„Es esmu ceļš, patiesība un dzīvība.” (Jāņa 14:6)                                               

12.11.2009: Latvija-Rīga: Bīskapa Pāvila Brūvera sprediķis Rīgas Domā Lāčplēša dienas dievkalpojumā

lacpesadiena

LELB Liepājas diecēzes bīskaps Pāvils Brūvers ar vārdiem no Ījaba grāmatas uzrunā klātesošos Rīgas Domā Lāčplēša dienas dievkalpojumā 2009. gada 11. novembrī, Bermonta karaspēka sakāves 90 gadadienā, ziņo spektrs.com atsaucoties uz leleb.lv

Ījaba 19: 25-27
„Taču es zinu, ka mans glābējs ir dzīvs, un pēcgalā Viņš celsies pāri pār pīšļiem, Un pēc tam, ja arī mana āda būs saplosīta gabalos un es būšu bez miesas palicis, es tomēr skatīšu Dievu. Tiešām es Viņu skatīšu sev par glābiņu un manas acis Viņu redzēs, un ne jau kā svešinieku un pretinieku, Viņu, pēc kura mana sirds manās krūtīs tā noilgojusies.” Amen.
No sirds sveicu jūs visus Lāčplēša dienā. Šodien ir 90-tā gadadiena kopš vēsturiskās uzvaras šeit, šajā vietā pie Daugavas krastiem, kad mūsu karaspēks sakāva daudz lielākos Bermonta spēkus, kas gribēja iznīcināt mūsu jauniegūto brīvību, mūsu neatkarību.  Šī diena mums liek daudz ko atcerēties un daudz ko pārdomāt. Dažiem no mums ir bijusi tā laime sastapt un runāt ar kādu no to dienu  lieciniekiem un arī šo kauju līdzdalībniekiem. Toreiz – 11. novembra varoņi gāja kaujā ar tādu ticību, kāda bija Ījabam, jo viņu dvēseles bija mūžības skartas. Viņi  ticēja sava uzdevuma lielumam. Viņi ticēja sava aicinājuma lielumam un tā patiesīgumam. Viņi nebēdāja par sevi, jo viņi gara acīm skatīja mērķi – brīvu latviešu tautu, brīvu, neatkarīgu Latviju. Daudzi no viņiem gāja bojā. Šodien viņi atdusas mierā Brāļu kapos,  viņi savas tautas labā ir izdarījuši visu iespējamo, viņi savas tautas labā ir atdevuši to lielāko upuri – savu dzīvību. Viņus ar pateicību ik gadu šajā datumā mēs pieminam lūgšanās Dieva priekšā.
Tas ir dārgs mantojums, ko mēs esam no viņiem saņēmuši. Mūsu Latvijas zeme, mūsu valsts – tas ir svēts mantojums, kas gūts ar daudz ciešanām, ar daudz sāpēm, ar daudz asarām un asinīm, bet pāri visam – ar ticības pilnām sirdīm.
Ja mēs palūkojamies uz lielajiem vēstures notikumiem, tad redzam, ka patiesi, šajā pasaulē nozīmīgākie pavērsieni notikuši ar lielu ticību. Tā tas ir arī mūsu tautas dzīvē.
Tā bija ticība gaišākai, labākai nākotnei, kad mūsu vectēvi un vecmātes 18. gadsimtā  ar pacilājumu sirdīs pēc grūtas darba dienas devās kilometriem garos ceļos uz Brāļu draudžu sanāksmēm, lai dzirdētu Dieva vārdu sev saprotamā valodā un veidā, lai mācītos lasīt un rakstīt – lai stātos pretī tai lielajai bezcerībai, kas tobrīd valdīja tautā.
