„Nāk mūsu zemei liela ATMODA
Nāk mūsu zemei liela atmošanās.
Nāk mūsu zemei liela ATMODA
Un ikviens, kas piesauc Jēzus Vārdu būs glābts.”
-skan dziesma

Replika iepriekšējam rakstam Jēzus armija Latvijā: Alīse: (Latvijas)zemei nav nekādas nozīmes, tā ir pagaidu māja, bet Jēzum Kristum un Svētai Marijai ir Gods un Slava. Mūs glābj nevis Latvijas zeme, bet Jēzus Kristus Vienpiedzimušais Dēls. Mūsu mājvieta ir sagatavota debesīs.

Atbilde: Āmen! Tomēr akcentu Jūs liekat arī uz Mariju, taču uz krusta Golgātā kāpa Jēzus bez Marijas un savu dzīvību par mums upurēja tieši, kā arī Jūs teicāt Dieva Vienpiedzimušais Dēls.

Papildinot Jūsu domu, varētu teikt, ka apģērbs mums arī nav vajadzīgs un kāpēc gan nepieciešamas ēdienreizes, kāpēc dzīvojam dzīvokļos vai mājās, jo tam taču nav nekādas nozīmes. Kāpēc vajadzīga baznīca, varam taču pielūgt Dievu arī zaļā Latvijas pļavā. Un vispār, taču kā kļuvām Pestīti, Dievs mūs varēja paņemt uzreiz uz mājām debesīs, vai ne?

Šādi spriežot mēs varam nonākt tādās galējībās savos, mūsuprāt, gudrajos spriedumos, ka pat nepamanām, ka esam nokļuvuši haosa lamatās. Dievam nav sakara ar haosu, to rada mūsu ienaidnieks sātans. Dievs ir kārtības Dievs, tā kā mēs esam spiesti dzīvot saskaņā ar Latvijas likumiem, un fizikas nostādnēm, kā arī citiem pamatnoteikumiem, tā arī mēs esam pakļauti garīgajiem likumiem. Abas puses ir saistītas.

Piedāvāju paceļot. Ieskatīsimies Vecajā Derībā un Jaunajā Derībā.

Jaunajā Derībā teikts: Vai jūs nezināt, ka jūs esat Dieva nams un ka Dieva Gars jūsos mājo? (1. Kor.3:16)

No tā izriet, ka Dievs mūs nav radījis bezmiesas garus, kas mīt neredzamajā, garīgā pasaulē, bet ir mūsu garu ievietojis miesā. Savukārt miesu ievietojis mūsu Latvijā. Jo Vecajā Derībā teikts: „Dievs radīja Debesis un Zemi.” (1. Moz.1:6) Kāpēc radīja Zemi? Lai viņa turpmākā plāna realizēšanai cilvēkam, kas būs miesā, būtu kur dzīvot. Un Dievs iedalīja teritorijas -robežas, kurās cilvēkiem būs dzīvot. Latviešiem Dievs piešķīris Latvijas teritoriju. Kaut arī vairums latvieši-kristieši to nesaprot, tomēr šāda nopelnīta dāvana ar mantojuma tiesībām latviešu senčiem ir piešķirta. Tomēr žēl noraudzīties uz tiem mantiniekiem, kuri to nenovērtē un neprot izmantot šīs debesīm dotās privilēģijas. Ir tautas, kurām nav savas zemes un nejūtas laimīgāki.(Taču kāpēc tā ir noticis, tas jau ir cits stāsts.)

 

Praktiski visas Vecās Derības laikā cauri vijās zemes nozīme cilvēku dzīvēs, kā arī cīņa par to.

Kā Dievs vadīs!

Nesen satiku kādu paziņu, kura dalījās savos jaunajos un patīkamajos pārdzīvojumos, viņa skaidroja, ka tagad esot (garīgā) Izraēliete. Tagad latviete (ebrejiete) būdama viņa vairs nepievērš uzmanību Latvijas zemes nozīmei. Jo viņa ir atdzimusi. Un visām laicīgām lietām nav nekādas nozīmes.
Es viņai jautāju: „Kā Tu tagad plāno dzīvot tālāk, kādu īstermiņa nākotni
redzi?” Viņa ar platu smaidu un apmierinātību atbildēja: „Kā Dievs vadīs!”
Taču, jāpiebilst, ka šādi bezsvara kristīgie stāvokļi ir ļoti bīstami.

