties Eiropas un pasaules skolās un augstskolās. Nacionālās identitātes un integrācijas valsts politikai, tajā skaitā pilsonības politikai, ir jārūpējas par to, lai nosargātu nacionālo identitāti, piederības sajūtu Latvijai, piesaistītu katru latvieti, katru pilsoni neatkarīgi no tā, kur viņš atrodas, kā arī veicinātu atgriešanos Latvijā.

Mazākumtautības ir tradicionāla Latvijas sabiedrības daļa. Tās paaudzēm ilgi dzīvojušas Latvijā, uzskata sevi par piederīgām Latvijas valstij un sabiedrībai, vienlaikus saglabā savu atšķirīgo nacionāli kulturālo identitāti. Tās ir neatņemama Latvijas daļa, to dažādība bagātina Latvijas kultūrtelpu, to savpatnības saglabāšanu garantē Satversme. Nacionālās identitātes un integrācijas politikai jāveicina sabiedrības atvērtība pret mazākumtautību pienesumu, jāstiprina to piederība Latvijai.

Atjaunotās Latvijas divās dekādēs ir daudz paveikts, lai pārvarētu divu “paralēlu sabiedrību” realitāti, kas izveidojās Latvijas okupācijas laikā. Padomju Savienības apzināti veicinātās rusifikācijas politikas rezultātā ar mērķi nostiprināt Latviju kā neatņemamu PSRS daļu Latvijā piecdesmit gadu laikā ieradās 1,5 miljoni PSRS iedzīvotāju, no kuriem aptuveni puse palika Latvijā dzīvot. Pēc Padomju Savienības sabrukuma pēkšņā “nonākšana” citā, neatkarīgā valstī radīja sabiedrībā spriedzi, kuru veido gan pamatā krieviski runājošo cilvēku pēcpadomju “zaudētās dzimtenes” trauma un nedrošība par savām nākotnes perspektīvām Latvijā, gan latviešu nedrošība par izredzēm atjaunot, saglabāt un attīstīt latvisko kultūrtelpu. Šīs “traumas” būtiska sastāvdaļa ir konfliktējoša sociālā atmiņa, kas balstās uz padomju ideoloģijas interpretācijām par Latvijas okupāciju, Latvijas likteni Otrā pasaules kara laikā un dzīvi padomju režīmā.

Latviešu valodas kursi, skolu pāreja uz latviešu valodu 60/40%, vienota skolu programma, pasākumi, kas veicināja pilsonības iegūšanu, ir ļāvuši lielai padomju laika iebraucēju daļai, jo īpaši jaunajai paaudzei, sekmīgi iekļauties Latvijas nacionālajā valstī, papildināt pilsoņu kopumu. Tomēr okupācijas gadu desmitos veicinātā Latvijas iedzīvotāju nacionālā sastāva maiņa liek apzināties, ka sabiedrības integrācijas uzdevums būs ilglaicīgs, tam jābūt valsts politikas prioritātei daudzu gadu un gadu desmitu garumā. Vienlaikus nepieciešama aktīva un neatliekama valsts politika, lai saliedētu Latvijas sabiedrību, sekmētu cilvēku savstarpējo uzticēšanos un kopējo piederības apziņu, kas ir sabiedrības solidaritātes pamats, un stingri vērstos pret sašķeltas divkopienu sabiedrības veidošanās iespēju.

Latvijā uz dzīvi apmetušies arī Eiropas Savienības pilsoņi un jaunie imigranti. Integrācijas politikai savlaicīgi jāparedz un jādod iespējas šiem cilvēkiem apgūt latviešu valodu, iepazīt kopīgas vērtības un latvisko kultūrtelpu, lai neveidotos jaunas etniski nošķirtas sabiedrības grupas un nesaskaņas starpkultūru dialogā.

Latvija – eiropeiska nacionāla valsts

Latvieši XX gs. sākumā, izmantojot tautas pašnoteikšanās tiesības, izveidoja savu valsti, lai nodrošinātu latviešu nācijas pastāvēšanu un ilgstošu, demokrātisku pašnoteikšanos. Latvijā līdzīgi kā citās Eiropas nacionālajās valstīs valstsnācijas nacionālā un kultūrvēsturiskā identitāte nosaka valsts nacionālo un kultūrvēsturisko identitāti. Nācija ir tauta, kurai ir sava nacionāla valsts, tā balstās uz kopīgu valodu, kultūru un sociālo atmiņu. Latvijas kultūrtelpa ir bijusi atvērta, to dažādos gadsimtos ir bagātinājusi citu kultūru ietekme, tomēr tikai savienojums ar latviešu kultūru nosaka tās unikalitāti, padara Latviju atšķirīgu no jebkuras citas vietas pasaulē.

