Fils Driskols (dzimis 1947. gada 9. novembrī) ir mūsdienu kristīgās mūzikas dziedātājs un komponists, taču visplašāk viņš ir pazīstams kā trompetists.Viņš kalpo gan ar mūziku, gan ar sludināšanu. 1984. gadā Driskols ieguva Grammy balvu labākās gospel dziesmas kategorijā par dziesmu “Lai uguns deg” (“Keep the Fire Burning”) duetā ar Debiju Būnu. ,-ziņo spektrs.com/priekavests.lv/phildriscoll.com

Viņš ir arī divreiz nominēts Grammy balvai par labāko pop albūmu un labāko gospel/pop albūmu. Viņš ir vairākkārtīgi ieguvis arī citas balvas par savu mūziku, ieskaitot Kristīgās country mūzikas asociācijas balvu kā labākais mūziķis un Kanādas mūzikas asociācijas balvu kā gada mūziķis.

Mans brīnumainais Ziemassvētku rīts

Es piedzimu Sietlā, Vašingtonā. Mani vecāki bija kalpotāji. Tā kā Sietlu pametām, kad biju vēl pavisam mazs, tad man nav daudz atmiņu par šo pilsētu. Pārcēlāmies uz Spokani, kurā tēvs kalpoja par mācītāju mazā baznīciņā. Atceros, ka katru nedēļu vecāki noturēja ielas sapulces pilsētas centrā. Dažreiz omīte man iedeva mazu plastmasas rotaļu trombonu, kuru man ļoti patika spēlēt. Šodien, atskatoties uz savu bērnību, varu teikt, ka tas bija manas muzikālās karjeras sākums. Spilgti atceros, kā, sākot spēlēt trombonu, man pievienojās mamma ar savu akordeonu. Atceros dziesmas ‘’Spēks asinīs’’, ‘’Tas vecais, nelīdzenais krusts’’. Atceros, kā toreiz pārbijos, kad, spēlējot savu mazo plastmasas taurīti kādā no ielas sapulcēm, pēkšņi man pakaļ dzinās piedzēries vīrietis. Bailēs skrēju cauri cilvēku pūlim, kas bija sapulcējies un izmisumā paslēpos zem mammas brunčiem. Liels bija pārsteigums, kad izrādījās, ka vīrs tikai bija gribējis man iedot 10 dolārus, kas tajā laikā, īpaši tik mazam zēnam, bija vesela bagātība.

Phil Driscoll – You Are So Beautiful

Kad man bija pieci gadi, mēs pārcēlāmies uz Dalasu, kur tēvs palīdzēja mācītājam vadīt mazu draudzīti. Nevaru atsaukt atmiņā nevienu dzīves periodu, kad mani vecāki nebūtu palīdzējuši kādam paplašināt Dieva Valstību. Dalasa man saistās ar brīnišķīgām bērnības atmiņām. Es mīlu suņus, un mums bija skaists kollijs, ko vēlāk nomainīja vācu aitu suns. Mēs dzīvojām mazā mājiņā un bijām ļoti laimīgi. Manā sestajā dzimšanas dienā tēvs man uzdāvināja pirmo ģitāru. Tas bija acīmredzami, ka Dievs man bija devis dāvanas spēlēt mūzikā. Savas dzīves astotajā gadā jau biju ticis pie 15 000 dolāriem, uzvarot dažādos mūzikas konkursos. Mani vecāki ļoti lepojās ar mani un ziedoja ļoti daudz, lai es varētu ņemt privātstundas mūzikā. Esmu pārliecināts, ka manu mācību dēļ, tēvs šad un tad pat atteicās no kādas maltītes.

