Jautājums: Par ko Latvijai ir tā jācieš? Vai tad latvieši ir vainīgi, ka Dievs ir devis savas Latvijas āres un savu valodu? Latvieši nav vainīgi! Cik ilgi tas var tā turpināties…

„Dievs svētī Latviju!
Mūs dārgo Tēviju!”

Atbilde: Cik ilgi tas var tā turpināties? Tas viss turpināsies tik ilgi, cik mēs paši to pieļausim.

Kurš vainīgs? Iepriekšējā mēneša numura rakstā “Vai pilsoņu karš?” runājām, ka ir svarīgi, lai vainīgais būtu atklāts un sodīts. Tas ir taisnības jautājums. Pārējiem, kuri nav vainīgi nav no tā jācieš. Saprotams! Punkts un Āmen! Bet nav arī jāapsedz citu grēki un noziegumi. Tas arī ir fakts un, ja izvēlas līdzatkarības un līdzāspastāvēšanas ceļu, tad kurš ir vainīgs šādā gadījumā? Piedodiet, bet atklāti runājot VAINĪGI -VISI!

Soģu laiki Izraēlas tautas vēsturē. Dievs bija ievedis savu tautu apsolītajā zemē, tā bija iekarota un sadalīta. Un, nu ir sākusies ikdienas dzīve. Tālāk var lasīt par to, kā Izraēla tautai klājas, kā tauta paklausa un nepaklausa Dievam. Soģu laiks Izraēla tautai esot ildzis 450 gadus, kādus tūkstoš gadus pirms Jēzus Kristus dzimšanas. Pretrunīgs laiks, kad notiek daudzas lietas, kuras Dievam ir nepieļaujamas.

Soģu grāmatā cauri vijas viena un tā pati pamatdoma, kas atkārtojas. Un, ne jau Soģu grāmatā vien, bet tā vijas cauri līdz pat mūsdienām.
„Tautai klājas labi, un tā aizmirst Dievu un Viņam neklausa, un tad Dievs sūta kādu citu tautu, lai savu tautu apspiestu un sodītu.”
To piedzīvojot Izraēla sauc uz Dievu un lūdz pēc glābšanas. Dievs sūta izredzētu vadoni – soģi, kurš vada Izraēla tautu, to atgriež pie Dieva un atbrīvo no apspiedējiem. Tad Dieva kalps mirst un tauta pakāpeniski atkal atkrīt no Dieva, un viss sākas no jauna. Soģu laikos dota bauslība, pēc kuras jādzīvo, bet realitāte ir tāda, ka katrs dzīvo kā viņam izdevīgāk un viņaprāt labi esam.
Tāds ir Soģu laiku un mūsdienu princips. Protams, atšķirība ir tāda, ka Soģu laikos tā bija burtu kalpība, bet šodien, tā ir Gara kalpošana. Kalpošana Garā un Patiesībā. Bet cik ļoti bieži nākas saskarties, ka kalpošana Garā pārvēršas par kalpošanu miesā, paštaisnībā, savtīgā meklēšanā, turklāt ar Dieva Vārdu uz lūpām?
Sevis attaisnošanā un melošanā iepinot savā mērķa sasniegšanā pat Svēto Garu. Jo redziet, Svētais Gars pamudinājis, vai arī Dievs teica.. Bet vai Svētais Gars patiešām pamudināja un vai Dievs patiešām teicis? Vai, tā ir bijusi vien sava paša iegriba un attaisnošanās! Un tad brīnās, kāpēc atgriežas pie viena un tā paša „riņķa danča”, kas jāpiezīmē prieku nesniedz, kā vien vilšanos apkārtējos un pat Dievā. Kurš ir vainīgs? Svētais Gars, Dievs, sabiedrība? Vai tomēr vainīgs esmu es?!..

Nepopulārs risinājums

Cik bieži mums jāpietiek ar to, ko izlasām Rakstos, lai Dievam paklausītu? Varbūt arī mūsdienu Latvijā ir nepieciešama kāda blakus motivācija, piemēram, „Saskaņas Centrs” (SC), Vai Lindermaņa un Osipova izskatā, lai attaptos. Ir vajadzīgs kāds kārtējais satracinājums valsts mērogā, lai izsistu silto krēslu no deputātu sēžamvietas un izsviestu no komforta zonas, lai sāktu risināt samilzušās problēmas. Kristietībā to sauc par izkāpšanu no laivas.

