„Mēs patiešām esam brīvi, jo Kristus mūs ir atbrīvojis caur Viņa absolūti
uzticamo vārdu, uz kuru varam paļauties” (Jāņa 14:6).
Varbūt vēl biežāk mēs vienkārši uzspiežam Svētajiem Rakstiem mūsu nebiblisko priekšstatu par to, ko nozīmē būt brīvam. Bībelē nav atbilstoša termina tam, ko mēs saucam par „brīvo gribu”. Svētajos Rakstos mēs neatradīsim priekšstatu par to, kas pēc dažu grieķu domātāju uzstājīgiem apgalvojumiem ir cilvēka būtība, – spēja izdarīt brīvas un beznosacījuma izvēles. Tā kā grieķiem nebija jēgpilna priekšstata par Dievu kā Radītāju, tad dzīves nasta tika uzkrauta cilvēkam. To varēja pārcelt uz dieviem vai likteni, bet viņi vismaz cerēja, ka cilvēks būs gana saprātīgs un spēcīgs, lai nestu dzīves pienākumu nastas pietiekami atbildīgi un veiksmīgi. To darīt nozīmēja būt spējīgam pareizi izvēlēties un brīvi izlemt, kā vislabāk pārvaldīt cilvēka dzīvi ietekmējošos spēkus. Ebrejiem cilvēka dzīvi vada Dievs, un būt par Viņa radību nozīmē vairāk par visu bīties, mīlēt un paļauties uz Viņu. Tas, ko grieķu filozofi mēģināja pateikt ar priekšstatu par brīvu gribu vai brīvu izvēli, ebreji izteica, apgalvojot, ka cilvēku atbildību – pieauguša cilvēka rūpes par pasauli un cilvēkiem, ar kuriem nonākam saskarsmē, – īsteno Dieva bērni, paklausot Viņam. Vārds, ar kuru apzīmēta paklausība, Jaunās Derības grieķu valodā ir pastiprinājuma forma vārdam „klausīties”. Ebreji lietoja vārdu „klausīties”, lai norādītu uz paklausību. Paklausība nozīmē klausīšanos mūsu dzīves Kungā un Radītājā. Paklausība nozīmē darīt to, ko saka Tēvs, tādēļ, ka Viņš ir Tēvs.
Bībeles priekšstatu par brīvību Luters komentēja vienā no saviem traktātiem, kurā pirmo reizi tika izklāstīta viņa reformu programma 1520. gadā. Latīņu valodā tā nosaukums ir „Par kristieša brīvību” un vācu valodā – Kristieša brīvība”. Šī traktāta sākumā atrodam divus apgalvojumus. Pirmkārt, kristietis ir pilnīgi brīvs kungs pār visiem un nav pakļauts nevienam. Otrkārt, kristietis ir pilnīgi paklausīgs visu cilvēku kalps, pakļauts visiem.1 Šie divi apgalvojumi ir jāsaprot attiecībā uz divām cilvēka dzīves dimensijām. Pirmais attiecas uz vertikālajām attiecībām, kā arī uz ienaidniekiem, kuri apdraud mūsu attiecības ar Dievu, kurš ir mūsu cilvēcības pamats. Grēkam, nāvei, sātanam, Bauslības nosodījumam un netīrai sirdsapziņai nav varas pār tiem, kuri ir brīvi Jēzū Kristū. Mēs esam brīvi baudīt mieru Dieva klātbūtnē un būt par tādiem cilvēkiem, kādus Viņš mūs ir iecerējis. Tas nenozīmē, ka mēs pilnībā valdām pār dzīvi; tas nozīmē, ka mēs varam valdīt pār tiem ienaidniekiem, kas vēlas nošķirt mūs no drošības, kuru mēs iegūstam kā Dieva bērni. Bet kā pieaugušiem cilvēkiem savās attiecībās vienam ar otru un ar pārējo Dieva radību mums – saskaņā ar Viņa nodomu – ir pienākums kalpot. Mums piemītzināma izvēles brīvība tajās robežās, kādas Dievs ir nospraudis cilvēka dzīvei, bet mums netiek dota brīvība, lai šīs robežas pārkāptu. Ja tā darām, mēs zaudējam savas cilvēcības būtību, savu paļāvību Dievam, kā arī sabojājam savu cilvēcisko veidolu un tā īstenošanu; mēs viens pret otru sākam izturēties kā zvēri. „Brīvā griba”, kuru mēs uzskatām par tik svarīgu mūsu kultūrā, ir griba jeb spēja darīt, ko mums labpatīk. Mūsu gribas lietošana pretēji tam, kas labpatīk Dievam, nav nekāda brīvība; tā mūs sasaista. Jo tā padara mūs par dieviem: tas nozīmē, ka mums ir jāuzņemas atbildība pašiem par savu identitāti, ka mums pašiem ir jācenšas rūpēties par savu drošību un ka pašiem ir jāizgudro savai dzīvei kāda jēga. To vienkārši nav iespējams izdarīt. Mēs vienmēr esam piesaistīti šim brīdim; mēs zaudējam mūžības perspektīvu attiecībā uz savu dzīvi. Mēs vienmēr esam piesaistīti paši sev; mēs zaudējam skatījumu, kas dāvā mums dzīvību, jo esam nostājušies Dieva pusē jeb sēžam Viņa klēpī. Mēs esam nolemti lietot savu dzīvi tikai paši sev, nevis baudīt to tajā kopībā, kurai Viņš mūs ir radījis līdzās ar citiem cilvēkiem.
Materiāls sagatavots izmantojot Roberta Kolba rakstu un 1 Luther’s Works, 31: 344. lpp.
0 komentāri
Uzraksti, ko domā