Mūsdienu globalizācijas procesi rada jaunas, nepieredzētas iespējas. Tie nodrošina plašu dažādu kultūru dialogu, sociālo mobilitāti, ekonomiskās iespējas. Vienlaikus globalizācija nes sevī vienādošanas draudus, nivelē atšķirības starp dažādām zemēm. Tādēļ lokālās, reģionālās un nacionālās unikalitātes izkopšana prasa aktīvāku valsts politiku, tas nepieciešams, lai veidotu noturīgu, apzinātas piederības sajūtu. Valsts veido ietvaru, kurā demokrātija var darboties, un demokrātija nevar funkcionēt bez cilvēkiem, kas jūtas piederīgi attiecīgajai valstij un jūt atbildību par to.

Tādēļ piederības sajūta Latvijai, atbildība par to ir demokrātiskas Latvijas valsts un latviešu nācijas ilgtspējīgas pastāvēšanas priekšnoteikums. Latvija ir vienīgā vieta pasaulē, kur var pilnvērtīgi attīstīties latviešu valoda un kultūra. Latviešu valoda un kultūra ir pašvērtība un vienlaikus resurss, lai cilvēkus piesaistītu Latvijai, tas ir Latvijas valsts pamats. To saglabāt, nostiprināt un attīstīt ir Latvijas sabiedrības un valsts atbildība un pienākums gan nākamo paaudžu priekšā, gan arī lai dotu savu ieguldījumu pasaules daudzveidībā. Valstis, kas saglabā un attīsta savu nacionālo un kultūrvēsturisko identitāti, iegūst vērā ņemamas salīdzinošas priekšrocības globālajā pasaulē.

Latvija ir Eiropas valstu saimē. Tās tagadne un nākotne ir cieši saistīta ar Eiropas tradīcijām, vērtībām, principiem. Katrai Eiropas valstij ir atšķirīga nacionālā identitāte, to saglabāt ir katras Eiropas valsts uzdevums.

Latvijā, tāpat kā katrā Eiropas valstī, ir valstsnācija, kas nosaka valsts nacionālo un kultūrvēsturisko identitāti, kā arī mazākumtautības un imigranti. Latviešu valstsnācija kopā ar mazākumtautībām veido Latvijas tautu. Latviskā identitāte – latviešu valoda, kultūra, sociālā atmiņa – ir kopēja visai Latvijas tautai. Tā ir kopējais pamats, kas saista kopā visu Latvijas tautu, padarot to par demokrātiskās līdzdalības kopienu. Tādēļ Latvijas valsts un tautas interesēs ir gan padziļināt sabiedrību vienojošo latvisko identitāti, spēcinot to mūsdienu globalizācijas apstākļos, gan arī paplašinot to, lai tajā varētu iekļauties arī mazākumtautības un imigranti. Vienlaikus Latvijas interesēs ir arī saglabāt mazākumtautību savpatnību, jo tādējādi tiek saglabāta Latvijas tautas kulturālā daudzveidība.

Latvijā, tāpat kā citās Eiropas valstīs, ir imigranti, par kuru iekļaušanos Latvijas sabiedrībā rūpēties ir valsts pienākums. Līdz šim tika pieņemts, ka “imigrantu identitātes” saglabāšanās ir īslaicīgs fenomens, bet arvien vairāk Eiropas valstīm nākas apzināties, ka segregētas grupas var dzīvot savā “paralēlā pasaulē” vairāku paaudžu garumā. Latvija šajā ziņā nav unikāla, līdzīgi kā citās Eiropas valstīs, vairākums imigrantu šeit ieradās XX gadsimta 50. – 80. gados. Daudzi no viņiem ir sekmīgi iekļāvušies sabiedrībā un pievienojušies Latvijas pilsoņu kopumam, tomēr vērā ņemama imigrantu daļa vēl aizvien norobežojas no šā procesa.

