„Es esmu ceļš, patiesība un dzīvība.” (Jāņa 14:6)                                               

21.11.2011. Republikas proklamēšanas 93.gadadienā: Arhibīskapa Jāņa Vanaga sprediķis par patriotismu valstī

janis_vanags_apollolv

Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskaps Jānis Vanags sprediķī 18. novembrī Rīgas Domā aktualizēja domu par patriotisma nozīmi valstī. Arhibīskaps uzskata, ka Latvijas zeme un valsts ir neatņemama sastāvdaļa,-ziņo spektrs.com

“18. novembris, mūsu valsts svētki, gaišais laiks tumšā rudenī, kad izkaram karogus, piespraužam sarkanbaltsarkanas lentītes un okupācijas muzeja sienu izrotājam ar plakātu “Es mīlu Latviju!”. Ko mēs ar to domājam? Es mīlu Latvijas zemi? Es mīlu Latvijas valsti? Reizēm cilvēki uzsver šo nošķīrumu starp zemi un valsti, ko mīlēt.

Latvijas zemi tauta drīkstēja mīlēt vācu, zviedru, poļu un krievu cara laikos. Pat padomju gados tas nebija liegts. Jaunais, neparastais, pat neticamais ir iespēja mīlēt Latvijas valsti. Kaut vai runāt par savu valsti, kur mēs latviešu valodu varam paturēt par vienīgo valsts valodu; kur latvieši ar citām tautām var veidot attiecības kā brīvi cilvēki ar brīviem cilvēkiem; kur mēs varam ievēlēt savu Saeimu un varam to arī atlaist; kur varam domāt, lasīt, rakstīt un runāt  nebaidoties; kur varam ticēt un lūgt Dievu ar brīvu sirdsapziņu.

Mūsu vēstures daudzajos gadsimtos iespēja mīlēt Latvijas valsti ir bijusi tikai nepilnus piecdesmit gadus. Uz to tiecās visas latvju atmodas. Par to cīnījās Brīvības cīņu kareivji. Par to paši stāvējām barikādēs. Šodien svinam tās 93. dzimšanas dienu.

Ne mazāk kā atmodas laiks pirms 20 gadiem arī šie latviešiem ir vēstures grieži. Mēs kopā ar lietuviešiem esam atlikušas divas baltu tautas.

Kopš pēdējās tautas skaitīšanas Latvijas iedzīvotāju skaits ir sarucis no 2.3 līdz 1.8 miljoniem, kad nedaudz vairāk par pusi no tiem ir latvieši un no tiem pašiem puse ir vecāka par 40 gadiem, varbūt arī nav panikas celšanas vērts.

Daļa Latvijas pilsoņu izvēlas kaut ko līdzīgu eitanāzijai. “Es varbūt mīlu šo zemi”, viņi saka, “bet nemīlu šo valsti. Kā viņa čakarē mani, tā es čakarēšu viņu. Ja tā iet, tad lai iet arī uz velna paraušanu. Kad te viss būs pajucis, es vienkārši braukšu prom.” Interneta komentāros šo izvēli apliecina bieži un emocionāli. Nevar noliegt, ka tajā izskan sava veida taisnīguma izjūta. Taču ir arī cita izvēle. Pagājušajā nedēļā, vizitējot draudzes Ziemeļvidzemē, es tikos ar pašvaldību, kultūras, skolu un vietējā biznesa pārstāvjiem. Bija spirdzinoši sastapt enerģiskus, optimistiskus cilvēkus, kas šajos apstākļos raugās uz nākotni Latvijā, dara un arī daudz padara saviem līdzcilvēkiem par svētību un pašiem par gandarījumu. Katram, kas grib,  lai latvieši būtu, vajag saprast, ka tas nav iespējams ne tikai bez šīs zemes, bet arī bez šīs valsts, ko mīlēt. Tiktāl par jautājumu, kam man tāda neatkarība, kam man tāda valsts. Varbūt citām Latvijas etniskajām grupām ir nākotne bez Latvijas valsts, bet latviešiem tādas nav. Latvijai nevajag eitanāziju, bet gan atdzīvināšanu un atjaunošanu.

