„Es esmu ceļš, patiesība un dzīvība.” (Jāņa 14:6)                                               

02.10.2012. Ingūna Rībena/ Ļaujiet mums palikt pie īstām un dabiskām vērtībām!

Ingūna Rībena, LR Saeimas deputāte, “Vienotība”

Par Labklājības ministrijas finansētajām un ieteiktajām bērnu grāmatām “Diena, kad Kārlis bija Karlīna” un “Diena, kad Rūta bija Rihards” jau ir izteikušies Dr. Andrejs Mūrnieks un sociālā pedagoģe, bērnu nama audzinātāja Iļana Bukura.

Pēc viņu publikācijām, kas rakstītas ar spilgtu domas skaidrību un dziļi objektīvu problēmas izpratni, ir grūti vairs ko piebilst par pēdējo dienu notikumiem, kurus cenšas sabiedrības apziņā demagoģiski reducēt par ”bērnu grāmatiņas” dēļ saceltu ”vētru ūdens glāzē”.

Tomēr būdama no partijas “Vienotība” ievēlēta Saeimas deputāte, uzskatu par pienākumu aiz cieņas pret vēlētājiem publiski paust savas bažas. Manuprāt, šis gadījums var iezīmēt jaunu pavērsienu “Vienotības” un tās vēlētāju attiecībās, kā arī liecina par pašas partijas atkāpšanos no deklarētajiem politikas principiem.

Savulaik iesaistoties “Jaunā laika” veidošanā, es cerēju, ka Latvijā beidzot radīsies politisks spēks, kas gudru un konstruktīvu politiku pratīs apvienot ar iespēju nemelot saviem vēlētājiem. Arī tā mantiniece “Vienotība” valsts varas līmenī sevi identificē ar patiesīgumu un atklātību. Šodien jāsaka – atkārtota atkāpšanās no jelkādiem ētiskiem ideāliem “Vienotībai” kā “Jaunā laika” politisko principu (un elektorāta) mantiniecei varētu maksāt visai dārgu cenu.

Otrkārt, par “Vienotības” pamatprincipiem neatbilstošu uzskatu tādu praksi, kad, no vienas puses sabiedrība tiek aicināta aktīvāk iesaistīties valsts sociāli politiskajos procesos, bet, kad tas notiek, atbildēts tiek ar augstprātīgiem apvainojumiem un nevērību.

Brucinot tautas uzticību šobrīd visumā veiksmīgi dominējošam politiskam spēkam, tiek brucināta Latvijas valsts stabilitāte.

Ka Labklājības ministrijas izdotās grāmatas patiesībā ir nevis par dzimumu līdztiesību, bet gan par dzimuma (resp. dzimuma identitātes) maiņu, to jau Dr.Andrejs Mūrnieks ir precīzi konstatējis savā publikācijā portālā “Delfi”. Tāpēc ir jāuzdod jautājums: kas īsti ir noticis – netīša kļūda vai apzināta vēlētāju maldināšana? Domāju, ka uz šo jautājumu partijai un personiski ministrei Viņķelei tomēr jāatbild, citādi kļūdījušies jutīsies daudzi no tiem vēlētājiem, kas pēdējās Saeimas vēlēšanās atdeva savu balsi par “Vienotību”.

Var, protams, visu pārvērst sliktā jokā, sakot, ka runa ir tikai par plānu “bērnu grāmatiņu”. Taču grāmatas apjoms vēl nebūt nenosaka tās svaru. (Piemēram, grāmata par Nezinīti Saules pilsētā ir biezāka par Jāņa atklāsmes grāmatu, un Ministru kabineta noteikumos par kārtību, kādā veic brucelozes profilakses un apkarošanas pasākumus aitām un kazām, ir vairāk vārdu nekā Latvijas Republikas Satversmē.) Savukārt tas, ka grāmata domāta bērniem, tikai vairo izdevēju atbildību.

