«Manuprāt, šie vārdi ļoti trāpīgi atspoguļo izjūtas, kādas piedzīvoja tie latvieši, kas 1987. gada 14. jūnijā uzdrošinājās iet pie Brīvības pieminekļa, lai noliktu pie tā ziedus, pieminot 1941. gada 14. jūnija deportācijās aizvestos un bojā gājušos,» teic Jānis Rožkalns, kurš bija viens no tiem, kas, par spīti čekas spiedienam un draudiem, organizēja 1987. gada leģendāro gājienu no Bastejkalna ozola līdz Pieminekļa pakājei.
– Kādas šobrīd ir izjūtas, atceroties 1987. gada 14. jūnija notikumus?
– Patlaban pārskatu savu arhīvu, lai to tad nodotu Okupācijas muzejam. Diemžēl vēsturnieki joprojām nav ķērušies klāt šo notikumu analīzei, un tas tautai ir kā liela bremze, jo pagātnei taču jāizgaismo gan šodiena, gan nākotne. Un šīs vēstures gaismas mums šodien pietrūkst. Tagad, to visu vēlreiz pārskatot, saprotu, cik tautas kustībai ir milzīgs spēks. Padomju okupācija ar visvareno čekas dūri un vairāk nekā 20 000 ziņotāju toreiz šķita nesagraujama, tomēr Gorbačova perestroikas apstākļos 14. jūnija demonstrācija atvēra kādas lielas slūžas, salaužot visus pretspēkus un kļūstot par signālu tautu atbrīvošanās cīņu sākumam un PSRS sabrukumam.
– Palūkosimies uz šodienu: Rīgā pārliecinoši uzvar prokremliska partija, un balsotāji jau nav tikai krievvalodīgie. Arī Krievijas vēstnieks biedrs Vešņakovs publiski pauž gandarījumu par šādu vēlēšanu iznākumu. Kas notiek?
– Vienā listē ar Ušakova Saskaņas centru bija arī partija Gods kalpot Rīgai!, kur ir ne mazums latviešu. Tas ir tas pats, kas padomju laikā iestāties komunistiskajā partijā, tā ir nodevība pret Latviju. Manuprāt, Saskaņas centrs ir veidots kā šovinistiska krievu triecienvienība, kura, melojot un tēlojot avis, neslēpj, ka ir vilki, kurus vada Maskava. Ar skaidru mērķi – sagraut latviešu valsti un atkal apspiest mūsu tautu. Vienlaikus tāda rīcība nozīmē: izsvītrot no vēstures mūsu tēvu un vectēvu cīņas – mežabrāļus un pretošanās kustības dalībniekus, aizmirst visus upurus, izdzēst no atmiņas 14. jūniju, 25. martu un 23. augustu. Tas nozīmē padarīt visu latviešu tautas vēsturi par bezvērtīgu nulli. Apzināti dzēšot šīs sarkanās līnijas, jau tagad brīžiem šķiet, ka to visu vairs nav politkorekti pieminēt. Vēl nekorektāk, šķiet, ir pieminēt to, ka Latvijā nav iespējams ne integrēt, ne asimilēt milzīgo krieviski runājošo kopienu, kuras liela daļa ir naidīga latviešiem. No šīs problēmas visi baidās. Vienlaikus visi krieviskie mediji ik dienas strādā, lai uzturētu dzīvu pretlatvisko garu krieviski runājošajā kopienā. Šie mediji ir šodienas okupācijas tanki! Tādēļ vienīgais, jo varam izdarīt: tam pretī ir jāliek nevis nožēlojami kompromisi, bet jauna tautas atmoda nacionālās inteliģences un garīdzniecības vadībā, pulcējoties darbam pie nacionālo interešu programmas.
– Un kam sūdzēties? Kur izteikt protestu?
– Padomju laikos cilvēkiem vismaz bija iespēja pasūdzēties kompartijas centrālkomitejā Maskavā vai mēģināt pārsūtīt ziņas uz Rietumiem. Cilvēkiem bija pretošanās cerība. Cilvēki varēja meklēt palīdzību un dažos gadījumos sasniegt cerēto. Ko darīt tagad? Rakstīt uz Briseli? Smieklīgi. Iet uz ASV vēstniecību? Bet tieši no turienes jau nāk norādes, kā mūs pakļaut liberālismam. ASV vēstniecība pat atklāti finansē un atbalsta Latvijas geju un lesbiešu organizāciju Mozaīka. Mums šobrīd ir atņemta jebkāda cerība uz palīdzību no malas, tādēļ laiks pašiem sadoties rokās un nevis bēgt no valsts, bet to aizstāvēt.
– Kāda gan var būt pretošanās, piemēram, starptautiski atzītam pasākumam Eiropraids 2015, kas notiks Rīgā? Mēs gan neesam lūguši, lai praidisti nāk uz šejieni demonstrēties, taču jautājums ir cits: kāpēc Latvijas pirmās personas beidzot nepasaka – mums šādas izpriecas nav vajadzīgas?
– Tā ir kārtējā no ārzemēm finansētās aģentbiedrības Mozaīka 10 cilvēku provokācija pret mūsu valsti. Kādēļ to pieļauj? To vajag pajautāt prezidentam Andrim Bērziņam, Saeimas priekšsēdētājai Solvitai Āboltiņai un premjeram Valdim Dombrovskim. Protams, tas nav savienojams ar tautas vitālajām interesēm un godprātību, ar demokrātiju, ar tradicionālajām un nacionālajām pamatvērtībām, ar ģimenes un bērnu interesēm. Mums mēģina iestāstīt, ka tas ir moderni un ka tas ir vienīgais pareizais ceļš, savukārt tie, kuri to nepieņem, tiek nosaukti par tumsoņām. Bet tauta nav salauzta, mēs esam dzīvi, un gandrīz nekā no tā perversiju triumfa, kas jau sen valda pār citām ES valstīm, Latvijā nav. Un cerams, nekad arī nebūs.
– Kas, jūsuprāt, šobrīd ir vissvarīgākais?
– Šodien ir svarīgi ikkatram uzdot sev jautājumu: kas notiks ar Latvijas valsti, ja visi rīkosies tā kā es? Viens otrs man saka: ko nu es, es labāk paklusēšu, bet tev jau tas patriotisms no Dieva dots! Bet tev nav dots? Latvija taču ir mūsu kopējās mājas! Vai tevi neuztrauc, kādā valstī dzīvos tavi bērni? Tad pajautā sev: kas notiks ar Latviju, ja visi domās tā kā tu? Tad valsts sabruks pavisam īsā laika posmā. Jo sliktajiem vajag tikai vienu: lai godprātīgie klusē…
0 komentāri
Uzraksti, ko domā