Par nepieciešamību nacionālās valsts ietvaros nostiprināt kopīgu pamatu saliedētai sabiedrībai – valodu, nacionālo identitāti, kultūru, vērtībām – iestājušies vairāki Eiropas valstu līderi. Imigrantu grupas, kas reizēm paaudzēm ilgi dzīvo norobežoti “paralēlajā pasaulē”, atšķirīgā vērtību un informācijas laukā, negatīvi ietekmē demokrātijas labu funkcionēšanu. Tas rada spriedzi sabiedrībā, radikālisma un labējā ekstrēmisma riskus. Valsts pienākums ir mazināt šo izolāciju, piedāvājot iespējas un prasmes iekļauties nacionālās valsts demokrātiskajā kopienā. Tam jābūt ilglaicīgam integrācijas politikas uzdevumam. Tādējādi nacionālās identitātes un integrācijas politikas sekmes vai neveiksmes vistiešākajā veidā ietekmē demokrātijas kvalitāti Latvijas valstī.

Politikas mērķis

Latvijas nacionālās identitātes un integrācijas programmas mērķis ir stipra, saliedēta Latvijas tauta – nacionāla un demokrātiska kopiena, kas nodrošina tās vienojošā pamata – latviešu valodas, kultūras un nacionālās identitātes, eiropeisko demokrātisko vērtību, unikālās kultūrtelpas saglabāšanu un bagātināšanos Latvijas nacionālās valsts līdzsvarotai attīstībai.

Politikas principi

Atvērtā latvietība

Latviešu valstsnācija ir iekļaujoša. Tai ir pienākums nostiprināt savu identitāti un vienlaikus būt atvērtai tiem, kas vēlas iekļauties. Tas nozīmē, ka par latvieti var ne tikai piedzimt, bet arī kļūt. Katra cilvēka izvēle nosaka, vai blakus latviskajai identitātei, kas ir kopēja, viņš vēlas saglabāt arī savu nacionālo savpatnību, mazākumtautības identitāti.

Piederība Eiropai

Latvija ir Eiropas valstu saimes locekle, un tās tagadne un nākotne ir cieši saistīta ar Eiropas tradīcijām, vērtībām un principiem. Latvijas valsts vērtību sistēmas pamatā ir uzticība fundamentālajām Eiropas vērtībām – demokrātijai, likuma varai, cilvēktiesībām. Eiropeiskā identitāte ir vērtību identitāte, kas ir daļa no dažādo Eiropas nāciju nacionālās identitātes.

Sabiedrības integrācijas politikai jāstiprina saikne starp latvisko un eiropeisko identitāti, jāstiprina Eiropas kopējā sociālā atmiņa Latvijā.

Mazākumtautību savpatnības saglabāšana

Mazākumtautības un to kultūra ir neatņemama un svarīga Latvijas sabiedrības un kultūrtelpas sastāvdaļa. Latvijā jebkuram mazākumtautību pārstāvim ir tiesības saglabāt un attīstīt savu valodu, etnisko un kultūras savdabību, valsts to atbalsta.

Katra cilvēka brīvā izvēle tiek respektēta, cilvēktiesības ievērotas

Sabiedrības integrācijas jomā ikviens indivīds ir brīvs un tiesīgs izvēlēties savu identitātes taktiku. Jebkura izvēle ir brīvprātīga un tiek respektēta. Valsts pienākums ir mijiedarboties un sadarboties ar visiem iedzīvotājiem neatkarīgi no viņu izvēles. Latvijas valsts pienākums ir saliedēt sabiedrību uz kopīgo vērtību pamata, veicinot šo procesu demokrātiskiem līdzekļiem.

Identitātes ir papildinošas, nevis izslēdzošas

Latvijas sabiedrības nacionālās identitātes un integrācijas politika uzsver identitāšu papildināšanās principu, saskaņā ar kuru dažādas identitātes nevis izslēdz, bet gan bagātina viena otru. Mazākumtautību identitātes pastāv un attīstās līdzās latviskajai identitātei. Vienam indivīdam vienlaikus var būt divas vai vairākas identitātes (etniskā, latviskā, eiropeiskā, globālā u.c.).

Jēdzieni un lietotie termini

Tauta – kopiena, kas, balstoties uz objektīviem nacionāli kulturāliem kritērijiem (valoda, apdzīvotā teritorija, dzīvesveids, kultūra), sevi uzskata par patstāvīgu nacionāli kulturālu kopienu. Latvieši kļuva par tautu 19. gs. vidū, kad sāka apzināties sevi kā kopumu noteiktā teritorijā, ko vieno kopīgi nacionāli kulturāli kritēriji, it sevišķi valoda un vēsture.

