Paldies par e-pastiem. Saprotamas ir Jūsu bažas attiecībā par pagājušā numura rakstu,-Ziemassvētku akcija-atbalsti kristīgos politiķus. Jūs jautājat, vai kristīgā valdība Latvijā būtu tas īstais ceļš Latvijas attīstībā? Vai tā spētu ieviest labklājību un uzplaukumu valstī? Jūs arī jautājat, ar ko tad kristieši būtu labāki par esošajiem valdībā, vai mazāk zagtu? Vai mazāk postītu? Izskanējusi arī replika, ka arī tagad ir kristīgie pārstāvji valdībā, bet vai tas ko līdz, jo daži labi „lielie” kristieši valdībā kļuvuši, nu, nepavisam tik lieli kristieši.. Vai tieši no kristiešiem ir atkarīgs Latvijas uzplaukums? Labāk valdībā būtu laiduši (Latvijā dzīvojošos) krievus, vismaz kārtība būtu, kā krievu laikos. Un t.t.

Mēģināsim rast atbildes pakāpeniski. Jāņem vērā, ka uz šādiem jautājumiem jāatbild diezgan plaši un lai saprastu pašu būtību nāksies ieskatīties no pagātnes, tagadnes un nākotnes kultūras vēstures, politiskā un psiholoģiskā aspekta. Šajā reizē tikai ieskicēsim, lai saprastu, kāpēc esam nonākuši tur, kur esam.

Kas ir nacionālā bagātība?

Sadzīve: Nācies dzirdēt cilvēkus spriežam, ka viņi varētu dzīvot arī meža vidū mazā būdiņā, bet lai galvenais būtu mīlestība. Vai arī, labāk dzīvot nabadzībā, bet ar mīlestību, nekā bagātībā, bet bez mīlestības.

Tāda sapratne par dzīvi Latvijas sabiedrībā ir ienākusi no PSRS laikiem, attaisnojot nabadzību PSRS pakļautajās valstīs, kurās pārceļoja migranti bez mantas un uztura līdzekļiem.

Vēlāk šo pašu nabadzības uztveri ieviesa arī baznīcās ar postulātiem no Bībeles, piemēram, ”Nekrājiet sev mantas virs zemes, kur kodes un rūsa tās maitā..” (Mat.6: 19) Bet vai tāda ir rakstvietas būtība? Domājams, ka ir runa par mantkārību.

Un nu, jau drīz kā lepnuma zīmi piesprauž sev pie krūtīm – Esmu nabags, esmu laimīgs. Bet, ja ieskatāmies vērīgāk, vai tas ir tas, ko Dievs ir paredzējis saviem bērniem? Un vai tiešām nabagi ir tik laimīgi un mīlestības pārpilni? Viegli par to runāt tiem, kuriem nekas nepieder un dzīvo bezrūpības valgos..

Taču par nacionālās bagātības jēgu spējīgi spriest tie, kuri apzinās savu identitāti un tie, kuriem kaut kas pieder, lai noteiktu tā vērtību un spētu personificēties ar valsti, kurā dzīvo.

Politika: Atbildot īsumā uz jautājumu, kas ir nacionālā bagātība:
1. cilvēks. 2. zeme (mantojums). (Šajos punktos sīkāk ieskatīsimies nākošā mēneša Nr.)

Saprotams, ka Latvijā dažkārt grūti izprotami jēdzieni- nacionālā identitāte, nacionālā bagātība, patriotisms un neatkarīgās Latvijas nozīme, jo latviešu tauta ir gājusi caur liela perioda vēstures dzirnakmeņiem un reāli pēdējā laika posmā brīva ir bijusi no 1918. gada 18. novembra līdz 1940. gada 17. jūnijam un tikai 1990. gada 4. maijā Latvija atkal kļuva par demokrātisku valsti, kuras neatkarības atjaunošana tika starptautiski atzīta 1991. gada augustā.
Tāpēc šajā reizē nedaudz ieskatīsimies ārvalstu, proti, Izraēlas – ebreju tautas, kā arī Vecās Eiropas dižciltīgo dinastiju pieredzē.

