Ilze Eris: Mīlestības Skolas lektore. Četru bērnu mamma. Aizlūdzēja, kalpotāja. Ilze ir ieguvusi augstāko izglītību valodniecības jomā, kas palīdz viņai labāk izprast Dieva vārdu. Viņa ir arī studējusi teoloģiskās zinības.

Precoties, ar ko mēs rēķināmies? Ar mīlestību. Ar uzticību. Ar to, ka dzīvosim visu atlikušo dzīvi ar šo cilvēku un viņš/viņa ar mums. Mēs rēķināmies, ka turpmāk sieva un vīrs neiesaistīsies tuvās attiecībās ar cilvēkiem ārpus laulības, un zinām, ja gadījumā kaut kas tāds notiks, tad laulība būs ļoti smagi iedragāta, būs izpostītas visciešākās attiecības, varbūt mēs vēl turpināsim dzīvot līdzās bērnu dēļ, vai arī tādēļ, ka īpašumus dalīt pārāk sāpīgi, bet tiešām tuvas attiecības atjaunot būs ļoti grūti. Varbūt pat neiespējami.

Kādēļ es runāju par kaut ko nesaistītu – par laulību. Jo laulība ir derība. Savienība 1+1 un uz mūžu. Tāpat arī attiecības ar Dievu ir derība. 1+1, bet ne uz mūžu – uz visu mūžību. Jēzus mūs – savu draudzi – sauc par līgavu. Tas nozīmē – mēs esam ar viņu saderinājušies.

Bībeles izpratnē Jēzus laikā saderināšanās nozīmēja daudz ciešākas attiecības, nekā saderināšanās nozīmē šodien.

Pie saderināšanās tika noslēgts līgums – derība – kurā tika aprakstīts, kā vīrs rūpēsies par jauno sievu, kā nodrošinās, kā mīlēs un ko sagādās. Pie saderināšanās tiek arī samaksāts izpirkums – caur to jaunais vīrs iegūst tiesības gādāt, rūpēties par sievu. Tā ir garantija, ka viņi būs viens. Pēc būtības laulība ir noslēgta jau ar saderināšanos – vismaz tās pirmā daļa.

Tikai kāzu ballīte un kāzu nakts vēl nav. Jo vīrs dodas mājās un ceļ namu, kurā sievu uzņemt, kurā viņi kopīgi dzīvos. Un kamēr viņš ceļ namu – visa viņa darbība ir vērsta uz turpmāko kopdzīvi, viņi iepazīst viens otru – garīgi un dvēseliski. Viņa uztic līgavainim savas vēlmes, ilgas, viņi dalās prioritātēs, un jaunais vīrs dara visu, lai līgava – kura pēc austrumu tradīcijas gan bija viņu redzējusi un precēties piekritusi, bet dziļi nebija iepazinusi – tagad viņu iepazītu un nebaidītos no turpmākās kopdzīves, lai viņa varētu droši skatīties nākotnē un uzticētos viņa mīlestībai, lai paļautos uz to, ka netiks atstāta viena. Šis ir laiks, lai iepazītu viens otru pēc būtības. Kā līgavainis gatavo namu, tā līgava – gatavo sevi, savu raksturu, savas prasmes un iemaņas. Viņa vairs neskraida kopā ar bērniem un nav vairs pakļauta vecāku autoritātei – viņa jau ir piederīga tai jaunajai dzīvei, kura viņu gaida.

Viņi jau ir savienoti līdz nāve mūs šķirs saitēm, bet vēl nav pavisam kopā, vēl nav intīmās tuvības, kas ved pie bērniem. Kaut arī sieva jau pieder vīram.

Kad nams ir gatavs un laiks – piepildīts, tad jaunais vīrs atgriežas pēc sievas – un ebrejiski vārds precēt ir saistīts ar vārdu paaugstināt. Viņš paaugstina savu līgavu sievas godā, pārvedot mājās.