Vēlmi pēc atjaunotnes sabiedrība izteica, ievēlot jaunu Saeimu. Tautas priekštāvniecībā ir daudz jaunu seju, ar ko saista jaunas cerības. Taču Jēzus saka: “Jaunu vīnu nelej vecos traukos.” Jaunas sejas pašas par sevi neko nemaina, ja sliedes paliek vecās, ja nemainās tikumi un principi. Jāņem arī vērā, ka pēc jaunām vēlēšanām paliek tā pati ierēdniecības kārta, kas bieži vien ir galvenā noteicēja. Jaunas sejas valdībā vēl neko neatrisina. Ir vajadzīgas jaunas idejas, jauni principi, jauni ceļi. Iedibinātām struktūrām ir grūti mainīties. Tās tiecas aizsargāt sevi un esošo stāvokli. Varbūt draudīgi tuvais vēstures mirklis ar savu ledaino elpu pakausī liksies pietiekami spēcīgs mudinājums visiem kopā kaut ko izmainīt uz labu? Vairs nav kur atkāpties.

Faktiski jaunais bieži vien ir labi aizmirsts vecais. Kad ļaudis nāca pie Jāņa Kristītāja un vaicāja, ko darīt, lai izbēgtu no draudīgi tuvā debesu valstības cirvja, viņš tiem teica parastas, ikdienišķas lietas.

Nodokļu ievācējiem viņš lika neņemt no cilvēkiem vairāk nekā nolikts. Kareivjiem – sava laika drošības struktūrām – viņš lika neizmantot varu nelietīgi, nevienu neapspiest un neaplaupīt.

Katram cilvēkam, katrai kārtai vienkārši, labi un taisnīgi izpildīt savus pienākumus. Darīt to, kas jādara. Tas jau ir liels solis prom no iznīcības cirvja. Taču bieži rodas jautājums, kas tad ir jādara? Jo atbildīgākā amatā ir cilvēks, jo svarīgāks kļūst jautājums, no kurienes viņš saņem pamudinājumus vai pat norādījumus, ko darīt.

Patērētājsabiedrība

Jēzus teica: “Tiecieties vispirms pēc Dieva valstības un viņa taisnības, tad pārējais taps piemests.” Ne jau humānā palīdzība no debesīm (lai gan īstas vajadzības gadījumā arī tā), bet sirdsmiers, apmierinājums un drošības sajūta. Pēc tā mēs īstenībā tiecamies arī tad, kad staigājam savus aplamos ceļus.

Sevišķi no patērētājsabiedrības diktāta vajadzētu atbrīvoties tiem, kuru postenis un aicinājums paredz gādāt par kopīgo labumu, bet paver arī vieglu izdevību vispirms parūpēties par sevi. Bez iekšējas brīvības jaunās sejas ir pakļautas vecajiem riskiem un “vecās sejas” nespēj mainīties.

Risinājums

Kristīgajā pieredzē ir pazīstama meditācijas metode, kad cilvēks sēž klusumā un mācās ignorēt visas domas, kas klejo ap un caur viņu. Lai  noturētu uzmanību nemainīgi pievērstu Dievam, cilvēks atkārto kādu “sakrālo vārdu”. Līdzīgs vingrinājums varētu derēt, lai iegūtu iekšēju brīvību no patērētājideoloģijas. Klusumā mācoties ignorēt domas un idejas, ar ko tā bombardē apziņu, un turot uzmanību pievērstu Dievam, akārtot pie sevis: “Man nevajag daudz… Man nevajag daudz…” Vai varbūt pat tā: “Man jau ir par daudz… Man jau ir par daudz…” Un sajust, kā atslābst spriedze, kā vairojas brīvība un mierinājums. Un tad tu ieraugi, ka vari vēl palīdzīt kādam citam vai atbalstīt kādu labu lietu. Latvijā ir resursi, lai apmierinātu visu vajadzības, bet ne lai apmierinātu visu vēlmes, dziņas un ambīcijas.