Godājamais Ministru prezidents plašu sabiedrības un 54 sabiedrisku organizāciju iniciatīvu nosauc par “vētru ūdens glāzē”. Var jau būt, ka valdības vadītājam, plašo pasauli izbraukājušam, Latvija objektīvi šķiet sīka un maza kā ūdens glāze, taču viņam tomēr būtu pienākums rūpēties, lai šo “ūdens glāzi” atkārtoti nepārvērstu par mēģeni bīstamiem un potenciāli nekontrolējamiem eksperimentiem.

Lai risinātu kādu problēmu, ir obligāts vismaz viens priekšnoteikums: šai problēmai ir jāpastāv. Ka nekādas dzimumu diskriminācijas Latvijā nav, to lieku reizi pierāda ateistu un homoseksuālistu petīcija: lai vai cik objektīvi cenšoties lasīt petīcijas tekstā atrodamo argumentāciju, es tanī tomēr neatradu nosauktu nevienu reāli eksistējošu Latvijas sabiedrības problēmu. – Vēl nesen Latvijas valsts prezidente bija sieviete. Vai tiešām kādam būtu jāuzraksta grāmata “8 gadi, kad Vaira bija Vairis”, lai kļūtu pavisam skaidrs, ka LM izdotajām grāmatiņām patiesībā nav itin nekāda sakara ar dzimumu līdztiesību, aiz kuras izkārtnes tiek melīgi slēpta to īstā jēga?

Mani šai ziņā ir diezgan grūti piemānīt. Esmu uzaugusi ģimenē bez brāļiem. Tāpēc bērnībā kopā ar tēvu gan malku zāģēju, gan putnu būrīšus nagloju. Taču, ja kāds mani, būrīšus naglojot, būtu pārģērbis zēna drēbēs un sācis saukt, teiksim, par Artūru vai par Uno, tad diez vai vēlāk es, sieviete būdama, būtu uzdrīkstējusies kļūt par arhitekti un pēc tam (jau kā 4 bērnu māte) par vērienīgas aģentūras ģenerāldirektori, par kultūras ministri un Saeimas deputāti. Baidos minēt, kādus mērķus patiesībā ir gribējuši sasniegt šo grāmatiņu autori un izdevēji, bet dzimumu līdztiesībai šādas grāmatas var tikai kaitēt.

Visai zīmīgi, ka grāmatiņas aizstāvēt metas tieši biedrība “Mozaīka”, kas savus darbus ir paradusi slēpt aiz līdzīgi melīgiem ieganstiem, proti, aiz nepieciešamības cīnīties pret Latvijas sabiedrībā it kā valdošo homofobisko noskaņojumu. Patiesībā mūsu cilvēki nemaz nezinātu, kas tie “homofobi” vispār ir, ja kāda provokatoru grupiņa nebūtu sākusi viņus par tādiem apsaukāt.

Vēl samērā nesen mēs dzīvojām valstī, kur homoseksuālas attiecības bija krimināli sodāmas. Tagad esam pieraduši redzēt homoseksuālus cilvēkus darbojamies atbildīgos valsts iestāžu amatos, biznesā, redzēt viņus televīzijā, ieklausīties viņu vārdos pa radio. Un nemaz jau tik liela cilvēku kāre lūrēt pa atslēgas caurumu cita personiskajā dzīvē nav. Vienīgais, ko demokrātiskās Latvijas iedzīvotāju absolūts vairākums vēlas ir, lai mūsu sirmās galvaspilsētas ielās netiktu frivolā, vulgārā un provokatīvā veidā izrādīts tas, kas labāk iederas guļamistabas četrās sienās. Vai tas, godīgi sakot, dod iemeslu mūs saukt par homofobiem? Jeb vai mērķis ir mūs tiešām par tādiem padarīt (kā mežā sauc, tā atskan), lai izmantotu to par ieganstu ideoloģiskai un psiholoģiskai vardarbībai pret mūsu nācijas morālo identitāti?

