„Es esmu ceļš, patiesība un dzīvība.” (Jāņa 14:6)                                               

Latvijas pilsonība 21.gadsimtā

Piektdien, 2.martā, notika Latvijas pilsonības jautājumiem veltīta konference „Latvijas pilsonība 21.gadsimtā”, ko rīko Saeima sadarbībā ar Latvijas Universitāti. To atbalstīja arī Pasaules brīvo latviešu apvienība, Amerikas Latviešu apvienība, Daugavas Vanagi Amerikas Savienotajās Valstīs.
Konference Rīgā pulcēja augsta līmeņa pilsonības jautājumu ekspertus un akadēmiskās vides pārstāvjus.
Konferenci atklāja Saeimas priekšsēdētaja Solvita Āboltiņa, Latvijas Universitātes zinātņu prorektors Indriķis Muižnieks un Satversmes tiesas priekšsēdētājs Gunārs Kūtris.

Dalību konferencē apstiprinājuši Eiropas Kopienu tiesas tiesnesis Egils Levits, Eiropas Cilvēktiesību tiesas tiesnese Ineta Ziemele un Eiropas Centrālās bankas juriskonsulte Kristīne Drēviņa.
Konferences dalībniekus uzrunāja arī tiesību zinātņu doktors, Māstrihtas universitātes profesors Žerārs Renē de Grots (Gerard-René de Groot), kurš ir specializējies pilsonības jautājumos un runāja par Latvijas Pilsonības likuma atbilstību starptautiskajiem tiesību aktiem. Par dubultpilsonības iespējām un riskiem uzstājās Igaunijas Cilvēktiesību institūta padomnieks Silvers Meikars (Silver Meikar).
Ārvalstu latviešus konferencē pārstāvēja Pasaules brīvo latviešu apvienības un Latviešu apvienības Austrālijā un Jaunzēlandē pārstāvis.
Savu nostāju Pilsonības likuma jautājumā pauda arī Saeimas frakciju deputāti.

Informācijai: Pilsonības likuma grozījumu izstrādei Saeimā izveidota īpaša apakškomisija, kas patlaban strādā pie likumprojekta otrā lasījuma redakcijas.
„Pilsonības jautājumus Latvijā joprojām regulē likuma 1998.gada redakcija, kas neatspoguļo sabiedrības aktualitātes un vērtības. Likumā ir jāveic grozījumi, ņemot vērā pārmaiņas, ko izraisījusi Latvijas dalība Eiropas Savienībā un migrācijas procesi. Konference palīdzēs noskaidrot gan ekspertu, gan sabiedrības viedokļus par to, kādai jābūt Latvijas pilsonībai 21.gadsimtā,” uzsver Saeimas Pilsonības likuma grozījumu apakškomisijas priekšsēdētājs Ingmārs Čaklais.

Būtiskākie jautājumi, ko risinās likuma grozījumi, būs dubultpilsonības iegūšana ārvalstīs dzīvojošajiem latviešiem un pilsonības piešķiršana Latvijā dzimušu nepilsoņu bērniem.

(AUDIO ieraksti tiks pievienoti vēlāk)

Solvita Āboltiņa

„Pilsonība nav tikai juridisks akts. Būt pilsonim nozīmē būt lojālam pret savu valsti, paust cieņpilnu attieksmi pret tās tradīcijām, vēsturi, kultūru un valodu.
Tiesiskā valstī pilsonības juridiskajai dabai līdzi nāk arī tās politiskā un emocionālā vērtība. Šiem principiem būtu jākalpo kā izejas punktam jebkuru jauninājumu ieviešanā attiecībā uz pilsonības jautājumiem Latvijā. Valsts politikai ir jābūt vērstai uz savu pilsoņu skaita saglabāšanu, rūpēm par viņu pēcnācējiem un saiknes spēcināšanu starp valsti un tās pilsoņiem. Tas ir Latvijas valsts un latviešu nācijas, mūsu kultūras un identitātes pastāvēšanas jautājums. Tā patiešām ir problēma, ka pašreiz spēkā esošais likums liedz iegūt dubultpilsonību tiem tautiešiem, kuri jau ilgstoši strādā ārvalstīs un var pretendēt uz mītnes zemes pilsonību. Nav brīnums, ka šos ļaudis reizēm pārņem izmisums un doma, ka māju vairs nav. Tomēr arī viņi būtu gatavi celties un nākt, ja vien redzētu, ka viņus gaida.”

„Latvijas valstij jārīkojas gudri un tālredzīgi. Spēkā esošās likuma normas, kas liedz dubulto pilsonību, vairs neatbilst mūsdienu pasaules dinamiskajiem procesiem. Dubultpilsonība būtu jauna iespēja motivēt tautiešus un viņu bērnus atgriezties savā vai vecāku dzimtenē un ļautu saglabāt piederību savai valstij.”
„Grozījumu veikšana Pilsonības likumā būs viens no Saeimas šīs sesijas svarīgākajiem jautājumiem,” teica Saeimas priekšsēdētāja, norādot, ka jāvērtē dubultpilsonības piešķiršanas iespējas gan trimdā dzīvojošiem pilsoņiem, gan mūsu valsts pilsoņu bērniem, kas dzimuši ārvalstīs.

Satversmes tiesas priekšsēdētājs Gunārs Kūtris

Konferences atklāšanā uzsvēra, ka tauta, kas savā teritorijā dibina valsti, ir tiesīga arī noteikt ļaužu grupu, kurai būs ciešākas saites ar šo valsti. „No cilvēktiesību viedokļa tautai ir tiesības pateikt, kurus uzņems un kurus izslēgs no pilsonības. Taču ir vajadzīgi skaidri kritēriji. Ja tie ir noteikti un nav pretrunā ar starptautiskajiem likumiem, tad tie ir jāatzīst par labu esam,” teica G.Kūtris.

Latvijas pilsonības jautājumiem veltītā konference „Latvijas pilsonība 21.gadsimtā” Rīgā pulcē augsta līmeņa pilsonības jautājumu ekspertus un akadēmiskās vides pārstāvjus. Konferenci rīko Saeima sadarbībā ar Latvijas Universitāti. To atbalsta Pasaules brīvo latviešu apvienība, Amerikas Latviešu apvienība, Daugavas Vanagi Amerikas Savienotajās Valstīs, bet informatīvo atbalstu sniedz žurnāls „Jurista Vārds”.