Nācija – tauta, kurai ir sava nacionāla valsts (vai kura cīnās, lai to iegūtu). Latvieši ir nācija kopš 20. gadsimta sākuma, kad latviešu tautā sāka izplatīties latviešu valstiskās pašnoteikšanās ideja, kas īstenojās 1918. gadā, kad, izmantojot tautu pašnoteikšanās tiesības, tika dibināta latviešu tautas nacionālā valsts – Latvija.

Nacionāla valsts – valsts, kuras nacionālo un kultūrvēsturisko identitāti noteikusi tajā tradicionāli dzīvojošā nācija, nācija, kas pašnoteikšanās ceļā šo valsti izveidojusi. Valstij ir viena valsts valoda – kopēja visu iedzīvotāju saziņas un demokrātiskās līdzdalības valoda, šīs nācijas kultūra, dzīvesveids, sociālā (vēsturiskā) atmiņa būtiski nosaka valsts identitāti. Katrā (vai gandrīz katrā) nacionālajā valstī ir mazākumtautības un imigranti.

Valstsnācija – nācija, kas attiecīgajā nacionālajā valstī nosaka tās nacionāli kulturālo identitāti. Latvieši ir valstsnācija Latvijā. Ir valstis, kur noteiktu vēsturisku apstākļu dēļ ir vairākas valstsnācijas, kas atspoguļojas arī šo valstu teritoriālajā dalījumā. Beļģijā ir divas valstsnācijas, Šveicē – attiecīgi katrā no trim valsts daļām sava valstsnācija. Katrā no šo valstu daļām līdztekus valstsnācijai dzīvo arī tradicionālās mazākumtautības un imigranti.

Latvietis – cilvēks, kurš pēc (vismaz dažiem) objektīviem kritērijiem (it sevišķi valoda, arī izcelsme, kultūra) un subjektīvās piederības izjūtas identificē sevi kā latviešu nācijai piederīgo. Jēdzieni “latvietis” un “latviešu nācija” ir plašāki nekā jēdziens “Latvijas pilsonis”, jo latviešu nācijai piederīgais var arī nebūt Latvijas pilsonis.

Latvijas pilsonis – persona, kurai saskaņā ar likumu ir Latvijas pilsonība. Latvijas pilsoņu kopums Satversmes 1. panta izpratnē veido Latvijas tautu.

Nacionālā identitāte – personas identitātes daļa, kas vieno to ar citām personām ar tādām pašām nacionāli kulturālajām pazīmēm. Valodas, vērtību, uzvedības modeļu, kultūras simbolu kopums, sociālās (vēstures) atmiņas ir pamats, uz kura tiek veidota, uzturēta, izteikta cilvēka piederība nācijai, nācijas locekļu savstarpējā vienotība. Nacionālā identitāte ietver ideju par katras nācijas unikalitāti un atšķirību no citām nācijām, ideju par nācijas locekļu savstarpējo kopību un ideju par nācijas nepārtrauktību.

Sabiedrības integrācija – visu Latvijā dzīvojošo cilvēku iekļaušana sabiedrībā, neraugoties uz viņu nacionālo piederību un pašidentifikāciju. Integrācijas kopīgais pamats ir latviešu valoda, piederības sajūta Latvijas valstij, cieņa pret Latvijas unikālo kultūrtelpu, kopīgas sociālās atmiņas veidošana, pilsoniskā līdzdalība. Integrācija vienlaikus nozīmē valstsnācijas atvērtību un cieņu pret mazākumtautību savpatnību un to pārstāvju tiesībām saglabāt savu atšķirīgo identitāti. Integrācijas uzdevums ir arī veicināt imigrantu iekļaušanos sabiedrībā, piedāvājot motivējošus līdzekļus un iespējas apgūt saliedētas sabiedrības kopējos pamatus.

Mazākumtautības – Latvijas pilsoņi, kuri kultūras, reliģijas vai valodas ziņā atšķiras no latviešu valstsnācijas, paaudzēm ilgi tradicionāli dzīvojuši Latvijā, uzskata sevi par piederīgiem Latvijas valstij un sabiedrībai, vienlaikus vēlas saglabāt un attīstīt savu valodu, kultūru, reliģiju.