Paradoksāli, ka kristieši, kuri sevi dēvē par Ciānas Izraēlas bērniem un ebreju dzimtas līdzmantiniekiem, tam noticēt it kā spēj, taču, ka ebreju tauta Vecās Derības, un Jaunās Derības laikā, kā arī mūsdienās nepārtraukti cīnās par savām ne tikai miesas un garīgām mājām, bet arī fiziskajām mājām Izraēlu un Jeruzālemi un ka šī garīgā cīņa fiziskajā līmenī notiek nepārtraukti, to (garīgi) atdzimušie kristieši – Izraēlieši neredz. Nepārvaldot Izraēlas tematiku, brauc aizvien dziļākā purvā. Lūk, cik tālu kosmopolītiskās idejas tautu, kā arī kristiešus noved.
Taču galvenā sevis komforta zonas aizstāvēšanās pozīcija ir moto: „Kā Dievs vadīs!”

Vai esi gatavs saņemt?

Kā kristiešiem Dievs var uzticēt kaut ko vairāk, ja maļ vienu un to pašu maļamo, dzīvo tajos pašos aplamos uzskatos un vienmēr gatavi sevi attaisnot? Tas atgādina PSRS laikos iedēstīto atziņu no dziesmas (Moj adres ņe dom i ņe uļica, moj adres Sovetskij Sajuz.) „Mana adrese nav ne māja, ne iela, bet mana adrese ir Padomju Savienība.” Mūsdienās šis nenoteiktības princips tiek papildināts ar liberālo Eiropas realizēto ideju -Šengenas zona.

Kā var Dievs uzticēt kristiešiem kaut ko ļoti svarīgu un dārgu, ja tam nepievērš nekādu nozīmīgu uzmanību? Ja neizprot un nesaprot, kas tā ir par neizsmeļamu vērtību. Kā Dievs var sniegt kristiešiem dārgu dāvanu, ja nezin kā to lietot un neizlasot klāt pievienoto instrukciju, ar vienu rokas mājienu vai arī „ar lieku mēles trīšanu” (liekvārdību) vienkārši momentāli sagrauj, salauž vai iznīcina? Nākotnes dāvātās lietas pārprot un steidzas tās, pēc savas saprašanas, izmantot savā labā.
Bīstami ir nesagatavotiem, nepateicīgiem, nešķīstu sirdi, neattīrītiem Dieva Garā cilvēkiem, dot vērtīgas lietas, atklāt Dievišķus noslēpumus un nākotnes pravietojumus. To visu dot ir BĪSTAMI!
Taču tādu viltus kristiešu, kuri ir tik nestabili, ka uz viņiem nedrīkst paļauties un tādi, kuri dzīvo starp debesīm un zemi ir kā jūra, tieši tāpēc tā ir viena no pazīmēm, kāpēc mēs nespējam sagaidīt ATMODU Latvijā. Jo nespēj nostiprināties ne savā ideoloģijā, ne arī aizsargāt un noturēt Dieva nelokāmo gribu. Bet kāda tā ir, vai mēs to vispār zinām?!..

Slēptie ienaidnieki

Domājams, ka ir arī tā, ka zem tādiem lieliem vārdu spēles lozungiem var daudz sīkumus palaist bez ievērības, tie ir kā mazi mierīgas jūras vilnīši, kuri ar laiku pāraug vētrā un var nepamanīt kā jau esi nogrimis.

Slēptās vilnīšu pazīmes: Interesanti, ka (Gal. 5: 19-21) ir uzrādīti divi vārdi, kas ir pielīdzināti vienādā līmenī, kaut gan dzīvē mēs vienu pamanām uzreiz un nosodām, taču otrs ir tik apslēpts, nepamanāms, ka pat dažkārt attaisnojam. Viens vārds ir dzeršana, bet otrs-skaudība.

Piemēram, draudzē ir kāda jauna meitene, ar līdzīgām interesēm, šķiet progresīva persona, taču kā viņa tuvojās, tā automātiski iekšēji rodas vēlēšanās no viņas attālināties. Kas notiek?- jautāju sev. Atbilde-skaudība. It kā tik maza lieta, bet cik varas pilna.

