Stāsta varonis – Svjatoslavs Pjavčenko. 

Notikums -  1997. gada 28. jūnijā. 

Notikuma vieta - Cēsis.

Autokatastrofa ir traģēdija! Rodas mūžīgais jautājums, kāpēc? Dzīvība ir tik ļoti trausla. Nekad nezini kurā brīdī var notikt neparedzēts pavērsiens.
Negadījuma aculiecinieks, Slavika draugs Kosķiks, notikuma laikā bija atradies citā automašīnā, kas  brauca tieši aiz autokatastrofā cietušās automašīnas.
Kosķiks mums palīdzēs papildināt Slavika stāstījumu no sava skata punkta.

SPEKTRS: Kad pirmo reizi izdzirdēju Jūsu liecību es nodomāju, ka šis gadījums ir tas, par kuru saka, ka cilvēks ir dzimis “laimes krekliņā”.

Slaviks: Pārciešot šo autokatastrofu es gulēju slimnīcā un tik tiešām cilvēki, kuri mani apmeklēja, teica, ka es esmu dzimis “laimes krekliņā”, ja reiz esmu izdzīvojis pēc tādām traumām. Vēlāk, pārdomājot Dieva plānus katra cilvēka dzīvē, es saņēmu tādu savdabīgu atklāsmi, kad tu nožēlo grēkus, uztici savu dzīvi Dievam
un dzimsti no augšas, tad Dievs Tev piešķir “laimes krekliņu”.

Ārsti neticēja, ka es izdzīvošu, bet neskatoties uz to, Dievam bija Savs plāns manā dzīvē.

SPEKTRS: Kādas ir saglabājušās atmiņas par šo bīstamo ceļojumu?

Kostiks: Tagad notikušo labi neatceros. Ir palikušas visspilgtākās atmiņas. Mūsu kompānija brauca divās automašīnās un sākotnēji es braucu kopā ar Slaviku vienā automašīnā, bet otra apstājās pie kāda veikala, lai nopirktu ēdamo. Pārsēdos otrajā automašīnā, jo draugi no tās pasauca mani uzkost. Iedomājieties, Jūs brauciet, smejieties, ēdiet bulciņas un pēkšņi acu priekšā redzat kā priekšā braucošā mašīna pārvēršās metāla lauskās un kā plastmasas spēļmantiņa tiek lauzta kāda rokās. Viss notika tik ātri, ka nespējām noticēt redzētajam.

SPEKTRS: Kāds aizgāja bojā?

Slaviks: Jā, divi cilvēki. Viens no viņiem bija mans draugs un partneris, arī radio dīdžejs.

SPEKTRS: Kā uz šo notikumu reaģēja aizgājēju vecāki, vai nepārmeta to, ka Jūs esat dzīvs, bet pārējie miruši?

Slaviks: Nē, nepārmeta, kad uz slimnīcu atnāca mana drauga māte, ticīgā un draudzes apmeklētāja, viņa uz mani skatījās kā uz dēlu, jo mēs ar draugu bijām ļoti tuvi, tā kā Bībelē teikts, ka draugs dažkārt ir tuvāks nekā brālis. Es nevarēju vēl runāt, bet viņas acīs redzēju sāpes par dēla pazaudēšanu un prieku, ka esmu dzīvs. Ar otru ģimeni bija nedaudz sarežģītāk. Šī ģimene apmeklē citu draudzi un viņu dēls atradās pasaules ietekmē,  dzēra, smēķēja, respektīvi, darīja visu, kas pasaulei bija raksturīgs. Es viņu no turienes vilku ārā. Kad viņa vecāki atnāca uz slimnīcu, ļoti pardzīvoja par notikušo autoavāriju, bet kad viņi aizgāja, es izjutu pārmetumu, sāpes, aizvainojumu.

SPEKTRS: Daudzi  komas pārcietušie ir stāstījuši dažādus komas laikā pārdzīvotos notikumus,  redzējuši tuneļus, tikšanās ar Dievu, vai sātanu. Vai Jums bija kāds redzējums?

