Ik pa laikam var ievērot, ka mums liek samierināties ar kādu iedomātu vai vēlamu situāciju. Šoreiz Latvijas nelabvēļiem ļoti izdevīgu.

Lai arī piecdesmit gadus latvieši tika radināti pie tā, ka Latvija kā valsts ir kaitīgas atmiņas, neiespējamība un pat kriminālnoziegums, pašlaik atkal ik pa laikam sastopamies ar tamlīdzīgiem sludinātājiem un iedomu virzītājiem.

Intervijā ar E. Veidemani (6.07.2010. “NRA” eksprezidents Guntis Ulmanis norāda, ka sabiedrībā ir notikusi diezgan spēcīga polarizācija, un tūlīt arī viņš nekautrējas pasludināt, ka “šobrīd jābeidz pļāpāt par to, ka mums nav divu kopienu. Tās ir!”, līdz ar to atklāti piedāvā Latvijai vēsturiski nedabisku divkopienu modeli, nemaz necenšoties atcerēties svarīgo, ka Eiropas vēsturē Latvija tika dibināta kā nacionāla valsts un tas ir Latvijas valsts pastāvēšanas pamats un jēga. Viņš arī laikam nav painteresējies par Eiropas Savienības neseno pētījumu, kurā tika pausts pamatots secinājums, ka “Latvijai ar tās ekonomisko kapacitāti ir vienīgā iespēja pastāvēt kā vienvalodīgai valstij”, pētījuma vadītājai V. Poriņai jautājot, “vai tās nav sirēnu balsis, kuras, runājot par divu valsts valodu vēlamību un izredzēm Latvijā, ieaicina valsti ekonomiskajā sabrukumā”?

Jau kopš atmodas gadiem, apzinoties forsētās krievvalodīgo ieplūdināšanas sekas, tika uzskatīts, ka divkopienu valsts ir bīstamākais, kas ar Latviju varētu notikt, ja ilgi un sistemātiski kādi veidotu situāciju, kad latviešu tauta un arī citas mazākumtautības būtu nonivelējušas savu nacionālo pašapziņu un pazaudējušas turklāt arī vēsturisko atmiņu un priekšstatus par vienotu, un, lai cik novalkāti izklausītos – latviskumā integrētu – Latvijas valsti.

Kā tad šis G. Ulmanis, pats būdams Valsts prezidents, gadiem ir parakstījis valsts budžetus, tur taču milzīgas summas tika atvēlētas “Latvijas ceļa” stutētajai un daudz apsolītajai t.s. cittautiešu integrācijai, kurai nu pilnībā vajadzētu būt pabeigtai jau pirms apmēram astoņiem gadiem. Tikai nez kāpēc notiek pretējais un tiek sludināts par divkopienu valsti. Vai tā arī ir tikai, kā ierasts, tukšu salmu kulšana, varbūt apzināta un mērķtiecīga sabiedrības dezorientēšana, vai varbūt vienkārši tā ir politiskā mazspēja, kas runā ar Gunta Ulmaņa muti.

2008. gadā G. Ulmanis izbrīnīja sabiedrību un īpaši Valsts valodas centra darbiniekus, veikli izmantodams savu eksprezidenta autoritāti, lai “Baltijas forumā” oficiāli paziņotu: “Esmu priecīgs, ka krievu valoda Latvijā gūst arvien lielāku ietekmi un runas par to, ka tā nav nepieciešama, palikušas pagātnē,” respektīvi, kaut ko ļoti tuvu Kremļa politiķu tiešajiem mērķiem. Un, kā ļaudis teica, tad jau eksprezidentam bijis labāk dzīvokli piešķirt nevis Brīvības ielas namā, bet Ķengaragā vai Daugavpilī. Un par ko gan viņš īsti priecājās – par to, ka krievu valodas lomas palielināšanās Latvijā notikusi tieši uz latviešu valodas rēķina?

Grūti neaizdomāties, ko šis cilvēks ar šādiem uzskatiem darīja savā prezidentūras laikā, kādus līgumus veiklu roku parakstīja ar Krieviju (cik tūkstošiem krievu militārpersonu atļāva šeit palikt), ko lobēja, kādi bija viņa patiesie nolūki, kas slēpās toreiz aiz skaļām frāzēm un pat Kārļa Ulmaņa citātiem.

Izskatās, ka G. Ulmanim īsti nav redzējuma par normālas valsts attīstības gaitu, ne arī kādas īstas cieņas ne pret Latvijas pamatnāciju, ne pret sava ievērojamā radinieka uzvārdu, kas daudziem latviešiem pamatoti saistījies ar lielu personību un plaukstošu Eiropas valsti.

Un der vēlreiz laikam paskaidrot, ka latvieši ir tauta, nācija savā vienīgajā etniskajā dzimtenē, nevis kāda ierobežota kopiena.

Māris Ruks Pārpublicēts no Latvijas avīzes

G.Ulmanis raujas pie varas

Tagad Guntis Ulmanis, Latvijas valsts eksprezidents, politiskās apvienības „Par Labu Latviju!” valdes priekšsēdētājs neslēpj, korumpētības turpināšanu, viņš savā jaunajā politiskajā programmā postulē: „Es nebaidos no tā, ka viņi varētu meklēt savu labumu, nedomājot (šeit rodas vēlēšanās ielikt vārdu „arī”) par valsts ieguvumu, jo tikai mēs paši varam izveidot labu Latviju.”