Līdzīgi ir sekot savām iegribām, miesas kārībām, kārdināšanas uzskatīt par vajadzībām. Slinkums, viltība, skopums, un augstprātība, kas pāraug spekulācijās un manipulācijās. Bez cīņas pielietošanas, vieglas uzvaras mānijā un vieglās naudas dzīti, savā pārgudrībā ielien dažādās afērās un spekulācijas, piemēram, ar zemi, nelegālu firmu reģistrācijas, nodokļu nemaksāšana, internetveikali (naudu paņem, preci neizsūta), internetkazino un t.t. Nespējot savaldīt savas kārības, kā arī prāta spējas aprobežotības dēļ kredītu samaksāšanas nespējīgie, pārceļ uz nākamo, tādējādi pagarinot kredītlaiku un likmi, domādami, ka ar to kādu kārtējo reizi piemuļķojuši, taču apkrāpj tikai paši sevi.
Tādu kārību un nesavaldības dēļ, rezultātā noved pat valstis finansu bankrotos. Tāpēc lieki jautāt kāpēc rodas Latvijā problēmas ar peniju izmaksām.
Vēlāk šādi vieglas dzīves tīkotāji saka : „Es ticēju, ka tāda bija Dieva griba manā dzīvē. Kā Dievs vadīja, tā darīju.”
Piemēram, arī Latvijas premjerministrs Dombrovskis tic, ka Latvijas valsti ir izvedis no krīzes pat grāmatu par to sarakstot. Raksta par finansiālo uzvaru, kuras nav un netiek galā ar saviem privātajiem ģimenes kredītiem. Tāda nepamatota ticības mānija droši vien tā arī paliks tik vienīgi premjerministra iedomās.
Tādējādi rodot pretjautājumu, kāds Dievam ar to visu ir sakars?

Pārgudrie, domā, ja viņi ir piekrāpuši apkārtējos un apmierinājuši savas iegribas, tad tādā pašā veidā viņi var nākt Dieva priekšā pilnīgi attaisnoti, varbūt pat domādami, ja ir spējis piekrāpt apkārtējos, tad Dieva priekšā notēlos muļķi, cerot, ka „nospīdēs” un Dievs nepamanīs. Varbūt var apmuļķot cits citu, bet nevis Dievu.
Dievs ar Bībeles palīdzību brīdina: „Nepievilieties, Dievs neļaujas apsmieties! Jo, ko cilvēks sēj, to viņš arī pļaus. Proti, kas sēj savā miesā, tas pļaus no miesas pazušanu, bet, kas sēj Garā, tas pļaus no Gara mūžīgo dzīvību. ” (Gal. 6:7)

Latvijas zemei nav nekādas nozīmes?

„Lai Tavs prāts notiek kā debesīs tā arī virs zemes” -Tēvreize

Mēs novērtējam (garīgās) debess nozīmi, par kurām tik daudz ko nezinām, bet nespējam novērtēt (fiziskās) zemes nozīmi uz kuras, starp citu, notiek arī garīgas nozīmes procesi. Mēs taču nevaram spļaut akā no kuras paši dzeram. Nevaram „ierullēt” jaunā līmenī, ja nesam apzinājuši iepriekšējo.
Ja mēs nenovērtējam zemi, kā mēs varam adekvāti novērtēt debesis? Dievs to radījis mums, mūsu labklājībai, mūsu uzvarām, panākumiem, labsajūtai. Mēs pa to staigājam, lai nestu evaņģēlija vēsti. Galu galā arī Dieva tuvumu mēs piedzīvojam nevis uzkāpjot debesīs, bet nokāpjot savā „kambarī”, kas atrodas uz zemes, lai satiktu Viņu tur. Arī Bībelē teikts sagatavo augsni, sagatavo zemi, sagatavo savu apkārtni, sagatavo sevi pienācīgi, lai uz tās varētu nolaisties Debesu Debesis, Svētais no Svētajiem, Ķēniņu Ķēniņš, Viņa Majestāte un Dievu Dievs. Mēs nedrīkstam būt bezatbildīgi, pret tām lietām, kas neskar nezināmās debess tāles, jo visu ko redzam, jūtam, garšojam, sataustām, sadzirdām ir Viņa roku darbs. Kā mēs pret to izturamies?