Saprotams, tautai tas ir nepatīkami, taču jānāk arī kaut kam šķietami nepareizam, bet vajadzīgam, samilzušas lietas risinājums (SC) un tamlīdzīgi domājošo izskatā. Kāds var būt lietas risinājums? Kā tad no negatīva var izlobīt pozitīvu? Tieši tāpat kā pēriens nepaklausīgam bērnam. Kā arī teikts bērnu dzejolītī : „Slinkum, slinkum, laid mani vaļā! Tev sitīs man sāpēs.” Acīmredzot arī uz pieaugušajiem tas attiecas.

Piemēram, kāds pretvalstisks grupējums ar nepilsoņiem priekšgalā mobilizēja visus spēkus, sava mērķa veikšanai uz pilsoņu rēķina, ko tajā laikā darīja pērējā tautas daļa pirms referenduma? Tas, ka novilka laiku līdz pēdējam, tas būtu viens, bet mēs taču bijām tik ļoti sašķelti, kaut arī vajadzēja mobilizēt visus spēkus uz vienu mērķi, latviska Latvija! Tajā vietā, lai zvanītu trauksmes zvanu, kas būtu bijis par signālu Latvijas tautas saliedētībai un vienotībai, mēs uzklausījām nezināmus politiskos ekspertus, kuri prognozēja rezultātus un aicināja pilsoņus uz samierināšanos un nomierināšanos, lai pieļautu to, ko varēja novērst un pakļautos agresoru manevriem. Latviešu valodā iznākušajā presē lasījām pretrunīgu viedokli. Bet akcija „baltā lapa” sevišķi izbrīnīja. Tāds absurds, laikam bija iespējams tikai Latvijā? Kāpēc? Likuma nesakārtošanas un tautas vienaldzības dēļ. Paldies, Dievam, ka politiskie spēki attapās kaut pēdējās dienās pirms referenduma, saprotot, ka viņu komfortablais krēsls „deg” un kāds šādu un tamlīdzīgu manevru veidā var iesēsties viņu vietā. Tad vismaz tad mobilizējās ar aicinājumu parakstīties PRET!

Kas notiek pēc referenduma uzvaras? Vai mēs lepnu stāju augsti pacēlām savu uzvaras karogu, lai brīvi plīvo Latvijas visaugstākajā kalnā? Lai ienaidnieks redz, ka ir zaudējis! Lai pat nemēģina tuvoties un meklēt apkārtceļus. Nē! Mēs sākām iet pretējā virzienā. Kā tādi mazohisti, tauta kaunējās par savu izvēli. Un atkal lasām un klausāmies politologu un nezināmas izcelsmes līderu runās, kuri māca, ka uzvaras nemaz nav, kā vien sakāve. Un sabiedriskā telpā jau dzirdami saukļi, „krievu valodu pašvaldībās!”; „nepilsoņiem automātisko pilsonību!” Vai šie saukļi būtu iespējami, ja latvieši pēc uzvaras uzvestos kā uzvarētāji? Bet par ko tad mēs ievilkām krustiņu PRET un atdevām 1, 7 miljonu latu? Nākamajās dienās pēc referenduma politiķi un tauta jūtas vainīga par to, ka nobalsojusi par savu valodu. Latvijas „iedvesmotāji” meklē atkal atkāpšanās ceļu un nodarbojas ar tautas „kušināšanu” nevis ar galvu metas iekšā likumu sakārtošanā. Tas taču vairs nekādos „rāmjos” neiet. Tas tikai nozīmē, ka mums jāgaida nākošais satracinājums, jo mēs taču joprojām nesaprotam, nenovērtējam un nerīkojamies!
Pretvalstiskā grupējuma pašlepnums ceļas un mobilizējas jau ar jaunu sparu, secinot, ka (SC) ir par mazu, meklē lielāku un jaudīgāku gāzes spēkratu – Lindermaņa, Osipova un citu izskatā apvienojoties.
Un ausīs jau atkal skan -pilsoņu karš!
Secinājums neizpaliek, mums ir vajadzīgs pēriens un spēriens (SC) un citu izskatā, jo bez tā dzīvot nespējam! Vai pātaga un burkāns ir mūsu Latvijas attīstības ceļš? Par to jālemj vispirms katram individuāli, lai tādējādi individuāls lēmums pāraugtu Latvijas lēmumā.