Mēs esam Kristus līgava. Vai redzat līdzību – kādēļ Jēzus tieši šo salīdzinājumu izvēlējās. Derība – līgums ir uzrakstīts un noslēgts – un tur ir uzrakstīti visi apsolījumi, kā Viņš par mums rūpēsies, kā nodrošinās, kā mīlēs un ko sagādās. Mēs lasām un sekojam norādei: Baudiet un redziet, cik Tas Kungs ir labs Ps. 34:9

 Mēs iepazīstam Viņa mīlestību, kas „ir lēnprātīga, mīlestība ir laipna, tā neskauž,

 mīlestība nelielās, tā nav uzpūtīga. Tā neizturas piedauzīgi, tā nemeklē savu labumu, tā neskaistas, tā nepiemin ļaunu. Tā nepriecājas par netaisnību, bet priecājas par patiesību. Tā apklāj visu, tā tic visu, tā cer visu, tā panes visu. Mīlestība nekad nebeidzas. 1.Kor. 4:8

Mūs mierinādams, Jēzus saka: „Es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam”. Viņš rāda, ka Viņam var uzticēties, lai mums nebūtu baiļu – ne tagad gaidot, nedz vēlāk – Viņa namā ieejot.

Jēzus mūs arī iepazīstina ar Sevi – lai ne tikai Viņa dāvanas sagaidām, bet vēl vairāk – lai ilgojamies pēc Viņa paša. Lai arī šajā saderināšanās laikā ikdienas varam Viņam apliecināt : “Kungs, pie kā mēs iesim? Tev ir mūžīgās dzīvības vārdi,” Jņ 6:68

Viņš ir aizgājis mums vietu sataisīt. Ticiet – tā nav trūcīga gultas vietiņa nabaga studentam, kas mūs gaida Viņa Valstībā. Tas ir nams, kuru Viņš taisa Savai līgavai – baznīcai – visiem kristiešiem, ikvienam no mums, kurā Viņš  līgavu par sievu paaugstinās. Mās lasām, ka Viņš sēž uz troņa, mēs lasām, ka tur ielas no zelta un vārti no vienas lielas pērles, un tik daudz un dažādi dārgakmeņi, ka nemaz nespējam to visu iztēloties. Bet ko tas nozīmē – tikai to, ka mēs tiksim aizvesti uz karalisku namu – ne par vergiem vai kalpiem, bet par līgavu – lai valdītu kopā ar Jēzu.

Bet – ne tikai derība ir noslēgta un mājoklis tiek būvēts, bet arī maksa ir samaksāta. Jēzus ar savu upuri, ar savām dārgām un svētām asinīm pie krusta ir savu līgavu atpircis. No kā un kāpēc Viņam bija mūs jāatpērk? 1.Pēt.1:18 skaidri norāda – no savas aplamās dzīves, mantotas no tēviem.

Par tautas maģijas rituāliem

Mēs esam atpirkti no mūsu tēvu nama – un kad mēs runājam par tautas maģijas rituāliem, kurus piekopa senie lībieši, kurši, latvieši, druīdi vai ķelti – mums jāapzinās, ka mēs tiem vairs nepiederam. Un tie vairs nepieder mums.

Varbūt ir jautājums – kāpēc ne? Vai tad man ir jāatsakās no savas tautības un tradīcijām, ja esmu kristietis? Vai no citāda veida garīguma – msd piedāvājumu ir tik daudz, tik pievilcīgi, nevainīgi, gudri un visi ceļi taču ved pie Dieva.

Palūkosim, kā tas ir. Turpinot līdzību par laulību – vai es varu vienlaikus būt precējusies un neprecējusies? Vai es varu vienlaikus piederēt vīram un tikt vēlreiz izprecināta kādam citam? Tas, ka esmu sieva vienam vīram, izslēdz visus citus vīriešus no noteiktas manas dzīves un attiecību jomas. Ja es, precēta būdama, koķetēšu, flirtēšu, vai vēl trakāk – pārgulēšu ar citu – mēs taču visi saprotam, ka tā būs laulības pārkāpšana. Un tā būs arī ļoti negodīga rīcība. Par laulību un savu personīgo dzīvi mēs to saprotam.

