Sarunā „Cīņai sveiks!”  ar NA RD deputātu Daini Loci un Leonardu Inkinu, sarunas vadītāja Marlēna stāstīja par latviešu nodevību nerunājot latviski Latvijā. „Es aicinu latviešus Latvijā runāt latviski,” pauda Marlēna. Leonards Inkins piebilda: „Vai Jūs saprotat, ko šāds aicinājums dažkārt nozīmē latvietim?”.. Marlēna: „Pazemojumu?” Leonards: „Bieži arī pazemojumu..” Sarunas „Cīņai sveiks!” ierobežotā laika dēļ nav iespējams sīki iedziļināties vienlaicīgi dažādu lietu būtībā, tāpēc Leonars Inkins tika aicināts savu pilsonisko pozīciju raksturot sīkāk raksta formā.

Lasīt vairāk

Cilvēce vēl nav noskaidrojusi kas vai kurš bija pirmais. Kas bija pirmais, vista vai ola? Kā bija patiesībā, kurš to redzēja?

Daudzi vēl šodien strīdas, kur un kā radās dzīvība un no kā ir cēlies cilvēks. Ir tādi, kuri uzskata, ka Radītājs radīja Visumu, Zemi, cilvēku un to, kas plaši aprakstīts un vēl neminēts Vikipēdijā.

Ir arī tādi, kuri ir gatavi kauties par to, ka no nedzīvas matērijas, viņuprāt, kaut kā radās dzīvība.

Lai nu kā tur būtu, šoreiz ne par to, bet par ko svarīgāku. Neatkarīgi no tā, pirmā bija vista vai ola – vēl šodien no olas izšķiļas cāļi. Lasīt vairāk

No 2019.gada 20.septembra līdz 2020.gada 19.septembrim visās 119 pašvaldībās atvērts vēlētāju parakstīšanai likums – atcelt ierobežojumus tautas tiesībām (atcelt 2012. gada gozījumus likumā “Par tautas nobalsošanu, likumu ierosināšanu un Eiropas pilsoņu iniciatīvu”). Parakstīt var klātienē pašvaldību izpilddirekcijās/pagastu pārvaldēs pie notāriem un internetā – Latvija.lv ar interneta bankas vai eParaksts pieeju. Lasīt vairāk

Leonards Inkins, biedrības “Latvietis”  vadītājs; Dokumentālās filmas „Būt latvietim”  autors; Grāmatas “Neizmantoto iespēju laiks” 3 daļās autors.

Ko nozīmē «objektīvs»? (Runa nav par video vai foto kameras piederumu). Ko nozīmē – būt objektīvam?

Vai es, šobrīd, rakstot šīs rindiņas, esmu objektīvs? Vai jūs, kas to lasāt šobrīd spējat būt objektīvi, pret mani, pret citiem? Kā to pārbaudīt, kā to izmērīt un kā par to pārliecināties? Lasīt vairāk

Maz ir to, kuri patiesi spēj novērtēt, kas tikko ir noticis. Jaunievēlētais Ukrainas prezidents Vladimirs Zeļenskis uzzinot, ka ir ievēlēts par prezidentu vēršoties pie žurnālistiem uzrunāja bijušās Padomju Savienības valstis, sakot, mēs varam! Mēs spējam nostumt malā padomju nomenklatūru un atbrīvoties no viņu virsvadības. Ja mums tas izdevās – arī jūs to spējat!

Man kritiski aizrāda, ka mani pareģojumi par Krievijas izjukšanu nav balstīti realitātē, nav pamatoti un ir nenopietni. Uzdrošinos apgalvot, ka nu tas ir sācies arī taustāmi un izmērāmi.

Iespējams, ka apzinoties reālos draudus Krievija var izšķirties uz nopietniem soļiem, bet tikpat, iespējams, ir, ka nopietniem soļiem var pietrūkt spēka, un ka Krievijas vadība nespēs pareizi novērtēt radušos situāciju un palaidīs garām iespēju ievirzīt Ukrainas virzību.

Kas labi…

Pārfrāzējot kādu parunu, teikšu, ka viss, kas ir labi Ukrainai, ir nāvējoši Krievijas impērijai. Nu tas ir sācies. Kļūdīties ir cilvēciski, darbu vēl nav ir tikai iespēja. Ja šo iespēju ukraiņi īstenos, tad tas daudzās valstīs radīs nebijušas iespējas, arī Latvijā.

