Tad pie viņa iznāca visa Jūdeja un visi Jeruzālemes iedzīvotāji, tie atklāti atzina savus grēkus, un viņš tos kristīja Jordānas upē.

Jānis valkāja kamieļa vilnas drēbes un bija apjozies ar ādas jostu, viņš ēda siseņus un savvaļas bišu medu.

Un viņš sludināja, sacīdams: «Pēc manis nāk kāds stiprāks par mani. Viņam es neesmu cienīgs noliecies atraisīt sandaļu siksnas.

Es jūs kristīju ūdenī, bet viņš jūs kristīs ar svēto garu.»»

Cilvēki to dzirdot, kā to darām arī šodien, neieklausījās teiktajā. «Pēc manis nāk kāds stiprāks par mani. Viņam es neesmu cienīgs noliecies atraisīt sandaļu siksnas. Es jūs kristīju ūdenī, bet viņš jūs kristīs ar svēto garu.» Skaņu dzirdēja, bet jēgu nesaprata. Iespējams, ka necentās saprast un ieklausīties.

Kā šodien tā arī toreiz cilvēks meklē vieglus ceļus, lai tam būtu labi. Lai viņš neslimotu, lai viņam būtu iztikas līdzekļi, lai bērni klausītu, lai vīrs pret sievu labi izturētos.

Vairums meklē tableti, kuru iedzerot minētais un neminētais kļūs reāls. Tad un šodien cilvēki tic rituāla spēkam. Jāizdara tas un tas, tik reizes un man par to un no tā būs…

Vairums tā laika kristīto domāja, ka Jānis Kristītājs ir mesija, kaut patiesībā Jānis Kristītājs vienlaikus bija gan pirmais kristietis, gan pēdējais Izraēlas pravietis. Ar Jāni Kristītāju beidzas tas, ko dēvējam par Veco derību, kaut pareizāk būtu saukt par novecojušo, un sākas kristietība.

Kad Jānis Kristītājs, kā pravietis sludināja kristības caur nožēlu, mainījās laikmeti. Viņš ne tikai aicināja uz higiēnas aktu, tas ir skalošanās upē, bet vienlaicīgi arī nožēlu par grēku. Kristību rituāls bez nožēlas ir tikai rituāls. No tā nekas neizriet. Āda nožūs, un viss turpināsies, kā līdz šim, vai tad maz cilvēks dzīves laikā mērcējas.

Kristīšanās rituāls nemaina cilvēku, tas tikai paver iespēju kļūt citādam. Marka Evaņģēlijā teikts «Kas tic un top kristīts, tas tiks izglābts, bet, kas netic, tiks pazudināts.» Ja kristības ir bez ticības, tikai rituāls tad: ..kas netic, tiks pazudināts!

Rituāli ir visās reliģijās un arī sadzīvē, bet tikai kristietībā rituālam vien nav jēgas. Rituāls, kurš veikts tikai, lai man par to būtu, bez patiesas ticības un apziņas, ko un kāpēc daru, nedarbojas. Pēc šādas pazīmes var atšķirt patiesu kristieti no kristīgos rituālos pieķerta pagāna. Pagāns var katru svētdienu iet uz baznīcu, piedalīties rituālos, nēsāt krustiņu, dēvēt sevi par kristieti, bet no tā viņš par kristieti nekļūst. Kristietība bez patiesas nožēlas nemēdz būt. Īpaša kristieša pazīme ir nožēla. Bez nožēlas nav kristietības.

Islams ir tapis, kā šodien mēdzam teikt, «save as» no kristietības. Tās Svēto rakstu vietas, kuras islama dibinātājiem šķita izmantojamas, tika pārņemtas, bet tās vietas, kurās runa bija par nožēlu, netika pārņemtas.

Islamā ir upurēšanas svētku, Kurban Bairam rituāls. Islamticīgie tic, rituāla spēkam, tam tic arī latviešu un citu tautu pagāni. Tas ir, ja metīsi ar akmeni velna tēlam tādejādi tu viņu izdzīsi no sevis, ja vilksi bluķi, tad ļauno spēku ietekme mazināsies.

Piemēram, tautas dziesmā teikts:

«Bluķa māte bluķi vēla

Pašā Bluķa vakarā.

Lai veļ bluķi trīsi reizi,

Nenāks mošķi caur sienmali.»

Kas var būt vienkāršāks par minēto? Atliek tikai doties uz Meku, un mest akmeni, atliek uzmest auklu bluķim un ļaunums pazūd. Cilvēks kļūst sirsnīgs, vairs nemelo, nezog, nelaupa, nenodot un citi «ne» izgaist.

Nav jācīnās ar saviem trūkumiem, ar savām ļaunām tieksmēm, ar paša muļķību, skaudību un alkatību. Met ar akmeni velna tēlam, velc bluķi un lieta darīta. Brīnos, ka mūsdienu farmakoloģija vēl nav izdomājusi tādas tabletes, kuras iedzert Ziemassvētkos. Kad tas notiks ap mums būs tikai sirsnīgi, uzticami un labi cilvēki. Ļaunuma nebūs, jo būs pieejami ne tikai vecie, ļaunumu mazinoši rituāli, bet speciālas tabletes…

Ja miljoniem cilvēku neticētu tam, tad nebūtu iespējams, ka miljoniem cilvēku pulcējas, lai mestu akmeni, ka tūkstošiem latviešu velk bluķi un piedalās citos bezjēdzīgos rituālos. Viņi tic un cer, ka rituāls mainīs, iedos, izlabos, uzlabos un citādi aplaimos. Patiesībā viss, kas nepadara mūs labākus ir bezjēdzīgs un lieks.