Vai tad ar mūsu attiecībām ar Jēzu ir citādāk? Jebkuri rituāli, kuros piedalāmies, kas Jēzu nepagodina, kas nav tieši ar Viņu centrā, ir mūsu garīgās laulības pārkāpšana. Tie visi ļoti smagi iespaido mūsu attiecības ar Jēzu, mūsu kristīgo dzīvi.

Un neiekrītiet lamātās – jo mūsdienās visi runā par Dievu. Un mēs – ir sevišķi tādā vecumā, kas padomju laikus piedzīvojuši, priecājamies, ka nu jau tik atklāti var par Dievu runāt. Problēma tikai tā, ka msd šajā vārdā Dievs tiek nosaukts viss kas, kam ar Dievu Tēvu nav nekāda sakara.

Vai visi ceļi ved uz Romu? Un vai visi ceļi ved pie Dieva?

Redziet, uzskats, ka visi ceļi ved uz Romu, ir tikpat aplams, kā uzskats, ka visi garīgie meklējumi ved pie Dieva. Visi ceļi neved uz Romu – daži ved uz Sēmi vai Enguri un daži vienkārši beidzas pie jūsu namdurvīm. Bet ārēji tie kādā posmā visi ļoti vienādi izskatās – ir gluds, ir asfalts, ir pat apzīmējumi ceļa malās un vidū, un ceļa zīmes arī visur pēc viena standarta. Kā gan es varu zināt, kur nokļūšu, ja es skatos tikai uz pašu ceļu?

Tāpat ir ar dažādām garīgām praksēm – visas runā par Dievu, par garīgumu, par dvēseles lietām, par izaugsmi un palīdzēšanu citiem un sev. Kā lai es zinu, pa kuru ceļu iet, kā es varu atrast ceļu, pa kuru nonākšu pie pareizajām durvīm, kā lai es atšķiru melus no patiesības?

Par ceļiem mēs saprotam – nepieciešama karte. Vai msd – GPS. Es gan lasīju, ka kāda beļģiete sekoja GPS, lai aizbrauktu uz blakus pilsētu, bet apstājās pēc 2000 km, pārbraukusi 3 valstu robežas. GPS bija kļūdījies. Reizēm tā gadās arī mums – mēs paļaujamies uz to, ko tik pārliecinoši reklamē, ka pat nepadomājam, kādēļ mainās valodas, datumi, valstis, bet mērķis taču bija tik tuvu.

Vajadzīga karte – nevis GPS, kurš atbrīvo tevi no domāšanas, tādā veidā padara par viegli manipulējamu  objektu kāda cita – programmētāja – rokās, bet karte, par kuras pareizību mums šaubu nav.

Garīgajos meklējumos mums ir šāda karte – tā ir Bībele. Ja jūs sakāt, ka tā nav skaidri saprotama, jā – tāpat kā ne visi bērni mācēs uzreiz lasīt karti un sapratīs visus tās nosacītos apzīmējumus.

Bībele ļoti skaidri novelk robežas. Šīs robežas ļoti uzskatāmi vēlākos gadsimtos ir noformulētas Apustuļu ticības apliecībā – jau pašos kristietības pirmsākumos bija svarīgi definēt, kas ir Tas, kuru mēs pielūdzam.

“Mēs ticam uz Dievu Tēvu, Visuvaldītāju, Debess un zemes Radītāju,

un uz Jēzu Kristu, Dieva vienpiedzimušo Dēlu, mūsu Kungu, kas ieņemts no Svētā Gara, piedzimis no jaunavas Marijas, cietis zem Poncija Pilāta, krustā sists, nomiris, aprakts, nokāpis ellē, trešā dienā augšām cēlies no mirušajiem, uzkāpis debesīs sēdies pie Dieva, Visuvaldītāja Tēva labās rokas, no kurienes Viņš atnāks tiesāt dzīvus un mirušus.

Mēs ticam uz Svēto Garu, vienu svētu vispārīgu Baznīcu, svēto sadraudzi, grēku piedošanu miesas augšāmcelšanos un mūžīgo dzīvošanu.”

