„Es esmu ceļš, patiesība un dzīvība.” (Jāņa 14:6)                                               

16. martā baznīcā, pie Brīvības pieminekļa un Lestenē norisināsies Latviešu leģionāru piemiņas diena

16. marts ir leģionāru piemiņas diena, kurā godinām mūsu zēnus un vīrus, kas 2. Pasaules kara laikā Latviešu leģiona rindās cīnījās pret Padomju Savienības okupāciju.

Pasākumi Rīgā un Lestenē:

10:00 Dievkalpojums Doma baznīcā;

11:00 Gājiens no Doma baznīcas uz Brīvības pieminekli, ziedu nolikšana pie Brīvības pieminekļa;

14:00 Piemiņas pasākums Lestenes Brāļu kapos.

Kāpēc tieši 16. marts?

Latviešu leģions sastāvēja no 15. un 19. divīzijas. 1944. gada martā fronte pietuvojās Latvijas Austrumu robežai un no 16. līdz 19. martam norisinājās smagas kaujas Veļikajas upes krastā par augstieni “93,4″. Tā bija pirmā un vienīgā kauja visā 2. Pasaules kara laikā, kad abas Latviešu leģiona divīzijas cīnījās plecu pie pleca, turklāt latviešu augstāko virsnieku vadībā. Kauja tika uzvarēta. Tāpēc pēc kara, trimdā nokļuvušo latviešu leģionāru dibinātā organizācija “Daugavas Vanagi” 16. martu sāka atzīmēt kā latviešu leģionāru piemiņas dienu. Latvijā pirmo reizi 16. martu atklāti atzīmēja 1990. gadā.

1998. gadā 16. marts tika noteikts kā oficiāla leģionāru atceres diena un Saeima pieņēma deklarāciju “Par latviešu leģionāriem Otrajā pasaules karā”, kurā pauda Latvijas oficiālo nostāju par Latviešu leģionu, taču šajā gadā arī sākās masīva Krievijas propagandas kampaņa, lai diskreditētu Latvijas starptautisko tēlu, 16. marta atzīmēšanu saistot ar „nacisma glorifikāciju”. Pakļaujoties Krievijas un tās piektās kolonnas spiedienam, Saeima 2000. gadā svītroja 16. martu no atzīmējamo dienu saraksta, vienlaikus pret militārpersonām un amatpersonām, kuras tomēr uzdrošinājās 16. martā kopā ar leģionāriem iet atceres gājienā līdz Brīvības piemineklim, izvēršot represijas un kaunināšanas kampaņu „Latvijas starptautiskā tēla diskreditēšanā”.

ČETRI MĪTI PAR LATVIEŠU LEĢIONU

Autors: Oskars Krīgers

PIRMAIS MĪTS:

”Latviešu leģionāri bija nacisti. Šis apgalvojums skan nemitīgi un balstās uz šādu argumentu: leģionāri deva zvērestu Ādolfam Hitleram un līdz ar to viņi atbalstīja vācu nacismu.”

Pirmkārt, leģionāru dotais zvērests Hitleram nebija tas pats, ko deva vācu zaldāti. Vācu karavīri savā zvērestā primāri solīja uzticību fīreram kā Vācijas valsts un tautas vadonim (tādā veidā akceptējot nacistu ideoloģiju), un tikai sekundāri bruņoto spēku (der Wermacht) virspavēlniekam. Turpretim latviešu karavīri zvērēja uzticību Ādolfam Hitleram tikai un vienīgi kā bruņoto spēku virspavēlniekam, tādā veidā norobežojoties no nacistiskās ideoloģijas. Par to var pārliecināties, salīdzininot abu zvērestu tekstus. Tos var atrast arī latviešu vēsturnieka Induļa Ķēniņa rakstā „Kam un ko zvērēja latviešu leģionāri?”
Protams, oponenti teiks: „Tas tomēr bija zvērests Hitleram”, bet šajā gadījumā jānorāda, ka citas izejas vienkārši nebija. Jebkurā militārā zvērestā līdz pat mūsdienām ir tādā vai citādā veidā minēta lojalitāte pret attiecīgās valsts varu, un Ā. Hitlera vara tobrīd bija vienīgā.

