Raksta autori: Miezislavs Piotrovskis (ks. Mieczysław Piotrowski TChr);  Miroslavs Ruckis (dr hab. inż. Mirosław Rucki) ; “Mīliet viens otru!”

Euharistijas brīnums Sokulkā, tāpat kā citi Euharistijas brīnumi, kas notikuši Baznīcas vēsturē, ir visvarenā Dieva īpašas zīmes, kas aicina mūs uz grēku nožēlu, kā  arī māca un audzina mūs.

Caur šīm zīmēm – Euharististijas brīnumiem – Kristus apstiprina, ka Euharistijā ir klātesošas Viņa ciešanas, nāve un augšāmcelšanās, ka zem maizes un vīna zīmēm Viņš ir klātesošs savā augšāmceltā, pagodinātā cilvēcībā.  

Jēzus Sirds   

Salīdzināsim trīs pazīstamāko Euharistijas brīnumu zinātnisko pētījumu rezultātus. Euharistijas brīnuma laikā Buenosairesā (1996.g.) konsekrētā hostija, kas bija nezināma cilvēka apgānīta, pārvērtās par cilvēka sirds muskuļaudiem. To 1999. gadā Ņujorkā konstatēja amerikāņu zinātnieku grupa, ko vadīja profesors F.Zugibe, kurš ir slavens kardiologs un tiesu medicīnas patologs. Pārbaudot no Buenosairesas saņemtos paraugus, zinātnieki nezināja, no kurienes tie ir. Viņi konstatēja, ka testētais materiāls ir sirds muskuļaudu fragments, kas ņemts no sirds kreisā kambara pie vārstuļiem. Tajā ir daudz balto asins šūnu, kas norāda uz faktu, ka sirds bija dzīva brīdī, kad tika ņemti testa paraugi. Balto asins šūnu iekļūšana audos norāda uz to, ka sirds ļoti cieta, kā, piemēram, cilvēks, kurš tiek smagi piekauts, sitot viņam pa krūtīm.

Viens no slavenākajiem Euharistijas brīnumiem notika VIII gadsimtā Lančāno, Itālijā.

Brazīliešu mūks, celebrējot svēto Misi, šaubījās, ka kosekrācijas brīdī maize patiesi kļūst par Kristus Miesu, bet vīns par Viņa Asinīm. Izrunājot konsekrācijas vārdus, maize pārvērtās Miesā, bet vīns – Asinīs, pie tam tādā veidā, ka to bija iespējams noteikt ar cilvēciskām maņām.

1970. gada 18. novembrī pāvests Pāvils VI lika itāļu zinātnieku grupai detalizēti to izpētīt. Zinātnieku pētījuma rezultāti bija gatavi 1971. gada 4. martā, norādot, ka no zinātniskā viedokļa brīnumainajā Hostijā ir cilvēka sirds. Tajā ir visi elementi, kas sirdi veido.

Pētījumi parādīja, ka sirds ir izžuvusi bez griešanas pazīmēm, bet audos ir dzīvas olbaltumvielas. Ir saglabājušās arī sakaltušas asinis. Pētījumi parādīja, ka tās ir īstas AB grupas cilvēka asins. Tādas pašas asins grupas asinis tika atrastas uz Turīnas līķauta – visa Jēzus ķermeņa pēcnāves trīsdimensiju fotogrāfijas negatīva.

1976. gadā ANO pilnvaroti ārsti vēlējās pārbaudīt itāļu zinātnieku 1971. gadā veiktos testa paraugu pētījumus. Paņēma Miesas un Asiņu testa paraugus no Euharistiskā brīnuma Lančāno un veica pētījumus. Viņu rezultāti apstiprināja 1971. gadā itāļu zinātnieku pierādīto.

Sokulkā lielākā daļa konsekrētās hostijas ir kļuvusi par cilvēka sirds muskuļaudiem, kas atrodas agonijas stāvoklī un ļoti cieš. Sirds muskuļaudu un hostijas (maizes) struktūras ir tik ļoti cieši savā starpā saistītas, ka tas pilnībā izslēdz jebkādu cilvēka iejaukšanos.

Miroslavs Ruckis (Mirosław Rucki)

Zinātnieks acīmredzama brīnuma priekšā

Patiess zinātnieks pēta faktus un izdara secinājumus. Ja mēs tikai pieskaņotu mūsu rezultātus kādai ideoloģijai, zinātne stāvētu uz vietas. Bet, kad mēs pārbaudām faktus precīzi, mēs atklājam objektīvu patiesību.