Tieslietu ministrs Gaidis Bērziņš

Latvijas pilsonības atņemšana nākotnē varētu būt politisks lēmums un tad pastāvētu iespēja vieglāk pierādīt atsevišķu pilsoņu nelojalitāti pret Latvijas valsti, uzskata tieslietu ministrs Gaidis Bērziņš (VL-TB/LNNK).
Kā informēja Bērziņa preses sekretāre Līga Ādamsone, ideja par to, ka nākotnē Latvijas pilsonību personām varētu atņemt ar politisku, nevis tiesas lēmumu, izskanējusi šodien notikušajā konferencē “Latvijas pilsonība 21.gadsimtā” no Ministru kabineta pārstāves starptautiskajās cilvēktiesību institūcijās Ingas Reines.
Tieslietu ministrs šo ideju atbalsta.
Bez šaubām, tādā gadījumā būtu izšķirams, kā persona Latvijas pilsonību ir ieguvusi – naturalizējoties vai pēctecībā, uzskata Bērziņš.
Lūgts komentēt kultūras ministres Žanetas Jaunzemes-Grendes (VL-TB/LNNK) “Latvijas Avīzei” pausto viedokli par to, ka jāapspriež jautājums, vai klaju nelojalitāti un naidu valstij izrādījuši cilvēki ir cienīgi būt tās pilsoņi, tieslietu ministrs ar savas preses sekretāres starpniecību atzina, ka pagaidām pilsonību ir vieglāk piešķirt, nekā atņemt.
Juridiski visā pasaulē pēc pilsonības piešķiršanas atņemt to šim pašam cilvēkam ir ļoti grūti. Ar dubultpilsoņiem situācija ir vienkāršāka, bet, ja personai ir vienas valsts pilsonība, tad atstāt to bez jebkādas pilsonības nevar.
Tomēr Bērziņš ir vienisprātis ar Jaunzemi-Grendi, proti, arī viņš domā, ka vajadzētu būt iespējamam atņemt personai pilsonību, ja tā izrādījusi klaju nelojalitāti un necieņu pret valsti.

Saeimas Juridiskās komisijas vadītāja Ilma Čepāne

„Latvija var izvēlēties dažādu valstu gadījumā lietot atšķirīgu dubultpilsonības piešķiršanas sistēmu un, tā kā tas ir politisks jautājums, tad tam nav nekāda sakara ar diskrimināciju.” sacīja Ilma Čepāne(V).
Viņa skaidroja, ka Saeima dubultpilsonību varētu piešķirt Eiropas Savienības, NATO un Eiropas Brīvās tirdzniecības asociācijas valstīs dzīvojošajiem Latvijas piederīgajiem, jo ar šīm valstīm Latviju saista īpašas ekonomiskas, politiskas un militāras saites.
Politiķe pieļāva iespēju, ka dubultpilsonības piešķiršanu tāpat varētu attiecināt uz Latvijas piederīgajiem, kuri dzīvo arī, piemēram, Austrālijā un Brazīlijā.
Čepāne uzvēra, ka viens no dubultpilsonības ieviešanas mērķiem ir novērst netaisnību pret tiem cilvēkiem, kuriem bija jābēg no Latvijas okupācijas, kā arī novērst netaisnību pret viņu pēcnācējiem.
Ministru kabineta pārstāve starptautiskajās cilvēktiesību institūcijās Inga Reine piektdien konferencē norādīja, ka ir ļoti svarīgi Pilsonības likumā skaidri noteikt, kam un pie kādiem apstākļiem ir tiesības iegūt pilsonību. Jo pilsonības atņemšana ir juridiski sarežģītāks process. Viņa skaidroja, ka pilsonības iegūšana netiek tieši saistīta ar tiesībām uz to, jo tā pamatojas cilvēka emocionālajā saiknē un arī pienākumos pret valsti.

Tieslietu ministra Gaida Bērziņa „Dubultās pilsonības nepieciešamība” (pilns teksts)

Savu uzstāšanos vēlos sākt ar vakardien saņemtu vēstuli no Dienvidkalifornijas Latviešu biedrības:

„Cienījamie „Latvijas pavalstniecība 21. gadsimtā” konferences dalībnieki!

Rakstu, pārstāvot Dienvidkalifornijas latviešu biedrības biedrus. Dienvidkalifornijā dzīvo daudz latviešu, kuri paši vai viņu vecāki dažādu iemeslu dēļ nepieprasīja Latvijas pavalstniecību aizritējušā gadsimta 90. gados, kad tas bija iespējams.

Vairākiem bijis jāatsakās no Latvijas pavalstniecības, jo viņi paši vai viņu bērni pieņēmuši ASV pavalstniecību. Latvijas pavalstniekiem šeit dzimuši bērni, kuŗi automatiski kļuva par ASV pavalstniekiem. Daudzi šejienes latvieši vēlas kļūt pat Latvijas pavalstniekiem, lai viņi un viņu bērni būtu piederīgi Latvijai. Īpaši tas bija jūtams tautas nobalsošanas dienā 18. febuārī, kad tik daudzi vēlējās balsot un būt aktīvi Latvijas pavalstnieki.

Dienvidkalifornijas latvieši pieprasa un atbalsta grozījumus likumā par pavalstniecību.

Ar cieņu,

Dienvidkalifornijas latviešu biedrības valdes priekšsēdis
Ivars Mičulis”

Tieslietu ministrija ir devusi savu atzinumu un pašlaik Saeima veic darbu pie grozījumiem Pilsonības likumā, lai ietvertu tajā principus, pēc kādiem būtu pieļaujama dubultpilsonība.

Taču šis jautājums ir tik svarīgs, ka tam vajadzētu būt nozīmīgai Latvijas prioritātei. Tas ir nacionāls un valstisks jautājums.

Ir būtiski dubultpilsonības jautājumu izlemt pēc iespējas racionālā un saprātīgā termiņā, jo tieši šobrīd tas var ietekmēt konkrētu cilvēku likteņus. Mēs varam zaudēt veselas dzimtas, ģimenes. Mēs novilcinām vienu, otru, trešo mēnesi, gadu, un tie jau ir ne vairs desmiti, bet simti ģimeņu, kas Latvijai ir vai nu piederīgi, vai tiek nošķirti. Cilvēkiem rodas tīri cilvēcisks aizvainojums un arī neiespējamība kaut ko šajā jautājumā darīt. Loģiski, ka tas atsvešina no Latvijas.

Mūsdienās, globalizācijas apstākļos, kad cilvēki kļuvuši mobilāki, novērojama tendence, ka aizvien vairāk valstu pārdomā un lemj par labu dubultās pilsonības institūta ieviešanai. Tāpat Eiropā samazinās to jurisdikciju skaits, kuras paredz automātisku pilsonības zaudēšanu labprātīgas citas valsts pilsonības iegūšanas gadījumā. Jo sevišķi dubultpilsonību atzīst tās valstis, kuras piedzīvojušas plašu emigrāciju.

