„Es esmu ceļš, patiesība un dzīvība.” (Jāņa 14:6)                                               

Meita pēc trīs dienām augšāmceļas

Ievērojamo Brazīlijas kristīgo-harizmātisko baznīcu “Dieva valstība” Riodežaneiro pārstāv teoloģijas doktors, 68. gadus vecais Bīskaps Edirs Masedo (Edir Macedo). Baznīca “Dieva valstība” ir atvērta arī 180 valstīs. Kopumā baznīcu apmeklē 8 miljoni ticīgo.

Macedo ir sarakstījis vairāk nekā 34 grāmatas, bet pārdevis vairāk nekā 10 miljonus grāmatu eksemplāru, dažas no tām ir bestselleri, piemēram: „Jēzus pēdās” tikai Brazīlijā grāmata pārsniegusi trīs miljonus pārdoto eksemplāru.

Bīskaps Macedo veicis evaņģelizācijas kampaņu, kurā piedalījās vairāk nekā miljons cilvēku.

“Ļauni vārdi rada šaubas. Šaubas rada iekšējos konfliktus,
savukārt tie neļauj rast mieru sevī.” (Bīskaps Edirs Masedo)

„Dieva valstības” locekles -mātes ticības stāsts par meitas augšāmcelšanos.

Teikto tulkoja un pierakstīja spektrs.com

Mātes stāsts: ”Viss sākās ar to, ka Esteres zarnās nokļuva infekcija, jo viņa dzēra pienu un vīruss nokļuva zarnās. Viņai kļuva slikti, kad piecēlu viņu no gultiņas, sākās vemšana. Tad pēkšņi viņa dziļi ieelpoja un apklusa. Meitiņa nomira. Es paņēmu viņu rokās un aizvedu uz slimnīcu. Ārsts man paskaidroja, ka meitai uzbrukušas baktērijas un infekcija skārusi zarnas ierobežojot asinsriti. Sirds neizturēja un apstājās. Taču es nepieņēmu nāvi un teicu: mana meita nav mirusi. Taču ārsts paskaidroja: „Mēs esam darījuši visu ko spējuši, taču neko līdzēt vairs nevaram. Visu ko Jūs tagad varat izdarīt, novietot meitu morgā. Ziedot viņas orgānus un dzemdēt citu bērnu.” Es atbildēju: „Es nevēlos citu, es vēlos šo. Un šī atgriezīsies ar mani mājās.”

Tā sākās mana uzvara. Es nesaku, ka sākās cīņa, bet uzvara. Es lūdzu Dievu un teicu”: „Mans Dievs vai nu Tu esi ar mani, vai vari mani nogalināt un būšu apglabāta kopā ar viņu.” Taču ārsts sacīja: „Māte, Jūs nevarat meitu paņemt uz mājām, jo viņa ir mirusi.” Es atbildēju: „Viņa ir mirusi Jums, taču man viņa ir dzīva. Viņa guļ, atpūšas.” Ārsts sašutumā teica: „Māt, es saprotu, ka Jūs nervozējat un nespējat domāt adekvāti.” Es teicu: „Jūs tā sakāt. Bet es esmu pārliecināta par to, ko saku un ko domāju. Lūdzu, hospitalizējiet manu meitu.” Ārsts kļuva dusmīgs un paskaidroja, ka nevar hospitalizēt, jo viņa ir mirusi. Viņš neļāva meitu atstāt. Viss ko varēja izdarīt meitu no slimnīcas pārvietot morgā.

Māsiņa brīdināja, ka trīs dienu laikā veiks līķa sekciju un secinās, kā rezultātā meita mirusi. Taču es nerimos un piekodināju: „Jūs varat meitu atstāt morgā, taču neviens viņu trīs dienu laikā neaiztiks. Jo viņa ar mani atgriezīsies mājās.”

Es nekādā ziņā nepieņēmu to, kas ar manu meitu ir noticis. Es ar to nesamierinājos. Biju sašutusi par šādu situāciju. Tad gan gāju cīņā. Es aizgāju pie altāra. Mana dzīve bija jau tur. Es zinu, ka es kalpoju dzīvajam Dievam, nevis mirušajam. Un ar šo Dievu es kopā cīnīšos. Es upurēju nevis par sevi, bet par Esteri. Es ticu, ka Svētas Gars ir dzīvība. Es ticu, ka Svētas Gars spēj atdzīvināt mirušo. Tas nozīmē, ka arī mana meita var augšāmcelties. Tajā ieliku visu savu ticību.

