Autors: Sanita

Vēl citu līdzību Viņš tiem stāstīja un sacīja: „Debesu valstība līdzinās sinepju graudiņam, ko kāds cilvēks ņēma un iesēja savā tīrumā. Šī ir gan mazākā no visām sēklām, bet, kad tā uzaug, tad tā ir lielāka par citiem dārza stādiem un top par koku tā, ka putni apakš debess nāk un taisa ligzdas viņa zaros.” (Mateja 13:31)

 

Laiks skrien vēja spārniem, esam atvadījušies no vēl viena gada, kurš liekas tik tikko bija sācies! Lai nu kā, klāt ir 2011. gads. Tāpēc sākotnēji vēlos novēlēt Laimīgu Jauno gadu, lai šogad mums visiem būtu daudz spēka un svaidījuma labiem darbiem! Lai pieaugam Dieva spēkā un varenībā, lai šogad vairāk novērtējam laika dārgo vērtību! Sākoties jaunam gadam, katru gadu liela daļa cilvēku nolemj sākt jaunu dzīvi. Tas nav slikti, jo cilvēki cenšas kļūt labāki un atvadīties no veciem ieradumiem. To spilgti var novērot sporta zālē, jo janvārī tur ir daudz cilvēku un liela rosība. Tomēr pēc viena, diviem mēnešiem viss atgriežas vecajās sliedēs, un no jaunajiem sportot gribētājiem ir palikusi neliela daļa. Tāpēc vēlos novēlēt jums un sev, lai mēs būtu to pulciņā, kuri ceļā uz saviem mērķiem neapstājas pie pirmajiem šķēršļiem, bet cītīgi turpina iesākto mērķa sasniegšanai, ja tie ir saskaņā ar Dieva prātu.

Pirms pāris dienām Latvijas Kristīgajā radio Modris Ozolinkevičs savā Jaunā gada uzrunā novēlēja, lai pieaugam Jēzū Kristū! Viņš stāstīja salīdzinājumu ar trenažieru zāli. Proti, lai sasniegtu rezultātus sporta zālē ir smagi un regulāri jāstrādā, jo sasniegumi nenāk viegli. Tāpat arī, lai pieaugtu Jēzū Kristū, mums pie tā ir jāstrādā, mums ir jāiegulda pašiem sevi un jāvelta vairāk laika ar Jēzu Kristu, lai Viņš strādātu ar mums.

Tāpēc novēlu jums un sev 2011.gadā, lai šajā gadā vēl vairāk tiektos pie mūsu Kunga un Pestītāja! Lai izvirzot savus šā gada plānus, mēs tos liktu Dieva priekša, lai tie būtu saskaņā ar Viņa gribu, jo esam savas dzīves uzticējuši Viņam. Mūs katru Dievs ir apveltījis ar talantiem, tāpēc vēl viens novēlējumos, lai šajā gadā tos vairāk izmantotu Viņa darbības laukā!

 

Mērķu izvirzīšana un sasniegšana

Parasti gada nogalē, es atskatos uz aizejošo gadu un prātā atzīmēju galvenos notikumus, kas ir bijuši. Aplūkoju arī lapiņu, kurā pērnā gada nogalē biju uzrakstījusi savus mērķus 2010.gadam. Jāatzīst, ka liela daļa no mērķiem ir sasniegti, bet daļa iesākti. Godīgi sakot, es nepārdzīvoju, ka daļa ir iesākti, jo galvenais, ka mērķi, kas bija saistīti ar Jēzus Kristus darba lauku, ir izpildīti un sasniegti!