Latvijas situācija ir īpaša – vairāk nekā 20% pilsoņu – inteliģence, militārpersonas, politiskā vadība, rūpnieki, un daudzi jo daudzi citi – tika izdzīti no savas zemes un nedz viņi, nedz viņu pēcteči 50 gadus nevarēja tajā atgriezties. Tas automātiski nozīmē arī to, ka viņi tika saistīti stiprām saitēm ar savu mītnes zemi. 1994.gada Pilsonības likums ierobežoja dubultpilsonības iegūšanu šiem trimdiniekiem, nosakot īsu pieteikšanās termiņu, iepretim tam, ka viņu vietā Latvijā iebraukušiem cilvēkiem naturalizācijas tiesības nav ierobežotas ne ar kādiem termiņiem.

Latviešu emigrācija, kas Rietumvalstīs apmetās pēc 2.pasaules kara, un kuriem atbilstoši 1994.gadā pieņemtajam Pilsonības likumam vajadzēja Latvijas pilsonībai pieteikties līdz 1995.gadam, bet kas dažādu apstākļu dēļ šo termiņu nokavēja, ir svarīgi atcelt šos ierobežojumus un ļaut jebkuram Rietumvalstīs dzīvojošajam kara bēglim atgūt zaudēto Latvijas Republikas pilsonību. Tas būtu tikai godīgi pret tiem, kuriem kara dēļ nācās zaudēt savu dzimteni uz pusgadsimtu.

Latvijas valstij ir svarīgs katrs tās pilsonis, tāpēc Pilsonības likumā esošā norma, ka pēc brīvprātīgas citas valsts pilsonības iegūšanas ir jāzaudē Latvijas pilsonība, šobrīd jau ir pretrunā ar Latvijas interesēm. Ir skumji, ka mūsdienu Latvijā jānotiek tiesas prāvām par Latvijas pilsonības atņemšanu etniskajiem latviešiem tikai tādēļ, ka viņi kļuvuši arī par Zviedrijas, Somijas vai kādas citas Eiropas valsts pilsoņiem. Gadījums, kad zinātniekam- latvietim- gadu garumā jātiesājas par to, lai viņam neatņemtu Latvijas pilsonību, izraisa nožēlu. Šāda situācija vairs nav normāla un šogad Pilsonības likuma izmaiņām, kas atļauj dubultpilsonību, noteikti jāstājas spēkā.

Dubultpilsonības pieļaušanu gaida visi aiz Latvijas robežām dzīvojošie latvieši. Ir pietiekami daudz tādu, kas šo 20 neatkarības gadu laikā ir izveidojuši ģimenes ārpus Latvijas robežām. Ir valstis, kur iemācoties vietējo valodu, nodzīvojot noteiktu gadu skaitu un esot laulībā ar vietējo pilsoni, iespējams ne pārāk sarežģītā ceļā kļūt par šīs valsts pilsoni. Šīm personām visu laiku ir bijis jāslēpj un jābaidās, vai Latvijas iestādes to neuzzinās un nesāks tiesvedību par Latvijas pilsonības atņemšanu. Tajā pašā laikā mēs Latvijā esam steidzinājuši naturalizācijas procesu un par jaunajiem pilsoņiem padarījuši arī pietiekami daudz Latvijai nelojālus un latviešu valodu slikti pārvaldošus indivīdus. Tikmēr Latvijas vārdu un talantu pasaulē nesošiem latviešiem mēs Latvijas pilsonību atņemam.

Dubultpilsonības jautājums ir svarīgs tiem bērniem, kuri aug ģimenēs, kur viens vecāks ir Latvijas pilsonis, bet otrs ir kādas citas valsts pilsonis. Ja šī ģimene dzīvo ārpus Latvijas un kaut kādā brīdī tā tiek šķirta, un ja bērni ir citas valsts pilsonībā, un pēc šobrīd spēkā esošā regulējuma, viņi nevar vienlaicīgi atrasties Latvijas pilsonībā, tad Latvijas valsts ir bezspēcīga konfliktu un strīdu gadījumos iestāties par šiem bērniem. Lai gan šie bērni Latvijas valstij ir svarīgi, šādi tie tiek zaudēti. Ja viņi būtu arī Latvijas pilsoņi, tad saikne ar otru vecāku un tā dzimteni viņiem nepārtrūktu, un arī Latvijas institūcijas starptautiski varētu aizstāvēt šo bērnu intereses.

Vienas no lielākajām latviešu viesstrādnieku kopienām mūsdienās ir izveidojušās tieši Lielbritānijā un Īrijā. Abas valstis pilsonības ziņā ir raksturīgas ar to, ka pilsonības jautājumos vadās no jus soli principa. Tas nozīmē, ka ikvienam, kurš dzimis uz Lielbritānijas un Īrijas zemes, pienākas attiecīgās valsts pilsonība. Tātad, arī tad, ja abi vecāki ir Latvijas Republikas pilsoņi, viņi savu Īrijā vai Lielbritānijā dzimušo bērnu var piereģistrēt Īrijas vai Lielbritānijas pilsonībā. Viņi, protams, var doties uz Latvijas vēstniecību Dublinā vai Londonā un noformēt savu bērnu arī Latvijas pilsonībā, taču ir nelegāli bērnam vienlaicīgi atrasties Lielbritānijas un Latvijas pilsonībā, jo Pilsonības likums to šobrīd nepieļauj. Latvijas valstij ir vajadzīgi šie Īrijā un Lielbritānijā dzimušie bērni, Latvijas valsts nedrīkst tos zaudēt, arī šo bērnu dēļ pēc iespējas ātrāk jāmaina Pilsonības likums un jāatļauj dubultpilsonība.

Vēl viena ārzemēs dzīvojoša latviešu grupa ir to latviešu pēcteči, kas Latviju bija pametuši vēl pirms Latvijas valsts nodibināšanas 1918.gadā, līdz ar to viņi nevar mantot Latvijas pilsonību. Atzīstot jus sanguinis principu etniskajiem latviešiem, mēs atrisinātu Brazīlijas un Venecuēlas latviešu vēlmi nokārtot Latvijas pilsonību, iespējams tāpēc, ka kādi no viņiem varētu savu nākotni saistīt tieši ar Latviju.

Jautājums, par ko ir bijušas plašas diskusijas, ir par to valstu loku, ar kurām noteikt dubultās pilsonības iespējamību. Manuprāt, neapšaubāmi vispirms tām jābūt valstīm, ar kurām dzīvojam vienā politiskā un ekonomiskā savienībā – Eiropas Savienībā. Tajās latviešu skaits palielinājies tieši kopš mūsu dalības Eiropas Savienībā. Neapšaubāmi, daudzi latvieši dzīvo arī ASV un Kanādā, un ieliekot Pilsonības likumā normu, ka atļaujam dubultpilsonību ar NATO dalībvalstīm, mēs šo problēmu atrisinām. Svarīgs jautājums ir arī Austrālijā un Jaunzēlandē dzīvojošie latvieši. Austrālijā latvieši uz dzīvi pārcēlušies ne tikai uzreiz pēc 2.pasaules kara, bet arī mūsdienās. Likumdevējiem Saeimā jāizlemj, kā Austrāliju piepulcināt to valstu skaitam, ar kurām nākotnē atļausim dubulto pilsonību – vai ierakstot to Pilsonības likumā, kopā ar Eiropas Savienības un NATO valstīm, vai arī Latvijai slēdzot speciālu līgumu ar Austrāliju par dubultpilsonības atļaušanu.

