Valsts prezidents Valdis Zatlers pirmdien, uzstājoties starptautiskās konferences “1990.gada 4.maija Latvijas Neatkarības deklarācija: starptautiskie un iekšpolitiskie aspekti” atklāšanā Latvijas Universitātē, izvirzīja četrus uzdevumus valsts attīstībai, aicinot politiķus priekšvēlēšanu programmās piedāvāt risinājumus to sasniegšanai,- ziņo spektrs.com/delfi.lv

Zatlers norādīja, ka ” nevajadzētu pārāk daudz laika veltīt, lai noskaidrotu, kas pie kā bija vainīgs, kāpēc viss neizdevās, kā vēlējāmies”. “Jo mēs nevaram atgriezties nulles punktā un sākt visu no jauna. Pagātnes sasniegumi, par kuriem mēs varam būt patiesi lepni, mūs neapdrošina pret nākotnes kļūdām un neveiksmēm, tie nevar būt par pamatu paštīksmei. Mūsu panākumi ir kvalitātes latiņa, apliecinājums, ka mēs varam, ja patiesi gribam!” sacīja prezidents.

“Mūsu mērķis ir saprātīgi pārvaldīta, zaļa, radoša un starptautiski aktīva nacionāla valsts, kurā mīt demogrāfiski atjaunota, pilsoniski atbildīga un saliedēta Latvijas tauta. Mēs gribam šādu valsti izveidot! Mēs varam šādu valsti izveidot. Mēs to paveiksim. Mums būs šāda valsts!” sacīja prezidents.

Viņš uzskata, ka Latvijas atjaunotās neatkarības 20 gados ir paveikts “pārsteidzoši daudz”. Vienlaikus viņš norādīja uz straujās attīstības ēnas pusēm, piemēram, ir pieaugusi cilvēku mantiskā nevienlīdzība, izveidojusies dziļa neuzticības plaisa starp varu un tautu, kuru vēl vairāk palielina pastāvīgas aizdomas, ka politiskos un reizēm arī tiesiskos procesus Latvijā virza atsevišķu cilvēku ekonomiskās intereses.
Tomēr prezidents uzskata, ka “mēs nedrīkstam ļauties tikai pagātnes atmiņu un nostaļģijas vilinājumam”. Viņš atgādināja Bībeles stāstu, kas vēsta, ka Mozus 40 gadus veda savu tautu pa tuksnesi. “Tieši sākums bija pats grūtākais, tieši tad tauta uz brīdi piemirsa savas vērtības, sāka pielūgt zelta teļu, zūdījās un gaudās par grūtībām un pieminēja stabilo dzīvi pirms garā ceļa uzsākšanas,” Bībeles stāstu atgādināja prezidents.

Viņš uzskata, ka “pienācis laiks tagad, kad esam pusceļā, par atskaites un vērtēšanas punktu izvēlēties nevis 1990.gadu vai 20.gadsimta 30.gadu Latviju, bet gan Latviju 2030.gadā”. “Mums jau šodien ir jāspēj atbildēt uz jautājumu, kāda būs Latvija 40 gadus pēc neatkarības atjaunošanas,” uzsvēra Zatlers.

Viņaprāt, nav pareiza pieeja, ka Latvijai vajag izvirzīt jaunu lielu mērķi, līdzīgu kā iestāšanās ES un NATO. Prezidents atgādināja, ka “eiforija pēc pievienošanās Eiropas Savienībai 2004.gadā mums ir dārgi maksājusi”. “Šādi uzstādījumi rada ilūziju, ka pēc divu, trīs gadu saspringtāka darba, sasniedzot konkrētus uzdevumus noteiktā laika posmā, mēs varēsim atslābināties un turpmāk dzīvot bezrūpīgi. Tā vienkārši nemēdz būt,” brīdināja prezidents.

Viņaprāt, politiķu pienākums ir iezīmēt savu redzējumu par valsts attīstību. “Vēlēšanu gads ir ļoti piemērots laiks, kad sabiedrībai ir lieliska iespēja pieprasīt konkrētus risinājumus ilgtermiņa uzstādījumiem no politiskajām partijām, kas gatavojas startēt vēlēšanās. Tieši šādiem konkrētiem, praktiskiem politikas uzstādījumiem un piedāvātajiem risinājumiem ir jākonkurē cīņā par vēlētāju balsīm,” uzsver Zatlers.
Viņš pats redzot četrus lielus uzdevumus nākamajiem 20 gadiem un “tie ir jautājumi, uz kuriem atbildes jāsniedz politisko partiju priekšvēlēšanu piedāvājumiem”.

Prezidents uzskata, ka, pirmkārt, ir “jānostiprina valsts pamati”. “Latvijas valsts pamats ir cilvēki, šīs valsts pilsoņi, kas piedzimst, izskolojas un nav spiesti lielā skaitā doties prom no savas dzimtenes. Bez Latvijas tautas nav Latvijas valsts!” atgādināja prezidents.

Viņaprāt, nepieciešamas fundamentālas izmaiņas valsts sociālajā politikā – daudz plašāks risinājumu klāsts, ne tikai “māmiņu algas”. “Nepieciešams radīt apstākļus, lai arī no valsts aizbraukušie vēlētos pielietot savu jauniegūto pieredzi un zināšanas Latvijas labā. Mums nepieciešama pārdomāta lauku attīstības stratēģija, lai atspriegotu centrtieci valsts attīstībā,” sacīja Zatlers, uzsverot: “Panākt to, lai Latvijā ģimene vēlas un spēj izaudzināt divus un vairāk bērnus, ir nākamās divdesmitgades svarīgākais uzdevums.”