Liels apkaunojums man šķiet jaunā ASV vēstnieka Latvijā nesenajā intervijā izskanējusī “labā ziņa”, ka 2015. gadā Rīgā iecerētais milzu “praids” nesīšot Latvijai ekonomisku labumu… Vai tiešām pēc pāris mēnešu uzturēšanās Rīgā Pekalas kungs ir iepazinis latviešus kā tautu, kas par dažiem desmitiem nopelnītu tūkstošu viesnīcnieku un krodzinieku kabatās gatava pārdot savu morāli? Varbūt mūsu laika globālais morālais pagrimums – vēl dziļāks nekā finansiālais – sakņojas tieši tajā, ka viss tiek mērīts materiālā ieguvuma dimensijā?

Šādiem notikumiem smagi un smacīgi blīvējoties pār latviešu tautas apziņu, kā no kādas pavisam citas pasaules atmiņā skan reiz Latvijas brīvvalsts idejas rītausmā teiktie klasiskie Plūdoņa vārdi: “Mēs gribam būt kungi mūsu dzimtajā zemē, mēs gribam še paši sev likumus lemt.” Ka tas diemžēl nav iespējams, to mums gadu simtiem ir teikuši vācieši, poļi, zviedri un krievi. Tagad mums to netiešā, taču tikpat sāpīgā veidā mēģina atgādināt amerikāņi un dāņi. Amerikāņiem vēl daudz ko var piedot, jo viņi vismaz pusgadsimtu pēc kara ir palīdzējuši mums tikt kaut pie šās pablāvās neatkarības ilūzijas. Bet vai kāds var pateikt, kādēļ mums savi bērni būtu ar valdības svētību jāpakļauj kaut kādiem dāņu ministrijas eksperimentiem?

Kāda ir izdevēju attieksme pret Latvijas iezemiešiem, to labi rāda grāmatas “Diena, kad Rūta bija Rihards” vāks, uz kura autoru vārdi pat nav uzrakstīti latviešu valodā! Tā, starp citu, ir vācu okupācijas laika prakse, kad saskaņā ar Austrumzemes varas iestāžu norādījumiem vācu īpašvārdus latviešu tekstos rakstīja vāciski, ignorējot latviešu pareizrakstības principus. Ka tagad pie tā esam atgriezušies, par to nemaz nebūtu pārāk ko brīnīties, tomēr zīmīgi, ka šis precedents parādās tieši Latvijas valdības (un tātad no nodokļu maksātāju kabatas) līdzfinansētā izdevumā.

Ja Dānijā tiešām ir kādas problēmas ar dzimumu līdztiesību, tad lai taču viņi tās risina paši savā Dānijā, kur, atšķirībā no Latvijas, visā valsts vēsturē vēl nav bijis nevienas parlamenta prezidentes sievietes. Lai taču dāņi rūpējas par dzimumu līdztiesību demokrātijas citadelē ASV, kur, atšķirībā no Latvijas, līdz pat šai baltai dienai nav bijis nevienas prezidentes sievietes! Lai taču viņi sūta savus sacerējumus manis pēc kaut uz Vatikānu, tikai lai lūdzami liek mierā normālus latviešu bērnus!

Ministrei Viņķelei 54 sabiedrisko organizāciju un plašas sabiedrības protests atgādinot viduslaikus un padomju laikus (ar to viņa acīmredzot ir domājusi kaut ko briesmīgi sliktu, salīdzinot ar mūsu laikiem). Patiesībā Viņķeles kundze pati šķiet drusku aizkavējusies padomju laikos, ja domā, ka Latvijas ļaudis joprojām ir gatavi akli un alkatīgi ierīt jebkuru spožu vizuli, ko tiem kāds pamet no Rietumu puses. Mūsu laimīgā nākotne Eiropas Savienībā – tagad, kad tā ir pienākusi, – ir mūs darījusi drusku rezervētus pret Rietumu pasaules liberālajām “vērtībām”. Savukārt vēl labā atmiņā esošie padomju laiki mums ir diezgan labi iemācījuši no oficiālās ideoloģijas abstrahēties un sadzīvot ar sevī slēptu nedzēšamu naidu pret to (tiem, kas grib valdīt Latvijā, to derētu paturēt prātā!).