Vispār atskatoties uz 2010. gadu, ir jāatzīst, ka pērn tāpat kā iepriekšējos gados pār mani un manu ģimeni ir bijusi liela Dieva mīlestība un žēlastība. Arī man šogad ir bijuši vairāki grūdieni, kuros iepazinu vēl vairāk savu Kungu un izbaudīju Viņa lielo mīlestību un žēlastību. Gada nogalē, izlasot grāmatu „Evaņģelizācija Ar Uguni”, man atmiņā atausa aina no vasaras. Man bija atvaļinājums un vakarpusē biju aizbraukusi līdz jūrai, veroties debesīs, es izjutu milzīgu Dieva mīlestības apliecinājumu, Gars man tika aizrauts un es jūtu pār sevi izlejamies svētību un svaidījumu. Braucot no jūras, Svētais Gars man atgādināja, ka šobrīd ir žēlastības laiks, kad Dievs klaudzina pie savu bērnu durvīm, kad mūs stiprina un pamāca. Tomēr vienlaikus Viņš atzīmēja, ka arī tumšā puse nestāv mierā un tā pa visiem spēkiem, tā ārdās pa visu pasauli un gatavo savus pārstāvjus. Mani pārņēma sajūta, ka ir laiks pirms pēdējās cīņas, kura nav tālu. Svētais Gars mani uzrunāja, ka mums ir liela vara, lai ietekmētu un vestu cilvēkus pie Jēzus Kristus, lai viņi atgrieztos no pazušanas takas. Lasot grāmatu es tik spilgti atcerējos šo dienu!

Un Jēzus piegāja pie tiem un uzrunāja tos sacīdams: „Man ir dota visa vara debesīs un virs zemes. Tāpēc eita un dariet par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā. Tās mācīdami turēt visu, ko es jums esmu pavēlējis. Un redzi, es esmu pie jums ikdienas līdz pasaules galam.” (Mateja 28:18)

Liecība ir dzīva

Man jau ilgāku laiku bija vēlme uzrakstīt rakstu kā cilvēki pieņem Jēzu Kristu par savu Glābēju. Šī doma mani neatstāja, tāpēc nolēmu šādu rakstu uzrakstīt janvārī. Ziemassvētku brīvdienās devos ciemos pie brāļa ģimenes. Runājoties apvaicājos, lai brālis plašāk pastāsta kā viņš pieņēma Jēzu Kristu, kādiem procesiem viņš gāja cauri. Viņš atbildēja, lai es pagaidot, jo viņam tas ir uzrakstīts liecībā. To lasot, es sapratu, ka tieši šī liecība ir īstā – tā ir tā, kuru meklēju un kāpēc man bija vēlme par šādu rakstu. Izrādās šo liecību viņš rakstīja pirms vairākiem gadiem, tomēr tā vēl aizvien ir dzīva un ceru, ka kādam tā var palīdzēt un noderēt! Liecība atspoguļo brīnumu un atgādina, ka Jēzus Kristus mūs var uzrunāt jebkurā vietā un laikā! Lai svētīgs mums 2011.gads, lai šogad īpaši aktīvi darbojamies Jēzus Kristus darbības laukā un paužam Viņa Prieka Vēsti!

Pirms 20 gadiem: Mana brāļa liecība, kā viņš nāca pie ticības uz Jēzu Kristu:

Līdz 18 gadiem es neticēju Dievam. Es dzīvoju neticīgā ģimenē. Vienīgais, kur es nedaudz dzirdēju par Dievu, bija pie vecmammas, pie kuras mani veda vasaras brīvlaikā. Es beidzu mācības vidusskolā. Pēc dabas biju kluss – klasē man nebija draugu. Pasaules uzskats man bija tīri materiālistisks – ko redzu, tas ir, bet, ko neredzu, tas nav. Pabeidzu vidusskolu un biju depresijā. Nokļuvu slimnīcā, kad tur gulēju, tad sapratu, ka man neviens nevar palīdzēt. Pat man tuvākie cilvēki lielākais, ko varēja darīt – ar līdzjūtību skatīties uz mani. Es domās, pat neizsakot skaļi vārdus teicu: „Dievs, ja Tu tāds esi, palīdzi man!” Ārsti palātā bija ebreji, nezinu kāpēc, bet man likās, ka viņi ir īpaši cilvēki. Pamazām veselība uzlabojās, mani izrakstīja no slimnīcas. Uz Lieldienām noskatījos filmu „Jēzus”. Filmas beigās bija lūgšana, kuru atkārtoju vai arī nē, neatceros, bet tā ietekmēja mani – bija radies ticības iedīglis. Turklāt manī bija parādījusies vēlēšanās nokristīties.