Kristīgie pagāni ir savu rituālu pārņemti. Atšķirība ir tikai tajā, ka vieni veic rituālus pie svēta koka, citi pie no svēta koka izcirsta, krusta. Izskats dažāds, bet būtība tā pati – ticība rituāla spēkam.

Ticība rituāla spēkam ir ļoti izplatīta, tā laikam ir neatņemama cilvēces daļa, bez kuras daudziem dzīve zaudē jēgu.

Es neapgalvoju, ka rituāli ir kas ļauns, nē. Es uzsveru, ka rituāls ir tikai ceļš, pa kuru iet. Rituāls nav mērķis, tas ir tikai ceļš, pa kuru ejot var nonākt mērķī.

Daudzi domā, ka šodienas cilvēks ir daudz zinošāks un saprotošāks, kā pirms tūkstoš vai pat vairāk gadiem. Ar ko tad atšķiras tas senais cilvēks no mums. Jā, tad nebija interneta, jā tad nebija tik pieejamas grāmatas. Bet cik no tā, kas pieejams mums šodien izmantojam, cik spējam novērtēt? Cik izglītojošu grāmatu izlasām un saprotam saturu? Agrāk nebija grāmatu, bet bija mutvārdu garīgais mantojums, kurš tika pārstāstīts daudzām paaudzēm, kurš izglītoja, pilnveidoja un skaidroja. Cik, no šodien pieejamas informācijas ir derīga un uzmanības vērta?

Arī senāk vairums cilvēku ticēja rituāla spēkam un uzskatīja, ka rituāls ir mērķis, nevis veids, kā nokļūt līdz mērķim. Arī simboliem ir tikai tāda nozīme un jēga, kādu tiem piešķiram un arī rituāliem, ir tikai tāda nozīme, kādu mēs tiem piešķiram.

Bieži kāds rituāls ir tikai māņticīgs veids, kā mēģinām labvēlīgi noskaņot kādus mistiskus augstākos spēkus. Labvēlīgi, tas ir nevis tā, kā mums ir noderīgi un lietderīgi, bet tā, kā mēs labāk gribam. Ne ar kādiem rituāliem, bez patiesas nožēlas, nevar mainīt cilvēka dvēseli. Patiesi reliģioza dzīve ir garīga un tā sākās tad, kad cilvēks veic dvēseles piepūli, lai mainītos.

Rituāla nozīme ir arī demonstrēt mūsu attieksmi pret ļaunumu. Veicot rituālus, mēs demonstrējam savu attieksmi, ka ienīstam un nebaidāmies no velna, bet ar to ir par maz. Pašiem jāmainās, lai kļūtu labāki un ļaunums mūsos mazinātos.

Nav iespējams uzvarēt velnu velkot bluķi vai metot tam ar akmeni. Pat, metot desmit akmeņus un velkot bluķu kravu. Ļaunums ir garīgs un mīt mūsu dvēselēs. Tas mūsu rīcības rezultātā no garīgās sfēras ienāk dzīvē un kļūst reāli taustāms un «izbaudāms». Uzvarēt to var tikai smagā cīņā ar savām kaislēm un netikumiem.

Kristību rituālā mācītājs aicina uzspļaut sātanam. Tādi izrādām noliedzošu attieksmi pret kritušo eņģeli, paužam publiski, ka nevēlamies viņu redzēt, dzirdēt, klausīt un norobežojamies no velna sakot: Dievs palīdzi nomirt man iepriekšējam un dzimt jaunam. Dievs, es emu apnicis pats sev, es vēlos dzīvot citādi. Pēc kristībām mainīties nāksies pašam. Tas nebūs viegli. To nevajag Dievam, to vajag mums. Stāsta, ka pēc kristību rituāla Dievs kādam no saviem eņģeļiem liek pavadīt cilvēku, vērot, palīdzēt un vērtēt.

Ticība un ticības rituāli ir priekš tam, lai mēs kļūtu, kā dievi ar mazo burtu. Lai tas būtu iespējams Dievs piedzima Betlēmē, kristījās Jordānas upē, izveidoja baznīcu un parādīja ceļu ieviešot rituālus, lai būtu ceļš pa kuru mums iet. Lai katrs cilvēks varētu Viņa ceļu atkārtot un nokļūt Viņa mājā.

Rituāli tika ieviesti, nevis, lai mēs senos un skaistos rituālus pildītu, bet, lai tā mēs dzīvotu garīgi un pilnveidotu savas dvēseles. Rituāli ir bezjēdzīgi, ja mēs garīgi nekļūstam labāki.

Kas cilvēkam traucē kļūt dievam ar mazo burtu? Grēks. Kristīgie rituāli ir instruments, kā caur patiesu nožēlu mazināt grēku un tuvoties Dievam.