Latviskā kultūrtelpa – latviešu valoda, vide, materiālā un nemateriālā kultūra, sociālā atmiņa un dzīvesveids (tradīcijas, simboli, vēsturiskie notikumi, vēstures personāži, kopīgie priekšstati, svinamās dienas, mākslas mantojums un jaunrade, komunikācijas veids, daba un attieksme pret dabu, gadsimtos veidotā materiālā vide, ģeogrāfiskie nosaukumi, būvniecības tradīcijas, krāsu izjūta utt.). Latvisko kultūrtelpu dažādos gadsimtos ir ietekmējušas arī citu tautu kultūras, tajā papildinot latviešu nācijas pienesumu, piedalās mazākumtautību pārstāvji. Unikālā kultūrtelpa sekmē nacionālās identitātes nostiprināšanu, globalizācijas apstākļos stiprina piederības sajūtu Latvijai.

Divkopienu sabiedrība – valsts, kuru raksturo nošķirtība starp divām kopienām. Atšķirībā no nacionālas valsts divkopienu sabiedrībā nav vienas kopīgas valsts valodas, sabiedrības integrācija nenotiek uz kopīgu vērtību, kultūrtelpas, sociālās atmiņas pamata. Latvijā, okupācijas laikā izveidojoties lielai krievu valodā runājošai iebraucēju kopienai, ir vērojamas divkopienu sabiedrības pazīmes: nošķirtas informācijas telpas, politiskajā vidē vērojama sašķeltība pēc nacionālajām pazīmēm, atšķirīgas sociālās atmiņas, lingvistiska nošķirtība darba kolektīvos, skolās, bērnudārzos.

Imigranti – ārvalstnieki (izņemot kādas ES dalībvalsts, Eiropas Ekonomikas zonas valsts vai Šveices konfederācijas pilsoņi) un bezvalstnieki, kas Latvijā uzturas ar termiņuzturēšanās vai pastāvīgas uzturēšanās atļauju. Jaunie imigranti ir Latvijā ieradušies pēc neatkarības atjaunošanas. Ilglaicīgie imigranti – bijušās PSRS pilsoņi, kas nonāca Latvijā okupācijas laikā, ilgstoši dzīvo valstī, nav ieguvuši Latvijas pilsonību vai ir kļuvuši par trešās valsts pilsoņiem – Lisabonas līguma kontekstā ir imigranti. Latvijas nepilsoņu statuss šai imigrantu grupai ir piešķīris īpašas privilēģijas: nepilsoņu pases dod tādas pašas pārvietošanās tiesības kā pilsoņu pases, nepilsoņiem ar likumu ir piešķirtas pastāvīgās, nevis termiņuzturēšanās atļaujas, un pastāvīgās darba atļaujas; tās nav individuāli jāpieprasa kā jaunajiem imigrantiem.

Kopīgās vērtības – latviešu valoda un latviskā kultūrtelpa, uzticība Rietumu demokrātiskajām vērtībām: indivīda brīvība un atbildība, iecietība pret atšķirīgo, pilsoniskā līdzdalība; ticība no apgaismības laikmeta mantotajām idejām par progresu un cilvēka spējām uzlabot pasauli.

Sociālā atmiņa – izpratne par vēsturiskiem notikumiem, sociālpolitiskiem procesiem, to interpretācija. Latvijas sabiedrību šķeļ vēstures faktu interpretācija gan attiecībā uz Latvijas okupāciju 1940. gadā, gan laiku, kad Latvija bija inkorporēta PSRS, gan Latvijas starpkaru neatkarības laiku. Atšķirīgas sociālās atmiņas ir sabiedrību šķeļošs faktors.

Krieviski runājošie – dažādu tautību cilvēki, kuri ikdienas saziņā pārsvarā lieto krievu valodu, kas ir viņu primārā identifikācija. Dodot specifiskas tiesības šai kopienai, patiesībā tiktu likti šķēršļi mazākumtautību nacionālo identitāšu izkopšanai. Latvijā 2011. gadā dzīvo 27,4% krievu, bet krievu valodu par savu dzimto valodu uzskata 39,6% iedzīvotāju, tajā skaitā 79,1% ebreju, 72,8% baltkrievu, 67,8% ukraiņu, 57,7% poļu. Integrācijas politikai jāievēro vienlīdzības princips attiecībā uz visu Latvijas mazākumtautību identitātēm un kultūrām.