Mūs sagaida nopietni spēku samēru un ģeopolitiskās pārmaiņas. Ukraiņi pasaulei ir iedevuši cerību un iespēju veikt pārmaiņas pasaules iekārtojumā. Izmaiņas var būt tik lielas, un to sekas tik ietekmīgas, ka mūsu dzīve var mainīties līdz nepazīšanai.

It kā vēlēja Ukrainas prezidentu, bet šo vēlēšanu rezultātus izbaudīs visās bijušajās Padomju Savienības teritorijā, arī Krievijā. Vladimirs Zeļenskis kardināli mainīs lietu kārtību postpadomju teritorijās un arī ārpus tām.

Daudzās ASV izdevumu publikācijās ir virsraksti, ka nu arī Ukrainai ir savs Tramps…

Tehnoloģijas

Līdzšinējā kārtība, kā nokļūt pie varas, kā saglabāt varu un kā izmanto varu nu, ir mainījusies. Vainīgas ir tehnoloģijas, kuru attīstību nevar apturēt un tās maina mūsu dzīvi. Informācijas monopola vairs nav nevienam. Katrs, kuram ir mobilais tālrunis, spēj veidot savu televīziju, caur to uzrunāt citus un to vara nespēj ierobežot.

Tāpēc vara izplata viedokli, ka neko jau nevar mainīt, ka cilvēki negrib neko mainīt un tas strādā. Bet tikko parādās piemērs, ka tomēr var un spēj, tā cilvēki cerības spārnoti sāk rīkoties, interesēties un piedalīties. Tas paplašina pārmaiņu teritorijas.

Izmantojot jaunās tehnoloģijas un iespējas V. Zeļenskim, izdevās pieveikt Petro Porošenko administratīvo resursu. Ne TV, ne radio, ne drukas izdevumi nerakstīja vai nu neko, vai neko labu par V. Zeļenski. Un izrādās, ka tam vairs nav tādas ietekmes uz cilvēku prātiem, kā līdz šim. Izrādās, ka ieraksts sociālos tīklos sasniedz daudz lielāku auditoriju, īpaši jauniešu, un ir iedarbīgāks nekā dārgā propaganda un aģitācija ierastajos plašsaziņas līdzekļos.

Cilvēku apzināšanas, vienošanas un kopdarbības nākotne ir internetā. Kad džins ir izlaists, to vairs nevar apturēt. V. Zeļenskis pierādīja, ka izmantojot interneta iespējas, ir iespējams kardināli mainīt lietu kārtību un pat varu valstī.

Iespējas

Cilvēku skaits, kuri gūst informāciju internetā nepārtraukti pieaug un izspiež līdzšinējos plašsaziņas līdzekļus. Plašsaziņas līdzekļi ir spiesti pielāgoties jaunai situācijai un paralēli saviem izdevumiem atver arī interneta versijas. Drīz tradicionālie izdevumi pārstās iznākt un paliks tikai interneta versijas. Tas attiecas arī uz radio un TV. Tāpēc, ka jaunās tehnoloģijas to ļauj darīt daudz lētāk un efektīvāk.

Šī iemesla dēļ Latvija atteicās no jaunām tehnoloģijām radioapraidē, jo tad būtiski pieaugtu radiokanālu skaits un to būtu grūtāk ietekmēt. Jaunās tehnoloģijas saucās DAB.

Mums nu ir iespēja ne tikai saņemt speciāli sagatavotu un atlasītu informāciju, ar kuru veido mūsu pasaules skatījumu, bet milzīgajā informācijas jūrā izvēlēties tās ziņas, kas mūsuprāt ir svarīgas un nozīmīgas.

Mums ir iespēja pašiem vērtēt un secināt, savus vērtējumus un secinājumus balstīt iegūtā informācijā, nevis kāda politologa klāstītās «patiesībās». Nu katrs pats spēj atšķirt, kam ir taisnība un kurš melo.

Es runāju tikai par iespējām, un iespējas vēl negarantē, ka tās izmantojam – toties iespējas rada iespēju.