 

Afiša uz reklāmas dēļa

Tajā laikā katoļu baznīcā taisījās kristīt manu māsu. Es prasīju mammai, lai viņa pavaicā, vai arī mani var nokristīt. Katoļu priesteris atbildēja, ka ņemot vērā, ka esmu liels, man pirms tam ir jāpamācās. Mammai priesteris iedeva katehismu un dažādus katoļu žurnālus. Tā kā man bija iespēja darbā lasīt dažādas grāmatas, tad lasīju tos. Manu māsu nokristīja, bet man tā arī neizdevās. Tomēr iekšēji šī doma mani neatstāja. Kādu dienu, ejot uz darbu, uz reklāmas dēļa ieraudzīju afišu. Uz tās bija rakstīts, ka notiks dievkalpojums pilsētas kultūras namā visiem kristiešiem, neatkarīgi no konfesijas. Es nolēmu aiziet uz šo dievkalpojumu. Tolaik man bija izpratne, ka uz citām baznīcām var iet tikai konfesijas piederīgie, bet tā kā es nepiederēju ne pie vienas, tad nevarēju iet nekur. Dievkalpojumā dzirdēju sludinām par Jēzu, man tas patika, man iedeva Jāņa evaņģēliju krievu valodā. Es izlasīju, protams, daudz nesapratu, bet radās arvien lielāka interese par šīm lietām.

 

Kopmītnē kristīgā pārraide

Tolaik es dzirdēju par Dievu arī no savas māsīcas, kad bijām Rīgā, viņa mūs aizveda uz dievkalpojumu. Palika atmiņā tas, ka mācītājs katram, kas bija atnācis uz dievkalpojumu, padeva roku atvadoties. Septembrī es sāku mācīties Rīgā. Nākošie mani Dieva meklējumi bija tehnikuma kopmītnēs, kad mācījos un biju uzgriezis kristīgo pārraidi. Darbs bija apjomīgs, tāpēc to klausījos un strādāju visu nakti. Atceros, ka reiz biju aizgājis arī uz luterāņu dievkalpojumu, bet viss likās tik svešs un nesaprotams, nevarēju saprast, kad jāstāv kājās, kad uz ceļiem, kā ir jāizturas.

Nekas sliktāks taču nenotiks

Brīvdienās mājās es redzēju kristīgo pārraidi, kur sludināja Riks Renners. Tajā rādīja kā cilvēki tiek kristīti ūdenī ar pilnīgu pagremdēšanu. Pārraidē paziņoja, ka Rīgā ieradīsies evaņģēlisti no ASV, tad man bija skaidrs – es tur būšu! Es aizgāju uz šo konferenci. Pie sevis domāju kaut pie manis neviens nenāktu un nevilktu nekur iet. Dievkalpojumā es apsēdos maliņā un klausījos. Sludinātāja stāstīja par savu dzīvi. Viņa bija no bagātas ģimenes, dzīvojusi grēcīgu dzīvi, ar saviem brāļiem, māsām lietojusi alkoholu un narkotikas, izklaidējusies, bet, tad kādu nakti pār viņu nonācis Svētais Gars. Viņu momentā Dievs izmainīja, viņa atstāja savu grēcīgo dzīves veidu, ieguva brīvību, un tagad pa visu pasauli sludina par Dieva brīnišķīgajiem darbiem. Tas man bija brīnumaini un nesaprotami. Dievkalpojuma beigās cilvēki tika aicināti pieņemt Jēzu Kristu un nožēlot grēkus. No sākuma nodomāju es jau nu gan neiešu, arī, ja kāds mani mēģinās vilkt. Bet tā kā mani neviens nevilka, tad es padomāju – man taču nekas sliktāks nenotiks, ja tomēr iziešu priekšā. Tā es saņēmos un izgāju. Atkārtoju kopā ar visiem grēku nožēlas lūgšanu, nekas ārēji it kā nemainījās, bet manī bija prieks. Pēc šīs lūgšanas sludinātāji teica, ka ņemot vērā to, ka esam nožēlojuši grēkus, nākošajā dienā varam pieņemt ūdens kristību. Tieši tas, ko vēlējos, lai gan neko īsti par ūdens kristību nezināju.