Mana ģimene bija kopā ar mani, bet nepiekrita manai pārliecībai. Es sacīju, ka savākšu meitas drēbes un braukšu uz slimnīcu un atgriezīšos ar meitu. Es atteicos klausīties tuvinieku runās. Es atteicos ieklausīts cilvēku runās, kuri nebija ar mani vienprātīgi. Tuvinieki gribēja mani aizturēt, jo domāja, ka esmu jukusi. Bet es nebiju tāda, jo dzīvoju ticībā. Es savācu savu upuri. Atvēru skapi, paņēmu smaržas, kosmētiku, mantas, mobilo telefonu un pārdevu. Es sevi mierināju ar domu: „Nekas, es tikai vēlos redzēt Dieva pierādījumu.” Tie nebija tikai vārdi, bet darbība. Es izprovocēju Dievu. Es nebiju nākusi [uz baznīcu], lai sildītu krēslu vai spēlētos. Es atnācu karot. Biju kareivis, kurš ir gatavs uz visu. Es lūdzu Dievu Viņam sakot: Tad, kad mana daļa beigsies es zinu, ka arī Tavējā beigsies. Es nolēmu atdot visu, tā ir, ne tikai mana nauda uz altāra, bet arī mana dzīve.

Es gavēju četras dienas. Neēdu un nedzēru. Es ieliku savu upuri- naudu konvertā un uzliku to uz altāra. Es zināju, ka tā smarža, mani pārdzīvojumi, asaras un sviedri pacelsies augšup un Dievs jutīs manu ticības aromātu. Es zināju, ka provocēju Dievu. Pēc trīs dienām, ārsts teica, ka nevarot vairs gaidīt un nevarot bērnu vairs turēt morgā. Viņam atbildēju: „Es arī nevaru vairs gaidīt.”

Brīnums morgā

Atnācu uz morgu. Meitas miesa jau sāka sadalīties. Mutes kaktiņš sāka pūt. Viņas skropstas sāka krist. Vienīgā vieta, pie kuras varēju skarties ir meitas mati. Šajā pēdējā dienā es biju tik ļoti sašutusi, ka noliku konvertu uz meitu un pati burtiski uzgūlos viņai virsū un teicu Dievam: „Dievs šis ir mans pēdējais piliens, gluži kā Jēzus Kristus bija caurdurts pie krusta un izlēja savu pēdējo pilienu mūsu grēku dēļ, tā arī es tagad atodu savu pēdējo pilienu.”

Pēc tam ar savu muti pieskāros savas meitas mutei un ieelpoju viņā gaisu. Apkārtējie bija šausmās un ārsts teica: „Viss pietiek, Jūs vairs nevarat šeit atrasties, Jums vajag doties uz psihiatrisko slimnīcu. Jūs nevarat vairs atrasties sabiedrībā. Jūs esat jukusi.” Viņš atnesa šprici ar nomierinošām zālēm. Viņš deva man 10 sekundes, lai es varētu piecelties. Pretējā gadījumā man iespricēs un tad, kad es atjēgšos būšu jau psihiatriskajā slimnīcā. Taču atbildēju ārstam, ka man nevajag desmit sekundes, bet septiņas. Tad es ieelpoju Esteres mutē un teicu: „Svētais Gars, kas ir manī, tagad ienāk arī Tevī, lai Tu vari augšāmcelties. Mosties tagad!” Ārsts ironizējot sāka skaitīt sekundes, 10.9.8.7. Es teicu: „Tagad variet apstāties. Viņa jau ceļas.” Šajā momentā meitas rociņa, kura gulēja uz viņas, sakustējās un noslīdēja no ķermeņa. Ārsts bija šausmās. Viņš iesaucās: „Ko tas nozīmē?” Es teicu: „Estere, celies!” Es domāju, ka Dievs nedara neko pa pusei, Es gribu pilnību. Lai Svētais Gars pabeidz savu darbu. Meita centās atvērt actiņas, bet nesanāca, tad ārsts trīcot no bailēm iepilināja acu pilienus un mutē iepilināja glikozi, lai samitrinātu rīkli.

Es saucu: „Visa Slava un Gods Dievam.” Maitiņa pasmaidīja ar mutes kaktiņu. Šajā brīdī ārsts nokrita ceļos un raudāja. Tagad šis ārsts kļuva meitas pediatrs un ik reiz kad viņu redz priecājas.

