Autors: I. Šteinerte „Vatikāna radio”

 

„Pieaugušās cilmes šūnas. Zinātne un tās attiecības ar cilvēka un kultūras nākotni” – šāds temats bija izvēlēts starptautiskajai konferencei, kas Romā bija sarīkota pēc Pontifikālās Kultūras padomes ierosinājuma. Sestdien konferences dalībnieki tikās ar pāvestu Benediktu XVI.

Pāvests atzina, ka zinātniskie pētījumi dod vienreizēju iespēju iepazīt brīnumaino universu, dabas sarežģītos mehānismus un dzīvības, tai skaitā cilvēka dzīvības, skaistumu. Bet tā kā cilvēciskās būtnes ir apveltītas ar nemirstīgu dvēseli un ir radītas pēc Dieva attēla un līdzības, pastāv tādas cilvēciskās eksistences dimensijas, kuras atrodas aiz tām robežām, līdz kurām stiepjas dabaszinātņu kompetence. Ja šīs robežas tiek pārkāptas, pastāv nopietns risks, ka cilvēka dzīvības vienreizējā cieņa un neaizskaramība tiek pakļautas tīri utilitāriem apsvērumiem. Taču, ja šīs robežas tiek ievērotas, zinātne var sniegt patiesi ievērojamu devumu cilvēka cieņas veicināšanā un aizsardzībā. Pāvests piebilda, ka cilvēks, būdams zinātnisko pētījumu subjekts, dažreiz savā bioloģiskajā dabā var kļūt par šo pētījumu objektu. Tomēr, viņa transcendentā cieņa viņam vienmēr ļauj palikt zinātnisko pētījumu galējam labumu guvējam. Viņu nekad nedrīkst pārvērst par instrumentu.

Šai ziņā iespējamie labumi, ko dod pieaugušo cilmes šūnu pētījumi, ir vērā ņemami, jo tas paver iespējas ārstēt hroniskas progresējošas slimības, atjaunojot slimos audus, un atgriezt tiem pašatjaunošanās spēju. Svētais tēvs atzina, ka jauninājumi, ko sola šādas terapijas, var palīdzēt spert nozīmīgu attīstības soli medicīnas zinātnē, nesot cerību personām, kas cieš, kā arī viņu ģimenes locekļiem. Tāpēc Baznīca nešaubīgi atbalsta tos, kas ir iesaistīti šādos pētījumos, vienmēr rūpējoties, lai tiktu saglabāta cilvēka integritāte un kopējais sabiedrības labums.

Pragmatiskā mentalitāte, kas ietekmē lēmumu pieņemšanu mūsdienu pasaulē, ir pārāk gatava piemērot jebkurus līdzekļus, lai tikai sasniegtu vēlamo rezultātu, neraugoties uz šādas domāšanas smagajām sekām. Zinātnieki un šādas politikas atbalstītāji ir gatavi atstumt jebkādus ētiskas dabas iebildumus. Benedikts XVI norādīja, ka tie, kas aizstāv embriju cilmes šūnu izpēti, cerot sasniegt šādu rezultātu, izdara smagu kļūdu, jo viņi aizskar katra cilvēka tiesības uz dzīvību, sākot no ieņemšanas līdz dabiskai nāvei. Pat vienas cilvēka dzīvības iznīcināšana nevar tikt attaisnota tā labuma dēļ, ko iespējams, var gūt cits cilvēks. Taču šāda problēma nepastāv tai gadījumā, ja šūnas tiek ņemtas no pieauguša organisma, no nabassaites asinīm cilvēka piedzimšanas brīdī un no augļa, kas ir miris dabisku apstākļu dēļ.

Pāvests uzsvēra: „No iepriekšminētā izriet, ka dialogs starp zinātni un ētiku ir ļoti svarīgs, lai medicīnas attīstība nenotiktu uz cilvēka dzīvības rēķina. Baznīca atbalsta šādu dialogu, palīdzot veidot sirdsapziņu saskaņā ar atklāto patiesību. Tā necenšas aizšķērsot zinātnisko progresu, bet virzīt to pareizā gultnē, kas nes augļus un labumu cilvēcei. Baznīca rūpējas ne vien par vēl nedzimušajiem bērniem, bet arī par tiem, kuriem nav pieejama medicīniskā aprūpe. Slimība nerespektē nevienu, un taisnība prasa, lai zinātniskie sasniegumi būtu pieejami visiem, neraugoties uz viņu materiālajiem līdzekļiem.”

Visbeidzot, pastāv sociālas, ekonomiskas un politiskas dabas jautājumi, kuri ir jārisina, lai medicīniskie sasniegumi atbilstu taisnīgai un vienlīdzīgai veselības aprūpei. Šeit Baznīca ir gatava sniegt konkrētu palīdzību ar savu apustulātu sanitārās aprūpes jomā dažādās pasaules valstīs, kas ir vērsts, pirmkārt, uz nabadzīgo aprūpi.