Otrkārt, latviešu leģionāri nebija nacisti arī tā iemesla dēļ, ka viņi nemaz nevarēja iestāties nacistu partijā. Ļoti precīzu viedokli par šo jautājumu ir sniedzis vācu vēsturnieks Bernds Vegners, kurš vēsturnieku aprindās tiek uzskatīts par ekspertu Waffen – SS (Ieroču SS) lietās. Viņš akcentē to, ka tikai vācu izcelsmes cilvēkiem bija atļauts būt par Nacionālsociālistiskās vācu strādnieku partijas (NSDAP) biedriem. Līdz ar to ir pilnībā skaidrs, ka latviešu leģionāri nevarēja būt nacistu partijas biedri, nemaz jau nerunājot par latviešu mierīgajiem iedzīvotājiem.

OTRAIS MĪTS:

”Latviešu leģiona divas divīzijas (15. un 19.) atradās ieroču SS sastāvā un līdz ar to piederēja pie noziedzīgās SS organizācijas.”

Līdz ar to leģionāri ir pielīdzināmi vācu esesiešiem. Ja ir runa par visu ieroču SS karaspēku, tad jāakcentē tas, ka pretēji plaši izplatītajam uzskatam, piederība pie šīs armijas vēl nenozīmēja automātisku saistību ar SS organizāciju vai nacistu partiju. Tas pats attiecas uz „ģermāņu brīvprātīgajiem”, kuri tika pakļauti diezgan nopietnai ideoloģiskajai apstrādei. Pauls Hausers, kurš bija viens no ievērojamākajiem ieroču SS komandieriem, savos memuāros akcentē – lai gan ideoloģiskajai sagatavotībai bija visai liela nozīme vācu SS vienībās, tomēr tā, salīdzinot ar militāro apmācību, atradās otrajā plānā.

Patiesībā Ieroču SS lielākoties bija bruņots karaspēks, kas karoja vērmahta sastāvā. Pats fīrers vienmēr atdalīja tos, kuri tika uzņemti ieroču SS armijā no tiem, kas dienēja tajās SS vienībās, kuras tieši pakļāvās nacistu partijai. 1942. gada 27. jūlijā, kad norisinājās kārtējā apspriede, Hitlers izteicās sekojoši: „Tos, kas ir uzņemti ieroču SS karaspēkā, pirmām kārtām ir jāuzskata par karavīriem. Tāda pieeja saglabāsies arī nākotnē un tā tam, acīmredzot, ir jābūt. Ja ieroču SS kaujinieks parāda izcila zaldāta kvalitāti, bet ideoloģiskajā ziņā izrādīsies ne tik kompetents, tad noteiktos apstākļos neviens viņu par to nevainos.”

Latviešu leģionāri nebija SS organizācijas locekļi. Lai gan leģiona divīzijas atradās ieroču SS sastāvā, tomēr tās ļoti būtiski atšķīrās no vācu SS divīzijām, kā to norāda Latvijas vēsturnieku komisija. Viens no būtiskākajiem apliecinājumiem ir 1950. gada 13. aprīļa ziņojums ASV valsts sekretāram, kuru parakstīja ASV augstākā amatpersona Vācijā ģenerālis Frenks Maklojs. Tajā ir izskaidrota „Baltijas leģionu” pozīcija: latviešu un igauņu SS nav jāuzskata par vāciešu SS, jo 1) viņi nesaņēma nekādu nacistu politisko apmācību; 2) viņiem neprasīja atzīt kādas nacistu doktrīnas; 3) viņi nedeva SS zvērestu; 4) viņi nebaudīja SS privilēģijas; 5) viņi nenēsāja vācu SS vienībām noteikto uniformu.
Latviešu leģiona būtisko atšķirību no vācu ieroču SS vienībām ir atzinuši arī vairāki ārzemju autori. Piemēram, ievērojamais britu militārais vēsturnieks Kriss Bišops savā darbā „Ārzemju brīvprātīgie SS karaspēkā.” norāda, ka leģionāri nēsāja SS formu, taču par cik viņi nebija ne „tīrasiņu ārieši”, ne brīvprātīgie (vairākuma karavīru mobilizācijas dēļ), tad viņus arī neuzskatīja par īstiem SS karavīriem.