Latvija ir maza valsts – pēdējā tautas skaitīšanā mūsu skaits uzrādījās tikai pavisam nedaudz virs 2 miljoniem. Latvijas iedzīvotāju skaits pastāvīgi samazinās. Šajos apstākļos mēs nedrīkstam zaudēt nevienu Latvijas pilsoni. Aicinu politiķus būt valstiski atbildīgiem un jau pavisam drīz vienoties par Pilsonības likuma izmaiņām, kas pieļautu dubultpilsonības principu, jo –uzsveru atkārtoti- mums ir svarīgs katrs Latvijas pilsonis.

Vienlaicīgi – jāapzinās, ka Latvijas pilsonība nevar būt kā dāvana, ko izdāļāt par kādiem nopelniem, vai pat bez tiem. Latviešiem svešumā bija jānosargā un jākopj sava valoda un kultūra, jo viņi negribēja zaudēt savu saikni ar Latviju un latvietību, vienlaicīgi viņi spēja adaptēties dzīvei citās valstīs. Tikmēr mūsdienās daudzi, kas ieceļojuši Latvijā no Padomju Savienības un viņu pēcteči, uzskata, ka viņiem Latvijas pilsonība pienākas tāpat vien – tikai tāpēc, ka viņi šeit dzīvo, pat nemākot valodu, un aizmirstot, ka pilsonība nozīmē lojalitāti pret savu valsti, pret tās satversmi, kultūru un valodu. Šiem cilvēkiem ir jāsaprot, ka viņiem Latvijas pilsonība dāvināta netiks.

Paldies visiem, kas piedalījās referendumā, balsojot par mūsu valodu, līdz ar to parādot savu pilsonisko lojalitāti Latvijai! Vēlos ar gandarījumu paust: Mēs esam uzvarējuši! Tauta referendumā ir skaidri pateikusi savu nostāju un mums turpmāk jāvelta visi spēki latviskās identitātes stiprināšanai un tautas drošības sajūtas radīšanai! Mēs pašlaik gaidām no mūsu tiesību sargājošām iestādēm viņu darba rezultātu, lai tauta būtu pasargāta no līdzīgiem pazemojošiem uzbrukumiem. Parasti konferencēs mēs citējam pagātnes domātājus, es šoreiz vēlos Jums nolasīt citātu no man adresētas Dundagas sirmgalvja vēstules: „vēršos pie Jums ar lūgumu noskaidrot, kā nepilsonim pieļāva izprovocēt referendumu, kas pazemoja mūs – latviešus – un izmaksāja no mūsu valsts maksimāli konsolidētā budžeta 1,7 miljonus? Kādas ir garantijas, ka tuvākā nākotnē mūsu valstij atkal nebūs jāpiedzīvo līdzīgs aizvainojums?”- šādi savu uztraukumu pauž 81 gadus vecs Latvijas patriots, kurš ir apbalvots ar 1991. gada barikāžu piemiņas zīmi. Vēlos publiski pateikties par šo vēstuli un uzsveru vēlreiz: šādi jautājumi vairs nedrīkst būt mūsu valsts un nācijas dienaskārtībā!

Pilsonības iegūšanas priekšnoteikums ir saikne ar Latvijas valsti – tādu Latvijas valsti, kādu to ir dibinājuši mūsu tēvi un vectēvi, paužot savu gribu, un kādu mēs to esam atjaunojuši – nacionālu valsti, kurā ir viena valstsnācija – latvieši un kas atrodas latviešu vēsturiski apdzīvotā teritorijā. Diez vai būs daudz tādu, kas vēlēsies uzturēt savu pilsonību ar valsti, kurai būs izskaloti tās pamati. Stiprinot tautas saikni ar valsti, vienlaicīgi jāstiprina arī pašas valsts un tās nācijas identitāte.

Un par to mums ir jābūt drošiem! Drošā valstī ar stipru identitāti pilsonība ir vērtība! Paldies!

Ingmārs Čaklais, Saeimas Pilsonības likuma grozījumu apakškomisijas priekšsēdētājs (pilns teksts)

