„Vai tas spēj vadīt, kas ienīst taisnību?
Jeb vai Tu gribi nosodīt un pat izraidīt trimdā Vistaisnīgo, Vispēcīgo?” (Ījaba 34: 17)

Viedoklis: (Vēstule par iepriekšējā raksta „Nepopulāru jautājumu risinājums” fragmentu „Kopā mēs varam visu!”) 2. Pasaules karu mēs uzvarējām, bez nekāda tur Dieva, vai kādas citas palīdzības. Mēs paši (krievi) to panācām. Mūs zin visa pasaule. Mēs esam ietekmīga un varena tauta, nevis jūs (latvieši) un ar Dievu tur nav nekāda sakara. Ar mums rēķinās ASV, Āzija un visa pasaule. Kas Jūs (latvieši) vispār būtu bez mums(krieviem)?

Jautājums: Kas Jūs (latvieši) vispār būtu bez mums (krieviem)?
Atbilde: Ja latviešu tautā nebūtu spēcīgas garīgās autoritātes un vienkārši ticīgu ļaužu lūgšanas, gan kara, gan arī Latvijas okupācijas laikā, tad iespējams, šis jautājums vairs nebūtu aktuāls, jo gluži vienkārši latviešu Latvijā vairs nebūtu vispār. Taču ļaujiet man atbildēt ar pretjautājumu. Kas Jūs (krievi) vispār būtu bez (latviešiem), Jums taču nebūtu uz ko velt savas atrunas. Un kas Jūs (krievi) vispār būtu bez Dieva..

Kara valdniece

Par cik cilvēks sastāv no gara, dvēseles un miesas, tad saprotams, ka pašam no sevis cilvēkam nav spēka, lai paveiktu varas darbus kaitējot citiem. Tie ir garīgi jeb instinktīvi impulsi-naids un slepkavnieciskas tieksmes ietērpjot attaisnojošā idejas un rīcību ideoloģijā. Tās izsauc zemie instinkti, taču tās ir garīgi vadāmas. Par cik tās nevada Dieva Gars, kā Jūs arī pareizi minējāt, jo ar Dievu tik tiešām nav nekāda sakara, tad dēmoniskiem spēkiem -noteikti.
Jums ir taisnība arī attiecībā par to, ka Krievu nācija ir spējusi ietekmēt pasaules gaitu ārpus Krievijas robežām nesot karu, postu un iznīcību. Bezšaubām tā tas ir. Kara valdniece.
Kaut arī lielā mērā Krievija efektīgi atrod sev „ārējo ienaidnieku”, vai tiešām ir tā, ka Krievija ietekmē pasauli, vienīgi, kā Jūs sakāt, bez Dieva palīdzības un vajadzības? Tad pastāv jautājums, kā Krievija ietekmētu pasauli, bez iejaukšanās citu valstu karos un, ja tai nebūtu gāze, ar kuras palīdzību politiski manipulēt ar citu valstu iesaistītām pusēm? Tas nu, būtu pārdomām attiecībā par „kara ratiem”.

Karš vai miers?

Nav nekādas meistarības izraisīt karu. Iedod tikai iemeslu. Un iemesli, kā mēs zinām, mēdz būt tik ļoti triviāli un banāli. Vēlākos vēstures posmos zināms, ja valsts kase tukša, valsts vīru valdīšanas namākulības dēļ, un tauta badā, slinkuma dēļ, tātad ir pienācis laiks karot. Uzmanības novēršana no iekšējās politiskās problēmas pārvēršot ārpolitiskā programmā. Ārpus savas teritorijas ienaidnieka meklēšanā. Kaut gan, būtu jāņem vērā, ka pats lielākais ienaidnieks sev -esi Tu pats! Jo cilvēka raksturs vai paceļ vai arī noved postā.
Taču agrīnos vēstures posmos Eiropas dižciltīgo dinastiju valdīšanas laikos pastāvēja cita izpratne par valdīšanu un ietekmi. Fundamentālās vērtības, tika ieaudzināts arī dižciltīgās izcelsmes un augsta ranga pārstāvjos.
Dižciltīgo valdīšanas panākuma noslēpums: Izraisīt karu spēj ambiciozs un zema līmeņa cilvēks, taču novērst karu, tā ir visaugstākā līmeņa sasniegšana un meistarības pakāpe. Ja vadonis, spēja novērts karu, tas tika uzskatīts kā cieņas vērts cilvēks, kurš spēj savaldīt un pasargāt ne tikai savu nāciju, bet arī savu raksturu. Tas ir labklājības garants un miera nodrošinājums.