Slaviks: Komas laikā es neko neredzēju, bet tikšanās ar Dievu man bija notikusi jau agrāk neparastā veidā. Pēc manas grēku nožēlošanas ļoti  meklēju Dievu, es reāli gribēju piedzīvot tikšanos ar Viņu. Tā, kā man ir bijusi bagāta dzīves pieredze, daudz draugu un dažādas intereses es baidījos par to, ka, ja es nesatikšu Dievu, tad mani nekas neaizturēs draudzē. Es biju izjutis Dievu, lūgšanas laikā pat kritu Svētā Gara klātbūtnē, bet es gribēju saņemt kaut ko vairāk.
Man ir dažādas  aizraušanās un viena no tām ir aktīvā atpūta dabā ar ieroci,  esmu mednieks.
Vienu reizi, atrodoties uz laivas ezerā es pacēlu rokas pret debesīm un lūdzu, lai Dievs svētī ēdienu un ceļojuma inventāru. Kad atvēru acis ieraudzīju, kā virs laivas debesis savienojās ar zemi. Pamanīju, ka lūgšanas sākums bija apmēram četros, bet beidzās divos naktī. Es neizjutu, kā ir pagājis laiks. Atnāca Dieva godība, Viņa mīlestība un atklāsmes manā dzīvē. Es zināju kā es dzīvoju un kāda būs mana nākotne.

Tad es biju pilnīgi vesels un nekas neliecināja par  autokatastrofas iespējamību. Bībelē ir rakstvieta  “Lai Tas Kungs tevi uzklausa bēdu laikā, lai tevi pasargā Jēkaba Dieva Vārds!
Lai Viņš tev sūta palīdzību no svētās vietas un atbalstu no Ciānas”! (Ps. 20 : 2-3)

Toreiz Viņš man to teica, bet šiem vārdiem nepiegriezu nekādu īpašu vērību. Tikai tad, kad gulēju slimnīcā un sapratu, ka problēma ir nopietna es novērtēju Dieva gādību. Tad slimnīcā es sevi mierināju, tas taču nav mans liktenis, es esmu dzimis no augšas, man vajadzētu baudīt dzīvi, turpināt sēt un būt svēts šajā pasaulē, nevis sēdēt vientulībā invalīdu ratiņos un apgrūtināt ar sevi radiniekus. Tieši tādu likteni man solīja ārsti.

Atrodoties slimnīcā Dievs man atgādināja par šo Psalmu, un tad, kad tev ir Dieva teiktais Vārds tu uz to balsties. Mana seja bija izkropļota un dažādas funkcijas traucējumi, kad ieskaties spogulī un ieraugi tādus defektus, tad nāk sarūgtinājums, bet es saņēmu savu dvēseli rokās un lasīju Bībeli. Centos nostādīt savu domāšanu pozitīvi un skatīties uz sevi tā kā mani redz Dievs. Jo es esmu Dieva templis un vai tad templis var būt ar nepilnībām. Kādu laiku tās nepilnības bija, bet Dievs tās novērš. Vēlāk es gāju uz ielām sludināt cilvēkiem par dzie-dināšanu un viņi, skatoties uz mani, dziedināšanai ticēja.
Dievs nav mums solījis to, ja mēs nāksim pie Viņa, tad viss dzīvē mums ies kā ”pa sviestu”. Mēdz būt arī savādāk.

Kostiks:   Slaviks ir stiprs cilvēks, es domāju, ka es pēc tādas situācijas morāli salūztu. Viņa dzīve ir brīnums. Viņš ir aicinājuma cilvēks un tas ir ļoti labi redzams pēc avārijas, jo tikai nostiprinājies cilvēks Dievā spēj pārdzīvot tādu triecienu. Krītot aizā, viņš aizķērās aiz aizas malas un nepadevās. Ticība viņu glāba. „Ticībā taisnais dzīvos.” Viņš pierādīja savu ticību.

SPEKTRS: Ir zināmi cilvēki ar izkropļotām sejām un rētas ir palikušas uz visu mūžu, bet skatoties uz Jūsu seju var tikai brīnīties, jo praktiski nav redzamas nekādas rētas, vai Jums ir taisīta plastiskā operācija?