Ebreju un dižciltīgo sapratne par mantojumu un to nozīmi kultūrā

Neatkarīgi no tā, kāda pastāv valdošā iekārta valstīs, tomēr tajās dzīvojošo ebreju un dižciltīgo pēctečiem ir gluži citi priekšstati par mantu-mantojumu un labklājību. To īpaši novērtē un izturas ar cieņu, respektu un godu. Jo mantojumam piešķir, ne tikai fizisku nozīmi, bet arī garīgu, tā ir zīme par dinastijas vai kopienas izcelsmi. Tā ir piederības apziņa un individuālās identitātes apzināšanās. Kas Izkopj un audzina piederības sajūtu, veicinot pareizās nostādnes personības attīstībā, vedot uz veiksmi un panākumiem.

Respektīvi mantojumam un pārmantojamībai ir dziļas saknes un tai ir liela nozīme indivīda dzīvē.
Savas saknes apzināšanos un attīstīšanu un tiekšanos visu sasniegt augstā līmenī, neizprot, tie, kuriem vienalga, kur dzīvot un kādos apstākļos, tie ir tie, kuri ir zemo līmeņu un instinktu vadīti.

Tieši tādēļ šī neizpratne ir izvērsusies apvērsumos, revolūcijās, pārkārtošanās un vienādošanas jeb vienlīdzības centienos.

Bet ko ir līdzējusi skaudība, slinkums, nenovīdība un nevēlēšanās mainīties, kas pārvēršas asins izliešanā ir jau daudzkārt parādījusi kultūras vēsture, dižciltīgo slepkavošana vai noindēšana un genocīds pret ebrejiem.

Visos vēstures periodos ir manāma brutāla izrēķināšanās ar vadošajiem, spējīgajiem, stiprajiem un gudrajiem.

„Dižie” vēsturnieki

Daudzkārt vēsturiskās grāmatās, tās autori raksta par dižciltīgajiem negatīvā formā, meklēdami netīro veļu, to atrazdami pārformulē pēc savas izpratnes, piemēram, apsmejot faktu, ka dižciltīgie neprecējās ar zemākas kārtas pārstāvjiem vai plebejiem un, ja arī kādam no augstdzimušajiem tika uzliktas rozā brilles uz deguna, tad tādam tika noņemts tituls un mantojums, kā arī piederība. Grāmatu autori dinastiju vecajus sauc par skopuļiem, tomēr, vai tāda bijusi tā īstā būtība?

Diemžēl tas ir nekorekts spriedums. Primārais jautājums vienmēr ir savas dinastijas nostiprināšana un aizsargāšana no „parazītiem” un tuvredzīgajiem. Pret laulībām dižciltīgie, kā arī ebreji ir vienmēr izturējušies ar ļoti lielu atbildības sajūtu. Parasti par savu bērnu laulībām domājuši un arī domā tieši vecāki, viņi piemeklē savam bērnam vispiemērotāko partneri. Vēstures grāmatu autori tās dēvē par izdevīgām laulībām. Bet, ne gluži tāds būtu tas pareizākais raksturojums. Vecāki vislabāk zina savu atvasi, pazīst tā raksturu, mentalitāti, dzīves izpratni un tāpēc cenšas topošajā dzīves partnerī saskatīt atbilstību.

Tomēr, ja atvase ir bijusi izlaista un laicīgi nesavaldīta, tad jaunības eliksīra pārpildītā un hormonu vētru plēstā un kaislīgā atvase, pats/i skrien visdziļākajā nesaderības bedrē ar kādu, kuru pat nepazīst.
Lūk, lai apstādinātu un savaldītu spītnieku/ci, tam tika atņemts viss, bez kā (cerams), ka nespētu dzīvot, jo ir pieradis pie gluži citiem apstākļiem, nekā piedāvāto mazmājiņu meža vidū, toties mīlestībā, vai ar nabadzību un bada sajūtu vēderā, toties ar mīlestību. Tas, kas zemā līmeņa pārstāvam ir pats par sevi saprotams, tas austa līmeņa domātājam ir mežonīgs un nepieļaujams, tas, kas vienam ir piemērots, tas otram ne gluži. Tāds uzspiestais dzīves modelis eiforijā iekļuvušais partneris ātri nokļūst depresīvā stāvoklī un diemžēl ātri salūzt, vai arī pretēji, attopas un atgriežas sev piemērotajā vidē un apstākļos.