Tā bija ticība labākai, gaišākai nākotnei, kad latviešu zemnieku bērni alkstot pēc izglītības,  sāka ar lielu centību mācīties pagastu skolās un, kam vien bija iespējams, arī  universitātē, pamazām sākot sevi apzināties kā tautu – kā tautu, kas ir līdzvērtīga citām pasaules tautām.
Tā bija ticība labākai, gaišākai nākotnei, kad latvieši 1915. gadā sāk pulcēties zem sava karoga, lai Krievijas armijas rindās cīnītos par savu brīvību. Par to spilgtu liecina gan  viņu varonība kaujās, gan viņu karogos rakstītās devīzes. Piemēram, Zemgales bataljona devīze bija  „Tēvu zemes brīvestību pirksim mēs ar asinīm”, vai atkal  Tukuma bataljona karogu rotāja ieraksts  „Dievs, svētī Latviju”.  Ticība un paļaušanās uz Dieva svētību bija tā, kas vadīja šos mūsu strēlniekus kaujās, un ticība viņiem deva pārsteidzošus panākumus un neticamas uzvaras.
Ticība un paļaušanās uz Dieva dotajām tiesībām, katrai tautai būt brīvai un neatkarīgai, bija tā, kas iedvesmoja mūsu tēvus un vectēvus gluži bezcerīgā situācijā pasludināt Latvijas neatkarību 1918. gadā.
Ticība un paļaušanās uz Dieva taisnību un uz Viņa svētību bija tā, kas vadīja mūsu karavīrus nevienlīdzīgā, bet taisnīgā cīņā pret Bermonta spēkiem pirms 90 gadiem, lai aizstāvētu Latvijas neatkarību.
Otrā pasaules kara laikā ticība un cerība uz vēstures atkārtošanos bija tā, kas lika daudziem latviešiem brīvprātīgi doties leģionā, lai šoreiz vācu armijas rindās cīnītos par savu tautu, par savu valsti, par brīvību. Šīs cerības nepiepildījās, un tomēr, savu dzimteni zaudējušie, trimdā nonākušie latvieši nebeidza ticēt un cerēt uz Latvijas atdzimšanu. Vai ikkatrā vietā, kur nonāca latviešu bēgļi tika dibinātas latviešu draudzes, kas lūdza Dievu par Latviju, tika dibinātas skolas, lai jauno paaudzi saglabātu Latvijai un daudzās latviešu apvienības un biedrības veica neiedomājami lielu politisku darbu Latvijas brīvības labā.
Bet mūsu nacionālie partizāni, kas palika Latvijā,  cīnījās un gāja bojā ar ticību sirdī Latvijas nākotnei. Tā bija ticība mūsu tautai un tās nākotnei, kas lika tūkstošiem cilvēku 1987. gada 14.jūnijā doties pie Brīvības pieminekļa Rīgā, lai atklāti pieminētu savus uz Sibīriju izvestos brāļus un māsas. Tā bija ticība Latvijas nākotnei, kas lika tūkstošiem cilvēku pulcēties pie barikādēm, pulcēties daudzajos protesta pasākumos, veidot Baltijas ceļa dzīvo ķēdi. Šie visi un vēl daudzi citi notikumi mūsu tautas dzīvē  bija ticības iedvesmoti.
Mūsu dievnami tajās dienās bija pilni. Ļaudis ar patiesu sirds degsmi lūdza Dievu, vienodamies mūsu valsts himnā „Dievs svētī Latviju”. Ļaudis nedomāja par sevi, nedomāja par savu labumu, bet gan līdzīgi kā Bermonta kauju laikā, bija gatavi upurēt visu sevi, lai Latvija būtu brīva, lai mūsu bērni tajā varētu dzīvot laimīgi un brīvi.