Latvijā šobrīd spēkā ir Pilsonības likums, kuru Saeima pieņēma 1994.gada 22.jūlijā. Pēdējie grozījumi izdarīti 1998.gada 22.jūnijā. Tātad bija jāpaiet trīspadsmit gadiem, lai Latvijas parlaments uzsāktu darbu pie Pilsonības likuma grozījumiem.
Šodien jārunā par vairākām lietām, kas liek grozīt Pilsonības likumu un par pamatojumiem paredzētajai Pilsonības likuma reformai.
Visiem ir zināms fakts, ka Latvijas Republikas nepārtrauktības doktrīna uzliek par pienākumu Latvijas valstij rūpēties un nezaudēt saikni ar tiem Latvijas pilsoņiem un viņu pēcnācējiem, kuri laikā no 1940.gada 17.jūnija līdz 1990.gada 4.maijam, glābdamies no PSRS un Vācijas okupācijas režīmu terora, ir atstājuši Latviju kā bēgļi, tikuši deportēti vai minēto iemeslu dēļ nav varējuši atgriezties Latvijā.
Kristīne Krūma rakstā «Dubultā pieeja dubultpilsonībai» portālā www.politika.lv (http://ej.uz/dbyy) norāda, ka Pilsonības likuma pārejas noteikumu 1.punkts nespēj nodrošināt efektīvu tiesiskās saiknes saglabāšanu starp Latvijas valsti un šiem pilsoņiem un viņu pēcnācējiem. Pilsonības likums balstās uz dubultās pilsonības aizlieguma principu, taču mūsdienās valstu praksē dominē pretējais princips, proti, persona var iegūt vai saglabāt vairāku valstu pilsonības.
Jāņem vērā fakts, ka Satversmes tiesa pozitīvi novērtējusi dubultpilsonības pieļaujamību, taču norādījusi, ka «dubultpilsonības jautājums pamatā ir politisks, nevis tāds, kas būtu izšķirams, balstoties uz juridiskiem apsvērumiem». Šī iemesla dēļ Satversmes tiesa atzinusi, ka «pilsonības jautājumu tiesiskā regulējuma pieņemšanai piemīt politiskais aspekts», proti, tieši «likumdevējs, izšķiroties par labu dubultpilsonības pieļaušanai, nosaka arī to, kurām personām un kādos gadījumos dubultpilsonība ir pieļaujama, ņemot vērā valsts intereses, politisko situāciju un pilsonības politiku». (Satversmes tiesas 2010.gada 13.maija sprieduma lietā Nr.2009-94-01 16. – 17.punkts).
Lai nostiprinātu Latvijas pilsoņu kopumu un paplašinātu Latvijas valsts tiesiskās saiknes ar tai piederīgajiem pilsoņiem, jāpieļauj dubultpilsonība savas valsts pilsoņiem, lai Latvija nezaudētu savu pilsoņu kopumu un identitāti globalizācijas, eiropeiskās integrācijas un ekonomiskās migrācijas procesos.
Latvijas pilsonību jāiegūst arī bērniem, kuriem viens vai abi vecāki ir Latvijas pilsoņi un kuri dzimuši ārpus Latvijas. Tādā veidā Latvijas valsts uzņemtos atbildību un tiesisko aizsardzību arī par tiem Latvijas pilsoņu bērniem, kas dzimst ārvalstīs.
Svarīgi būtu paredzēt tiesības reģistrēt adoptēto bērnu kā Latvijas pilsoni, ja adopcijas brīdī viens vai abi adoptētāji ir Latvijas pilsoņi.
Pilsonības likumā kā spēkā esošas pastāv nevajadzīgas vai neefektīvas likuma normas, tādēļ likums jāmaina arī tehniski un redakcionāli.
Visi minētie fakti un likuma nepilnības liek rīkoties.
Ierosmi šim darbam 10. Saeimā deva vairākas frakcijas un deputāti. Rezultātā 2011.gadā izskatīšanai Saeimā tika iesniegti divi likumprojekti – viens no Politisko partiju apvienības «Vienotība» frakcijas, otrs no Politisko partiju apvienības «Visu Latvijai!–Tēvzemei un Brīvībai/LNNK» frakcijas. Saeima saņēma arī toreizējā Valsts prezidenta Valda Zatlera vēstuli ar priekšlikumiem grozījumiem Pilsonības likumā.
10.Saeimas Juridiskā – kā atbildīgā komisija, izvērtējot iesniegtos dokumentus lēma tālāk virzīt Politisko partiju apvienības «Vienotība» frakcijas izstrādāto likumprojektu. Jāsaka, ka daudzas likumprojekta normas sakrita ar otra ierosinātā likumprojekta normām un Valsts prezidenta ierosinājumiem. Atšķirīgās normas vienojāmies debatējot izvērtēt un nepieciešamības gadījumā vēlāk iekļaut likumprojektā.
2011.gada 31.martā 10. Saeima apstiprināja likumprojektu grozījumus Pilsonības likumā 1. lasījumā, nosakot garu priekšlikumu iesniegšanas termiņu – 2011.gada 1.septembris. Pamatojums šim termiņam ir viens – šis ir viens no Latvijas fundamentālajiem likumiem, kuram izmaņas jāizdara lielā apjomā. Tas skars Latvijas valsts pamatelementu – pilsoņu kopumu, par ko bieži un karsti diskutēts, tātad likuma pieņemšanas gaitu nedrīkst sasteigt. Likuma izmaiņas publiski jāapspriež, par tām jādebatē un jāpanāk, lai rezultāts būtu Latvijas valsts un latviešu nācijas interesēs. Saeimas darbs būtu kvalitatīvs tad, ja Pilsonības likums netiktu vairs būtiski grozīts 21.gadsimtā.
Nopietnību un nozīmību kādu 10. Saeima pievērsa šim jautājumam pierāda fakts, ka atbildīgā – Juridiskā komisija, uzskatot, ka šī likumprojekta grozījumi ir īpaši nozīmīgi, izmantojot Saeimas Kārtības rullī 155.pantā noteiktās tiesības, veidot ne vairāk divas apakškomisijas, vienu no tām izveidoja tieši apakškomisiju darbam ar grozījumiem Pilsonības likumā. Man tika uzticēta tās vadība un komisija sāka aktīvu darbu.
Apakškomisijas deputāti, jau pirmsākumā vienojās, ka plaši jādebatē par grozījumu pamattēmām, tādas saredzot četras. Savā iekšējā lietošanā mēs tās nosaucām: «trimdinieku pilsonība», tātad tie pilsoņi, vai viņu pēcnācēji, kas Latviju pameta pēc 1940.gada un nosacīti, vai reāli naturalizējās ārzemēs; «nepilsoņu bērni», Pilsonības likuma 3. prim panta izpratnē, «jaunaizbraucēji un viņu pēcnācēji», viņu problēmas un saiknes ar Latviju saglabāšana, un, visbeidzot, ceturtā daļa – tehniskie un redakcionālie labojumi.
Pilsonības likums savas izmaiņas pirmkārt un galvenokārt gaida viena iemesla dēļ – ir kardināli mainījusies situācija, kur uzturas un kur dzīvo mūsu valsts pilsoņi. Viena liela daļa izbrauc, bet demogrāfiskā situācija liecina, ka Latvijas pilsoņu skaits samazinās. Mums katrs latvietis, katrs pilsonis ir svarīgs, bet brīdī, kad mūsu cilvēks iegūst citas valsts pilsonību, mūsu likums paredz viņa «atteikšanos», vai pilsonību atņemt.
Saskaņā ar Pilsonības un Migrācijas lietu pārvaldes publiski sniegto informāciju šī iemesla dēļ vidēji gadā tiek zaudēti 400 pilsoņi – 100 gadījumos pilsonība tiek atņemta, 300 pilsoņi atsakās paši. Pie kam tendence ir šiem skaitļiem palielināties, tāpēc primārais šo grozījumu jautājums ir pilsoņu skaita saglabāšana un palielināšana, vispirms – dubultpilsonība.