Otrs faktors, vai tiešām dižciltīgajiem būtu bijis žēl savas daļas mantas un dalīties ar savas atvases izredzēto? Nebūt nē! Bet viņi neuzticējās „izredzētajam”. Izredzētais partneris no zemo kārtas tika rūpīgi pārbaudīts, lai saprastu viņa/viņas patiesos bieži vien slēptos motīvus. Atsevišķos vēstures momentos precinieki bija vieglas dzīves tīkotāji, kuri ar viltus ieiešanu dižciltīgo saimē vēlējās izsisties augstākajā sabiedrībā. Agri vai vēlu tādi, tika atmaskoti un izspiesti no augstās sabiedrības. Savas aprobežotības dēļ, tādiem tā pat dzīves nebija, ja nu vienīgi viņu partneri bija gatavi visu dzīvi mocīties ar tādiem un vilkt „ aiz ausīm”. Tāda dzīve rezultātā ir bijusi nožēlojama gan vieniem gan otriem.

„Dižie” vēsturnieki arī neizprot, dižciltīgo kalpu nozīmi. Vēsturnieki uzskata, ka bagātajiem ir savi untumi, jo bagātāks, jo vairāk kalpu, taču kalpu patiesā nozīme dižciltīgo dzīvēs galvenokārt nebija, lai pienestu čībiņas vai atnestu ēdienu vai izdarītu citus sīkus darbus, jo paši pārāk slinki. Tādas lietas piekopa, jau vēlākos vēstures periodos, kad dižciltības titulus varēja ne tikai mantot (mantojuma dižciltīgie), bet arī iegūt citādākā veidā, piemēram, iegūstot par īpašiem nopelniem (mantijas dižciltīgie) vai arī titulu nopērkot (deģeneratīvā formā) tādējādi neizprotot dižciltības patieso nozīmi, tika ievazāti kroplīgi uzskati.

Titula pirkšanas gadījumā – jauns statuss – veca uztvere. Jaunas privilēģijas (tiesības) veci pienākumi. (To varētu attiecināt arī par Latvijas valdībā notiekošo).
Patiesībā kalpi bija palīgi. Kalpi veica izpildvaras funkcijas, pildīja rīkojumus, veica sadzīves darbus, vai kādus īstermiņa projektus. (Mūsdienās – padotie).
Izplatīta neizpratne ir arī jautājums attiecībā par to, ka dižciltīgie precējās ar asinsradiniekiem – māsīcām un brālēniem, šodienas kultūrā, tas tiek saukts par izvirtības formu un asinsgrēku.

Mūsdienās tiek apsmieti arī ebreji, kuri precas ar ebrejiem.
Bet kāpēc gan dižciltīgie centušies precēties ar dižciltīgajiem un ja citas iespējas nav bijis (jo bija mazākumā), tad ar asinsradiniekiem un ebreji joprojām cenšas precēties ar ebrejiem?
Tāpēc, ka vieniem un otriem ir izteikta nacionālās identitātes apzināšanās. Cenšanās saglabāt savas saknes, izcelsmi un piederību.
Dižciltīgie apzinājās savu augsto līmeni, kuru zemās kārtas pārstāvji nesaprastu. Arī apziņa par partneru nesaderību liecināja viņu dažādā dzīves uztvere. Piemēram, ja vienam labklājība, pārpilnība un bagātība šķiet kā dzīves norma, tad otram tā liktos kā lieku līdzekļu izšķērdēšana un iemesls sava partnera noniecināšanai un pazemošanai, lai tādējādi pārņemtu vismaz kaut kādu virsroku. Tas, kas vienam būtu fundamentālas vērtības, tas otram šķistu, pārlieku liela greznība un liekas galvas sāpes.
Mūsdienās uzskatāms sadzīves piemērs būtu, ja vienam ir svarīgas ilgas peldes džakuzi un SPA apmeklējumi, tad otram liktos, ka dzīves partnerim ir pārlieku lielas buržuāziskās tieksmes, kas jāapslāpē un steidzami džakuzi jānomaina pret spaini, tā teikt, lai mācās pazemību.
Tādā gadījumā šādiem partneriem būtu īstais laiks pierakstīties uz sado-mazohistu pulciņu „Maigumiņš”.