Patriotisms

Bieži izskan atziņa, ka Latvijā ir izsīcis patriotisms. Tā arī ir, taču ne tādēļ, ka cilvēki negribētu būt savas valsts patrioti. Viņiem vienkārši pietrūkst motivācijas un spēka. Gēte ir teicis, ka cilvēks, kam ir mērķis, spēj izturēt visu. Latviešu strēlnieki brīvības cīņās izturēja un paveica neaptveramo, jo viņiem bija mērķis – neatkarīga Latvijas valsts. Viņi bija patrioti. Mēs, atīstot savu valsti, šķiet esam kļūdījušies ar mērķiem. Bībelē teikts, ka, Dievs tautām ir nospraudis laikus un robežas nevis tādēļ, lai cilvēki patērētu preces un paši kļūtu par tādām, bet lai meklētu Dievu, lai Viņā dzīvotu un rosītos, lai būtu Viņa cilts. Latvija ir zeme ko Dievs ir devis mums. Tādēļ Latvija mums ir vispiemērotākā vieta, kur atklāt savu garīgo būtību, savu dievišķīgo izcelsmi un aicinājumu. Tādēļ vien ir vērts būt Latvijas patriotam.

Pirms vairāk nekā 20 gadiem es satiku kādu kristiešu misionāru, kura stāsts man joprojām ir dzīvā atmiņā. Savas misionāra darbošanās dēļ viņš tika ieslodzīts kādas Āzijas valsts lēģerī. Uzraugi stingri raudzījās, lai nepieļautu nekādas reliģiskas izpausmes. Visvairāk viņš cieta no tā, ka nevarēja ne lūgt, ne slavēt Dievu tā, kā bija pieradis. Bet viņš atrada izeju. Šis vīrs pieteicās tīrīt milzīgā cietuma milzīgās atejas bedres. Smaka bija tik baismīga, ka uzraugi turējās pa gabalu. Viņš bija ieguvis iespēju būt vienatnē ar Dievu. Smeldams un šķipelēdams netīro, smirdošo bedri, viņš skaļā balsī lūdza Dievu, dziedāja psalmus un gavilēja uz debesīm. Kristus spēja viņam dot mierinājumu un prieku pat atejas bedrē vienā no pasaules brutālākajiem cietumiem.

Es nekad neesmu bijis tik zemā punktā un droši vien jūs arī ne. Mūsu valsts ne tuvu nav tik zemā punktā. Bet ir labi zināt, ka Kristus spēj iepriecināt un dod spēku arī tādos apstākļos. Viņš to spēj un dara, neatkarīgi no apstākļiem. Bet pats labākais ir tas, ka dzīvās attiecībās ar dzīvo Kristu tu jūti, ka viņam vienmēr ir rezerves. Lai arī kas vēl  gaidītu priekšā, viņam ir rezerves, lai tu pārdzīvotu arī to. Mēs varam vēlēties, lai mūsu valstī, ģimenē vai pašiem sevī daudz kas būtu citādi. Lai nebūtu bijis vajadzīgs milzīgais aizņēmums un konsolidācija pēc konsolidācijas. Lai tik daudzi nebūtu aizbraukuši. Mēs varam vēlēties nebūt veci un slimi. Mēs varam vēlēties, lai mūsu dzīvesbiedrs vai bērns nebūtu nomiris. Mēs to visu varam vēlēties, bet vai varam to sasniegt? Bieži vien nevaram. Un ko tad? Iznīkt sarūgtinājumā? Teikt, ka tad lai viss iet uz velna paraušanu? Labāk ir atcerēties, ka Kristus spēj dot iepriecinājumu un mieru jebkuros apstākļos. To neviens tev nevar atņemt. Tas nav atkarīgs no citu cilvēku lēmumiem. To Kristus tev dod un tavs tas paliek. Ne tā, ka mums nebūtu jāstrādā, lai uzlabotu apstākļus un lai sakārtotu savu valsti, bet ka varam to darīt, paši būdami Kristus sakārtoti un atbrīvoti. Tikai apgaismots un sakārtots cilvēks spēj adekvāti rīkoties, lai kaut ko sakārtotu ap sevi.

Kristus ir Ceļš, Patiesība un Dzīvība. Viņš ir Patiesība, kas atbrīvo, lai mūsu nākotnes ceļš vestu dzīvībā. Valsts svētkos mēdzam vaicāt, vai mīlam šo zemi, vai šo valsti. Vēstures griežu liktenīgajā laikā ir trīs lietas, ko mīlēt, lai tauta nākotnē raudzītos ar cerību – sava zeme, sava valsts un Kristus. Lai Dievs svētī Latviju! Amen.”