 

Atbrīvoties no grēka nastas

Es jau varēju domāt, ka neko sliktu savā dzīvē neesmu darījis. Gluži pretēji varētu likties, ka man ir daudz darīts pāri. Skolā, klasē es biju atstumts un jutos vientuļš. Uz diskotēkām ar saviem vienaudžiem negāju. Vienaudžu acīs biju kluss, lēnīgs un mīksts. Ģimenē nebija laba atmosfēra, jo patēvs mani nicināja. Taču neskatoties uz to, arī uz mani gulēja grēka nasta. Tāpēc es biju ar mieru darīt visu, lai no tās atbrīvotos. Telpā, kurā notika ūdens kristība, bija baseins, kura vidū stāvēja divi mācītāji. Pie sevis nodomāju kaut pēc iespējas ātrāk man izdarītu šo procedūru. Taču, tad diakoni lūdza mani un vēl vienu vīrieti, kas bija blakus, lai mēs palīdzam pievest cilvēku ar kruķiem pie mācītāja baseinā. Mēs palīdzējām. Pēc tam es pieņēmu ūdens kristību. Mana vēlēšanās bija piepildījusies un man bija prieks, taču man nebija nekādas saprašanas, ko nozīmē kalpot Dievam. Pēc tam sekoja lūgšana, un evaņģēlists teica, ka bez ūdens kristības nāk kristība ar Svēto Garu. Redzēju, ka citiem cilvēkiem pieskārās Dievs un viņi slavēja Dievu citās valodās. Atgriezos kopmītnēs, man bija pārliecība, ka es visu Dieva priekšā esmu nokārtojis un varu savu dzīvi dzīvot vienalga kā.

 

Vīrietis tika dziedināts!

Pagāja apmēram pusgads – bija saspringta situācija ģimenē, arī mācībās man vajadzēja spēku, lai spētu ar visu tikt galā. Kādu reizi, kad brīvdienās biju mājās pa televizoru redzēju kristīgo pārraidi, kurā rādīja kādu cilvēku. Pirmā doma – es viņu esmu kaut kur redzējis. Tad atcerējos, ka tas ir tas pats cilvēks, kuru pievedu pie mācītāja baseinā. Viņš stāstīja par savu dzīvi un rādīja arī videomateriālu, kā viņš pieņem ūdens kristību (tur redzēju arī sevi). Dievkalpojuma laikā šis cilvēks tika pilnīgi dziedināts, redzēju pa televizoru viņu ar paceltiem kruķiem slavējam Dievu. Viss tas mani mudināja domāt, ka kaut kas ar mani vēl nav īsti kārtībā!

 

Uguns no augšienes

Es nolēmu aiziet uz dievkalpojumu, gribēju, lai Dievs arī mani kristī ar Svēto Garu. Dievkalpojumā izgāju priekšā, par mums lūdza, lai saņemam Svētā Gara kristību. Diakons uzlika roku katram uz galvas. Es neko nejutu, klusām slavēju Dievu. Tad jutu, ka kāds viegli pieskaras manam plecam, tas bija mācītājs un es jutu, ka manī ieplūst spēks, mani ceļi sāk drebēt – vienīgā doma bija nenokrist. Dievkalpojums beidzās, bet es vēl nesāku runāt valodās, bet iekšēji jutu, ka manī ir uguns. Autobusā cilvēki izskatījās ļoti mierīgi, bet manī dega uguns, kad aizgāju uz kopmītnēm, mani istabiņas biedri arī likās mierīgi, es to nevarēju izturēt. Izgāju ārā, aizbraucu uz Mežaparku, un tur es kliedzu un saucu uz Dievu, pat īsti neatceros ko, bet es pateicos Viņam un pamazām nomierinājos.

