Jebkuras valsts lepnums – spēcīgi un atbildīgi vīrieši, kuri spēj virzīties un sasniegt savu mērķi. Spējīgi aizsargāt savu tēvu zemi, cilvēkus un pat ziedot savu dzīvību. Šie vīri atbild par saviem vārdiem un darbiem. Ciena un mīl ne tikai dzīvos, bet arī mirušos, pieminot tos un atceroties labus vārdus. Viņi zina, ko nozīmē kauns, cieņa un kalpošana tuvākajam, ko nozīmē patiesa brālība! Par kādiem sapņu vīriešiem ir runa?!
2. augustā tika atzīmēta Gaisa desanta karaspēka diena. Kaut arī varoņi karoja PSRS vienībās un pēc Padomju Savienības pret viņiem izturas dažādi, intervējamie stāstīja, ka mīl Latvijas valsti un ir lojāli tai. Kā viņi stāsta, ka toreizējais režīms kropļoja gan frontes vienā pusē, gan otrajā pusē. Cieta abas. Stāsti ir tik dažādi un likteņi baisi.
Kāds stāstītājs lūdzis neminēt viņa vārdu un nefotografēt, viņš teica, ka tajā brīdī, ka PSRS krita, daudzi augstāk stāvošie darījuši kaut ko uz savu galvu, lai izpelnītos Maskavai. Viņš stāstīja par savu draugu tankistu, kuram Lietuvā virsnieks esot pielicis pie deniņiem pistoli un licis braukt virsū bērnudārzam…
Tomēr neskatoties uz visu šī diena tika atzīmēta ar plašu programmu, kas ilga no saules ausmas līdz rietam. Programma sastāvēja no trīs galvenajiem blokiem un izklaides bloka. 1. Brāļu kapi.
2. Baznīca. 3. Piemiņas foto – pie Rīgas robežas. 4. Svinības – Vērmanes dārzā vai šašliki kafejnīcā.
Aptuveni 300 vīru zilās beretēs apmeklēja kritušos kara biedrus brāļu kapos noliekot vainagus un ziedus pie mūžīgās uguns lāpas. Pieminēja kara biedrus ar minūtes klusēšanu.
Ercenģeļa Mihaila templī, Maskavas ielā 170 – vīri aizdedzināja svecīti pieminot karā kritušos.
Igors Kurlovičs – sapņoja tikt gaisa spēku vienībā. Veiksme bija viņa pusē, tika gaisa spēkos un turklāt palaimējās, kad rotu tomēr neizsūtīja karot Afganistānā, bet gan uz Čehoslovākiju. Kļuva par 1. klases izlūku speciālajā vienībā. Tagad strādā pasažieru vilcienos par elektromehāniķi.
Andreis Burkovskis – kalpoja Suhumi 1991.gadā. Jauniesauktie vienmēr ravās kaujā, bet paldies Dievam, ka vecie ir gudri vīri, jaunos atstāja nometnēs un karā gāja paši, tā ir vīriešu brālība. Diez vai realitātē mēs būtu kalnus nogāzuši drīzāk kalni mūs…
1991 gada novembrī tika dota komanda no Maskavas pretoties Rīgas barikādēm. Par to smagi runāt. Mēs bijām devuši zvērestu un to taču dod vienu reizi mūžā. Mums kareivjiem nav izvēles un ja būtu dota komanda šaut miermīlīgos iedzīvotājus es tiešām nezinu kas būtu noticis, bet Lietuvā tāda komanda tika dota. Zinu, ka Rubiks zvanījis uz Maskavu un lūdzis nedot pavēli šaut, teicis, ka mēs paši tiksim skaidrībā. Kad aizstāvēja televīziju un tauta stāvēja pie tilta barikādēs, nezināja to, ka mēs pie tās varētu tikt pavisam citā veidā, nevis pārvietojoties pa tiltu, bet pārceļoties ar BMD bruņu transportieriem, kuri var arī peldēt, tā būtu tikuši vienā mirklī līdz televīzijai pa Daugavu. Un ja būtu skanējusi pavēle ieņemt ēku daudz cilvēku ietu bojā.
Paldies, ka man nebija jāizdara izvēle.
Elena Līgatne – (Vīram bija smagi stāstīt par piedzīvoto, tādēļ viņa vietā stāsta sieva). Man ir milzīgs lepnums par ikkatru šeit atnākušu kareivi, katram ir savs likteņa stāsts un diemžēl tajā nav nekā patīkama. Vīrs stāstīja, kā pret viņu un citiem gūstekņiem zemiski izturējās. Baroti ar samazgām un nežēlīgi spīdzināti. Paldies Dievam, ka vīrs nezaudēja prātu. Pēc tāda veida stāstiem, sāc novērtēt dzīvi un rodas prieks par to, ka dzīvojam brīvi.
Dmitrijs Šeihmans – (старшина) 1988. gadā karoja Karabahā, Erevānā, Tbilisi. Tas bija šoks, jo vajadzēja iet pret savu tautu. Nācās iet pret bērniem, mātēm, veciem cilvēkiem. Tas bijis šausmīgi. 1988. gada 7. decembrī (в Питаке) notika zemestrīce 11 balles pēc 12 baļļu sistēmas. Rota tika nosūtīta palīdzēt cietušiem, vilka no gruvešiem cilvēkus, un tad no jauna tika pārvesta kara laukā. Tagad Dmitrijs nodarbojas ar biznesu un apsardzes lietām.
0 komentāri
Uzraksti, ko domā