Autore – Sanita

„Kungs, ak, mans Dievs, es Tevi piesaucu, un Tu mani dziedināji.” (30.Psalms: 3)

Īpašs aicinājums Tev! Nesen ir iesācies jauns gads, tāpēc SPEKTRS saviem lasītājiem piedāvā īpašu iespēju! Jā, tieši tā, Tev, mīļo lasītāj – sūtīt savas liecības ([email protected] ar norādi: sadaļai Pārdomas), lai varam pagodināt un pateikties Dievam par Viņa varenajiem darbiem un brīnumiem! Tāpat droši sūtiet ieteikumus un priekšlikumus, ja ir īpaša vēlme, lai kāda tēma SPEKTRS tiktu apskatīta plašāk vai aktualizēta! Svētīgu un mīlestības pilnu šo mēnesi!
Pasaulē it īpaši ziemas mēnešos apkārt mutoļo ziņas par dažādām slimībām. Arī šobrīd informācijas plašumos liela uzmanība tiek veltīta gripai un tās upuriem. Godīgi sakot, es ilgu laiku pārdomāju, kam lai šomēnes veltu šo rakstu – tā gribējās, lai tas būtu tiešs, precīzs, aktuāls, lai būtu īstais! Tāpēc februāra rakstu veltu tēmai: Jēzus mūsu Ārsts!

Nedaudz pastāstīšu kā esmu piedzīvojusi Viņa dziedināšanas spēku. Tas bija kādu laiku atpakaļ, sākotnēji biju nedaudz apaukstējusies, bet kā reiz bija nedēļas nogale, tāpēc nodomāju, ka šīs dienas īpaši sevi pasaudzēšu, būšu lūgšanās, un pirmdien spēka pilna došos uz darbu. Taču izmērījusi temperatūru – 39 grādi. Dienas ritēja – otrdiena, trešdiena, ceturtdiena. Es priecājos, ka man ir vairāk laika nekā ikdienas darbos, ko varu veltīt lūgšanām, Dieva Vārda lasīšanai un slavēšanai.
Es zināju, ka Jēzus ir mans Ārsts – tāpēc sirdī bija prieks, miers un mīlestība, tik tā miesa! Atceros, vienu dienu, man vajadzēja pieķerties darbam, tāpēc sakoncentrēju pelēkās šūniņas un paveicu steidzamo uzdevumu. Jāatzīmē, ka to darot man temperatūra bija 38 grādi, bet, kad beidzu strādāt, bija sajūtas, ka temperatūra ir kritusies, bet tas bija mānīgi.

Kungs, ka es varu redzēt!

Ātri vien pienāca piektdiena, klāt bija sestdiena, bet klepus bija progresējis un kļuvis dziļāks. Temperatūra katru dienu saglabājās tuvu 39 grādu robežai. Rīt svētdiena, tā gribas iet uz dievkalpojumu, bet tad man piezagās domas: padomā labi, augsta temperatūra taču ir katru dienu, turklāt ne maza, varbūt vēl pasaudzē sevi – ņemot vērā, ka pirmdien tev ir paredzētas divas tikšanās. Pēc neilga brītiņa parādījās vēl jauna doma, varbūt tomēr vēl pirmdien sevi pasaudzēt un visas tikšanās jau laicīgi atcelt. Tad es sapratu – STOP!!!

Ja es nepazītu Jēzu, tad es varētu tā domāt, bet es esmu kristiete un Viņu pazīstu! Vienlaikus spilgti atcerējos mācītāja svētrunu, kurā viņš stāstīja par gadījumu, kad Jēzus dziedināja aklo, kas sēdēja ceļa malā. „Bet, kad Viņš tuvojās Jērikai, kāds akls sēdēja ceļmalā un ubagoja. Dzirdēdams ļaužu barus garām ejam, viņš sāka taujāt, kas tur esot. Tad viņam pateica, ka Jēzus Nacarietis ejot garām. Tad viņš sauca: „Jēzu, Dāvida dēls, apžēlojies par mani!” Tie, kas priekšā gāja, viņu apsauca, lai tas ciešot klusu. Bet viņš vēl stiprāk kliedza: „Tu Dāvida dēls, apžēlojies par mani!” Tad Jēzus apstājās un lika to atvest pie sevis. Kad tas bija pienācis klāt, Viņš tam jautāja: „Ko tu gribi, lai Es tev daru?” Tas atbildēja: „Kungs, ka es varu redzēt.” Tad Jēzus viņam sacīja: Esi redzīgs, tava ticība tev ir palīdzējusi.” Un tūliņ viņš kļuva redzīgs un gāja viņiem līdz, Dievu slavēdams. Un visa tauta, to redzēdama, deva Dievam godu. (Lūkas 18:35.–43.)