Mozus pirmajā tikšanās reizē ar Dievu, „Tas Kungs sacīja: “Nenāc tuvāk! Novelc savas kurpes no savām kājām, jo tā vieta, kur tu stāvi, ir svēta zeme.” (2.Mozus 3: 5) , protams, var interpretēt, ka Dievs šo zemes teritoriju padarīja par Svētu, jo Viņa Godība bija nolaidusies tajā konkrētajā vietā, taču, ja tam nebūtu nekādas nozīmes, tad domājams, Bībelē nebūtu šāda teikuma.

Mēs dziedam dziesmu:
„Svēts, svēts, svēts esi Tu
Un visa zeme Tavas Godības pilna…”

Dziesmas laikā rodas sajūta, ka debesīs eņģeļi to tik vien dara kā Godina Dievu vārdiem Svēts, svēts, svēts esi Tu! Un jo vairāk dziedot atkārto šos vārdus, rodas vēlēšanās zemoties Viņa priekšā uz ceļiem, pagodinot Viņu, garīgi jūtot kā Dieva Godība nolaižas pie Tevis, vai arī , ka Viņš Tevi velk aizvien vairāk un tuvāk pie Sevis. Baudot Viņa tuvumu atklājot, ka attīries aizvien vairāk no šīs pasaules samazgām un pieķeries Viņam aizvien vairāk un šķiet, ka dziesma tā varētu skanēt mūžīgi, jo Tev vairs nevajag neko, kā vien Viņa tuvumu, taču šis savienošanās tilts ir starp zemi un debesīm. Tu atgriezies no augstajiem dimensiju slāņiem uz šīs zemes un secini, ka ir debesis un zeme.

Vienaldzības epidēmija

Manuprāt, sātans cenšas, visu mūsu zemes dzīvēs padarīt necilu un nenozīmīgu, nocietinot un notrulinot sirdis ar vienaldzības šalti, kas savukārt pārtop izklāstā, ka vienalga kas notiek ar Latvijas zemi, jo tai nav nekādas nozīmes.
Vienalga, ka pamatnācijas intereses ierobežo un diskriminē, jo tam nav nekādas nozīmes.
Vienalga, ka valsts valoda kļūst aizvien apdraudētāka, jo valodai nav nekādas nozīmes.
Vienalga, ka Latvijas valstī tiek ievēlēti aizvien vājākas valsts galvas, jo tam nav nekādas nozīmes.

Tas ir līdzīgi kā iespļaut Viņa Svētajā sejā un pateikt, ka latviešu tautai nav nekādas nozīmes, galvenais, ka man ir labi Tavā tuvumā. Bet atvainojiet, Dievs radījis Latvijas zemi un latviešu tautu, kurai ir visas tiesības izpausties savās pašnoteikšanās centienos, jo latviešus arī ir radījis Dievs. Nav nevienai lielākai un pārsvarā draudošajai nācijai, par latviešu tautu tiesības uzurpēties, diktējot savus noteikumus. Un, ja kristieši neiestājas, ne tikai par latviešu tautas dvēseļu pestīšanu, bet arī par Latvijas zemi un latviešiem, tad nebrīnāties, ka drīz var pienākt laiks, ka Jūs pat dvēseļu pestīšanas vēsti nevarēsiet izpaust, jo pretī būs siena, uz kuras būs rakstīts: ”Kur Tu, kristiet, biji agrāk? Tagad par vēlu!” Piemēram, gadījumā kā ar Latvijas prezidentu Zatlera kungu.

Ķēniņa mantinieki?