Ebreju gadījumā kāpēc viņi nevēlas pieļaut asins sajaukšanu ar citām nacionalitāšu piederīgajiem ir tāpēc, ka apzinās savas tautas izredzētības lomu, par kuru ir liecinājusi Tora (Mozus piecas grāmatas).

Dižciltīgie un oligarhi Latvijā

Mūsdienās var būt izputējuši un savu īpašumu un mantojumu zaudējuši, apkārtējo apstākļu dēļ, dižciltīgie un ar mantu apkrāvušies plebeji, oligarhi.
Kādas starp viņiem varētu būt atšķirības?

Dižciltīgie – tālredzīgi, plebeji – tuvredzīgi.
No nabadzības izrāvušies pēkšņā pārticībā nonākušie, no dubļiem ķēnišķīgā godā tikušie, zemo līmeņu tuvredzīgie, kā arī nodokļu nemaksātāji un vieglās dzīves tīkotāji, nekur tālāk netiek, kā vien savu pamatvajadzību kārtošanu uz citu rēķina, apspiežot, graujot un parazitējot. Rezultātā manta tiek izšķērdēta, jo nezin tās patieso vērtību. Jo kas viegli nāk, tas viegli aiziet. Un viņu nedabīgās dzīves norietā, nevienam nav pat laba vārda ko par tiem teikt. Un kad tādi vēl nonāk varas pozīcijās, tad bēdas visai tautai.

Mūsdienās dzīvojušajiem dižciltīgajiem, kuriem savulaik pastāvošās iekārtas ir atņēmušas visu, bet slava Dievam, ka brīnumainā kārtā atstāti dzīvi, nespēj atņemt asinīs iesakņojušos statusu un tādus nav iespējams tik viegli salauzt.

Kāda dižciltīgās izcelsmes māte reiz savai meitai atgādināja laimes formulu: „Kaut arī atņem visu, apzinies savas saknes-izcelsmi, nekad nenolaidies līdz „ viņu” līmenim un mīli Dievu!”
Zelta vārdi. Tas atgādina kristīgās saimes postulātu, proti, Pāvila teikto „Es protu būt zems, protu arī dzīvot pilnībā; nekas man nav svešs, protu būt paēdis un izsalcis, dzīvot pilnībā un ciest trūkumu. Es visu spēju Tā spēkā, kas mani dara stipru.” (Fil 4:10)

Vienalga kādos arī spaidīgos apstākļos tāds dižciltīgais vai kristīgi domājošais arī neatrastos, viņu iedēstītie augstie standarti nemainīsies. Tādus nevar ietekmēt maldu mācības un sabiedrībā uzstādītie egoistiskie principi.

Bet kad reālos apstākļos manta nonāk savu sakņu apzinātāja, dižciltīgā līdera, vai kristīgi domājošā rokās, tā tiek apsaimniekota un pavairota. Lietas tiek uzceltas augstā līmenī nesot guvumu sabiedrībai un pašam.

„Labāk, valdībā būtu laiduši (Latvijā dzīvojošos) krievus, vismaz kārtība tad būtu, kā krievu laikos”- fragments no vēstules.

Šāds viedoklis rada bažas, vai nu tā bija un būtu?!.. Kas Latvijas okupācijas laikā bija labāks? Domājams, ka vārds „okupācija” jau vien izraisa drebuļus pār kauliem. Tas, ka pārtika bija jāiegādājas ar „kartiņām”, gluži kā kara laikos un par visu bija jāpārmaksā? Tas, ka latviešu tauta tika izvesta un praktiski iznīcināta? Pat iedziļināties nav vērts šāda viedokļa paušanā. Tomēr īsumā atbildot uz jautājumu, jāuzdod pretjautājums, vai tad krievu valdībā nav pietiekošs skaits? Tādā gadījumā mums jāņem vērā arī krievu tautības Latvijas iedzīvotāju psiholoģija un tās identitāte kopumā. Dažos vārdos- par cik ir runa par Latvijas okupācijas laika perioda iebraucējiem Latvijas teritorijā, kuri ir nodevuši savu etnisko dzimteni, izvēloties dzīvot tur, kur ir labāk, tad kāda ir garantija, ka nenodos arī Latvijas intereses? Kauns ieskatīties šodienas piemērā Kravcova jautājumā par valsts valodas zināšanām, kas tikai grauj Latvijas tēlu. Un ar ko krievi varētu būt labāki, liecina revolūcija Krievijā.. kas pārvērtās par „asins pirti” pašu vidū.