Slaviks: Nē! Plastiskā operācija man nav taisīta, es vispār biju atteicies no daudzām operācijām un plastisko operāciju arī. Es ticu apsolījumam: Ja Dievs man ir atļāvis dzīvot, tad Viņš mani pacels, atjaunos un  parūpēsies par to, lai nebūtu redzamas sekas.
Ārsti slimnīcā pateica, ka sešus mēnešus es atradīšos guļus stāvoklī un ja es būšu spējīgs kustēties, tad pārvietos mani uz invalīdu krēsla. Tā būs labākajā gadījumā mana „gaišā” nākotne. Kad ārsts man to teica, es atrados ļoti sliktā fiziskā stāvoklī, atslābis, ar daudziem lūzumiem un griezumiem, bet iekšēji manī bija kodols, pret kuru es balstījos. Savācot visus spēkus un ticību es nošļupstēju ārstam: „ Dakter, vai ziniet, ka pēc nedēļas es nostāšos uz kājām, bet pēc divām nedēļām es būšu mājās!” Tā arī notika, pēc divām nedēļām mani izrakstīja mājās. Es varēju  staigāt, bet man bija paralizēta seja,  bija jāiet uz procedūrām un masāžām. Kad es atstāju slimnīcu, ārsts mani brīdināja, ka pēc diviem gadiem man būs nepieciešama operācija. Bet es viņam atbildēju, ja mēs tiksimies pēc diviem gadiem, tad tādēļ, lai slavētu to Kungu. Sanāca tā, ka pēc diviem gadiem mani darba darīšanās aizsūtīja tieši uz šo slimnīcu un to pašu stāvu. Kāpjot augšā pa trepēm, ar smaidu aceroties šo sarunu, man pretī nāca mans arstējošais ārsts.

Kad viņš mani atcerējās un uzzināja, ka man ar veselību viss kārtībā, vienīgā frāze, ko viņš spēja pateikt, bija: „Slava Dievam!”

Kostiks: Slava tiešām pēc avārijas izskatījās atbaidoši, puse no sejas ādas viņam vispār nebija, galvaskausa lūzums, viņš bija kā sagraizīts gaļas gabals, neatpazīstams. Ātrās palīdzības ārsti domāja, ka Slavu pat līdz slimnīcai neaizvedīs. Viņu izvilka no ātrās pa-līdzības automašīnas, bet viņš neko nespēja pateikt, kā tikai kliegt: „Tēvs… Tēvs…”. Mēs, protams, sapratām pie kāda Tēva viņš vērsās, bet nekādi palīdzēt nespējām, mēs paši bijām šokā.

SPEKTRS: Vai invalīda grupu Jums piešķīra?

Slaviks:  Pēc valsts likumdošanas man vajadzēja piešķirt invaliditātes grupu, bet lieta ir tāda, ka pie komisijas, kura pieņēma  lēmumu, ir ļoti sarežģīti saņemt grupu, jo valstij ir man jāmaksā nauda, bet bez invaliditātes viena šprice maksā 10 latu. Skatoties uz manu izveseļošanās ātrumu  komisija pat netaisījās man piešķirt invaliditātes grupu. Bet pirms tam es biju konsultējies ar juristu un labi zināju savas tiesības. Ļoti svarīgi zināt savas tiesības gan Dieva priekšā, gan sātana, gan valsts priekšā. Pēc sarunas ārsti komisijā saprata, ka es zinu par ko runāju un iedeva uz gadu otro grupu, bet pēc gada iedeva trešo grupu, par cik uzreiz to nedrīkst noņemt.

SPEKTRS: Kā ir mainījusies Jūsu personīgā dzīve pēc autokatastrofas?

Slaviks: Personīgā dzīve ir veidojusies ļoti labi! Pēc autokatastrofas diviem gadiem es precējos, pēc vēl gada mums piedzima bērniņš un drīz parādījās arī otrs. Mana veselība un redze ir pilnībā atjaunojusies un vispār es esmu laimīgs cilvēks!

Kostiks: Es Slavika dzīvi pēc autokatastrofas redzu tādu, ka viņam ir par ko pateikties Dievam, viņš atgriezās no tās pasaules un dziedinājās, tādas lietas netiek aizmirstas. Dzīvo nevis ar sociālo pabalstu palīdzību, bet gan ir liels priekšnieks uzņēmumā. Viņa liktenis ir no Dieva un viņš to ir pierādījis. Protams, viņu ir cēlis un dziedinājis Dievs, bet Dievs nāk pie stipra cilvēka, pie tā, kurš nepadodas!