Asoc. prof. MD Marija Sobaniec-Lotovska (Maria Sobaniec-Łotowska) ir augstas klases zinātniece, kurai ir nenoliedzami sasniegumi un kura ir atzīta medicīnas aprindās Polijā un ārzemēs. Viņas ekspertīzes parasti tiek uzskatītas par izšķirošām, jo savos pētījumos un secinājumos viņa vadās pēc personīgās sirdsapziņas, kā arī Poļu Zinātņu akadēmijas Ētikas Komisijas norādījumiem. Tāpēc, kad man parādīja pārsteidzošos attēlus, kas uzņemti ar optisko mikroskopu un transmisijas elektronu, man nebija nekāda iemesla apšaubīt to autentiskumu. Tas bija pārsteidzoši, ko es redzēju. Zinātnē pastāv princips visu pārbaudīt. Tas, ko ir atklājis un novērojis viens zinātnieks, tiks uzskatīts par objektīvu faktu, ja cits zinātnieks, neatkarīgi no citiem, novēros to pašu. Man nebija iespējas satikties un aprunāties ar asoc. prof. MD Staņislavu Sulkovski (Stanisław Sulkowski), kurš veica tādus pašus pētījumus un nonāca pie tādiem pašiem secinājumiem, taču viņa paraksts pētījuma protokolā man bija pietiekams apliecinājums. Divi profesori mani nostādīja neapstrīdama, zinātniski konstatēta fakta priekšā: konsekrētā Hostija ir pārvērtusies par cilvēka sirds muskuļaudiem. Es esmu redzējis zem mikroskopa dažādas lietas un struktūras – pats esmu veicis pētījumus dažādu virsmu izpētē. Tāda savienojuma mākslīga izveide ir pilnīgi neiespējama, tāpēc divi profesori bija spiesti atzīt, ka Hostijas matērija noslēpumainā veidā ir pieņēmusi sirds muskuļaudu veidu. Profesore Sobaniec-Lotovska skaidroja man, ka ķermeņa fragmenti, kuri ir novērojami zem mikroskopa, pieder cilvēciskai sirdij un izskatās tā, it kā paraugs būtu ņemts no dzīva cilvēka sirds, kurš atrodas agonijas stāvoklī. Visas morfoloģiskās izmaiņas, kuras ir zināmas medicīnai, ir šeit klātesošas. Kā eksperte ar trīsdesmit gadu pieredzi pataloģijas nozarē profesore rūpīgi aprakstīja sava pētījuma rezultātus 2009. gada 21. janvāra protokolā, kas tika atdots Bjalistokas Metropolijas kūrijā. No 2009. gada oktobra, kad tika izziņots Baznīcas Komisijas ziņojums, no zinātnieku aprindām nav saņemti būtiski iebildumi, kas apšaubītu ekspertīzes rezultātu ticamību. Godīgam zinātniekam neatkarīgi no ticības būtu vienkārši jāatzīst, ka ir saskāries ar brīnumu.

Saikne starp faktiem

Zinātnes cilvēkiem ir jāprot sasaistīt fakti. Ja pie vakariņu galda mēs ievērotu, ka maize pārvēršas par cilvēka miesas gabaliņiem, mēs būtu šausmās un būtu spiesti meklēt atbildes uz jautājumu: kāpēc tā notiek? Ticīgo kopiena, kurā ir novērota brīnumainā Hostijas transformācija sirds audos, zina atbildi uz šo jautājumu – par šīs parādības dabu.

