Globālās sasilšanas rezultātā notiek katastrofāli draudi, kas atsaucas uz visas Zemes radījumu dzīves vietu. Dažādi pasaules zinātnieki apvienojas, lai izanalizētu kādā veidā ar šo parādību cīnīties un pasargātu mūsu planētu. Un gan jau drīzumā par zinātnieku neticamām idejām nāksies dzirdēt pavisam drīz. Bet kā tas bija toreiz? Toreiz, kad cita veida, bet arī spēcīga katastrofa varēja notikt globālā mērogā, piemēram, aukstā kara laikā? Nesen klajā nākusi interesanta un iepriekš neklāstīta informācija attiecībā par aukstā kara norisēm un par HAARP projekta realizāciju.

Aukstā kara laika projekts HAARP

Aukstā kara laika apokaliptiskie scenāriji bija, paredzējuši atmosfēras kodolieroča izmantošanu, kas izplatītos pa Zemes jonosfēru ar elektronu-slepkavu (killer electrons) palīdzību, kas izvestu no iekārtas visus pavadoņus zemas orbītā. Bet tas savukārt izsauktu, visu militārpersonu komunikāciju sistēmu paralīzi, vai arī rastu kolosālus zaudējumus “tautsaimniecībā.” Protams, ka šodien tāds pastarās dienas scenārijs liekas mazliet dīvains, bet toreiz tika uztverts pilnā nopietnībā. Amerikas atbildes reakcija tika plānota šāda: pret elektroniem-slepkavām nosūtīt izstarojumu uz jonosfēru ar noteikta biežuma radioviļņu raidīšanu, lai “izsistu” iznīcinātājus atvērtajā kosmosā. Jāatgādina, ka runa ir par planetāriem mērogiem.

Kad ideja par sakaru iespēju uzturēšanu ar radioviļņu palīdzību Zemes jonosfērā tika eksperimentāli apstiprināts, astrofiziķis Dennis Papadopulos (DennisPapadopoulos) no ASV pētnieciskās laboratorijas NRLW DC (Naval ResearchLaboratory in Washington, DC) ķērās pie HAARP izstrādāšanas.

Par spīti veiksmīgi izvēlētajai vietai, vienā no bijušās karabāzes izsekošanas stacijām Aļaskā, Frica zonā (polārās joslas atkārtotie periodi) un vietā, kas ir ideāli piemērota projekta realizācijai saistībā ar jonosfēru, turklāt arī Doktors D. Papadopulos, – zinātnes padomdevējs Merilendas universitātē(University of Maryland), piedāvāja uzbūvēt kompleksu tieši šajā teritorijā, tomēr Pentagonā tika nolemts aizvērt šo karabāzi.

Situāciju izglāba toreizējais Aļaskas gubernators Teds Stivens (Ted Steven), kurš bija arī sekmīgs lobijs un panāca projekta finansēšanu ar mērķi objekta dzīves paildzināšanu.

No tā brīža tika palaista dažāda veida dezinformācija par projektu un viedokļi par uzzināto bija dažādi, galvenokārt ieviešot bailes un nesaprašanu.

Tomēr, Bernards Istlunds (Bernard Eastlund), kas strādāja par konsultantu HAARP būvniecības projektā, piedāvāja amerikāņu armijai dažādu variantu risinājumus, par kompleksa iespējamo izmantošanu aizsargājošā vairoga radīšanai, izmantojot jonosfēru un mikroviļņu izstarojuma ģenerāciju, jo tas savukārt būtu spējīgs iznīcināt padomju ballistiskās raķetes.

Ideju jokojot iesauca par “vairogu-slepkavu”, un par to tiešām bija ieinteresējušās militārpersonas. Bet pēc tam, kad pētnieciskā grupa JASON,strādājot Amerikas aizsargāšanas ministrijas interesēs, veica projekta novērtējumu, rezultātā to noraidīja nosaucot par “nonsensa formulējumu”.Kompleksa būvniecība noritēja 20 gadu laikā. Kopsummā izmaksājot $250 miljonus. Interesantākais ir tas, ka militārpersonām pat nebija skaidrību, kā šo projektu izmantot, tāpēc būvniecības laikā, HAARP būtība pastāvīgi mainījās un tā “pieraksta vieta”, pārejot no vienas militārās iestādes citā. Kaut arī objekts pieder: jūras spēku galvenai mītnei (Office of Naval Research), pētniecības laboratorijai ВВС (Air Force Research Laboratory) ASV un Pentagonas zinātniski-pētnieciskās aģentūras (DARPA) pārziņā, galvenā būvniecības darbuzņēmēju kompānijas BAE Systems oficiālajā atskaitē, uzrādīts: “HAARP – tas ir zinātnisks projekts, kura mērķis ir izzināt jonosfēru un tās darbību, kā arī nodrošināt sakarus un izsekošanas sistēmas, militārajām un valsts drošības vajadzībām”.