„Visi „viņi” ir vienādi, kristieši, parastie ļaudis vai oligarhi, līdz ko nonāk pie varas…” –teikts vēstulē.

Lai saprastu kāpēc Latvijas situācija šodien ir tāda, kāda tā ir, tad nedaudz būtu jāizprot latviešu tautas psiholoģija, jāņem vērā arī tās izcelsme. Pamatā latvieši paaudžu paaudzēs ir bijuši plebeji. Latvieši vēsturiski ir bijuši lauksaimnieki. Latvieši ir bijuši kalpi. Kalpi citām varām. Tāda ir izveidojusies latviešu identitāte. Par latviešu tautas pagātnes skatījumā zīmīgi ir sarakstījis Garlībs Merķelis grāmatā „Latvieši”.

Bet šodienas skatījumā, kuri, tad tieši ir tie „visi” un kuri, tad nonāk pie varas? Īsumā- tie ir plebeji „pakalpiņi” aiz oligarhu mugurām!

Lai lieku reizi nevajadzētu visus vienādot, ielūkosimies, kuri tad pārstāv Latvijas tautas intereses.

Plebeju „pakalpiņu” psiholoģija

Tas, ka latvieši vēsturisku apvērsumu dēļ ir izveidojušies tādi, kādi ir, būtu viens aspekts, bet to padziļinājusi ir arī nesenā vēsture, kad pie varas Latvijā nāca marionešu valdība ar profesoru Augustu Kirhenšteinu (revolūcijas paudēju) priekšgalā. No kura, tumšā rēga, ietekmes vēl joprojām netiek vaļā arī mūsdienu politiskā „elite”.

Tuvredzīgais „pakalpiņš” patērētājs un īstermiņa domātājs ticis varas ešelonā, ātri aizmirst par vēlētāju interešu pārstāvēšanu valdībā. Visu dzīvi dzīvodams zem nabadzības sliekšņa un sabiedrības negāciju ietekmē, bieži vien bez attiecīgajām zināšanām, viņam nākas vien par galveno mērķi izvirzīt lielo interesi par valsts kases un Eiropas naudas pārvaldīšanu, lai galvenokārt nodrošinātu sevi un apmierinātu savas un arī izvirzītāja oligarha intereses. Tāda tipa domājošs cilvēks ļoti labi apzinās savas tiesības zinot, ka par savām nepareizajām rīcībām nebūs jānes personīga atbildība. Deputāts ir aizsargājama persona. Mandāts izsaka daudz privilēģiju. Turklāt labi var manipulēt ar disciplīnas trūkumu valdībā, kas savukārt izraisa finanšu izplūšanas nekontrolējamību. Tāda tipa domājošais labi zina savas tiesības, bet nezin savus pienākumus un atbildību. Viņa tuvredzīgā domāšana paredz, izmantot izdevību un „sagrābt” pēc iespējas vairāk. Rezultātā „sagrābšana” nav bijusi tā vērta, vai nu tā līdzējusi uz īsu brīdi, bet no tā cieš, ne tikai pats, bet vēl lielākā nabadzības atkarībā ievestā tauta. Bet bez atbildības sajūtas audzinātais „pakalpiņš” pat neapzinās, cik daudz viņš atņem sev un tiem, kuri viņam ir uzticējušies.

Mantkārības iestigušie un sīkstie politiskā elitē iekļuvušie plebeji nespēj radīt, veicināt un pavairot, tādēļ viselementārākais veids kā nedaudz papildināt valsts kasi, ir nodokļu paaugstināšana krīzes laikā, jo taču Latvijas zemes pārdošana un privatizēšana, kas jau ir iegājusi Latvijas vēsturē kā neizdevies pasākums, kas tikai ir izputinājis Latvijas zemi un tās tautu, neko nav devusi.