 

Atbrīvojos no liekā

Es turpināju mācības tehnikumā un nedēļas vidū gāju uz dievkalpojumiem. Taču doma, kāpēc es nerunāju citās valodās, neatstājās. Nāca prātā visādas domas – varbūt tas nav visiem, varbūt man ir kaut kā savādāk, varbūt Dievs negrib mani kristīt ar Svēto Garu. Dievkalpojumā nedēļas vidū stāstīja dažādus gadījumus kā cilvēki ir saņēmuši Svēto Garu. Man nebija izpratnes vai es esmu īstā vietā. Tā kā mana mamma bija kristīta vecticībnieku baznīcā, tad es gāju arī uz pareizticīgo baznīcu, metu krustu, pat nopirku krustiņu un nēsāju. Jutu, ka Dievs man liek atbrīvoties no visa liekā, no visiem elkiem, es turēju dziedātājas C.C.Cath bildi un vēl dažādas mantiņas – saņemos un visu to izmetu atkritumu kastē.

 

Pateicība Dievam

Vienreiz dievkalpojumā sludinātājs teica, ka ir jāpatiecas Dievam par lietām, kas vēl nav notikušas, un tad tās notiek, tādējādi stiprinās ticība. Es gāju pa ielu un pie sevis teicu pateicos, pateicos! Tas nebija tikai domās, bet arī klusiņām ar vārdiem. Vienreiz, kad biju netālu no centrālās stacijas, ieklausījos savos vārdos, ko es izsaku un tas vairs nebija pateicos.. Es jau runāju citās valodās! Slava Dievam! Viņš mani bija kristījis ar Svēto Garu! Es biju ļoti priecīgs. No sākuma vēl domāju, ka tas nāk no manis paša, bet tad sapratu, ka es tas neesmu, ka Svētais Gars ir manī un Viņš dod man vārdus kā izrunāt! Slava Dievam! Kopš tās reizes es ticu, ka Dievam visas lietas ir iespējamas – Viņš dod visu. Nav tā, ka Viņš kaut ko negribētu saviem bērniem dot, vienīgi cik daudz mēs paši esam spējīgi un gatavi saņemt. Viņš uzlabo katra ticīgā stāvokli, dziedina, iepriecina!

 

Dievs dod uzvaru

Protams, katra cilvēka dzīvē ir dažādas problēmas, tomēr šobrīd ir citādi. Manā dzīvē Dievs izdarīja un vēl joprojām dara izmaiņas. Es tieku kausēts dažādu problēmu uguņos, bet Dievs dod uzvaru! Pats galvenais, ka Viņš ir Visuvarenais Dievs! Debesu Tēvs ir ar man, kamēr es kļūstu par instrumentu Viņa rokās un kad savu gribu es pakļauju Viņa gribai un esmu derīgs kalpošanai Viņam! Es ticu, ka katrā cilvēkā Dievs grib darboties, bet tas ir iespējams tikai caur Viņa Dēlu Jēzu Kristu – caur kuru mēs iegūstam grēku piedošanu un iegūstam jaunu dzīvi kopā ar Viņu! Nav svarīgi cik lielus grēkus, vai nepareizas lietas esam darījuši, vai arī it kā neko tādu sliktu neesam darījuši. Grēks saista katru cilvēku, kurš vēl nav iepazinis dzīvas attiecības ar savu Radītāju. Slava Dievam, kurš tik ļoti ir mūs mīlējis, lai mēs nepazustu, bet iegūtu mūžīgu dzīvību Viņa Dēlā Jēzū Kristū. Slava Dievam!