Vladimirs Zeļenskis

Nedaudz par V. Zeļenski. Viņš ir veiksmīgs uzņēmējs. Viņa uzņēmumu veiksme nav balstīta sakaros ministrijās un oligarhu aprindās. Var iebilst, ka viņš savu biznesu attīstīja oligarha kanālā un ar to sadarbojās. Rūgtā patiesība ir tāda, ka Ukrainā nav neviena TV kanāla, kurš nepiederētu kādam oligarham. Oligarham P. Porošenko pieder vairāki TV kanāli. Līdz ar to nav iespējams televīzijas un kino biznesu veidot bez televīzijas kanāla un šāda «sadarbība» vēl neparko neliecina.

Vai tad mēs pirms, ko iegādāt kādā veikalā vai auto placī noskaidrojam, kas ir tas no kura pērkam? Un ja nu viņš ir noziedznieks? Vai tas nozīmē, ka, nopērkot maizi veikalā, kurš nelegāli tirgo alkoholu, mēs arī kļūstam par noziedzniekiem?

Viņu mēdza nicīgi viņu dēvēt par klaunu. Klauns bērniem un ne tikai ir viens no iecienītākajiem varoņiem. Francijā bija kāds galma āksts, kuru sauca Šiko. Iesaku painteresēties, kāda ietekme uz Francijas karaļavalsti bija šim klaunam.

ASV bija prezidents – aktieris Ronalds Reigans. Toties P. Porošenko ir oligarhs, un viņa naudas pelnīšanas metodes būtiski atšķiras no V. Zeļenska. Ja V. Zeļenskis veidoja filmas un raidījumus, tad oligarhs P. Porošenko pelnīja zogot un izkrāpjot, prihvatizējot, bīdot papīrīšus pārņēma rūpnīcas, ostas un Ukrainas dabas resursus.

Izmantojot, to, ka cilvēki nebija juridiski izglītoti un zinoši oligarhi piesavinājās to, kas PSRS bija tautas īpašums. To mēs plaši piedzīvojām arī Latvijā.

Izmantojot šādas metodes, nevis prasmes un veiksmīgu uzņēmu vadīšanu viņi ir spējuši saraust bagātības. Atņemiet viņiem iespēju būt monopolistiem, atņemiet iespēju izmantot valsts resursu, valsts pasūtījumus, «konkursus» un daudzi no viņiem izputēs. Atņemiet bankām valsts atbalstu, arī valsts iestāžu rēķinu esība ir valsts naudas apgrozīšana, un daudzi izputēs.

V. Zeļenskis nebija ko zaudēt, bet P. Porošenko un viņa aprindām gan bija un ir no kā baidīties, jo suns zina, ko ēdis.

Pārmaiņas

Ukrainu gaida lielas pārmaiņas. V. Zeļenskis izveidos zinošu profesionālu komandu, kura ierosinās daudz krimināllietu par vecās varas veiktiem noziegumiem gan militārajā jomā, gan milzīgos apmēros izcirstos Karpatu mežus, un citas. Sākot šķetināt saausto, atklāsies brīnumlietas. Būs daudz notiesājošu spriedumu. Tas jaunai varai mazinās iespēju atkāpties tā teikt «vecajās sliedēs», un cīņa turpināsies, līdz oligarhu režīms tiks iznīcināts, ja līdz tam neiznīcinās jauno Ukrainas prezidentu.

Pat pēdējā priekšvēlēšanu dienā tika iesniegts pieprasījums tiesā, par ieganstu minot, to, ka V. Zeļenskis bez maksas aicināja uz prezidentu kandidātu debatēm stadionā, anulēt viņa kandidatūru. Tiesa šo prasību noraidīja, bet varēja arī būt pretimnākoša un «izprotoša».

Tika izmantota jeb kura iespēja, pat ierosinot lietu par to, ka viņš žurnālistiem parādīja savu vēlēšanu biļetenu. Tas ir krimināli sodāms nodarījums un policija varēja ierosināt krimināllietu. Bet notika citādi. Policisti apspriedušies, nolēma sodīt V. Zeļenski administratīvi, motivējot to tā, ja ierosinās krimināllietu, tad tā nekad nesasniegs notiesājošu spriedumu, jo rīt viņš jau būs Ukrainas prezidents, bet administratīvu sodu var piespriest tūlīt. Un V. Zeļenskis samaksāja piespriesto sodu.

Ukraina ir kļuvusi par dzirksti, kas iešķils jaunu kārtību un veidos jaunu Pasauli.