Diemžēl pārdošana ir bijusi sfēra, kuru plebeji vispār nav mācējuši pārvaldīt, jo tā nav latviešu nācijas identitātes apliecinājums. Lūk, kas ir noticis ar tautu kopumā, kura neapzinās savas nacionālās bagātības. Neapzinoties Latvijas stratēģiski nozīmīgos objektus, kas būtu bijis jābūt neaizskaramiem ir atdoti dāvanā un ar sarkanu svētku lenti pārsieti. Lūk, kas notiek, kad nenovērtē to, kas dots. Rezultātā, sadrumstaloja sabiedrību izveidojot vēl lielāku aizu starp oligarhiem un mazturīgajiem un atstājot valsti vēl lielākā nabadzībā.

Tagad vietējo oligarhu un Eiropas „pakalpiņi” nepārdomāti piekrītoši parakstījuši Lisabonas Līgumu, kas savukārt paredz Latviešu tautas nomaiņu pret sveštautībniekiem. Kā viņi to dēvē – bēgļu un viesstrādnieku programma. Protams, kamēr krīze, tikmēr tas vēl nav tik jaušams, bet kad jau lielākā daļa Latvijas tauta izbraukusi Sprīdīša ceļojumos un Latvijā daudzmaz ekonomiskais stāvoklis stabilizēsies, tad Latvijā parādīsies jauna tauta ar galveno reliģiju Islāms. Kamēr Sprīdīši ceļos, tikmēr Latvijā tiks uzcelta pirmā mošeja un kā jau uzskatāms piemērs pašreiz Ēģiptē, diez vai Sprīdīši varēs ko iebilst. Vienīgi žēl latviešus, jo šoreiz tādu etnisko „tīrīšanu” un apmaiņu Latvija neizturēs un faktiski ilgtermiņā var izbeigt savu eksistēšanu. Līdzīgi kā savulaik ebreji, tā arī latviešu tauta atgriežas „ Ēģiptes” verdzībā, savā zemē kļūstot atkal par citu tautu vergiem.

Vai kaut kas Latvijā var mainīties? Kamēr pie varas izraudzītie vietējo oligarhu „pakalpiņi” un plebeji, kā arī ES kalpi, ar verdzisko domāšanu, tikmēr nekas labs Latvijā vienkārši teorētiski nevar būt.
Tieši tāpēc steidzami ir jābūt pilnīgai valdības nomaiņai, pret ilgtermiņa domājošajiem, ar skaidru stratēģisko plānu – vīziju (ne tikai ekonomiski taisnvirziena) un kuri balstās uz kristīgām pamatvērtībām.

Dižciltīgo psiholoģija

Pēc kāda piemēra vadīties? Dižciltīgajiem ir atšķirīgs domāšanas veids. Viņi ir tālredzīgi, jo kopš bērnības tiek audzināti un gatavoti valsts pārvaldīšanai. Viņiem vispirms jāuzņemas atbildība, pienākumi un tikai tad, jādomā par tiesībām. Tāpēc faktiski ir ilgtermiņa veicinātāji, līdz ar to labi organizēti. Viņi ir paškritiski, plānu izvirzītāji un uz mērķi ejoši. Apzinas, ka valsts pārvaldīšana ir pietiekoši liela un no tās pareizas funkcionēšanas ir atkarīga veiksme un panākumi, tāpēc augstā vērtē – disciplīna, līdz ar to labāk kontrolējot valsti, sasniedzami augsti rezultāti. Paredz un pārdomā katru soli, kas saistās ar valsts pārvaldi. Viņi ir pašaizliedzīgi un paškritiski. Viņus nav nepieciešams motivēt, paši zina kas jādara. Iesaistās, kad redz jēgu un izaugsmi. Pašpietiekami un ar veselīgu pašcieņu, viņi nekad nenolaidīsies līdz zemam līmenim un nedarīs to, ko dara vairums. Viņi apzinās savu vērtību un zina, ka nevar atļauties nokrist savas dzimtas un tautas priekšā, kas savukārt var dārgi maksāt pašiem un līdzcilvēkiem.