Šobrīd spēkā esošais likums ir aizgājušā gadsimta likums. Sliktākajā nozīmē. Likuma normas ir tā novecojušas, ka kalpo studentiem par darba materiālu mācībās, kur trenēt savas prasmes kļūdu, neprecizitāšu un pretrunu meklēšanā. Kad Saeimā sākām debatēt par likumā grozāmajām normām, tika aicināti gan tiesību eksperti, gan deputāti, kas 90-ajos gados strādāja pie likuma pirmās reakcijas izstrādes, pieņemšanas gaitas un būtības.
2011.gada pavasarī apakškomisijas darbu nācās pārtraukt pēc Valsts prezidenta rīkojuma Nr. 2, kam sekoja 10. Saeimas atlaišana un 11. Saeimas ārkārtas vēlēšanas. Pirms vēlēšanām gan bija atsevišķu deputātu un frakciju politiski piedāvājumi veikt likumā grozījumus atsevišķās jomās, taču apakškomisijā atbildīgi lēmām nedalīt ierosinājumus un Pilsonības likumā visus grozījumus izdarīt tikai un vienīgi vienlaicīgi. Aicinājām visas frakcijas likumprojektu «neskaldīt», ļaut apakškomisijai aktīvu darbu pārtraukt un atsākt tikai 11. Saeimā.
11. Saeima sanākot uz savu darbu 2011. gada oktobrī, uzreiz lēma turpināt darbu pie likumprojekta, pārņemot to no 10. Saeimas. No jauna tika izveidota apakškomisija, šoreiz to nosaucot par Juridiskās komisijas Pilsonības likuma grozījumu apakškomisiju. Katra frakcija var deleģēt darbam apakškomisijā ne vairāk kā divus deputātus.
Uzsākot darbu mainītā sastāvā, jaunā apakškomisija pārņēma jau 10. Saeimas iestrādes. Tika apkopoti visi 10. Saeimā izmantotie materiāli, jaunpienācējus iesaistīja komisijas darbā, iepazīstinot ar protokoliem, pētījumiem un komisiju sēžu audio ierakstiem.
11. Saeima uz pirmo sēdi sanāca 2011.gada 17.oktobrī, bet jau 10. novembrī jaunā Saeima pieņēma 1. lasījumā likumprojektu Grozījumi Pilsonības likumā, nosakot par priekšlikumu iesniegšanas termiņu 2012.gada 1.janvāri.
Visu novembri un decembri apakškomisija turpināja debates. 2012.gada 1.janvārī bija saņemti 69 priekšlikumi. Daži no tiem ļoti konkrēti un attiecīgi noformēti, daži – idejiskā un ieteikumu līmenī. Ar priekšlikumu tabulu ikviens var iepazīties Saeimas mājas lapā (http://ej.uz/6fr9).
Janvārī atsākot debates, apakškomisijas deputāti nolēma pārtraukt diskusijas par atsevišķām Pilsonības likuma tēmām, bet sākt izskatīt visus priekšlikumus, likuma pantu secībā.
Likumā plānots veikt tehniskus un redakcionālus labojumus, piemērām, termins «ārvalstnieks» tiek aizstāts ar «citas valsts pilsonis», tiek paredzēts izslēgt likuma terminu skaidrojumus, jo tie skaidroti speciālajos likumos.
Viens no vislielākajiem apakškomisijas līdzšinējiem sasniegumiem ir jau panāktā vienošanās, tā saucamajā, «nepilsoņu bērnu jautājumā». Situācijā, kad gandrīz katra 11.Saeimas frakcija nāca ar savu kardināli pretēju šī jautājuma uzstādījumu vai formulējumu, saucot argumentus un debatējot, komisija nonāca pie vienota un visām frakcijām pieņemama kompromisa.
Šobrīd no spēkā esošā Pilsonības likuma 3. prim panta un tā apakšpunktiem izriet, ka bezvalstnieku vai nepilsoņu bērns, kurš dzimis Latvijā pēc 1991. gada 21. augusta, ir atzīstams par Latvijas pilsoni, ja līdz brīdim, kad viņš sasniedz 15 gadu vecumu abi bērna vecāki ir iesnieguši iesniegumu par pilsonības iegūšanu.
Pēc Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes (PMLP) datiem šobrīd 13500 bērnu, kuriem pienāktos Latvijas pilsonība pēc spēkā esošā likuma, nav reģistrēti kā Latvijas pilsoņi. Pēc PMLP rīcībā esošās aptaujas var spriest, ka par iemeslu ir procedūras sarežģītība, tajā skaitā, ka abi vecāki šo piekrišanu nevar vai negrib dot. Tas veido situāciju, kas ir nelabvēlīga bērnam, jo Latvijas valsts likumā ir piešķīrusi šim bērnam tiesības būt Latvijas pilsonim, bet nosacīti «tehnisku iemeslu dēļ» šis bērns nevar realizēt savas tiesības. Tātad bērna tiesības iegūt Latvijas pilsonību ir nevajadzīgi apgrūtinātas un formalizētas.
Pieņemot, ka šī norma jau ir spēkā, visu Saeimas frakciju pārstāvji apakškomisijā piekrita labot situāciju, paredzot, ka bezvalstnieku vai nepilsoņu bērns, brīdī, kad tiek reģistrēts viņa dzimšanas fakts, ir tiesīgs iegūt Latvijas pilsonību uz viena no vecākiem izteiktās vēlmes pamata.
Turklāt tiek vienkāršota arī procedūra. Brīdi, kad bērnu reģistrē, vienā no ailēm māte vai tēvs atzīmē vai vēlas, lai bērns ir Latvijas pilsonis vai nepilsonis.
Līdz ar šo lēmumu apakškomisija ir pilnībā noraidījusi debates par kādu iespējamu «automātisko pilsonību» vai līdzīgu formulējumu parādīšanos mūsu likumdošanā.
Un visbeidzot – par svarīgāko. Dubultpilsonība.
Ja paskatās uz visu dubultpilsonības institūciju kā tādu, mēs, pirmkārt, runājam par vēsturisko netaisnību. Pilsonības likuma Pārejas noteikumos noteikts, ka «Latvijas pilsoņi un viņu pēcnācēji, kuri laikā no 1940. gada 17. jūnija līdz 1990. gada 4. maijam, glābdamies no PSRS un Vācijas okupācijas režīma terora, ir atstājuši Latviju kā bēgļi, tikuši deportēti vai minēto iemeslu dēļ nav varējuši atgriezties Latvijā un šajā laikā naturalizējušies ārvalstīs, saglabā tiesības reģistrēties Iedzīvotāju reģistrā kā Latvijas pilsoņi un pēc reģistrācijas pilnā apjomā bauda pilsoņa tiesības un pilda pilsoņa pienākumus, ja reģistrācija notiek līdz 1995. gada 1. jūlijam. Ja šīs personas reģistrējas pēc 1995. gada 1. jūlija, tām jāatsakās no citas valsts pilsonības (pavalstniecības).»
Tātad šobrīd pastāv Latvijas pilsoņi, kuriem ir pieļauta dubultpilsonība. Pēc PMLP ziņām uz 2010.gadu tādas bija aptuveni 20000 personas. Pēc medijos publiskotās informācijas, 2006. gadā ASV dzīvoja 60000 -70000 ASV pilsoņi, kas sevi uzskata par latviešiem vai līviem, vai viņu pēctečiem, bet tikai 15000 no tiem bija Latvijas un ASV dubultpilsonība.
Uzklausot visus faktus un viedokļus, apakškomisijā vienojāmies, ka Pilsonības likumā nav jāsaglabā šis 1995 gada 1. jūlija datums un nav jāuzliek kāds jauns, tādejādi paredzot, ka jebkuram pilsonim vai tā pēcnācējam, kas atbilst minētās normas ierobežojumiem, ir tiesības atjaunot Latvijas pilsonību, nezaudējot savas mītnes zemes pilsonību.
Debates par dubultpilsonību, dažādiem tās aspektiem un iespējamiem risinājumiem, kā arī ierobežojumiem ir ikdienas Pilsonības likuma apakškomisijas darbs. Vairāku jautājumu diskusijas esam apzināti atstājuši atvērtas. Tai skaitā gaidot mūsu šīsdienas konferenci «Latvijas pilsonība 21. gadsimtā».