4 komentāri

Citi rakstiSākumlapa

Latvijas valsts dibināšanas svētkos: norisināsies koncerts „Dziedam Latvijai!”

Latvijas valsts dibināšanas svētkos: norisināsies koncerts „Dziedam Latvijai!”(0)

Norisināsies Latvijas valsts dibināšanas svētkiem veltīts koncerts „Dziedam Latvijai!” Rīgas Sv. Pētera baznīcā 18. 11. 17. plkst. 14. 00 Divi kori – kultūras centra „Mazā ģilde” vīru kamerkoris FRACHORI un Latvijas izdevniecību jauktais koris „FRACHORI” – aicina uz Latvijas valsts dibināšanas svētkiem veltītu koncertu „Dziedam Latvijai!”. Koncerts notiks sestdien 18. novembrī plkst. 14. 00 Rīgas

11.11.2017. Lāčplēša dienā: Gunta Kalmes uzruna pie Brīvības pieminekļa

11.11.2017. Lāčplēša dienā: Gunta Kalmes uzruna pie Brīvības pieminekļa(0)

Par godu Lāčplēša dienai 11.11.2017. Rīgas Brāļu kapos, tika iededzinātas svecītes un norisinājās lāpu gājiens no Rīgas Brāļu kapiem līdz Brīvības piemineklim un Latviešu strēlnieku laukumam. Pie Brīvības pieminekļa – svētbrīdis ar mācītāja Gunta Kalmes uzrunu. Video: Jānis Rožkalns

Latvijas valsts svētkos/ Mārcis Jencītis: Kāpēc LATVIESU tauta ir pazaudējusi privilēģiju valdīt pār savu zemi?

Latvijas valsts svētkos/ Mārcis Jencītis: Kāpēc LATVIESU tauta ir pazaudējusi privilēģiju valdīt pār savu zemi?(0)

„Visai Bībelei vijas cauri fakts, ka tad, kad tauta paklausa Dievam, tad valsts ir svētīta. Kad tauta atkāpjas no Dieva, tad tauta bauda okupāciju, lāstus, nabadzību un zaudē neatkarību.” Mārcis Jencītis Es jūs, apsveicu 18. novembra svētkos, mūsu mīļās Latvijas valsts dibināšanas dienā. Tā ir mūsu valsts proklamēšanas diena. Proklamēšana ir svinīgs paziņojums, ka mēs

Mēbeļu Bode starp mēbeļu tirdzniecības centru gigantiem

Mēbeļu Bode starp mēbeļu tirdzniecības centru gigantiem(0)

Mūsdienu pasaulē cenšoties viens otru pārsteigt un cīnoties par labāku sniegumu, labāku rezultātu, augstākiem reitingiem un lielāku ietekmi, mēs varam arī paskriet garām kaut kam, kas var būt dažkārt svarīgāks, nekā – augstāk, tālāk un ātrāk. Dzenoties izgudrot, kaut ko jaunu, sasniedzot ātrāku progresu, ne reti par upuri liekot godpilnu konkurenci, cilvēcīgumu un cēlsirdību darbā

Leonards Inkins: Par kolektīvo stulbumu un nacionālismu

Leonards Inkins: Par kolektīvo stulbumu un nacionālismu(0)

 Leonards Inkins, biedrības “Latvietis”  vadītājs; Dokumentālās filmas „Būt latvietim”  autors; Grāmatas “Neizmantoto iespēju laiks” 3 daļās autors.    Lai ko un, kā mēs darītu bieži mūsu darbībām, nav iecerēto rezultātu. Bieži nav arī iespējams panākt iecerēto. Ne tāpēc, ka darām nepareizi, vai darām slikti. Vienkārši politikā un ekonomikā rezultāts ir atkarīgs no daudziem faktoriem, kuri

lasīt vairāk

Kontakti un Reklāmas izvietošana

SPEKTRS mērķis - informēt sabiedrību par kristīgām aktualitātēm.

Materiālu (ziņas, raksti, vēstules, ierosinājumi, jautājumi) nosūtīšana - [email protected]

Sociālie tīkli un saziņa

Lasītākās tēmas

© 2006 - 2012 Spektrs.com

Citējot atsauce uz žurnālu SPEKTRS.COM ar SAITI obligāta! Pārpublicējot materiālus drīkst ar SIA „SPEKTRS ANNO” atļauju.