Tādiem nonākot pie varas, nesāks ar valsts kases skaitīšanu un Eiropas naudas apzināšanos, bet sāks no cita gala.

1. Noskaidrojot kādas ir valsts nacionālās bagātības un kādi stratēģiski peļņas objekti pieder valstij. (Par to sīkāk apskatīsim nākamā mēneša rakstā.) Tādā gadījumā nelīdzētu kontruzbrukumu virkne no deputātiem-uzņēmējiem, kuri pamana, ka kāds sāk interesēties par to, kas nebūtu viņiem vēlams, „mētājas” ar vārdiem, piemēram, ka valstij nav jānodarbojas ar uzņēmējdarbību, kas būtu pilnīgi pretrunā, jo valsts primārais uzdevums ir nodokļu iekasēšana un teritorijas pārvaldīšana un apsaimniekošana. Nelīdzētu arī vārdi, ka valstij nekas nav jāpieder, no kā izrietu, ka valsts un tauta nepastāv, rodot tikai pretjautājumu, vai tad Latvija ir kļuvusi par kolonijas teritoriju, un pieder kādai Lielvarai?

2. Jāieskatās grāmatvedības uzskaitē jeb budžetā – ienākumi un izdevumi un domāt, kā palielināt ienākumus un kā samazināt izdevumus. Nevis kā ierasts uz tautas rēķina, apspiežot un palielinot nodokļus, bet uz apzināto nacionālo bagātību resursu rēķina. (Par to sīkāk apskatīsim nākamā mēneša rakstā.)

Vai kristīgā valdība Latvijā būtu tas īstais ceļš Latvijas attīstībā?

Kristīgā psiholoģija

Tāpat kā jebkurā sabiedrībā ir dažādi cilvēki, tāpat arī kristīgajā. Ir dažādu motivāciju vadīti kristieši. Tādējādi kopumā ir daudz kristiešu, bet maz patiesu Dieva meklētāju. Daudz aicināto, bet maz izredzēto. Un tas mums būtu jāsaprot, pirms atbildām uz jautājumu-repliku, ka valdībā taču jau ir vairāki kristieši, bet izmaiņas nekādas. Kā arī, ka tagad jau ir kristīgie pārstāvji valdībā, bet vai tas ko līdz, jo daži labi „lielie” kristieši valdībā kļuvuši, nu, nepavisam nav tik lieli kristieši..

Ir noteikti noderīgi Latvijas valdībā tādi kristieši, kuri lūdz Dievu, atrodas Viņa tuvumā un mainās Jēzus Kristus līdzībā. „Jo mēs saprotam, ka mūsu vecais cilvēks ticis līdzi krustā sists, lai tiktu iznīcināta grēkam pakļautā miesa un lai mēs vairs nekalpotu grēkam”.(Rom 6. nodaļa)
Dievs arī brīdina: Un grēku atmetuši piesargās, ka atkal nekrīt grēkā… Tas īpaši jāņem vērā, kad Dievs ieved cilvēku aicinājumā, proti, atbildīgā amatā.

Dieva mantojums

Ebreju tauta saņēma vienu no pravietiskajiem vārdiem, kas saistās ar viņu mantojumu. „Bet tagad, ja jūs uzklausīsit Manu balsi un turēsit Manu derību, tad jūs Man būsit par īpašumu visu tautu vidū, jo Man pieder visa pasaule.
Un jūs būsit Man par priesteru un ķēniņu valsti un par svētu tautu. Šos vārdus tev būs teikt Israēla bērniem.”

Taču Dievs, kas ir žēlastības pilns ir devis arī pārmantojamības tiesības pārējām tautām, kas atzīst Viņu, tas ir kristiešiem.

Kristieši ar izmainītu domāšanas veidu, ar dižciltības piederības apzināšanos Jēzū Kristū, kas ir Ķēniņu Ķēniņš un Dievu Dievs un, ja saprot, ka „Debesu debesis pieder Tam Kungam, bet zemi Viņš deva cilvēku bērniem. (Ps. 115:16)

Tieši šāda veida kristieši ir tik ļoti nepieciešami Latvijas valstij kopumā un Latvijas valdībā.

Dievs, svētī Latviju – mūsu dārgo un vienīgo Tēviju!