Interesanti, ka kristieši no Izraēlas Dieva pārmantojamības titulu vēlas. Mieru, prieku un mīlestību vēlas. Apsardzību, nodrošinājumu un labklājību vēlas. Bet kā ir ar otro daļu? Bet, ka līdz ar jaunā titula un statusa saņemšanu, nāk līdzi arī jauna un daudz lielāka atbildība, nekā iepriekš, pienākumi, kuri pieprasa stabilitāti, nopietnību un sagatavotību augstā līmenī, uzvedības etiķetes, garīgo un fizisko likumu stingru ievērošanu, vienkārši ne tikai nepavelk un nevelk, bet arī ar zemo līmeni un kultūru, kuras pat dažkārt neeksistē, steidzas iesēsties vienā no Goda Troņa krēsliem, kurš tā kā nedaudz par augstu, lai tajā vispār uzrāptos.

Visam ir jābūt likumsakarīgi, ja ir vēlēšanās, lai Goda Krēsls Tavā priekšā nolaistos, un tajā iesēsties, ir jānolaižas arī savā izpratnē, par to, kas ir šis Krēsls. Tas, ka Tev tas pienākas, tikai tāpēc, ka esi Pestīts, līdz ar to tev pienākas brutāli ielīst Ķēniņa klēpī un pieprasīt pasaules augļus, par kuriem neesi rūpējies, jo Viņš taču ir žēlastības un mīlestības pilns, tad Tu esi kaut ko pārpratis, jo pat Jēzus tā nav atļāvies. Brist ar netīriem zābakiem Svētā Kunga klēpī? Nav jau runa par tiem, kuri tikko atgriezušies no pasaules, saplosītām sirdīm, nožēlas pilni, nabadzīgu dzīves skatu, izmisušām acīm un tādi kādi nu, ir, skriešus meklējot tūlītēju glābiņu un apsardzību Kunga klēpī. Taču nevis ilglaicīgi spekulējot un manipulējot ar Dieva goda jūtām.

Kristiešiem ir tāds nedaudz sašķobījies uzskats par Dieva bērna statusu. Dara apzinātas muļķības, bezatbildīgas rīcības, izdara kroplīgus secinājumus, pārspēj viens otru dzēlībās, izplūst jēlos jociņos, liekvārdībā un kaitīgos ieradumos, domādami, ka tas pieder pie lietas, jo nelieto taču necenzētus vārdus. Un tad seko „programmas nagla” sakot: „Mēs taču esam Dieva bērni!” apelējot ar Bībeles pantu : „Esiet, kā bērni un ieiesiet Debesu Valstībā!” Jā, taču jāprecizē, esiet kā bērni bez viltus un apslēptajiem ienaidniekiem, kuri fiziskajiem bērniem vēl nav paspēts pielipt un nepiemīt. Bet nekur nav rakstīts: „Esiet bērna prātā!” Lai pārējiem par tādiem pieaugušajiem autiņbiksītēs nav jākaunas. Esam taču Jēzus Kristus vizītkarte. Kā mēs sevi pasniedzam pasaulē arī ir jāpiedomā.
Diemžēl Tu nevari darīt visu, kas ienāk prātā. Silītes grupiņa jau ir pagātnē. Aizmirstot, ko nozīmē elementāra cieņa un bijība Augstā Krēsla priekšā, kristieši tā arī nodzīvo savu dzīvi ”bērna prātā”, tikai tāpēc, ka nav bijusi vēlēšanās mainīties, augt un attīstīties, tādējādi saņemot savu piemēroto krēslu, kā balvu, kurš izrādītos būtu daudz lielāks un augstāks par jebkādu paša saprašanu.
Dāvanu un mantojuma saņemšana kristiešu dzīvēs varētu tikt saņemta daudz ātrāk un daudz lielākā mērā, nekā vispār būtu pelnījuši, ja vien pacenstos nolikt savas dzīves eksāmenus izcili. Tādējādi laužot „ atkārtojamības riteņa” efektu.
Bet vai tad ir jācenšas tiem, kuri uzskata, ka viņiem tāpat viss tas pienākas, jo ir dzimuši no augšas. Var jau tā domāt savā iedomībā, taču nekad to arī nesaņemt.
Kaut gan par titula saņemšanu fascinē kāda doma, kuru izteica mācītājs kādā no dievkalpojumiem. Viņš teica, ka Pāvils savas vēstules draudzēm, uzsāka ar sava piešķirtā titula -apustuļa pilnvaru, uzskaiti. Piem: (Rom.1:1- 5) Viņš zināja, kas viņš ir Jēzū Kristū. Viņš ziedojās un maksāja augstu cenu, lai to saņemtu, kaut arī to nemaz nekārojot. Viņš savu titulu bija nopelnījis un tas tika piešķirts no Dieva.