Patiešām būtu interesanti zināt, ko labklājības ministre un ministru prezidents ir gribējuši panākt, nodemonstrējot klaji vīzdegunīgu daiļrunību sakarā ar sabiedrisko organizāciju protestu. Vai tiešām ierādīt brīviem demokrātiskas valsts pilsoņiem viņu vietu pie ratiem un vēl vairāk vājināt tautas jau tāpat vārgo ticību tam, ka valsts vara tiešām pārstāv tās intereses un viedokli? Vai tas ir īstais veids, kā aicināt sabiedrību aktīvāk iesaistīties savas valsts sabiedriskajos un politiskajos procesos? Galu galā – vai demokrātiskā valstī vēlētu amatpersonu pienākums ir sabiedrības viedokli apspiest, cenzēt vai tomēr – pārstāvēt?

Daudz vairāk nekā par dzimumu līdztiesību mums būtu jārūpējas par Latvijas sabiedrības integrāciju. Ar provokatīviem žestiem morāles jautājumos valdība tikai rada jaunu iemeslu tam, lai daudzi konservatīvajās Austrumu baznīcas tradīcijās audzinātie Latvijas cittautieši, skolotāja Rafaļska vārdiem runājot, “neieredzētu šo režīmu”.

Iztopot ekstrēmi diskutablām Rietumu liberālisma “vērtībām”, valdība tādējādi zaudē ļoti lielas Latvijas sabiedrības daļas cieņu un vēl vairāk nostiprina (arī daudzu latviešu) simpātijas pret nedemo­krā­tiskajiem austrumu kaimiņvalstu režīmiem. (Cilvēkam nākas grūti būt lojālam valstij, kuru tas nevar cienīt.) Diez vai mēs varam atļauties šo apstākli pilnīgi ignorēt.,

Vai ir iemesls prasīt ministres demisiju? Grūti teikt. Kad pirms laika kāda Jūrmalas bērnudārza bērniem tika mācīts pirms maltītes sacīt: “Mūsu dienišķo maizi dod mums šodien!”, viss beidzās ar bērnudārza vadītājas atkāpšanos no amata, kaut arī viņu aizstāvēja visi bērnudārza audzēkņu vecāki, izņemot vienu. Toreiz neviens neko par “vētru ūdens glāzē” neteica. Kā būtu jārīkojas tagad, kad ministre atļaujas ignorēt milzīgas sabiedrības daļas viedokli?

Iespējams, vislabāk būtu, ja labklājības ministre turpmāk nodarbotos ar to, ar ko labklājības ministram ir jānodarbojas, un risinātu tās problēmas, kas pastāv, nevis izgudrotu un radītu jaunas. Būtu loģiski, ja labklājības ministre rūpētos par Latvijas iedzīvotāju labklājību, nevis par viņu laimi pēc svešās karaļvalstīs tapušiem laimes šabloniem. Vismaz tikmēr, kamēr Latvijā vēl nav tādas Laimes ministrijas…

Bet tie, kas daudzina dzimumu līdztiesību, paši no dabiskas dzimumu līdztiesības lāgā nekā nejēgdami, lai lūdzami brūk ar savu mehāniski “eiropeisko” domāšanu virsū Mātei Dabai – par to, ka viņa savā viduslaiku tumsonībā vēl 21.gadsimtā liek sievietei dzemdēt sāpēs, bet vīrietim liedz iespēju barot savus bērnus ar krūti. Bet nevainīgus latviešu bērniņus lai labāk liek mierā!

Un gadījumā, ja mums gribēsies saviem bērniem palasīt kādu dāņu grāmatu, mums ir, piemēram, Andersena pasakas. Starp citu, arī viņa dzimumidentitāti mūsu kultūrā nav pieņemts publiski apspriest.

Ļaujiet mums palikt pie īstām un dabiskām vērtībām!