Prom šalli un zeķes

Šajā rakstu vietā Jēzus šim vīram uzdeva tiešu jautājumu: ko tu gribi, lai Es tev daru? Vīrs atbildēja: ka es varu redzēt. Viņš neprasīja, lai iedod viņam palīgu vai suni, kas viņam palīdzētu pārvietoties, bet viņš prasīja pilnīgu dziedināšanu. Tad es sapratu, ka man nepietiek ar brīnumu, ka es 39, 40 grādos varu strādāt, jo es gribu pilnīgu dziedināšanu. Bet, lai to saņemtu, arī no manas puses ir jābūt pareizai attieksmei, ko pa šo nedēļu biju palaidusi garām. Proti, es katru dienu veltīju laiku lūgšanām, Vārda lasīšanai un priecājos, ka varu tam vairāk nekā darba dienās veltīt savu laiku. Es ļoti labi zināju, ka Jēzus ir mans Ārsts, jau iepriekš esmu piedzīvojusi Viņa dziedināšanu. Tomēr tobrīd piefiksēju, ka pa māju es staigāju aptinusies lielākajā šallē un biezākās zeķēs, kuras varēju atrast. Tāpat es biju sākusi sevi žēlot un saudzēt, līdz ar to – tieši tā bija mana problēma. Es uzvedos tā, it kā nebūtu saņēmusi dziedināšanu. Tālākos manu soļus ir ļoti grūti aprakstīt, es saucu uz Jēzu, nožēloju savu rīcību, bet vārdi ir par maigiem, lai to aprakstītu, kas darījās manā sirdī. Mana sirds kūsāja un tas bija ļoti emocionāls mirklis. Es nemanīju kā stundas un asaras ritēja un godīgi sakot man bija vienalga. Es uzreiz aizmetu prom šalli un zeķes un skaidri zināju: rīt es iešu uz dievkalpojumu, jo es esmu DZIEDINĀTA!!!
Mani vairs neinteresēja, ko rāda termometrs. Arī nākamajā dienā draudzene mani nevarēja izsist ar frāzi: Ārprāts, kāds tev ir klepus, manuprāt, tev noteikti ir jāaiziet pie ārsta!” Bet ziniet, ko? Es jau biju pie sava Ārsta – Labākā Drauga, Pestītāja un kungu Kunga! Tālāk ir lieki teikt, ka nākamajā dienā es devos uz dievkalpojumu, bet ziniet kāda bija svētrunas tēma? Par slimībām, par to, ka mums ir jābūt stipriem Jēzū Kristū. Mums ir skaidri jāzina, kas mēs esam, lai Jēzus Kristus Vārdā pavēlētu slimībām atkāpties, un tās iznīktu un aizvāktos prom no mūsu dzīvēm! Es pie sevis pārdomāju, jā, cik svētīga tēma, iestrādnes un praktisko darbu esmu saņēmusi jau dienu iepriekš! „Jo patiesi Es jums saku: Ja kas šim kalnam sacīs: Celies un meties jūrā! Un nešaubīsies savā sirdī, bet ticēs, ka notiks, ko viņš saka, tad viņam tas notiks. Tāpēc Es jums saku: Visu, ko jūs lūgdami lūgsit, ticēsiet, ka jūs dabūsit, tad tas jums notiks.” (Marka 11:23.–24.)

Bērnības atmiņas

Kad biju maza meitenīte, man bija alerģija un stingri tika uzskaitīts, kurus pārtikas produktus es varu, bet, kurus nevaru ēst. Tiesa, saraksts nepārtraukti mainījās, jo katram ārstam bija sava vīzija, kuri produkti šajā sarakstā ir jāiekļauj. Atceros, mamma mani vadāja pie daudziem ārstiem, katrs no viņiem izrakstīja savas zāles – minējumu bija daudz. Mamma bija apzinājusi visus speciālistus, kuri strādāja šajā jomā, un es pie viņiem tiku vesta. Mani kādu laiku ielika arī slimnīcā, lai arī, iznākot no slimnīcas, kādu brīdi viss bija labi, tomēr alerģija atgriezās. Šie pūliņi tikai pierādīja vienu – neviens ārsts nevarēja pateikt, no kā tas ir un kā ar to tikt galā. Tikai tad, kad mana ģimene nāca pie Jēzus, tad es saņēmu pilnīgu dziedināšanu bez jebkādām zālēm un produktu ierobežojumiem. Apritējuši jau vairāk nekā desmit gadu un nekādu alerģijas pazīmju man nav. Esmu pateicīga, ka Jēzus ir ne tikai mūsu Glābējs, bet Ārsts – Viņš ir viss, kas mums ir vajadzīgs! Viņš ir Visvarens, Viņš ir Alfa un Omega, Viņš ir Brīnišķīgs, ko pat ar vārdiem nevar aprakstīt un dziesmām izdziedāt! „Kā briedis brēc pēc ūdens upēm, tā mana dvēsele brēc, ak, Dievs, pēc Tevis! Mana dvēsele slāpst pēc Dieva, pēc dzīvā Dieva. Kad es nokļūšu tur, kur varēšu es parādīties Dieva vaiga priekšā?” (42.Psalms: 2.– 3.)