Ikvienai baznīcai grūti pastāvēt bez vadītāja un iedvesmotāja,- ziņo spektrs.com/Latvijas Avīze- Dace Kokoreviča.

Tagad, kad Latvijas katoļiem ir iecelts jauns, ļoti inteliģents un labi izglītots arhibīskaps, kas sniedz vienu interviju pēc otras, pauž savus un Vatikāna viedokļus svarīgos jautājumos, meklē saskarsmi ar citām Latvijas konfesijām, runā sešās valodās un kam ir svaiga, moderna pieeja 21. gadsimta cilvēka problēmām, mēs, Latvijas luterāņi, sākam meklēt, kur ir mūsu pašu baznīcas augstākais pārstāvis. Un atrodam tukšumu. Mums arhibīskapa nav. Vismaz viņa nav ne baznīcā, ne draudžu sanāksmēs Latvijā, ne starptautiskās konferencēs ārzemēs. Mūsu arhibīskaps nekur neiet, nekur nepiedalās, nesniedz intervijas, neinteresējas un necīnās par reliģijas mācīšanu Latvijas skolās, nerūpējas par Latvijas pensionāriem, nepauž nekādas domas, nekādus viedokļus par baznīcas šodienas problēmām. Viņa vadībā luterāņu baznīca ir atstāta inercei un turpina darboties, tikai pateicoties jauno luterāņu mācītāju personīgai iesaistei un degsmei. Pēdējā iesvētību mācībā Vecajā Ģertrūdes baznīcā bija pāri par 200 iesvētāmo! Vai nebūtu bijis skaisti un iedvesmojoši, ja tur būtu bijis klāt mūsu arhibīskaps, lai svētītu un apsveiktu tik daudz jaunu draudzes locekļu? Cik ilgi Latvijas luterāņu baznīca tiks lemta pašplūsmei? Bez vadības, bez pārstāvja, bez iedvesmotāja? Mūsu luterāņu arhibīskaps ir ievēlēts “uz mūžu”. Bet mēs nevaram turpināt mūsu baznīcas veģetāciju vēl daudzus gadus. Ir nepieciešama mūsu arhibīskapa demisija un jauna, darbīga, gudra un kompetenta arhibīskapa izraudzīšana no mūsu labāko mācītāju vidus.

Aina Rodriges-Mata
Komentējot šo vēstuli, Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas (LELB) sabiedrisko attiecību vadītājs Ivars Kupcis atbild: “Ja kādu baznīcu piemeklējusi vēstulē aprakstītajai situācijai līdzīga, tas tiešām būtu pamats satraukumam un raizēm. Nevar nepiekrist, ka ikvienai baznīcai nepieciešams vadītājs un iedvesmotājs, aizstāvis un pārstāvis – ja tāda nebūtu, baznīcai būtu grūti pastāvēt. Cik labi, ka vēstulē skaudri aprakstītais vadītāja trūkums nav skāris LELB. Ņemot vērā LELB arhibīskapa intensīvo darba plānu, daudzās viesošanās draudzēs, biežo dalību dažāda līmeņa baznīcas sanāksmēs un starptautiskās konferencēs, mūsu baznīcas pārstāvēšanu daudzās starptautiskās organizācijās, ir skaidrs, ka vēstulē nevar būt runa par mūsu cienījamo arhibīskapu Jāni Vanagu. Tomēr, tā kā autore nemin ne arhibīskapa vārdu, ne arī nosauc konkrētu baznīcu, kurā šis bīskaps kalpo, rodas pamatots jautājums, par kuru baznīcu un par kuru arhibīskapu viņa ir tā nobažījusies. Ņemot vērā apstākli, ka vēstule vispirms ir publicēta vairākos Rietumu latviešu preses izdevumos, rodas bažas, vai autore nav domājusi kādu ārpus Latvijas pastāvošu luterāņu baznīcu, kuru nosaukumi arīdzan sākas ar “Latvijas”.”
Jāpaskaidro, ka mums pavisam ir tikai divas luterāņu baznīcas. Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas (LELB) arhibīskaps ir Jānis Vanags, bet ārzemēs latviešu luterāņus apvieno Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīca ārpus Latvijas (LELBāL). Tā savu arhibīskapu ievēl reizi septiņos gados. Pēdējās vēlēšanās, kas notika 2008. gada 15. februārī Sietlā, jau uz trešo termiņu tika ievēlēts Vācijā dzīvojošais Elmārs Ernsts Rozītis, kas iepriekš šajā amatā bija jau 14 gadus. Sazinājos ar Ainu Rodriges-Matu. Viņa teica, ka rakstot nav domājusi par LELBāL arhibīskapu Rozīti, un vēlreiz uzsvēra, ka vēstulē pausts tikai viņas personiskais viedoklis.