Krievija

Ukraina ir būtiski, ietekmējusi Krieviju, un ietekmēs nākotnē. Ja nebūt Ukrainas, nebūtu Krievijas. Ja nebūtu ukraiņu kazaku Krievija, nebūtu pakļāvusi Sibīriju un Kaukāzu. Bez ukraiņu līdzdalības Padomju Savienība nespētu pretoties Vācijai Otrajā pasaules karā, nelidotu kosmosā, nebūtu lidaparāta «Буран».

V. Zeļenskis jau ir iegājis vēsturē. Viņš mainīs laikmetu, pretdarbosies V. Putina režīmam un tā vēlmēm. Viņš izjauks, tik ilgus gadus veidoto, tā saucamo krievu pasauli. Viņš dod cerību un iespēju arī citām tautām atbrīvoties no krievu pasaules ietekmes.

Valoda

Neuztraucieties par to kāda viņam tautība un kādā valodā runā.  Viņš ir Ukrainas prezidents. Visi Ukrainas prezidenti nāk no tā saucamajām krievvalodīgajām ģimenēm. Un visi viņi prezidentūras laikā ir kļuvuši par ukraiņiem un vairs nerunā, bez īpašas vajadzības, krieviski izņemto vienu – V. Janukoviču. Viņa liktenis ir plaši zināms.

Liela daļa Ukrainas nacionālistu, īpaši vadošo, arī nāk no krievvalodīgām ģimenēm, tas netraucē viņiem cīnīties un mirt par Ukrainu.

Ukrainā valoda ir tikai saziņas līdzeklis, bet piederība Ukrainai ir vienojošs faktors. Aizvien mazāk Ukrainā dzird krievu valodu un aizvien stiprāka ir ukraiņu domāšana.

Arī Latvijai vēlu aizvien mazāku krievu valodas pielietojumu un aizvien lielāku latviskas domāšanas ietekmi.

Ir teikts: “Ko jūs esat darījuši vienam no šiem Maniem vismazākajiem brāļiem, to jūs esat Man darījuši” (Mt. 25:40).

Ar šo būtu skaidrs, un domstarpību nav. Vienkāršā valodā tas nozīmē, ka ikviens, kurš ir palīdzējis, tam, kurš ir trūkumā, ir palīdzējis Man, teica Jēzus.

No tā izriet, ka ikviens, kurš ir palīdzējis kaut vienam latvietim, ir patiesi palīdzējis Latvijai. Bet ne katrs, kurš ir vārdos rūpējies par valsti un cilvēci, ir patiesi kādam palīdzējis.

Jēga

Ir plaši izplatīts viedoklis, ka visam, ko darām, ir jābūt, kādai taustāmai jēgai, personiskam labumam. Mums patīk visā saskatīt, vietā un nevietā, piesaukt jēgu. Šai vārdā mēdzam ielikt tik daudz, ka paši bieži nespējam šo jēgu nedz rast, nedz definēt.

Tas, kur cilvēks spēj saskatīt jēgu, ir atkarīgs no viņa pasaules uzskata, jeb tās ideoloģijas, ko viņš ir pieņēmis par savu.

Saki, nu kāda jēga tam, ka biji vērot futbolu, ka skatījies teātra izrādi, ka biji dzimšanas dienā, ka biji vecāku kapavietā? Kāda jēga tam, ka vispār esi? Vai no tā tev naudas vairāk, vai par to tev maksā?

Kāda jēga, ja tevis uzcelto māju bērni pārdos, iestādīto koku nozāģēs, jo traucē zālājam, bet par tevi kapos aizmirsīs?

Jebkurš materiālists, vērojot cilvēku, kurš, nometies ceļos, lūdz Dievu, jums pateiks, ka tā ir bezjēdzīga nodarbošanās. Savukārt cilvēkiem ar apziņu par Dieva esamību bezjēdzīga liksies to cilvēku darbošanās, kuri, apzogot, apkrāpjot vai izmantojot līdzcilvēkus, ir sakrājuši miljonus un vēl joprojām turpina raust. Līdzīgi ir ar jēgas meklējumiem ikdienā. Tas, kas vienam ir svēts un dārgs, otram liekas nevajadzīgs un lieks.