0 komentāri

Citi rakstiSākumlapa

Norisināsies konference „Reformācijas krāsas”

Norisināsies konference „Reformācijas krāsas”(0)

“Reformācijai 500″ un Rīgas reformācijas 500. gadadienas pasākumu ietvaros Latvijas Evaņģēliskā alianse š. g. 26.oktobrī rīko 2. konferenci „Reformācijas krāsas”. Konference norisināsies Rīgas Domes sēžu zālē no 10:00 līdz 16:00. Šā gada moto: „Reformācija pirms un pēc Reformācijas”. Apskatīsim Reformāciju arī kā procesu vēsturē un sabiedrībā. Nešaubīgi Reformācijas centrālais notikums bija Mārtiņa Lutera Baznīcas reformācija 1517. gadā, kam sekoja politiskā reformācija. Tomēr Reformācijas

Diskusija: Ārvalstu propagandas ietekme uz vēlēšanām

Diskusija: Ārvalstu propagandas ietekme uz vēlēšanām(0)

Šī brīža situācija Rietumu pasaulē un Latvijā ir aktualizējusi jautājumu par ārvalstu propagandu – kāda ir tās ietekme uz neatkarīgu valstu vēlēšanām? Kā demokrātiskai valstij cīnīties pret dezinformāciju un viltus ziņām? Vai vēlēšanas Latvijā varētu tikt ietekmētas no ārpuses? Uz šiem jautājumiem mēģināsim rast atbildi diskusijā jauniešu auditorijai. Piedalījās: Dr. theol. Guntis Kalme, Dr.sc.pol., LĀI

Gudrais meklē zināšanas – nāc mācīties uz Latvijas Bībeles Centru!

Gudrais meklē zināšanas – nāc mācīties uz Latvijas Bībeles Centru!(0)

Augošas draudzes ir augošu kristiešu veidotas, apmācītu līderu vadītas, Dieva Vārdā balstītas, pasaulei liecību nesošas. Ja Tu vēlies saņemt Dieva Vārdā balstītas zināšanas, attīstīt savas kalpošanas prasmes un kļūt par vēl noderīgāku instrumentu Dievam Viņa darbā savā draudzē, tad aicinām, izaicinām un iedrošinām sākt mācības Latvijas Bībeles Centrā. Šī gada septembrī mācības sāksies sertifikāta programmā

LKR prezidents Tālivaldis Tālbergs: Dzied mana tauta…

LKR prezidents Tālivaldis Tālbergs: Dzied mana tauta…(0)

Teici to Kungu, to godības Ķēniņu svētu, Dvēsele mīļā, kaut teikt Viņu cienīgi spētu! Pulkiem lai nāk, Kokles lai skandināt sāk, Visi lai slavē to Svētu! Teici to Kungu, kas visu ar gudrību rada, Tevi uz spārniem kā ērglis Viņš sargādams vada! Bēdas kad māc, Žēlīgs vēl Viņam ir prāts, Sargājot gadu pēc gada. Paldies

Rīgas GETO muzejs: Holokausta upuru piemiņai- Maršs “Dzīvo gājiens”

Rīgas GETO muzejs: Holokausta upuru piemiņai- Maršs “Dzīvo gājiens”(0)

4. jūlijā, no plkst. 09:45 līdz 11:45 norisināsies ikgadējais pasākums – Maršs “Dzīvo gājiens”, gājiens pa bijuša Rīgas geto ielām – no Vecā Ebreju kapsētas līdz sadedzinātas Horālas sinagogas memoriālam. Šis pasākums veltīts Holokausta upuru piemiņai. Šajā gājienā piedalīsies izdzīvojošo pēcnācēji un tie, kam nav vienaldzīga atmiņa par katastrofu, kas notika te, Latvijā, pirms 77 gadiem. Lai tas

lasīt vairāk

Kontakti un Reklāmas izvietošana

SPEKTRS mērķis - informēt sabiedrību par kristīgām aktualitātēm.

Materiālu (ziņas, raksti, vēstules, ierosinājumi, jautājumi) nosūtīšana - [email protected]

Sociālie tīkli un saziņa

Lasītākās tēmas

© 2006 - 2012 Spektrs.com

Citējot atsauce uz žurnālu SPEKTRS.COM ar SAITI obligāta! Pārpublicējot materiālus drīkst ar SIA „SPEKTRS ANNO” atļauju.