Es gribu šeit atgādināt lasītājiem, ka brīnuma jēdziens Evaņģēlijā pavisam nav kaut kāda parādība, kura izbrīna un ir neizskaidrojama. Tas, kas parasti poļu valodā tiek tulkots kā „brīnums”, Bībeles oriģinālvalodā nozīmē „spēks, Dieva varenības parādīšana” vai „zīme, pārdabisks apstiprinājums”. Dievs nav kaut kāds burvju mākslinieks, lai pārsteigtu ļaudis ar saviem trikiem. Dievam ir ko teikt cilvēkam, un Viņš apstiprina savu vārdu patiesumu ar sava spēka konkrētu parādīšanu. Euharistijas gadījumā Jēzus vārdi ir vienkārši, nepārprotami un burtiski no grieķu valodas skan: „Ņemiet un ēdiet (grauziet), tā ir mana miesa (gaļa).” Ļoti konkrēta definēšana norāda uz nepārprotamu realitāti: Kristus sekotājiem ir jāgrauž un jāapēd Viņa miesa, Viņa gaļa, un jādzer Viņa asinis. Apustuļiem bija jānobīstas, kad viņi izdzirdēja šos vārdus Pēdējo Vakariņu laikā. Jau iepriekš runāšana par Euharistiju noveda pie daudzu sekotāju atkrišanas (Jņ 6,60-66), un tagad pamudināja Jūdu Iskariotu uz nodevību (Lk 22,19,21; Jņ 13,21-22). Vienkārši cilvēka prātam tas bija pārāk grūti. Pēc Jēzus Kristus augšāmcelšanās un Svētā Gara izliešanas pār apustuļiem viņi varēja pilnā mērā pieņemt patiesību par Euharistijas maizes pārvēršanos īstā Kristus Miesā. Svētajam Pāvilam, kurš nebija starp apustuļiem Pēdējo Vakariņu laikā, bija tas „jāpārņem” bez iebildumiem, patika viņam tas vai nē (skat. Kor 11,23-29). Saskaņā ar Baznīcas mācību Kristus upuris vienmēr ir klātesošs uz visas pasaules altāriem Euharistijā. Šī patiesība tika ierakstīta saistībā ar evaņģēlistiem, kur parādās vārds ανάμνησις, kas parasti tiek tulkots kā „piemiņa”. Tomēr oriģinālā tas ir kaut kas vairāk nekā piemiņa, atmiņa, iemūžināšana. Īpaši ebreju kontekstā šis vārds nozīmē parādību, atkārtotu realizāciju kaut kam, kas reiz noticis. Kad ebreji svin iknedēļas sabatu, viņi to dara it kā „par piemiņu pasaules radīšanai” – savā paša personīgajā izpratnē iedomājas, reāli pārdzīvo no jauna atpūtas dienu, kura bija jau pašā sākumā. Kad katru gadu tiek svinēta Pasha, viņi to dara tā, it kā katrs no viņiem faktiski iesaistītos Ēģiptes notikumos. Tieši šī būtība ir ietverta Jēzus vārdos: dariet to, reāli no jauna izdzīvojot manas miesas upuri uz krusta. Kungs Jēzus runāja par savas miesas atdošanu un asiņu izliešanu tādā veidā, ka klausoties apustuļi saprata, ka upuris tagad tiek salikts (nevis tiks salikts nākotnē). Tas viņiem varētu likties dīvaini – viņi taču visu laiku redzēja dzīvu Jēzu, kas ēda ar viņiem kopā vakariņas. Tomēr no brīža, kad Jēzus izteica šos vārdus, iesākās nepārtraukts „tagad” Viņa saliktajam upurim – vienreiz saliktam, bet reāli klātesošam katrā svinētajā Euharistijā. Dievs atklāja savu gribu Izraēlim, ļoti konsekventi izmantojot tādu gramatikas formu, runājot par noteiktām nākotnes lietām tādā veidā, it kā tās jau būtu notikušas. Patiesībā Dievam tās jau ir notikušas, lai arī cilvēks to vēl nav piedzīvojis uz savas ādas. Jēzus Kristus, atklājot Izraēlim savu dievišķo dabu, rīkojas tāpat. Visskaidrākais piemērs tam ir vārdi: „Kam jūs grēkus piedosit, tiem tie būs piedoti.” (Jņ 20, 23) Cilvēciska realitāte ir saistīta ar laiku, un apustuļi varēs dot grēku atlaišanu tikai nākotnē – bet Jēzum šie visi grēki jau ir atlaisti.
Viņš salika upuri, un Viņš atlaida. Euharistiskais brīnums, par kura lieciniekiem kļuva Kristus sekotāji no svētā Antonija draudzes Sokulkā, tika Bjalistokas Medicīnas Universitātes profesoru apstiprināts, tā ir loģiska zīme, kas tādā veidā apstiprina Jēzus Kristus vārdu autoritāti. Tādejādi unikālā transformētās hostijas struktūra apstiprina pārdabisko spēka avotu, kas to ir veicis. Sirds audi, kas ir ciešanu izmocīti, norāda uz nemitīgu, reālu Kristus upura klātesamību Euharistijā. Tas rāda, ka Jēzus vārdi, kas ir ierakstīti trīs Evaņģēlijos un pirmajā vēstulē Korintiešiem, nav tukša deklarācija, metafora vai simbols. Tā ir vienkārši realitāte. Mēs tātad sastopamies ar veselu virkni nevis nejaušiem, bet saistītiem faktiem: Jēzus izteica noteiktus vārdus, saskaņā ar šiem vārdiem salika upuri un augšāmcēlās, saskaņā ar to Baznīca jau divdesmit gadsimtus katru dienu padara klātesošu Viņa upuri un augšāmcelšanos Euharistijā. Euharistiskais brīnums ir tikai zīme, apliecinājums tam, ka tas viss ir objektīva patiesība, ka mūsu ticībai ir jēga un ka tā ved mūs uz augšāmcelšanos un pestīšanu.