Mani mīļākie bērnības brīži saistās ar laikiem, kad pārcēlāmies uz Lančesteru, Teksasas štatā, kas tolaik bija neliela pilsētiņa ārpus Dalasas. Mans tēvs bija aizgājis pensijā un pieņēmis darbu kā uzturlīdzekļu priekšnieks Lančesteras valsts skolu sistēmā. Joprojām atceros, kā ar riteni varēju izbraukāt šo pilsētiņu, kurā vecāki nopirka skaistāko māju, kādu jebkad biju redzējis, no vienas tās malas līdz otrai. Lančestera bija pirmā vieta, kurā sāku spēlēt trompeti, kuru līdz tam tēvs šad un tad mēdza uzspēlēt. Nekad neaizmirsīšu dienu, kad mans onkulis ieradās mūsu pilsētiņā, lai baznīcā, kuru apmeklējām, spēlētu tauri. Viņam bija spēcīga mīlestība uz Dievu, kas plūda caur šo instrumentu vienmēr, kad viņš to spēlēja. Tas tiešām bija lipīgi, un es ‘saslimu’ ar karstu vēlmi spēlēt šo instrumentu. No tās dienas arī sākās mana mīlestība pret trompeti. Vecākiem atkal nācās daudz ko ziedot, lai nodrošinātu manas privātstundas. Savās prasmēs es strauji pieaugu, un, mācoties 6.klasē, es jau spēlēju vidusskolas orķestrī.

Šajā dzīves periodā es ievēroju, ka mans tēvs ir tiešām nenogurdināms un nepārtraukti vēlas būt noderīgs. Drīz pēc pārvākšanās uz Tulsu, abi vecāki atkal iesāka jaunu draudzi, jo tēvs vienkārši nespēja aiziet pensijā. Šajā laikā piedalījos dažādos mūzikas konkursos un talantu šovos. Neatceros nevienu konkursu, kurā es būtu piedalījies un nebūtu uzvarējis. Mani vidusskolas gadi bija brīnišķīgi, piepildīti ar basketbola spēli un trompetes skaņām. Kad absolvēju vidusskolu, man piedāvāja 50 pilnas stipendijas dažādākajās Amerikas universitātēs un koledžās. Es izvēlējos doties uz Baylor universitāti Waco, kurā sāku mācīties džeza programmu. Savā trešajā studiju gadā izdevu savu pirmo albumu ‘’Word records’’ ierakstu studijai, kas kļuva par gada pārdotāko albumu ASV. Dievs tiešām svētīja, ka šī mūzika uzrunāja daudzus cilvēkus un pavēra man ceļu muzicēt visā Amerikā.

Nākamajā gadā es ierakstīju otro albumu ‘’Word records’’ ierakstu studijai, bet mana mūzika bija kļuvusi mežonīgāka, mati garāki. Tāpēc šī ierakstu studija pārtrauca sadarbību, kā iemeslu minot, ka mūzika zaudējusi dievbijību un kļuvusi pārāk komerciāla.

Šodien es skaidri redzu, ka tā bija velna stratēģija dabūt mani nost ‘no ceļa’, bet tajā dzīves periodā ar to sākās mans gājiens uz leju. Ja agrāk spēlēju lielās un plašās baznīcu zālēs, tad tobrīd to darīju krogos un naktsklubos. Sapņi mainījās. Es sāku dzīvot Rock n Roll, Pop mūzikas industrijā ar visām tam līdzejošajām sekām. Ceļoju no pilsētas uz pilsētu, muzicējot neskaitāmos bāros un naktsklubos. Dzīvoju dzīvi kā vienas nakts sakaru, nekam nebija īpašas nozīmes. Šajā laikā satiku savas dzīves mīlestību Lynni. Tā bija mīlestība no pirmā acu skata. Saprotu, ka toreiz, manā pašā drūmākajā dzīves periodā, Dievs man uzdāvināja rozi. Bijām kopā kādus piecus gadus, lielāko daļu dzīves pavadot tusiņos, narkotisko vielu ietekmē. Šajā laikā es parakstīju sev ļoti svarīgu, ilgi gaidītu līgumu ar ierakstu un ražošanas kompāniju CBS, bet mana dzīve turpināja iet uz leju.