Kāda jēga mūsu senčiem bija cīnīties un izcīnīt mums Latviju? kāda jēga bija iet Latviešu leģionā un svešu kungu vadībā cīnīties pret boļševikiem? Kāda jēga bija cīnīties pret okupācijas varu? Kāda jēga ir spļaut un čurāt pret vēju?

Ja esi pasaules klaidonis, globalizācijas ideju nesējs, kādu gan jēgu tu spēsi saskatīt Latvijas valsts un latviešu tautas pastāvēšanā?

Izlikšanās

Šādus un līdzīgus jautājumus esmu dzirdējis gana daudz un pietiekami daudz tādus, pats protu uzdot. Jautāt nenozīmē atbildēt. Var, protams, iztikt ar nodrāztām frāzēm un klišejām, bet gan runātājs, gan klausītājs taču saprot, kā ir patiesībā. Klausoties valsts vadītāju uzrunas saprotam, ka viņiem paša sacītais nav svarīgs un viņi neko no sevis neziedos, lai valstij būtu un tautai arī. Viņi tēlo, ka mīl šo valsti, mēs izliekamies, ka ticam.

Jebkura izlikšanās ir saistīta ar vēlmi kaut ko slēpt. Bet slēpt mēs gribam kaut ko tādu, kas atklātībā nonākot, var kaitēt mūsu reputācijai. Nevar tāds, kurš pretendē uz augstu amatu valstī, atklāti paziņot, ka viņam ir nospļauties par šo valsti un tautu, bet augstais amats viņam ir vajadzīgs tikai un vienīgi tāpēc, lai to izmantotu personiskās iedzīvošanās nolūkā.

Un te nu sākas tas, ko tagad mēdz dēvēt par lomu spēlēm. Daudzi deputāti, ministri, premjeri un prezidenti ieņem savus amatus nevis tāpēc, lai godīgi un pašaizliedzīgi strādātu, bet gan lai izliktos par valsti un tautu dziļi norūpējušos deputātu, ministru, premjeru un prezidentu.

Līdzīgi skatāmies mākslas filmas, lasām romānus un klausāmies radio. Vieni tēlo, ka mīl, jo to prasa darba apraksts, citi izliekas, ka tic. Bet vienlaikus gan aktieri, gan skatītāji saprot, ka tā ir tikai mākslas filma, ka tas ir tikai romāns, ka tas ir veids, kā labi pavadīt laiku, bet kad filma beigsies, būs jāatgriežas realitātē, un tā ir citādāka nekā mākslas darbā vai politiķa runā. Tā ir daudz nežēlīgāka un skaudrāka.

Jo pārliecinošāk kādam izdodas tēlot kādu lomu, jo ilgāk viņam izdodas palikt savā amatā. Kad šādas lomu spēles pārņem visu augstākās varas ešelonu valstī, tad arī tauta ir spiesta kļūt par dalībnieci šajā izrādē. Klausoties valsts vadītāju uzrunas, mēs labi saprotam, ka viņiem paša sacītais ir tikai nepieciešamā formalitāte.

Vērtības

 Vai ticēsiet, ja teikšu, ka manas vērtības ir šādā secībā: Dievs, tauta, valsts un tad es. Protams, ka neticēsiet, un, labākajā gadījumā, izliksieties, ka uztverat to nopietni, jo galu galā katrs saprot atbilstoši savai samaitātības pakāpei. Katram vērtības ir citādas un to hierarhija arī. Mēs nespējam noticēt, ka citiem mēdz būt citāds pasaules skatījums un vajadzības nekā mums. Mēs visus mēram atbilstoši savām mērvienībām, ja paši tādi neesam, tad mūsuprāt arī citi tādi nespēj būt.

Savas vērtības es esmu tikai deklarējis, bet pierādījis vēl neesmu.

Ja apgalvošu, ka esmu gatavs atdot dzīvību par Latviju un latviešiem vai ticēsiet? Pamodiniet mani naktī un sakiet: “ Tā stunda ir situsi, latviešiem ir vajadzīga tava dzīvība.” Man nav nepieciešams laiks pārdomām, es to jau sen esmu izdomājis. Es jau sen esmu tam gatavs. Cits jautājums, vai mana plikā dzīvība ir ko vērta, vai tā ko spēj mainīt vai kaut ietekmēt? Vienalga – es esmu tam gatavs.

Ko no manis var paņemt, izņemot analīzes, un arī tās būs sliktas.