„Racionālistu” kompromitēšana

Minētie fakti ir objektīvi fakti, tie savā starpā ir loģiski un racionāli saistīti. Tomēr tie, kas sevi dēvē par „racionālistiem”, uz vēsti par brīnumu Sokulkā reaģēja ļoti iracionāli: iesniedza prokuratūrā ziņojumu ar apsūdzību, norādot, ka, ja priesterim ir cilvēka sirds audi, tad viņš esot kādu nogalinājis. Pie prāvesta ieradās policija. Prāvests, protams, norādīja uz vainīgajiem, kā arī upuri. Tāpat kā Pilāts, tā arī Jēzus Kristus ir reāli, un katram racionāli domājošam cilvēkam tas ir jāatzīst. Pats fakts, ka jebkurš racionāli domājošs cilvēks neapsūdzēs mūsdienās Pilātu par noziegumu pret Jēzu pirms 2000 gadiem. Vienīgais, kas varētu modināt šaubas šodien, ir jautājums – kādā veidā prāvests no Sokulkas kļuva par Jēzus, kas tika nogalināts Jeruzalemē pirms tik daudziem gadiem, sirds muskuļaudu gabaliņa īpašnieku. Tomēr saskaņā ar Baznīcas Komisijas procedūru tika savākta visa pieejamā informācija un uzklausīti visi liecinieki. Tika noteikts, kādos apstākļos, kāpēc un kurš konsekrēto Hostiju ievietoja traukā ar ūdeni un paglabāja seifā, kam bija atslēgas un kurš pirmais ievēroja neparastās Hostijas izmaiņas. Ir grūti saskatīt noziedzīgas darbības ikdienas veiktajās darbībās miljoniem baznīcās visā pasaulē, tāpēc prokuratūra pārtrauca izmeklēšanu. Ir tāds joks par diviem puišiem, kuri pirmo reizi redzēja zoodārzā žirafi. Pēc garākām pārdomām viens no tiem sacīja otram: „Netici savām acīm. Tas vienkārši nav neiespējams.” Es nesaprotu, kāpēc ļaudis, kas noliedz acīmredzamus faktus, neapšaubāmi sevi sauc par „racionālistiem”. Objektīva realitāte paliek objektīva realitāte neatkarīgi no tā, vai mēs ticam, ka tas ir vai nav iespējami.
Transformējusies hostija Sokulkā nav dabiska anomālija, ne arī viltojums – ir apstiprināta reāla maizes pārvēršanās Kristus Miesā, kas tiek pieņemta katrreiz, kad tiek svinēta Euharistija, sanākot Viņa sekotājiem kopā. Apstiprinājums pārdabiskajam, bet pilnībā reāls un neapšaubāms, un redzams katram, kas tikai patiesi vēlas pārliecināties par Patiesību.

Dievs gaida tavu atbildi

Ir nesaprotama pazemīgā Dieva mīlestība, kurš „pazemojās, kļūdams paklausīgs līdz nāvei, līdz pat krusta nāvei!”. (Flp 2,8) Viņam ir absolūta vara pār universu, tomēr Dievs atdod sevi pašu cilvēku rokās, tiecoties tikai pēc mūsu mīlestības un uzticības. Vai ir iespējams ignorēt Viņa sirdi, kas cieš, kas ir atdota par mūsu grēkiem? Vai ir iespējams atteikties no tik lielas mīlestības? Fakti runā paši par sevi. Jēzus Kristus nerunāja tukšus vārdus: Viņš patiešām salika savu miesu kā upuri, glābjot mūsu dzīvi. Viņš pats pieredzēja nāvi un augšāmcelšanos, lai pestīšana kļūtu mums iespējama. Viņš padarīja klātesošu savu upuri un to, ko tas nes katra dzīvē, kas Viņam tic: “Kas ēd Manu miesu un dzer Manas asinis, tam ir mūžīgā dzīvība, un Es to piecelšu pastarā dienā.” (Jņ 6,54) Tagad viss ir atkarīgs no tevis un manis. Tik maz tiek prasīts no mums: ticēt un pieņemt to, ko Jēzus mums dod. Neatmest to iespēju, kas ved uz mūžīgo dzīvi. Atmetīsim visus grēkus un sekosim Jēzum uz svētumu, patiesu dzīvi un mīlestību!