0 komentāri

Uzraksti, ko domā

Vārds:
E-pasts:
www:
Komentārs:

Citi rakstiSākumlapa

Leonards Inkins: Maģija

Leonards Inkins: Maģija(0)

Tad atnāca Jēzus no Galilejas uz Jordānu pie Jāņa, lai tas Viņu kristītu. Bet Jānis atturēja Viņu, sacīdams: Man jāsaņem kristību no Tevis, bet Tu nāc pie manis? Bet Jēzus atbildēdams sacīja viņam: Lai tas tā notiek! Tā taču mums pienākas izpildīt visu taisnību! Tad viņš to pieļāva. Pēc kristības Jēzus tūliņ izkāpa no ūdens,

Iesniegta Pateicības vēstule Latvijas valsts vadītājiem

Iesniegta Pateicības vēstule Latvijas valsts vadītājiem(1)

Pagājušā gada 19. oktobrī jau otro reizi pēc kārtas notika viens no lielākajiem kristīgajiem pasākumiem Latvijā – Starpkonfesionālā Tautas lūgšanu sapulce „Dievs, svētī, Latviju!”. Šis pasākums, kas vieno gandrīz visus Latvijā esošos konfesiju vadītājus un ticīgos, tiek rīkots ar mērķi apvienot Latvijas draudzes kopīgā lūgšanā par valsts nākotni, kā arī iestāties par kristīgām un ģimenes

Džejs Lī Grēdijs: Kā uzlādēt garīgās baterijas jeb 7 veidi lūgšanu dzīves atjaunošanai 2020.gadā

Džejs Lī Grēdijs: Kā uzlādēt garīgās baterijas jeb 7 veidi lūgšanu dzīves atjaunošanai 2020.gadā(0)

J. Lee Grady Dž. Lī Grīds, Žurnāla Charisma līdzautors. Kristīgajā žurnālistikā viņš ir iesaistīts kopš 1981. gada. Dzimis Atlantā, Dž. Lī Grīdam un viņa sievai Deborai ir četras meitas. Vairāku grāmatu autors tostarp populārā grāmata “10 meli, ko baznīca stāsta sievietēm”. Dž. Lī Grīds ir apmeklējis 12 valstis, izaicinot draudzi atbrīvot sievietes kalpošanā un izbeigt

Leonards Inkins: Viltus ziņas

Leonards Inkins: Viltus ziņas(0)

Sistemātisku viltus ziņu mērķis esot, manipulējot ar daļēji reāliem faktiem, mēģināt ietekmēt sabiedrības noskaņojumu, mazināt uzticību valsts institūcijām un amatpersonām, kā arī ietekmēt cilvēku prātus un sirdis. Mūsdienu informācijas karā svarīgākais esot nevis fakti, bet emocijas. Ja izdodas izraisīt sabiedrībā spēcīgas emocijas, bailes vai dusmas, pat tad ja publicētie fakti ir tikai daļēji patiesi, viltus

Leonards Inkins: Liekuļi

Leonards Inkins: Liekuļi(0)

Drīzumā nekustamo īpašumu tirgū parādīsies visnotaļ rets un ekstravagants objekts – Ilzu baznīca. (Foto: Viesite.lv) Ir gana vecs liekulības piemērs. Reiz Jēzus Kristus sestdienā sinagogā izārstēja kādu astoņpadsmit gadus vecu meiteni. Dievs ir noteicis, ka sešas dienas cilvēkam ir jānodarbojas ar laicīgām lietām, jāstrādā, jārūpējas par ģimeni, valsti un citādi, bet septītā diena jāveltī Viņam.

lasīt vairāk

Kontakti un Reklāmas izvietošana

SPEKTRS mērķis - informēt sabiedrību par kristīgām aktualitātēm.

Materiālu (ziņas, raksti, vēstules, ierosinājumi, jautājumi) nosūtīšana - [email protected]

Sociālie tīkli un saziņa

Lasītākās tēmas

© 2006 - 2012 Spektrs.com

Citējot atsauce uz žurnālu SPEKTRS.COM ar SAITI obligāta! Pārpublicējot materiālus drīkst ar SIA „SPEKTRS ANNO” atļauju.