TREŠAIS MĪTS:

”Latviešu leģionāri ir kara noziedznieki. Krievvalodīgo prese nemitīgi mēģina pielīdzināt Latviešu leģionu nežēlīgam slepkavu grupējumam, kurš pārsvarā to vien darīja kā nogalināja mierīgos iedzīvotājus vai piedalījās holokaustā.”

Tomēr šādiem apgalvojumiem nav nekāda pamata, jo neviens leģionārs nevienā tiesā nav bijis apvainots par kara noziegumiem, kas būtu izdarīti leģiona darības kontekstā. Tieši otrādi – laikā pēc Otrā pasaules kara, kad rietumvalstīs notika daudzu redzamāko nacistu noziedznieku sodīšana, latviešu leģionāri gan Amerikā, gan Rietumeiropā pilnīgi brīvi rīkoja savus atceres pasākumus un neviens no viņiem netika tiesāts.

Vienlaikus ir jāatzīst, ka Latviešu leģionā ieplūda personas no policijas bataljoniem un SD pakļautajām vienībām, kuras bija veikušas kara noziegumus, taču tas nekādā ziņā nepadara visu leģionu par noziedzīgu, kā to mēģina iestāstīt 16. marta oponenti. Pēc šādas „loģikas” iznāk, kad arī visa Sarkanā armija ir noziedznieku grupējums, jo padomju karaspēks Austrumeiropā 1944./1945. gadā pastrādāja vienas no visšaušalīgākajām zvērībām pret mierīgajiem iedzīvotājiem. Bet tas nenozīmē, ka visa Sarkanā armija ir noziedzīga.

Nirnbergas kara tribunāla spriedumā, kas tika pasludināts 1946.gada 1. oktobrī, visai precīzi tika noteikts to personu loks, kuras iekļaujamas noziedzīgajā SS organizācijā, kā izņēmumu minot piespiedu kārtā mobilizētos (latviešu gadījumā – liels vairākums), ja viņi nav pastrādājuši kara noziegumus. Un ja latviešu leģionāri tik tiešām bija „nacisti” un „slepkavas”, kā to mēģina iestāsīt Krievijas masu mediji, vai no viņiem Sabiedroto karaspēka pakļautībā būtu formēta Nirnbergas tiesu pils apsardze? Diezin vai…

CETURTAIS MĪTS:

”Latviešu leģions karoja par Nacistisko Vāciju. Arī šīs apgalvojums neiztur kritiku, jo latviešu leģionāri cīnījās nevis par Trešo reihu, vai pat pret krieviem kā tautu, bet tieši pret komunistisko režīmu.”

Pašā leģionāru zvērestā ir skaidri un gaiši teikts: “cīņā pret boļševismu”. Un tikai. Neviena no leģiona vienībām nepiedalījās kaujās pret rietumu sabiedrotajiem. Visas cīņas norisinājās Austrumu frontē, jo leģionāri negribēja pieļaut otreizējās padomju okupācijas atgriešanos. Tas arī bija motīvs, kas mudināja latviešus karot vācu armijas rindās, bet nevis simpātijas pret nacistisko ideoloģiju. Ko Latvijai no 1940. līdz 1941. gadam atnesa padomju režīms, šķiet, nav jāstāsta.

Lai gan lielākā daļa leģionāru tika mobilizēti, tomēr pastāvošajā situācijā daudzi no viņiem to pieņēma, jo tā bija vienīgā iespēja cīnīties pret ienīsto padomju varu.

Ja salīdzina Latviešu leģionu ar citiem nevācu ieroču SS formējumiem, tad jāakcentē, ka tūkstošiem rietumeiropiešu, kuru valstis nemaz nebija pārcietušas staļinismu, gāja karot pret PSRS tikai tāpēc, ka viņus vadīja antikomunistiskā pārliecība. Ko tādā gadījumā var runāt par latviešiem, kuri boļševimu bija izjutuši pilnībā.