Šodien, atceroties mūsu karavīru cīņas pret Bermonta spēkiem,  atceroties visas brīvības cīņas – arī  mūsu tautas upurus, kas tika nesti barikāžu laikā,  un to varoņu garu, kādu tobrīd izjuta vai ikkatrs latvietis, tā vien liekas, ka tā ir sena pagātne, kas vairs neatgriezīsies. No ļaužu noskaņas rodas sajūta, ka varoņu laiks pagājis – nav vairs ne īstas ticības, ne cerības. Kam ticēt šodien? Uz ko likt savu cerību šodien? Dažam pat rodas sajūta, ka pats Dievs mums kļuvis par pretinieku…
Lasījumā, ko dzirdējām sprediķa sākumā – tie bija Ijaba vārdi par ticību.  Viņš, kas bija nonācis galējā izmisumā – bērni gājuši bojā, viņa ganāmpulki izkliedēti, viņa kalpi un visi, kas viņu varētu aizstāvēt  nogalināti, viņa miesa salauzta smagās slimībās. Bez jebkādām cerībām cauri vaimanām un asarām viņš saka – taču es ticu, ka mans Glābējs ir dzīvs! Ja arī man āda būs saplosīta gabalos un es būšu bez miesas palicis, es tomēr skatīšu Dievu un ne jau kā svešinieku un pretinieku.
Mīļie karavīri, lai arī jums varbūt šodien ir grūti ieraudzīt ko cerīgu,  lai arī jums varbūt ir grūti šobrīd saskatīt,  kam īsti ticēt, lai arī jums varbūt ir grūti šodien identificēties ar tiem cīņas spara un apņēmības pilnajiem karavīriem, kas devās pretī Bermonta spēkiem, lai arī mūsu tauta šķiet saplosīta pretrunās, neziņā un nākotnes cerību trūkumā, tomēr mēs ticam, ka mūsu Glābējs ir dzīvs. Mēs ticam, ka tas Dievs, kas iedvesa mūsu tautā ticību brīvībai un neatkarībai, kas ir palīdzējis mūsu tautai celties daudzos kritiskos brīžos – mēs ticam, ka Viņš ir dzīvs, mēs ticam, ka Viņš nav tālu no mums. Ticot un paļaujoties uz šo dzīvo Dievu mēs varam atgūt ticību arī saviem spēkiem, mēs varam atgūt ticību labākai, gaišākai nākotnei. Šo ticību mēs nedrīkstam pazaudēt. Ja mēs to pazaudēsim, tad zaudēsim arī savu valsti un zudīs arī mūsu tauta. Tā bija ticība, ar kuru mēs kļuvām par tautu, tā bija ticība, ar kuru mēs ieguvām savu valsti. Mūsu valsts un mūsu tautas pastāvēs tik ilgi, kamēr vien mūsu vidū pastāvēs ticība.
Ticot uz Dievu, mēs saglabāsim arī ticību pārmaiņu iespējamībai, jo tas, kas tic, tam visas lietas ir iespējamas! Ar dzīvu ticību sirdī mēs arī ieraudzīsim, ko mēs varam darīt, lai palīdzētu mūsu tautai atgūties šajā tik grūtajā brīdī.
Tik tiešām, ir jānotiek lielam Dieva brīnumam, lai šī paaudze, kas šobrīd pārvalda mūsu valsti, kas vada mūsu tautu, mainītos. Ir grūti ticēt, ka cilvēki, kas varas pozīcijas izmanto, lai raustu naudu, kas nekaunas pat no nelaimīgu, slimu bērnu izmantošanas, lai tikai iedzīvotos, ka šādi ļaudis dzirdot mūsu aicinājumu laboties un tā vairs nedarīt, tūlīt arī labosies un tā vairs nedarīs. Tam patiesi ir grūti ticēt, lai gan Dieva spēkā arī tas var notikt un mums par to jālūdz Dievs un mēs to arī darām.