Katru dienu mēs dzirdām, lasām vai skatāmies dažādus konfliktus, cīņas, sadursmes. Cīņa, lai aizstāvētu savu politisko pārliecību, nacionālo identitāti, reliģiskos uzskatus. Tas ir garīgā kara turpinājums fiziskā izpausmē. Karš starp elli un debesīm, kaut arī galvenā cīņa jau ir izcīnīta. (Jēzus pie krusta). Bet kā tad ir ar to Dieva apsolīto zemi Izraēlu ebrejiem un Dieva apsolīto zemi Latviju latviešiem, vai ebreji ir vainīgi, ka Dievs solīja un solīto piepildīja, ka viņiem jācīnās ar musulmaņiem? Vai Latvijā dzīvojušie latvieši ir vainīgi, ka Dievs devis apsolīto zemi, ka viņiem jācīnās ar krieviem? Kurš vainīgs? Skan atbilde, iepriekš teiktā doma: „Tautai klājas labi, un tā aizmirst Dievu un Viņam neklausa, un tad Dievs sūta kādu citu tautu, lai savu tautu apspiestu un sodītu.”
Droši vien mācītāji oponētu, ka Vecajā Derības laikā Dievs sodīja, taču Jaunās Derības laikā Dievs nevienu nesoda. Viss ļaunais nāk no sātana, nevis no Dieva.

Jā! Tā ir! Tas ir kā Āmen baznīcā! Taču sēja un pļauja nav atcelta Jaunās Derības laikā. „Ko sēj cilvēks to pļauj!” bieži skandināts vārds dievkalpojumos ziedojumu vākšanas laikā. Vai tas nozīmē, ka finanšu jomā tas strādā, bet citās nē?
(Soģu 1: 20) stāstīts par Jūdas un Simeona cīņām par Dieva apsolīto zemi. Šī zeme tika apsolīta jau Ābrahāmam kā tāda, kur tauta varēs dzīvot un pieņemties spēkā. Tā bija aprakstīta kā zeme, kur piens un medus tek. Bezgala iekārojama un ilgota zeme. Arī Latvija ir citiem apskaužama vieta, kur mežu zaļotnes ir kā medus un ostu piestātnes -kā piens. Bet Dievs nesolīja, ka šo zemi iegūt būs viegli. Apsolītā zeme-jāiekaro! Arī Latvijā latviešiem par sevi un savu zemi bija jākaro gadsimtu garumā. Dievs palīdzēja brīnumainos veidos. Dievs palīdzēja Jūdam un Simeonam, dodams spēku un veiksmi, kā arī Otniēlam viņa karagājienā. Otniēls un Aksa kā dāvanu iegūst ne vien zemes, bet arī ūdens avotus. Dieva mīlestība un rūpes gan par visu tautu, gan par atsevišķiem cilvēkiem šajā nodaļā parādās jo spilgti. Šķiet, Dieva tautas dzīve virzās kalnup – Dievs pilda savus solījumus, zeme tiek iegūta, pārticība nodrošināta. Bet pats svarīgākais Dievs ir savai tautai tuvu, tā jūt Viņa klātbūtni, rūpes un mīlestību. Šķiet, var prognozēt laimīgo turpinājumu mierā un saticībā, kad zeme, kur piens un medus tek, jau būs Izraēla īpašumā. Dieva apsolījumi piepildās, kaut arī pagājis jau kāds laiks. Tomēr arī visa tauta ir iesaistīta, lai tie piepildītos drīz.
Tas ir mudinājums arī mūsu Latvijai, latviešu tautai būt aktīviem, kad kaut ko esam saņēmuši par dāvanu sev un savai tautai. Iesaistīties draudu apstākļos, kā tas bija valodas referenduma laikā, atkarojot savas pozīcijas, atņemt ienaidniekam nozagto un padzīt no savas teritorijas. Vai atkāpties? Vai padoties? Nekad! Lai tādu apkaunojumu nepiedzīvo neviens no mums -nekad! Tikai uz priekšu! Lai skan uzvaras dziesma un uzvaras karogs celts augstākajā mastā.

Kopā mēs varam visu!

Mēs esam liela un spēcīga tauta, nē, ne maza kā tas tika potēts agrāk latviešu apziņā. Referenduma balsošana ārvalstīs uzrādīja, cik ļoti liela tauta mēs patiesībā esam, tikai izklīdusi uz laiku. Un lai kā ceļamaize ikvienam dvēselē, lai skan mūsu iedvesmojošā, patriotiskā un tomēr arī mīļā dziesma „Cielaviņa” mākslinieka Paukštello izpildījumā.
Bet cik liela tauta mēs būsim, kad ārzemju latviešiem būs piešķirta dubultpilsonība? Mēs esam varena un liela nācija, mēs varam visu, kas ir mūsu spēkos un mūsu ticībā. Kopā mēs varam cīnīties un uzvarēt, pastāvēt un būt laimīgi, ar savu identitāti, ar savu Dieva dotu Gara atšķirības zīmi, ar savu uzticamo draugu Jēzu Kristu! Kopā un vienotībā mēs esam spēks! Atskan uzvaras sauciens! Atskan uzvaras dziesma! Lai uzvaras karogs brīvi plīvo mūsu brīvajā apziņā, mūsu mājās, mūsu Latvijā.
Lai Dievs svētī Latviju!