0 komentāri

Uzraksti, ko domā

Vārds:
E-pasts:
www:
Komentārs:

Citi rakstiSākumlapa

Leonards Inkins: Maģija

Leonards Inkins: Maģija(0)

Tad atnāca Jēzus no Galilejas uz Jordānu pie Jāņa, lai tas Viņu kristītu. Bet Jānis atturēja Viņu, sacīdams: Man jāsaņem kristību no Tevis, bet Tu nāc pie manis? Bet Jēzus atbildēdams sacīja viņam: Lai tas tā notiek! Tā taču mums pienākas izpildīt visu taisnību! Tad viņš to pieļāva. Pēc kristības Jēzus tūliņ izkāpa no ūdens,

Iesniegta Pateicības vēstule Latvijas valsts vadītājiem

Iesniegta Pateicības vēstule Latvijas valsts vadītājiem(0)

Pagājušā gada 19. oktobrī jau otro reizi pēc kārtas notika viens no lielākajiem kristīgajiem pasākumiem Latvijā – Starpkonfesionālā Tautas lūgšanu sapulce „Dievs, svētī, Latviju!”. Šis pasākums, kas vieno gandrīz visus Latvijā esošos konfesiju vadītājus un ticīgos, tiek rīkots ar mērķi apvienot Latvijas draudzes kopīgā lūgšanā par valsts nākotni, kā arī iestāties par kristīgām un ģimenes

Džejs Lī Grēdijs: Kā uzlādēt garīgās baterijas jeb 7 veidi lūgšanu dzīves atjaunošanai 2020.gadā

Džejs Lī Grēdijs: Kā uzlādēt garīgās baterijas jeb 7 veidi lūgšanu dzīves atjaunošanai 2020.gadā(0)

J. Lee Grady Dž. Lī Grīds, Žurnāla Charisma līdzautors. Kristīgajā žurnālistikā viņš ir iesaistīts kopš 1981. gada. Dzimis Atlantā, Dž. Lī Grīdam un viņa sievai Deborai ir četras meitas. Vairāku grāmatu autors tostarp populārā grāmata “10 meli, ko baznīca stāsta sievietēm”. Dž. Lī Grīds ir apmeklējis 12 valstis, izaicinot draudzi atbrīvot sievietes kalpošanā un izbeigt

Leonards Inkins: Viltus ziņas

Leonards Inkins: Viltus ziņas(0)

Sistemātisku viltus ziņu mērķis esot, manipulējot ar daļēji reāliem faktiem, mēģināt ietekmēt sabiedrības noskaņojumu, mazināt uzticību valsts institūcijām un amatpersonām, kā arī ietekmēt cilvēku prātus un sirdis. Mūsdienu informācijas karā svarīgākais esot nevis fakti, bet emocijas. Ja izdodas izraisīt sabiedrībā spēcīgas emocijas, bailes vai dusmas, pat tad ja publicētie fakti ir tikai daļēji patiesi, viltus

Leonards Inkins: Liekuļi

Leonards Inkins: Liekuļi(0)

Drīzumā nekustamo īpašumu tirgū parādīsies visnotaļ rets un ekstravagants objekts – Ilzu baznīca. (Foto: Viesite.lv) Ir gana vecs liekulības piemērs. Reiz Jēzus Kristus sestdienā sinagogā izārstēja kādu astoņpadsmit gadus vecu meiteni. Dievs ir noteicis, ka sešas dienas cilvēkam ir jānodarbojas ar laicīgām lietām, jāstrādā, jārūpējas par ģimeni, valsti un citādi, bet septītā diena jāveltī Viņam.

lasīt vairāk

Kontakti un Reklāmas izvietošana

SPEKTRS mērķis - informēt sabiedrību par kristīgām aktualitātēm.

Materiālu (ziņas, raksti, vēstules, ierosinājumi, jautājumi) nosūtīšana - [email protected]

Sociālie tīkli un saziņa

Lasītākās tēmas

© 2006 - 2012 Spektrs.com

Citējot atsauce uz žurnālu SPEKTRS.COM ar SAITI obligāta! Pārpublicējot materiālus drīkst ar SIA „SPEKTRS ANNO” atļauju.