Phil Driscoll place in my heart

Sāku muzicēt un ceļot pa pasauli kopā ar Joe Cocker. Mani lielie sapņi būt veiksmīgam un atzītam piepildījās, bet iekšienē es jutos tukšs. Nonācu pie atziņas, ka, lai cik lieli arī nebūtu mani sapņi, tos piepildot, es jūtos nožēlojams un tukšs, jo tie nebija Dieva sapņi par mani. Vecāki, neņemot vērā apstākļus, nepārtraukti ticēja un lūdza par savu dēlu. Un Dievs noteikti dzirdēja viņu lūgšanas.

Tolaik biju veiksmīgs, nauda nāca viegli, un man bija visas ērtības, ko tā spēj sniegt. Vai biju aizmiris par Dievu? Es vismaz centos, lai tā būtu, taču Viņš nebija aizmirsis par mani. Viņš mani gatavoja, noskaņoja- ne jau zaudējumiem, bet uzvarai.

Nekad neaizmirsīšu 1977. gada 25. decembri, kad dzirdēju kādu klauvējam pie sava nama durvīm. Atverot tās, man pretim raudzījās vecāki ar kafijas krūzēm un virtuļiem rokās un jautāja, kāpēc, lai es nepievienotos tiem līdzi uz baznīcu. Atbildēju, ka nevēlos, jo baznīca ir garlaicīga, taču kaut kas viņu sejās man tajā pašā mirklī lika izmainīt atbildi.

Tajā Ziemassvētku rītā mēs ar Lynni iekāpām savā Rolls – Royce un devāmies uz baznīcu. Prātā domāju, ka tur parādoties, mēs izdarīsim pakalpojumu Dievam. Pat šodien domājot par to, kas toreiz notika, tas šķiet prātam neaptverami. Spilgti palicis atmiņā, kā ieejot šajā baznīcā, kas atgādināja ģimnāzijas ēku, sastapu simtiem cilvēku, kuri, izskatoties patiesi laimīgi, baudīja Dieva klātbūtni. Es pavēros uz blakus stāvošo Lynni, kura, asarām plūstot, bija pacēlusi rokas pret debesīm, un manā galvā skraidīja miljoniem domu… Cilvēkiem visapkārt slavējot Dievu, jutu, kā tieku piepildīts ar Dieva klātbūtni.

Apjautu, ka, pašam to nemanot, esmu virzījies aizvien tuvāk slavēšanas komandai, kurā kāds jauns vīrietis spēlēja trompeti. Es laipni palūdzu, vai drīkstu to aizņemties, un vīrietis pasniedza man instrumentu. Nevaru izskaidrot, kas tajā brīdī notika ar mani, bet, sākot spēlēt, jutu, ka manī kaut kas salūza. Dievs sāka strādāt pie manis. Jutu Viņa klātbūtni, kas bija pat sataustāma, un tad es dzirdēju vārdus: ‘’Dēls, Es devu tev dāvanu spēlēt, lai Tu spēlētu Man.’’ Stāvēju tās mazās slavēšanas grupiņas vidū, pūšot trompeti un zināju, ka mana dzīve ir izmainīta uz visiem laikiem. Tajā dienā mēs ar Lynni atdevām savas dzīves Dievam. Dieva svaidījums kā silta eļļa izlija pār mani un aizskaloja visu rūgtumu, naidu un visu negatīvo pieredzi. Mana dzīve izmainījās līdz nepazīšanai, un drīz vien mēs ar Lynni apprecējāmies, un mans tēvs vadīja mūsu kāzu ceremoniju.

Esmu pārliecināts, ka mani vecāki skatās uz mani no goda tribīnēm, kā es šodien turpinu viņu iesākto kalpošanu. Es esmu ļoti pateicīgs Dievam par visu, ko Viņš ir darījis manā un manas ģimenes dzīvē. Esmu pārliecināts, ka tas, ko piedzīvoju tajā Ziemassvētku rītā, ietekmēja manu un manu bērnu likteni, un katra cilvēka dzīvi, kurai esmu varējis pieskarties.