Strādājot pie Pilsonības likuma grozījumiem komisija, vai es personīgi esmu saņēmis vairāk kā sešdesmit vēstules, daudzus tālruņa zvanus, bijušas neskaitāmas tikšanās ar cilvēkiem, kam šie jautājumi aktuāli. Visa šī komunikācija, galvenokārt, saistīta ar konkrētiem dzīves stāstiem un cilvēku likteņiem. Sākot ar cilvēku, kas joprojām dzīvo Amerikas Savienotajās Valstīs ar vienīgo PSRS pasi kabatā un ikdienas bailēm, turpinot ar cilvēkiem, kuriem savulaik Latvijas diplomāti kļūdaini skaidrojuši situāciju, mudinot vecākus pieteikties, bet nepaskaidrojot, ka anketas jāizpilda arī par bērniem. Tāpat latviešu meitene, kas ikdienas darba gaitās nevar pierunāt savu otru pusi piereģistrēt savu bērnu par Latvijas pilsoni, jo «darba laikā nav tam laika». Un, protams, mums vienlīdz svarīgi ir visu mūsu diasporas dažādu organizāciju aicinājumi, gan no Latviešu apvienības Austrālijā un Jaunzēlandē, gan Maskavas Latviešu kultūras biedrības un Krievijas Latviešu kongresa, gan Pasaules Brīvo Latviešu apvienības un citiem.
Dubultpilsonībai ir daudz plusu un mīnusu, tai ir daudz šķautņu un tās nebūt nav ne izvērtētas, ne izprastas. Ne tikai sabiedrībā kopumā, bet arī tiesību ekspertu un politiķu vidēs.
Tā piemēram, ļoti svarīgi ikreiz debatēs par dubultpilsonību izšķirt divus jautājumus – vai persona bija Latvija pilsonis un tad ieguva citas valsts pilsonību, vai otrādi – persona ir citas valsts pilsonis un tad ieguvis Latvijas pilsonību. Un katra no šīm situācijām veido citu tiesību normu piemērošanas kārtības iespēju. Lai gan ir līdzība, bet atšķirības pastāv gan tīri sadzīviski, gan pēc būtības.
Tajā pat laikā mums ir jārēķinās ar ārkārtīgi daudz jautājumiem, uz kuriem šī likuma ietvaros ir vai būs jāatbild. Tā, piemēram:
Vai ikvienam bijušajam Latvijas pilsonim vai viņa pēcnācējam ir tiesības uz Latvijas pilsonības iegūšanu?
Vai pilsonības iegūšanu var ietekmēt valsts valodas prasme, Latvijas vēstures zināšanas vai fakts, ka arī turpmāk nav paredzama viņa tieša saikne ar Latviju?
Vai dubultpilsonis, kas nedzīvos Latvijā, baudīs visas Satversmē un Latvijas likumos noteiktās tiesības?
Vai dubultpilsoņi varēs piedalīties Saeimas vai pašvaldību vēlēšanās, ja viņi nedzīvo, neplāno dzīvot vai vispār Latvijā nav bijuši?
Vai dubultpilsoņiem paredzēti kādi atšķirīgi pienākumi attiecībā uz nodokļu maksājumiem, ņemot vērā pakalpojumus, ko valsts sniedz veselības aprūpes un citās jomās?
Vai dubultpilsonis var saņemt sociālo nodrošinājumu un citu aizsardzību, ko Latvijas likumdošana paredz Latvijas pilsonim?
Ja ir izveidojies pārrāvums vairākās paaudzēs, vai šīs tiesības saglabājas? Ja jā, tad cik paaudzēs saglabājās?
Vai dubultpilsonības iegūšanai ir nozīme pretendenta apliecinājumam atgriezties Latvijā vai kāda cita saikne ar valsti?
Noteikti jārunā par situāciju, ka šobrīd Latvijas pilsonis iegūst citas valsts pilsonību. Cik dubultpilsonības pieļaujamas vienam Latvijas pilsonim?
Un daudzi citi nozīmīgi jautājumi.
Protams, galvenais, kāpēc runājām par dubultpilsonību – ikviens Latvijas pilsonis, viņa pēcnācējs, kas ir lojāls mūsu valstij un protams ikviens latvietis vai līvs jebkur pasaulē ir Latvijas valstij ļoti nozīmīgs un svarīgs.
Mums ir svarīgi arī visi tie Latvijas pilsoņi, kam tiesas ceļā atņemta pilsonība vai kas attiekušies «labprātīgi». Pieņemot likumprojektu, mums ne tikai jādod iespēja viņiem atgūt Latvijas pilsonību, paredzot tam īpašu procedūru, bet arī valsts vārdā jāatvainojas par izdarīto pārestību. Bez nosodījuma, bet ar patiesu velmi atgūt «savējos»!
Pilsonības likuma reforma patiesi ir ļoti apjomīga. Tāpēc pats svarīgākais debatēt ne tikai Saeimā, apakškomisijā vai partiju frakcijās, ne tikai ekspertiem, tiesību speciālistiem, bet svarīgi šo sarunu pārnest uz publisko telpu, arī aktualizēt šo jautājumu katram sabiedrības loceklim, lai to pārspriestu interešu kopās, darba vietās vai ģimenē. Tad šis likums pēc būtības 21. gadsimtā vairs nebūtu grozāms. Ar šādu attieksmi strādā gan frakcijas, gan apakškomisijas deputāti, gan arī konstitucionālo tiesību eksperti, kam lūgts palīdzēt likuma grozījumu izstrādes gaitā.
Valstij ir jāpieņem šie būtiskie grozījumi, bet tie nevar palikt tikai oficiālā laikraksta lappusēs. Valstij aktīvi jāskaidro šie grozījumi, jānodrošina informācijas pieejamību visām interesentu grupām viņām pieejamā valodā, jāizglīto valsts pārvalde, diplomātiskās pārstāvniecības un tiesas, lai nebūtu aplamību likuma piemērošanā.
Valstij ir jāaicina zinātniekus veltīt plašāku uzmanību pilsonības jautājumiem un dod savus skaidrojumus gan par likumu, gan tā piemērošanu. Jo sevišķi nodrošinot, lai likuma piemērošana atbilstu likumdevēja mērķiem un gribai.
Pats personīgi esmu ticies ar latviešu diasporas pasaulē pārstāvjiem, uzrunājis sabiedrību ar mediju, preses un sociālo tīklu starpniecību, aicinot rakstīt vēstules ar ierosinājumiem, aprakstīt dzīves stāstus. Tā rezultātā atsaukušies daudzi, saņemts plašs klāsts ieteikumu, piemēru un skaidrojumu. It sevišķi gribu uzteikt Austrālijas tautiešus par nesavtīgo dalību ar idejām un ierosinājumiem.
Pilsonības likuma grozījumu normas nevar būt jautājums, par ko notiek strīdi, tas var būt jautājums, par kuru notiek tikai sarunas.
Šobrīd daudzās Eiropas savienības valstīs kļūst aktuālas debates par katras valsts Pilsonības likumiem, Latvija ar savu redzējumu var palīdzēt šai jautājumā un dalīties pieredzē.
Apakškomisija jau ir tikusi galā aptuveni ar pusi no iesniegtajiem priekšlikumiem un ir apņēmības pilna strādā tālāk. Ceru, ka ar visu mūsu kopīgajiem spēkiem, likums tiks pieņemts jau vasarā.
Vienlaicīgi paslavējot par racionālu darbu katru, kas strādā apakškomisijā, gribu pateikties gan valsts prezidentam Andrim Bērziņa kungam par interesi Pilsonības likuma izmaiņu procesā, paldies arī Saeimas juridiskajam birojam un tā vadītājam Gunāram Kusiņa kungam, pieaicinātajiem ekspertiem, Saeimas darbiniekiem, kas palīdz mums sagatavoties ikdienas darbā. Ne velti kāds ļoti augstas raudzes tiesību eksperts šīs apakškomisijas darbu vērtējot teicis «Šis ir pareizais ceļš kā Latvijas Republikas Saeimā būtu jāpieņem ikviens nozīmīgs likums».
Uz to arī tiecamies!