Man tas pienākas, pēc likuma!

Dievs ir džentelmenis, bet tas nenozīmē, ka tas ir jāizmanto savtīgos nolūkos.
Dieva mīlestība ir neizmērojama, bet tas nenozīmē, ka kristieši uz tā rēķina var būt nekaunīgi un visu atļauties, ko vēlas un sekot savām iegribām. Bībelē rakstītais brīdina: „Viss man ir atļauts, bet ne viss der. Viss man ir atļauts, bet nekas nedrīkst mani kalpināt.”(1.Kor.6:12)
Var jau teikt, ka Dievs visus pieņem tādus kādi ir, bet tas nenozīmē, ka Viņš vēlas atstāt tādus, kādi tie ir pašreiz, bez izmaiņām.
Var teikt, ka Dieva priekšā nekas nav jānopelna, jo tas pieder mantojumā jau tagad, jo taču ir pestīti, bet nevis slinkojot un kurnējot.
Ko līdz saņemt mantojumā Latvijas zemes teritoriju, ja nezin tās nozīmi un kā to pārvaldīt. Ko līdz sniegt tādam Latvijas ostu kā dāvanu, ja nezin kā to nosargāt. Ko līdz piešķirt Ministra mandātu, ja nezin, pamatnācijas intereses un kā tās aizstāvēt un kopt. Ko līdz pulkveža pilnvaras, ja nepazīst savu armiju. Ko līdz būt nācijas sargs, ja nezin kādas ir teritorijas robežas. Ko līdz, ka esi Ķēniņa mantinieks, ja nezini Ķēniņa gribu, raksturu un vēlēšanos. Neizproti Viņa sapņus un vīzijas, kuras Viņš vēlas attīstīt sadarbībā ar savu mantinieku. Ko līdz, ka esi Ķēniņa mantinieks, ja nav elementāras cieņas, bijības un respekta.
Ko lai Tev dāvina, ja arī kas lai nonāktu Tavās rokās, Tu to nenovērtēdams brīvi izlaid no savām rokām. Kā lai Tev piešķir dārgas un augstas kvalitātes mantas, ja , tās notriec, salauz izmetot un gaidi nākošo. Jo tas viss Tev tā pat taču pienākas. Kā lai Dievs Tev piešķir zeltu un dārgakmeņus, ja ar relikviju zīmoggredzenu vai mantojuma briljantu pirkstā ej rakt zemi. Jo tam taču visam Tavās acīs nav nekādas vērtības, bet kaut ko lielu un nozīmīgu gribi, jo loģika nostrādā un diktē savu: „Man tas viss pienākas!…”

Ar tādu loģikas apziņu: „Man tas pienākas pēc likuma!” iet draudzēs un ar tādiem ir pilnas pašvaldību iestādes visā Latvijā.
Vai Tu esi to pelnījis, to, kas tavuprāt, pienākas? Kas Tu esi, lai Tev vispār kaut kas pienāktos? „Jo, ja kāds domā, ka viņš kas esot, nebūdams nekas, tas pieviļ pats sevi.” (Gal. 6: 3)
Ko Tu esi ieguldījis, lai saņemtu? Kāds ir Tavs līmenis, lai saņemtu līdzīgu un pretendētu uz varu un ietekmi?

„Man tas viss pienākas, ja es centīšos, ja es rūpēšos, ja es darīšu visu, lai saglabātu un pavairotu, ja…ja…” Un tad, kad mainīsies Tava izpratne un sirds stāvoklis Goda krēsla priekšā, Dievs Tev dos par cenšanos to, ko Tava sirds patiesi kāro, jo Tev tas pienākas!

Lai skan Tava ATMODAS lūgšana:

„Kungs izlej Savu Garu
Pār visām tautām Pasaulē
Lai redzot Tavu Slavu
Tās Tavā priekšā zemojas
Kungs atklāj savu spēku
Virs zemes tā kā debesīs
Kungs satricini Zemi
Lai visi gaida Tavu atnākšanu!” –skan dziesma