0 komentāri

Citi rakstiSākumlapa

Norisināsies konference „Reformācijas krāsas”

Norisināsies konference „Reformācijas krāsas”(0)

“Reformācijai 500″ un Rīgas reformācijas 500. gadadienas pasākumu ietvaros Latvijas Evaņģēliskā alianse š. g. 26.oktobrī rīko 2. konferenci „Reformācijas krāsas”. Konference norisināsies Rīgas Domes sēžu zālē no 10:00 līdz 16:00. Šā gada moto: „Reformācija pirms un pēc Reformācijas”. Apskatīsim Reformāciju arī kā procesu vēsturē un sabiedrībā. Nešaubīgi Reformācijas centrālais notikums bija Mārtiņa Lutera Baznīcas reformācija 1517. gadā, kam sekoja politiskā reformācija. Tomēr Reformācijas

Diskusija: Ārvalstu propagandas ietekme uz vēlēšanām

Diskusija: Ārvalstu propagandas ietekme uz vēlēšanām(0)

Šī brīža situācija Rietumu pasaulē un Latvijā ir aktualizējusi jautājumu par ārvalstu propagandu – kāda ir tās ietekme uz neatkarīgu valstu vēlēšanām? Kā demokrātiskai valstij cīnīties pret dezinformāciju un viltus ziņām? Vai vēlēšanas Latvijā varētu tikt ietekmētas no ārpuses? Uz šiem jautājumiem mēģināsim rast atbildi diskusijā jauniešu auditorijai. Piedalījās: Dr. theol. Guntis Kalme, Dr.sc.pol., LĀI

Gudrais meklē zināšanas – nāc mācīties uz Latvijas Bībeles Centru!

Gudrais meklē zināšanas – nāc mācīties uz Latvijas Bībeles Centru!(0)

Augošas draudzes ir augošu kristiešu veidotas, apmācītu līderu vadītas, Dieva Vārdā balstītas, pasaulei liecību nesošas. Ja Tu vēlies saņemt Dieva Vārdā balstītas zināšanas, attīstīt savas kalpošanas prasmes un kļūt par vēl noderīgāku instrumentu Dievam Viņa darbā savā draudzē, tad aicinām, izaicinām un iedrošinām sākt mācības Latvijas Bībeles Centrā. Šī gada septembrī mācības sāksies sertifikāta programmā

LKR prezidents Tālivaldis Tālbergs: Dzied mana tauta…

LKR prezidents Tālivaldis Tālbergs: Dzied mana tauta…(0)

Teici to Kungu, to godības Ķēniņu svētu, Dvēsele mīļā, kaut teikt Viņu cienīgi spētu! Pulkiem lai nāk, Kokles lai skandināt sāk, Visi lai slavē to Svētu! Teici to Kungu, kas visu ar gudrību rada, Tevi uz spārniem kā ērglis Viņš sargādams vada! Bēdas kad māc, Žēlīgs vēl Viņam ir prāts, Sargājot gadu pēc gada. Paldies

Rīgas GETO muzejs: Holokausta upuru piemiņai- Maršs “Dzīvo gājiens”

Rīgas GETO muzejs: Holokausta upuru piemiņai- Maršs “Dzīvo gājiens”(0)

4. jūlijā, no plkst. 09:45 līdz 11:45 norisināsies ikgadējais pasākums – Maršs “Dzīvo gājiens”, gājiens pa bijuša Rīgas geto ielām – no Vecā Ebreju kapsētas līdz sadedzinātas Horālas sinagogas memoriālam. Šis pasākums veltīts Holokausta upuru piemiņai. Šajā gājienā piedalīsies izdzīvojošo pēcnācēji un tie, kam nav vienaldzīga atmiņa par katastrofu, kas notika te, Latvijā, pirms 77 gadiem. Lai tas

lasīt vairāk

Kontakti un Reklāmas izvietošana

SPEKTRS mērķis - informēt sabiedrību par kristīgām aktualitātēm.

Materiālu (ziņas, raksti, vēstules, ierosinājumi, jautājumi) nosūtīšana - [email protected]

Sociālie tīkli un saziņa

Lasītākās tēmas

© 2006 - 2012 Spektrs.com

Citējot atsauce uz žurnālu SPEKTRS.COM ar SAITI obligāta! Pārpublicējot materiālus drīkst ar SIA „SPEKTRS ANNO” atļauju.