0 komentāri

Citi rakstiSākumlapa

Jānis Vanags valsts svētkos: Kā es stāvēšu Dieva priekšā, kurš dzird nevien “Rīdzenes sarunas”, bet visas sarunas?

Jānis Vanags valsts svētkos: Kā es stāvēšu Dieva priekšā, kurš dzird nevien “Rīdzenes sarunas”, bet visas sarunas?(0)

“Kā es stāvēšu Dieva priekšā, kurš dzird nevien “Rīdzenes sarunas”, bet visas sarunas?” (LELB Arhibīskaps Jānis Vanags)  “Raksti Efesas draudzes eņģelim: tā saka tas, kas tur septiņas zvaigznes savā labajā rokā un kas staigā starp septiņiem zelta gaismekļiem: es zinu tavus darbus un tavus pūliņus, un tavu izturību, un to, ka tu nespēj paciest ļaunos

Svētrīts. Arhibīskaps Jānis Vanags: Jēzus uzceļ no miroņiem

Svētrīts. Arhibīskaps Jānis Vanags: Jēzus uzceļ no miroņiem(0)

“Un pēc tam Viņš gāja uz pilsētu, vārdā Naine, un Viņa mācekļi un daudz ļaužu gāja Viņam līdzi. Bet, kad Viņš bija tuvu pie pilsētas vārtiem, lūk, tad iznesa mironi, kas bija savas mātes vienīgais dēls, un tā bija atraitne, un liels pulks pilsētnieku tai gāja līdzi. Un, to redzējis, Tas Kungs par to iežēlojās un tai

Pirmo reizi Jauno Derību latviski lomās ierunājuši bīskapi un mācītāji

Pirmo reizi Jauno Derību latviski lomās ierunājuši bīskapi un mācītāji(0)

Tuvojoties Ziemassvētkiem, tapis Latvijai unikāls audioieraksts, kurā ieskaņota visa Jaunā Derība jaunajā tulkojumā.  Ieraksts šoruden divu mēnešu laikā tapa Mateja baptistu draudzes pagrabiņā – ierakstam pielāgotās telpās. Kā atzīmēja Bībeles biedrības vadītājs Valdis Tēraudkalns, – šo ierakstu raksturo trīs unikālas lietas – dažādu konfesiju pārstāvju dalība, Jaunās Derības teksts ierunāts lomās, Labās Vēsts piedāvājums formātā,

Adventa laika dāvana: Projekta “Ģertrūde” autordziesmas

Adventa laika dāvana: Projekta “Ģertrūde” autordziesmas(0)

Projekta “Ģertrūde” autori atzīst: “Esam pateicīgi mūsu brīnišķīgajam Dievam un jums, mīļā Ģertrūdes draudze, par iedvesmu un atbalstu autordziesmu ierakstiem studijā.” Šobrīd, kā Adventa laika dāvana, tiek pasniegtas 4  dziesmas – “Pateicības dziesma” (Jānis Kungs), “138.Psalms” (Liene Kunga), “Prieks” (Linda Ziemele), “Skaistākā patiesība” (Juta Bērziņa). Autoru iecere ir neapstāties pie esošā, bet turpināt ierakstīt vēl

Rubenes baznīca: Te darbojies Livonijas Indriķis, kāds mācītājs izdevis pavārgrāmatu

Rubenes baznīca: Te darbojies Livonijas Indriķis, kāds mācītājs izdevis pavārgrāmatu(0)

Rubenes baznīca ir sens dievnams, kura durvis bija vaļā arī padomju laikos, pateicoties toreizējam kolhoza priekšsēdētājam. Baznīcā ir īpatnēja griestu konstrukcija bez neviena balsta, un viens no šis baznīcas mācītājiem pirms vairāk kā 200 gadiem izdevis „Tā pirmo pavāru grāmatu”. Bet vēl senāk, aptuveni pirms 800 gadiem, šajā pusē ir darbojies hronists – Livonijas Indriķis.

lasīt vairāk

Kontakti un Reklāmas izvietošana

SPEKTRS mērķis - informēt sabiedrību par kristīgām aktualitātēm.

Materiālu (ziņas, raksti, vēstules, ierosinājumi, jautājumi) nosūtīšana - [email protected]

Sociālie tīkli un saziņa

Lasītākās tēmas

© 2006 - 2012 Spektrs.com

Citējot atsauce uz žurnālu SPEKTRS.COM ar SAITI obligāta! Pārpublicējot materiālus drīkst ar SIA „SPEKTRS ANNO” atļauju.