Latvijas Universitātes profesors Aivars Stranga par Valsts prezidenta Maskavas vizīti
intervijā nra.lv

-Zināmā mērā tā ir simboliska vizīte. Divdesmit gadus mūsu valsts tikusi lamāta kā nacistu un fašistu valsts, tomēr šīs valsts vadītājs tiks uzņemts Maskavā. Mana attieksme pret šo vizīti ir mēreni neitrāla. Es nesaistu ar to lielas ilūzijas un cerības. Skaidrs, ka vēsturei vizītē nebūs vadoša vai svarīga loma. Un nez vai vizīte varētu notikt, ja prezidenta kanceleja darītu zināmu, ka galvenais jautājums, ko prezidents grib apspriest, ir okupācija. Bet – lai kādi būtu šīs vizītes rezultāti, svarīgi, lai tā nevestu ne uz kādu revīziju tādos ārkārtīgi jutīgos jautājumos kā, piemēram, 1940. gada okupācija. Gribētos, lai mūsu demokrātiskajā valstī nenotiek nekas tāds kā Ukrainā, kur pēc Janukoviča ievēlēšanas no prezidenta mājaslapas pazuda nodaļa par golodomoru. Tas ir fakts, kurš pastāv neatkarīgi no tā, kas valda Ukrainā. Visādā ziņā – esam Latvijas pilsoņi un vēlam mūsu prezidentam sekmes.

Attiecībā, ja abas valstis izveidotu vēsturnieku komisiju, tad ļoti būtisks ir šīs komisijas mandāts. Ko tā, kādu hronoloģisku posmu tā pētīs? Ja šis hronoloģiskais mandāts tiks definēts ārkārtīgi plaši – Krievijas sakari ar Baltiju gadsimtu garumā, tad man grūti iedomāties, kādas tēmas varētu tikt aplūkotas. Bet, ja mandāts attieksies uz XX gadsimtu, tad skaidrs, ka 1940. gads nevar tikt nobīdīts malā. Latvijai būtu noteikti jāizvairās no kļūdas, ko pieļāva divi ļoti ievērojami lietuviešu vēsturnieki Lavrinavičus un Nikžentaitis. Vienā darbā viņi iekrita slazdā. Atzina okupāciju, bet – tikai līdz 1940. gada augusta sākumam, kad Lietuvu uzņēma PSRS. Tātad viss, kas notika pēc tam, bija pašu lietuviešu ziņā. Domāju, ka Krievija neatzīs pat to, ka okupācija bijusi kaut pusotru mēnesi.
Cik saprotu, Krievija šādos sarežģītos jautājumos piekopj četru pakāpju politiku. Tā tagad skaidri redzama attieksmē pret Katiņu. Pirmais punkts – atzīšana. Proti – tiek atzīts, ka noziegums ir noticis. Otrs līmenis – nožēlas izteikums. Nožēla par Katiņu tika izteikta. Trešais līmenis, ko poļi gaidīja, bet nesagaidīja, ir – atvainošanās. Ceturtais līmenis ir diezgan nepatīkams – tā saucamā atvainošanās politika, kad skaita, cik reižu atvainojas.
Latvijas gadījumā būtu labi sasniegt kaut vai atzīšanu, ka okupācija ir notikusi. Tad – nožēlu. Dievs dod, kādreiz – atvainošanos. Un mums absolūti nav jācenšas pēc atvainošanās politikas – atvainojieties mums piecas vai sešas reizes. Jau atzīšana būtu panākums.

– Vai jūs domājat, ka Krievija kādreiz varētu atzīt okupāciju?
– Cerēt uz to ir ļoti grūti. Bet gribētos. Jo kā notika ar Katiņu? Cīņu par Katiņu Krievijā sāka divi trīs cilvēki. Memoriāls, Natālija Ļebedeva… Viņa 1997. gadā izdeva grāmatu Katiņa. Taču Katiņas gadījums jāsaista arī ar to, ka Latvija nav tāds spēlētājs kā Polija. Polija faktiski ir lielvalsts. Lehs Kačiņskis parādīja, ka ar šo valsti nevar nerēķināties. Polijas nostāja rosina vislielāko cieņu. Arī Medvedevu viņi nesen pieņēma laipni, bet – bez siekalošanās. Un paziņoja, ka, pieņēmuši Medvedevu, viņi tomēr turpinās iepirkt lidmašīnas F17 no ASV. Latvija diemžēl nav Polija ne svara ziņā, ne arī, kas nepatīkamāk un svarīgāk, Krievija var teikt – Latvijā mums nav cerību, tur neviens neko nemainīs. Gluži otrādi, Krievija var teikt – tur gan mums ir cerības…
– Ja, pieņemsim, Krievija atzītu okupāciju, kas reāli mainītos? Gaidas būtu piepildītas, bet – nekas nesekotu…
– Saprotiet, nācijas un cilvēki dzīvo savu dzīvi, kuru nevar iesprostot līgumos par dubultaplikšanu… Ir tādi notikumi, kuri varbūt nenes neko praktisku, toties ļoti daudz nes cilvēku dvēselēm. Vai šodien Armēnijai būtu svarīgi tirgoties ar Turciju? Absolūti svarīgi! Turcija ir bagāta, ir lielvalsts… Armēnija ir nabadzīga. Bet – 1915. gads nav izrunāts, un tas bloķē visu..