Un tomēr – nav tā, ka mēs neko citu nevarētu darīt. Mēs varam sākt rīkoties šeit un tūlīt. It sevišķi jūs, cienījamie karavīri,  ar savu stāju,  ar savu godaprātu, ar savu gatavību stāvēt sardzē par mūsu brīvību un mūsu neatkarību,  ar savu gatavību atdot savas dzīvības par mums, par savu tautu, ja tāds brīdis pienāktu – jūs esat un jūs aizvien varat būt par piemēru, par iedvesmojošu paraugu mūsu jaunatnei, mūsu bērniem. Neļausim šai samaitātajai paaudzei samaitāt arī mūsu bērnus un atņemt tiem ticību, atņemt tiem cerību, padarot tos par bezdievīgiem ciniķiem.  Ja arī skolās šodien joprojām nav iespējams panākt bērnu tikumīgu un patriotisku audzināšanu, tad  tas ir jādara mājās, tas jādara sabiedriskajās organizācijās –  Jaunsargos, Skautos un citās līdzīgās organizācijās.
Kas mūs, padomju laikā uzaugušos, mācīja ticēt? Kas mācīja būt godīgiem? Kas mācīja  mīlēt Latviju un latviešu tautu? Tie bija vecāki, tie bija Latvijas armijas karavīri, kas izcietuši Sibīrijas šausmas savā garā nesalauzti, goda vīri ar ciešanās rūdīta  karavīra stāju mums zēniem bija par paraugu. Viņu stāsti par brīvo, neatkarīgo Latviju, par uzupurēšanos, par godaprātu, šo karavīru ticība savai valstij, viņu cerība, viņu sirds degsme aizdedzināja arī mūsu sirdis un nostiprināja mūsu sirdīs  apņēmību būt tādiem, kādi ir viņi, lai arī tāpēc mums būtu jādzīvo nabadzībā, lai arī tāpēc būtu jāpacieš pazemojumi un zaimi.
Mīļie karavīri, esiet jūs par šādiem paraugiem! Esiet jūs par šādiem mūsu jaunatnes iedvesmotājiem šodien,  lai par viņu ideāliem nekļūst blēdībās rūdītie shemotāji un dažādās perversijās ieslīgušie pseidointelektuāļi.  Lai mūsu jaunieši izjūt kaunu par negodīgu rīcību, lai viņi izjūt kaunu par gļēvulību! Lai viņiem vairāk ir bailes no meliem un no netaisnības, nekā no savas vainas atzīšanas un rūgtas patiesības! Lai viņi saskata, cik patiesībā apkaunojoša un pazemojoša ir mūsu sabiedrībā glorificētā dzīve – peldēties zelta vannās, kamēr tauta cieš trūkumu un pat badu.
Šobrīd patiesi ir grūti cerēt uz to, ka šādas apkaunojošas dzīves kārotāji mainīsies, bet mēs varam cerēt un mums ir jācer un visiem spēkiem jāstrādā pie tā, lai mūsu bērni, mūsu jaunā paaudze  izaug ar patiesu ticību Dievam, ar cerību uz labāku un gaišāku nākotni un ar mīlestību sirdī pret savu tautu un valsti. Šis uzdevums nebūt nav mazāk nozīmīgs, ne arī mazāk svarīgs, ne mazāk grūts, kā toreiz mūsu karavīriem tas bija, stājoties pretī bermontiešiem. Šis uzdevums ir izšķirošs – ja mēs pazaudēsim savu jauno paaudzi,  mēs pazaudēsim arī to dārgo mantojumu, ko esam saņēmuši no saviem tēvu tēviem, jo kam gan tad mēs to varēsim nodot?