Pirmjā ticības loceklī ir skaidri pateiktas lietas – Dievs ir Radītājs. Ja brauksiet misijā vai varbūt tāpat uz tālām zemēm, tad nepiedalieties vietējos kultos. Viņi tāpat teiks, ka pielūdz dievu. Pajautājiet, vai tas ir Debess uz zemes radītājs. Grieķiem Zevs (kaut vārds skan tik līdzīgi) nav radītājs, bet gan tas, kurš sacēlās pret Radītāju.

Senajiem ģermāņiem augstākā dievība Votans bija kara dievs un arī visai tālu no Radītāja stāvēja. Ēģiptē pielūdz nāves dievus, citur – radītas lietas, lai tā būtu saule, mēness vai daba pati kā tāda. Ja vien tas nav visas esības Radītājs, tad tas ir elks, lai arī cik skaistos vārdos to sauktu.

Otrkārt, Dievs ir Visuvaldītājs. Nav neviena spēka visā Visumā, kas būtu pāri pār Dievu. Jums bailes no trūkuma, neveiksmes, vientulības slimības? Nedrošība kādos jautājumos? – visas zīlēšanas un horoskopu lasīšanas, arī dziednieki un mīlestības pieburšanas ir pilnīgi neloģiskas, jo nekam no tā nav tik lielas varas kā Dievam. Ja kādam kas vajadzīgs – ejiet pie Dieva un lūdziet Viņam – Fil. 4:19 Mans Dievs apmierinās katru jūsu vajadzību pēc Savas godības pilnās bagātības Kristū Jēzū.

Vai ziniet, kādēļ Viņš ir apsolījis tā rūpēties par mūsu vajadzībām? Mēs sakām: Mēs ticam un Dievu Tēvu. Tas ir absolūti unikāli – Dievu kā Tēvu mēs varam iepazīt tikai Kristietībā. Kad Jēzus saka: Es esmu durvis, es esmu ceļš, tas nozīmē arī to, ka pie iepazīt Dievu kā Tēvu, kā Tēti, mēs varam tikai iepazīstot Kristu, tikai esot Viņa draugi. Visās citās reliģiskās sistēmās, kaut arī tur ir Radītājs un Visuvaldītājs, bet tur nav Tēvs. Starp mums arī ir vecāki – kāda ir mūsu attieksme pret narkotikām, pornogrāfiju vai noziedzību? It sevišķi, ja tajās grib ievilkt bērnus? Ar tādām lietām – mēs zinām – pat pa jokam nav jāsaskaras. Nu, lūk – tieši tāda pati attieksme Dievam ir pret zīlēšanu, burvjiem, pagānu rituāliem, ekstrasensiem un horoskopiem. Ar tādām lietām – pat pa jokam nav jāsaskaras. Ne tādēļ, ka Dievs gribētu mūs aprobežotus turēt – Viņš zin, kādas sekas ir saskarei ar okultām lietām kaut vai tikai pajokojot.

Tradīcijas ar okultu izcelsmi

Daudzas tradīcijas, kas ir pierastas pasaulīgā dzīvē, patiesībā ir okultas izcelsmes – tie nāk no senajiem auglības kultiem, kuros tika veikti asins upuri un kulta prostitūcija. Patiesībā – visi, kas piedalījās, apliecināja, ka par viņu laukiem, bērniem, ražu un labklājību rūpējas kāds konkrēts elks. Visbiežāk šiem elkiem tika upurēti mazi bērni vai jaunavas.

Jaunā Derība saka: Kas kopējs ir Dieva namam ar elkiem? Jo jūs esat dzīvā Dieva nams, kā Dievs ir sacījis: Es viņos gribu mājot un viņu starpā staigāt, un Es būšu viņu Dievs, un tie būs Mani ļaudis. Tāpēc aizeita no viņu vidus un nošķirieties no tiem, saka Tas Kungs, un neaiztieciet neko, kas ir nešķīsts, tad Es jūs pieņemšu. Tad Es būšu jums par Tēvu, un jūs būsit Man par dēliem un meitām, saka Tas Kungs, Visuvaldītājs. 2.Kor.6:16-18