Ciemojoties draudzē „Prieka Vēsts” un apspriežot gaidāmo mūziklu „Gaismas ēnā” ar Kristīni Petrovu, draudzes preses dienesta vadītāju, uzzinātā ziņa no viņas mani pārsteidza nesagatavotu. Zinu, ka Kristīne ir aktīva TV žurnāliste. Esmu pieradusi viņu redzēt ar mikrofonu rokās un TV kameras priekšā. Bet jaunās ziņas man lika aizdomāties par dzīves jēgu. Tās nav kārtējās ārzemju vai arī vietējās Latvijas mēroga ziņas, bet gan kaut kas daudz dziļāks. Mūžības pieskaņu radošas un paliekošas. Tādām ziņām ir vislielākā vērtība…

Sarunā Kristīne ieminējās par kādu savu dzīves lappusi, kas viņu izmainījusi uz visiem laikiem.

17 gadu vecumā man sāka sāpēt kāja, kad aizgāju pie ārsta, tiku mierināta, ka man ir vienkārši augošs organisms un sāpes ir dabiska lieta. Pēc neilga laika saka sāpēt arī mugura, kakls un locītavas. Biju stīva kā pagale un vairs nevarēju bez zālēm iziet no mājas. Mani aizsūtīja uz Cēsu reģionālo slimnīcu. Nesaprazdami šādas slimības iemeslu, ārsti mani nosūtīja uz pārbaudēm Rīgā. Bet arī tur šīs slimības iemeslu atklāt nevarēja vairāku mēnešu garumā. Bet es tikmēr vienkārši „dilu”. Slimība izraisīja arī sirds aritmiju. Mocības mēnešu garumā bija lielas. Es nezināju, kas ar mani notiek, ārsti āri neko nevarēja pateikt, tikai mammai tika atklātas patiesās slimības sekas un bezcerība šīs slimības priekšā. Tā izrādījās ģenētiski iedzimta slimība, kas saēd kaulu audus.

Par cik es vairākus mēnešus uzturējos slimnīcā, tad pie manis uz palātu nāca kristieši un stāstīja par Dievu un teica, ka Viņš spējīgs mani dziedināt, bet es tam neticēju. Es biju reālistiski domājoša un dzīvoju ģimenē, kurā Dievam vieta nebija atvēlēta. Kristieši nerimās un lūdza par mani Dievu. Slava Dievam, ka viņi to darīja!

Es ļoti spilgti atceros manas dzīves nozīmīgāko nakti. Šajā naktī es sapratu, ka rītdiena nepienāks. Es mirstu. Tas man bija skaidrs. Spilgti atceros apziņu, ka pēc nāves nekas nebeidzās, jo, lai arī mans organisms bija novārdzis un dzisa, mana būtības apziņa nevienā mirklī nevājinājās. Tagad es zinu, ka tā ir mana dvēsele un gars. Pēc nāves mēs atvadāmies tikai no miesas. Šajā manā vistumšākajā naktī es sev apkārt jutu nospiestu atmosfēru, kura mani vilka uz bezdibeni pazušanā. Tas sagaida katru, kurš nav savu dzīvi atdevis Jēzum. Tur būtu arī es, ja vien nebūtu bijis nākamais mirklis, kad man savu roku pretī izstiepa Jēzus, un vienkārši no turienes burtiski „izrāva”. Man tas bija šoks un bezgala liela laime. Pirmkārt, bezgala lielais pārsteigums, ka Jēzus ir, un ka Viņam ir tāda vara! Otrkārt, neizsakāms prieks, ka Viņš man deva iespēju dzīvot no jauna.

Ticības ceļš

Tā pienāca arī mans nākamais rīts. Es pamodos kā jauns cilvēks. Drīz vien manas analīzes uzlabojās. Bet piedzīvotais šajā liktenīgajā naktī mani vedināja uz dažādām pārdomām, tādēļ es lūdzu kristiešiem aizvest mani uz draudzi. Es degu ar vēlēšanos vairāk iepazīt Dievu. Viņš man atklāja, ka tas, kas notika tajā naktī, bija īstenība. Tādā veidā sākās mans ticības ceļš. Es nožēloju grēkus un pieņēmu ūdens kristības. Es turpināju lietot zāles, bet tas nebija ilgi, jo ticēju, ka Dievs dziedinās pilnībā. Joprojām nevarēju pieliekties, jo sāpēja mugura, bet kādu reizi uz draudzi atbrauca Tods Bentlijs un dievkalpojuma laikā viņš aprakstīja 5 cilvēkus, kuriem jānāk uz skatuves priekšplānu un jāpieņem dziedināšanu, viens no aprakstītajiem biju arī es. Izgāju priekšā, kaut gan ļoti nevēlējos. T. Bentlijs man jautāja: „Ko tu līdz šim neesi varējusi izdarīt?” Es atbildēju: „Pieliekties.” Viņš lūdza par mani Dievu un tad teica: „Dari to!” Pirmais, kas man ienāca prātā – viņš grib izgāzt visu pasākumu! Paklausot viņa uzstājībai, es liecos un man tas izdevās. Bet par cik esmu reāliste un biju pastāvīgā ārstu uzraudzībā, tad nespēju noticēt momentānai dziedināšanai, tādēļ gāju uz poliklīniku nododot asins analīzes, lai par to pārliecinātos. Tās patiešām bija kā veselam cilvēkam. Tā es ieguvu arī reālu atstiprinājumu tam, ka Dievs patiešām mani bija pilnīgi dziedinājis. Ārsti gan iepriekš prognozēja, ka manas sāpes un mocības tā pa īstam nebeigsies nekad, un vienmēr vajadzēs lietot zāles, bet es ticībā tās pārstāju lietot, un nu jau kopš tā brīža ir pagājuši 5 gadi. Es patiešām esmu vesela! Tagad, satiekot meitenes no slimnīcas laikiem, kurām bija līdzīgas kaites, vēl spilgtāk pārliecinos, ka tas ir bijis brīnums. Viņas stāsta, kā cīnās ar slimību, kamēr es jautri spriņģoju pa dzīvi un slavēju Dievu, jo esmu vesela. Tā kā arī mana ģimene zināja, ka biju „norakstīta” un esmu praktiski cēlusies no miroņiem, arī mamma un māsa saprata, ka ir tikai viens dzīvības ceļš – tas ir Jēzus.

Slimnīcā atgriezos, bet ar citu mērķi

Pagājuši 5 gadi. Un man ir radusies vēlēšanās pateikties Dievam par brīnumainu dziedināšanu arī praktiskā veidā. Es eju uz Bērnu slimnīcu Vienības gatvē, kur savulaik gulēju pati. Vēlos stiprinātu citus, kas atrodas savas dzīves smagākajā posmā. Parasti tā ir draudzīga laika pavadīšana ar bērniem, jo viņiem tur uzturoties mēnešiem, ir ļoti garlaicīgi. Es meklēju arī citus veidus, kā varētu kalpot šajā jomā. Tagad, piemēram, ar savas draudzes atbalstu izveidoju video sižetu par Betiju Laufmani, kas, pārciešot vēzi, mūžībā aizgāja 16 gadu vecumā. Uzzinot par slimību, viņa savu dzīvi bija nodevusi Jēzus rokās. Un atvadoties no šīs pasaules, viņa savā priekšā patiešām redzēja Debesis. Par tām viņa stāstīja savai mammai un tētim, kā pēdējos vārdus minot – es nekad, nekad, nekad nemiršu! Tā jau ir Dieva dāvana un mūsu glābšana – mūžīgā dzīvība kopā ar Dievu Debesīs! Un par to ir šis stāsts.