Tāpēc bruņosimies ar visiem tiem Dieva ieročiem, par kuriem mēs dzirdējām šīsdienas Dieva vārda lasījumā no apustuļa Pāvila vēstules efeziešiem. Lai mūsu bruņojuma pamatā būtu patiesība, taisnība un ticība! Lai šādi bruņojušies mēs spētu uzvarēt un pastāvēt visās ļaunajās dienās.  Tad arī tautā atgriezīsies ticība un cerība. Tad arī jūs, mūsu bruņoto spēku karavīri, atkal atgūsiet savu pienācīgo, cieņas pilno vietu mūsu tautā, mūsu sabiedrībā, tad arī mums visiem atgriezīsies šobrīd nolaupītais lepnums par savu valsti Latviju. Un mēs atkal ar prieku un lepnumu varēsim kopā gavilēt un dziedāt – Dievs, svētī Latviju, mūsu dārgo tēviju,  nešauboties par to, ka Dievs patiesi mūs svētīs.

Amen.

0 komentāri

Uzraksti, ko domā

Vārds:
E-pasts:
www:
Komentārs:

Citi rakstiSākumlapa

Leonards Inkins: Maģija

Leonards Inkins: Maģija(0)

Tad atnāca Jēzus no Galilejas uz Jordānu pie Jāņa, lai tas Viņu kristītu. Bet Jānis atturēja Viņu, sacīdams: Man jāsaņem kristību no Tevis, bet Tu nāc pie manis? Bet Jēzus atbildēdams sacīja viņam: Lai tas tā notiek! Tā taču mums pienākas izpildīt visu taisnību! Tad viņš to pieļāva. Pēc kristības Jēzus tūliņ izkāpa no ūdens,

Iesniegta Pateicības vēstule Latvijas valsts vadītājiem

Iesniegta Pateicības vēstule Latvijas valsts vadītājiem(1)

Pagājušā gada 19. oktobrī jau otro reizi pēc kārtas notika viens no lielākajiem kristīgajiem pasākumiem Latvijā – Starpkonfesionālā Tautas lūgšanu sapulce „Dievs, svētī, Latviju!”. Šis pasākums, kas vieno gandrīz visus Latvijā esošos konfesiju vadītājus un ticīgos, tiek rīkots ar mērķi apvienot Latvijas draudzes kopīgā lūgšanā par valsts nākotni, kā arī iestāties par kristīgām un ģimenes

Džejs Lī Grēdijs: Kā uzlādēt garīgās baterijas jeb 7 veidi lūgšanu dzīves atjaunošanai 2020.gadā

Džejs Lī Grēdijs: Kā uzlādēt garīgās baterijas jeb 7 veidi lūgšanu dzīves atjaunošanai 2020.gadā(0)

J. Lee Grady Dž. Lī Grīds, Žurnāla Charisma līdzautors. Kristīgajā žurnālistikā viņš ir iesaistīts kopš 1981. gada. Dzimis Atlantā, Dž. Lī Grīdam un viņa sievai Deborai ir četras meitas. Vairāku grāmatu autors tostarp populārā grāmata “10 meli, ko baznīca stāsta sievietēm”. Dž. Lī Grīds ir apmeklējis 12 valstis, izaicinot draudzi atbrīvot sievietes kalpošanā un izbeigt

Leonards Inkins: Viltus ziņas

Leonards Inkins: Viltus ziņas(0)

Sistemātisku viltus ziņu mērķis esot, manipulējot ar daļēji reāliem faktiem, mēģināt ietekmēt sabiedrības noskaņojumu, mazināt uzticību valsts institūcijām un amatpersonām, kā arī ietekmēt cilvēku prātus un sirdis. Mūsdienu informācijas karā svarīgākais esot nevis fakti, bet emocijas. Ja izdodas izraisīt sabiedrībā spēcīgas emocijas, bailes vai dusmas, pat tad ja publicētie fakti ir tikai daļēji patiesi, viltus

Leonards Inkins: Liekuļi

Leonards Inkins: Liekuļi(0)

Drīzumā nekustamo īpašumu tirgū parādīsies visnotaļ rets un ekstravagants objekts – Ilzu baznīca. (Foto: Viesite.lv) Ir gana vecs liekulības piemērs. Reiz Jēzus Kristus sestdienā sinagogā izārstēja kādu astoņpadsmit gadus vecu meiteni. Dievs ir noteicis, ka sešas dienas cilvēkam ir jānodarbojas ar laicīgām lietām, jāstrādā, jārūpējas par ģimeni, valsti un citādi, bet septītā diena jāveltī Viņam.

lasīt vairāk

Kontakti un Reklāmas izvietošana

SPEKTRS mērķis - informēt sabiedrību par kristīgām aktualitātēm.

Materiālu (ziņas, raksti, vēstules, ierosinājumi, jautājumi) nosūtīšana - [email protected]

Sociālie tīkli un saziņa

Lasītākās tēmas

© 2006 - 2012 Spektrs.com

Citējot atsauce uz žurnālu SPEKTRS.COM ar SAITI obligāta! Pārpublicējot materiālus drīkst ar SIA „SPEKTRS ANNO” atļauju.