Viņaprāt, pirmais solis būtu beidzot izveidot valsts ilgtermiņa demogrāfisko politiku un to pēc būtības, nevis formāli piepildīt ar valsts un pašvaldību konkrētām atbalsta formām jaunām ģimenēm un bērnu audzināšanai.

Otrkārt, “beidzot jāiemācās efektīvi un ar jaunradi saimniekot savā zemē“, sacīja prezidents, norādot, ka “šeit diez vai derēs salīdzinājums ar pagājušā gadsimta 20. un 30.gadiem, jo ekonomikas struktūra pasaulē ir fundamentāli mainījusies”. “Latvijas ekonomikas nākotnei pēc 20 gadiem jābūt ilgtspējīgai un jābalstās nevis uz aizņemtas naudas un importa patēriņu, bet uz spēju pašai nodrošināt nozīmīgu eksporta apjomu,” uzskata Zatlers.
Viņaprāt, neattaisnojās cerības, kas tika liktas uz finanšu ekonomikas attīstību. “Mums būs jāpievēršas reālajai, tas ir, ražošanas un pakalpojumu ekonomikai, taču nevis tradicionālā – 20.gadsimta izpratnē -, bet gan energoefektivitātes un jaunrades augsto standartu virzienā,” aicina prezidents. Viņš arī norāda, ka Latvijas nākotne ir meklējama “zaļajā enerģētikā”, kur jau tagad Latvija apsteidz daudzas ES valstis.
Prezidents arī uzskata, ka nākamajām desmitgadēm jākļūst par aktīvas ārējās ekonomiskās politikas iniciatīvu laiku. Ir jāturpina darbs, lai izmantotu Latvijas ilgtermiņa interešu īstenošanā NATO un ES dalībvalstu statusu, jāturpina stratēģiskā partnerība ar ASV. Tāpat Latvijas ilgtermiņa interesēs ir uz savstarpēju cieņu, sapratni un izdevīgumu balstītas attiecības ar Krieviju, kā arī ar citiem partneriem austrumos, norāda Zatlers.
Treškārt, uzskata prezidents, “mums beidzot jāiemācās saprātīgi pārvaldīt savu valsti”. “Mēs esam bijuši ļoti veiksmīgi nacionālās valsts institūciju atjaunošanā, taču esam pazaudējuši tautas uzticību tām,” norāda Zatlers, atgādinot pērnā gada janvāri, kad “mēs redzējām pilnīgi cita veida “barikādes” pie Ministru kabineta un Saeimas logos lidoja pavisam citi akmeņi” nekā 1991.gadā, kad tauta cēlās aizsargāt tikko atjaunotās valsts vadību.
Prezidents uzskata, ka ir divas izejas. Vispirms visām institūcijām jāstrādā efektīvāk un jāpanāk, lai cilvēki izjūt viņu darba un lēmumu pozitīvās sekas, bet, no otras puses, Latvijas iedzīvotājiem – tautai – daudz aktīvāk jāpiedalās savas valsts pārvaldē. “Tās ir ne tikai tautas iespējas un tiesības, bet arī pienākums, kas jāuzņemas pilsoniski izglītotam indivīdam, saņemot valsts atbalstu un mudinājumu pilsoniskai rīcībai. Tieši tas, ka pilsonis var aktīvi lemt par sev un sabiedrībai būtiskiem jautājumiem, ir atšķirība starp pilsoni un labi atalgotu imigrantu, kas nav integrējies vietējā sabiedrībā un nepiedalās tās politiskajos procesos. Ja mēs uzskatām, ka brīvības divdesmitgades ieguvums ir nacionāla valsts, tad turpmāk Latvijas kā nacionālas valsts pastāvēšana būs iespējama tikai tad, ja mēs iemācamies paši saprātīgi to pārvaldīt,” norādīja Zatlers.
Kā ceturto uzdevumu valsts attīstībai prezidents izvirza to, ka “mums ir jāiemācās atkal saskatīt un izmantot cilvēku savstarpējās sadarbības sniegtās iespējas”. Viņaprāt, “šajos 20 gados mēs nespējām saliedēt un apvienot dažādās sociālās un etniskās grupas”.
Zatlers uzskata, ka “vecuma diskriminācija darba tirgū ir redzamākā no visiem diskriminācijas veidiem”. Turklāt tā notiek uz strauji novecojošas sabiedrības fona. Tāpat sabiedrība sevi joprojām iedala latviski un krieviski runājošajos, joprojām nav vienotas izpratnes, ka Latvijas nacionālā valsts ir uz mūžu un ka arī tie pilsoņi, kuru dzimtā valoda nav latviešu, “ir un būs mūsējie un ir vajadzīgi Latvijas valstij”, atzīst prezidents.
Viņš arī atgādināja, ka ienākumu nevienlīdzības ziņā “esam kļuvuši par Eiropas rekordistiem”.
Bez visa jau pieminētā, aptaujas liecina, ka Latvijas iedzīvotājos ir divas reizes lielāks aizdomīgums kā kaimiņu valstīs. Iespējams, gan padomju gadu, gan mežonīgā kapitālisma pieredze ir iemācījusi neuzticēties citiem cilvēkiem ārpus radu un draugu loka. “Taču mūsu ir pārāk maz, lai mēs varētu atļauties šķelties un dalīties,” uzsver prezidents.
Viņaprāt, nākamajiem 20 gadiem ir jākļūst par laiku, ko raksturo lielāka savstarpējā sadarbība un atbalsts, nevis atgrūšanās un norobežošanās. “Mums ir jāspēj saliedēt vienotā veselā gan tie tur, gan mēs te – gan politiski, gan kulturāli, gan etniski, gan ģeogrāfiski un arī citos dalījumos. Tā ir mana dziļākā pārliecība un arī vēlēšanās,” sacīja Zatlers.