Diemžēl šais svaru kausos mana kailā dzīvība pārāk maz sver, tāpēc tikai šeit, šā rakstiņa loģikas spiests, to pieminu, bet tās nav lietas, par kurām ir publiski jāspriedelē, tas vienkārši ir jādara. Tie vārdi, kuriem neseko darbi, ir dumji vārdi, un tās runas, kuras nepārtop darbos, ir tukšas.

Okupācija

Manā filmā “Mums uzvarēt, – vai krist!” arhibīskaps A. Gailītis saka, ka demobilizācijas pavēles vēl nav bijis. Manai valstij uzbruka 1939. gadā, un kopš tiem laikiem esam okupēti. Latvijai un latviešiem Otrais pasaules karš nav beidzies, tāpēc lietderības jautājums ir lieks. Šādas pārdomas ir liekas visiem tiem, kuri ir par dzimteni sardzē. Aizstāvjiem valsts sevi neuztic ar nolūku saglabāt karavīru dzīvības, nolūks ir, liekot ķīlā viņu dzīvības sargāt valsti un pilsoņus.

Misija

Ja es teikšu, ka man ir misijas apziņa, vai jūs tam ticēsiet? Droši vien, ka nē, bet tā tomēr ir. Tāpēc, ka neticat, es teikšu pieticīgāk – varbūt kāds no jums tomēr pieļauj šādu iespēju.

Man ir ko teikt un ir ko dokumentēt.

Mana misija ir neatbalstīt ļaunumu un pretoties tam.

Mana misija ir atstāt nākamām paaudzēm informāciju, lai tās spētu saprast un uzzināt, kas un kā patiesībā notika manas dzīves laikā.

Mans uzdevums ir atstāt liecības nākamām paaudzēm par to cilvēku likteņiem, kuri veidoja laikmetu un paši kļuva par šī laikmeta daļu.

To darīju un daru publikācijās laikrakstos “Pilsonis”, “Pavalstnieks”, “Tēvzemei un Brīvībai”, “Neatkarība”, “Latvietis Latvijā”, radioraidījumos “Būt latvietim”, radio “Merkurs” piecu gadu garumā, radioraidījumos “Tēvijas laikmets”, radio “Naba”. Arī četrās manās dokumentālajās filmās, trijās paša rakstītās grāmatās un daudzās citu autoru manis izdotās grāmatās, kā arī atkārtoti izdotajā grāmatā “Baigais gads”.

Es veidoju laikmeta liecības un video hroniku nākamām paaudzēm.

Dievs

Es nezinu, vai ir Dievs, bet cenšos dzīvot tā, it kā viņš būtu. Jēzus mācekļiem teica, ejiet un sludiniet. Nedomājiet, kur jūs gulēsiet un ko ēdīsiet. Esmu praksē pārliecinājies – ja nedomā, kur gulēsi un ko ēdīsi, esi paēdis un izgulējies, bet, tikko sāc domāt par sadzīvi un labklājību, tā tās vairs nav. Tikko tava ticība sašķobās un tu sāc spriedelēt, tā esi pagalam un kļūsti nederīgs cīņai.

Secinu, ka darāmais ir jādara godīgi, un tad tas atmaksājas. Padarītais iegūst jēgu. Tikko darīsi savtīgi, tā cietīsi neveiksmi. Ja darbosies pārliecības virzīts un nemeklēsi izdevīgumu, tev izdosies.

Galvenais velna ierocis ir šaubas un nenoteiktība. Ja cilvēkam nav skaidra redzējuma un skaidras rīcības, tad nav arī cilvēka. Dvēseli atdod Dievam, sevi dzimtenei, bet godu nedod nevienam.

Dokumentālā filmā „Latvijas simtgades lāpu gājiens” piedalījās lāpu gājiena dalībnieki, daloties ar savu piedzīvoto gājiena laikā.

Filmas ievadā uzrunāja Ivo Pavlovičs, Saulkrastu un Skultes luterāņu baznīcu mācītājs.

Filmas dalībnieki: Elīna Boguša, Vladislavs Ķīselis, Rūdolfs Kreislers, Juris Dobelis, Visvaldis Freidenfelds, Ritvars Eglājs, Ādams Lipinskis- Polijas partijas “Likums un taisnīgums” vicepriekšsēdētājs.