“Un pēc tam Viņš gāja uz pilsētu, vārdā Naine, un Viņa mācekļi un daudz ļaužu gāja Viņam līdzi. Bet, kad Viņš bija tuvu pie pilsētas vārtiem, lūk, tad iznesa mironi, kas bija savas mātes vienīgais dēls, un tā bija atraitne, un liels pulks pilsētnieku tai gāja līdzi. Un, to redzējis, Tas Kungs par to iežēlojās un tai sacīja: “Neraudi!” Un piegājis Viņš aizskāra zārku, un nesēji apstājās, un Viņš sacīja: “Jaunekli, Es tev saku: celies augšā!” Un mironis cēlās sēdus un sāka runāt, un Viņš to atdeva viņa mātei. 
Tad izbailes pārņēma visus, un tie slavēja Dievu, sacīdami: “Liels pravietis mūsu starpā ir cēlies, – un: Dievs Savus ļaudis uzlūkojis.” Un šī slava par Viņu izpaudās pa visu Jūdeju un pa visu apkārtni.”

(Lūk.7:11-17)

Apbrīnojami, ka Jēzus ļaužu pulkā spēj ieraudzīt vienu cilvēku un viņa vajadzību. Šoreiz tā ir atraitne, kura zaudējusi savu vienīgo dēlu. Tā nav tikai milzīgās sāpes, bet arī tā ir sociālā problēma, jo viņa palika viena sabiedrībā, kurā lemj nevis par pensijas vecuma palielināšanu, bet gan vispār nepazīst pensijas sistēmu. Ejot nopakaļus dēla zārkam, viņa iet neziņā par nākotni.

Jēzus saka: “Neraudi!”, taču tas nav, kā mēs mēdzam lietot šo vārdu, kad nevaram vai negribam palīdzēt. Taču Jēzus to nesaka, bezpalīdzīgā līdzjūtībā. Viņš spēj grib kaut ko mainīt. Sūtīts glābt pasauli Jēzus ierauga šo vienu atraitni un iežēlojas par viņu. Evaņģēlists Lūka raksta, ka tas Kungs iežēlojās, tas ir ļoti ietilpīgs un tēlains vārds grieķu valodā, kas burtiski tulkojot, nozīmē stāvokli, kad visi iekšējie orgāni pat ir izvērti uz āru, nevis kā bērnam sakot: „Neraudi!”, bet visu savu sirdi un asinis ir uz āru. Tā Jēzus iežēlojās par Nainas atraitni. Tā arī Viņš iežēlojas par ikvienu no mums, burtiskā nozīmē pie krustā Golgātā vēršot savas asinis uz āru. Tas parāda Kristus jūtu intensivitāti uz katru no mums.

Pašiedvesma

Dziedinot slimos Viņš parasti teica: “Tava ticība tev ir palīdzējusi,” no tā varētu secināt, ka pašiedvesma ir viena varena lieta. Vajag tikai ticēt un tā palīdzēs. Vienalga kam ticēt, bet vienkārši ticēt un, kad cilvēks stipri tic, tad arī pašiedvesmas spēkā izveseļojas. Taču, kāda pašiedvesma var būt mironim? Ticība ir svarīga. Un tomēr, nevis ticība mūs glābj un dara svētus, bet to dara Kristus, jo bez Viņa arī mūsu ticība neko nav vērts.

Varbūt, ka kādos jautājumos, der ticība vispār. Droši vien strēlniekus iedvesmoja Jukuma Vācieša sprediķis pirms kaujas Piņķu baznīcā sakot: „Ticiet sev un saviem spēkiem”, taču kad runa ir par dzīvību un nāvi un kad runa ir par mūžīgo dzīvību vai nāvi, ticība vispār- neko nelīdz. Pašiedvesma ir bezspēcīga. Tad svarīgākais ir tieši tas kam, Tu tici. Izglābj Kristus, nevis mana ticība. Tādēļ Kristus neteica jauneklim: “Tava ticība tev ir palīdzējusi.” Izšķirošais Ir Kristus klātbūtne. Viņa pieskāriens.

Nešķīstība

Jēzus tuvojās mirušajam un pieskārās zārkam. Augstākā mērā neparasta rīcība. Saskaņā ar viņu reliģiskajiem priekšstatiem, tā Viņš kļūst rituāli nešķīsts, jo pēc tam bija jāiziet grūta un sarežģīta šķīstīšanās procedūra. Pie Jēzu notiek pretējais, nevis nešķīstība pāriet no mirušā pie Jēzus, bet dzīvība no Jēzus pāriet uz nāves uzvarēto.

Vecās derības princips par neskaršanos nešķīstām lietām, jo tas bija paša Dieva pavēlētam Mozum Sinaja kalnā. Cilvēkam ir bīstami pieskarties nešķīstām vietām. Mēs mēdzam sevi uzskatīt par gana stipriem, lai ietu visur un atļauties nesargāt savas acis un ausis, taču Pāvils brīdina: „Nepieviļaties, ļauna sabiedrība samaitā labus tikumus.” Nešķīstību aizskarot, tā pielīp. Un cilvēks varbūt to, nemaz nepamana, taču ne tādēļ, ka jaucoties ar nešķīstību viņš neapgānītos, bet tādēļ, ka viņa sirds nocietinās un viņš apgānīšanos vairs nav spējīgs pamanīt. Ir tāds teiciens, ka muļķis uz galvas metas iekšā tajā, kam eņģeļi apiet ar līkumu. Eņģeļi ir garīgas būtnes un redz garīgās briesmas, kuru cilvēka miesīga acs nepamana.

Pat Kristum klājās grūti saskaroties ar cilvēces nešķīstību. Viņš tai pieskārās, Viņš to burtiski apvilka ap sevi, un, lai to pārvarētu, viņam nācās zaudēt dzīvību un nokāpt ellē. Un, ko tad, sacīt par mums. Tikai Dieva īpaši apsargāts un aicināts drīkstētu apzināti doties vietās, kur ļauna sabiedrība dara ļaunas lietas un tikai nodomā glābt dvēseles. To drīkstētu darīt tad, kā Pāvils saka par sevi: „Dzīvoju vairs nevis es, bet Kristus, kas ir manī.” Taču drošāk ir sevi sargāt no tādām lietām. Jo ir tomēr starpība uz ko mēs skatāmies.. Un tā, mēs dzīvojam starp garīgi pretējiem iespaidiem, tāpēc labāk vērst skatienu uz to, kurš dod mums dzīvību un apzināti vairīties no tā, kas dzīvību ņem.