Karš un miers

Ieskatīsimies Krievijas ietekmē dailes plašumos, visizcilākajā literatūras mantojuma krājumā. Ko par Dieva palīdzību un vajadzību saka paši Krievijas ietekmīgie literāti?

Krievu klasiķis Ļevs Tolstojs -19 gs. lielākais romānu rakstnieks krievu literatūrā un ir ievērojams nevien ar mākslinieciskajiem sasniegumiem, bet arī ar nemitīgiem idejiski – reliģiskiem meklējumiem. Kaut arī pēc izcelsmes grāfs, taču agri zaudējot vecākus viņa radinieki bija centušies audzināt pēc aristokrātu ieradumiem. Ikdienas gaitās jaunajam grāfam nav gājis viegli, jo iekšējā audzināšana nesasaucās ar to, ko piedāvājusi reālitāte. Taču kad visas cerības jau zudušas, viņš tomēr satika savu uzskatu un attiecīga līmeņa domabiedrus rakstniekus -Turgeņevu, Družiņinu, Ņekrasovu, Grigoroviču un Gončarovu. Atrodot kopīgu valodu, viņš sāka drošiem soļiem virzīties uz priekšu savā izvēlē, dzīvi saistīt ar literatūru pilnā mērā.
Romāns ,,Karš un miers” (1865 – 1869) apņem milzīgus plašumus, aptverdams visu laikmetu un muižnieku šķiras sabiedrisko un ģimenes dzīvi. Attēlots arī Napoleona kara gājiens Krievijā ar tā dažādiem kara un miera laika notikumiem, dziļiem individuāli psiholoģiskiem tēlojumiem. Tolstojs pauž savu pārliecību, ka viss pasaulē ir augstāka spēka nolemts un vadīts. Droši vien tāpēc darba autora atsevišķu varoņu loma vēsturiskos notikumos ir nenozīmīga. Personas nevarība -Borodinas kaujas tēlojumā, kur sabrūk Napoleona iepriekš izsapņotie plāni. Lielā pretrunā ar personības nozīmes noliegumu vēstures gaitā ir šīs pašas personības lielās lomas uzsvars ģimenes dzīvē, patiesības un reliģijas meklējumos.

,,Karš un miers” galvenais varonis ir izvēlēts krievu zemnieks Platons Karatajevs, kas izpratis to, ka ārējo notikumu straumē cilvēks ir nenozīmīgs, taču individuāri sevī pašā viņš glabā nesalaužamu spēku. Spēku, kas nāk no debesīm. Spēks no Dieva.

Ļeva Tolstoja atklāsme

„Trīsdesmit piecus savus mūža gadus es vārda vistiešākajā nozīmē biju nihilists, ne gluži speciālists revolucionārs, bet cilvēks, kurš netic nekam. Taču es ieguvu ticību. Es ticu doktrīnai par Jēzu Kristu, un pēkšņi visa mana dzīve ir pilnīgi pārvērtusies… Dzīve un nāve man vairs nešķiet ļaunums, bezcerīguma un izmisuma vietā mani tagad ir pārņēmis miers un prieks un laime, ka man to nespēs atņemt pat nāve.”-piemin grāmatas autors veiktajās piezīmēs.

Noziegums un sods

Fjodors Dostojevskis- filozofiski psiholoģiskais romāns „Noziegums un sods” 1866. g.
„Nozieguma un soda” pamatproblēma ir slepkavība un slepkavas jušanās pēc nozieguma. Grāmatas varonis Raskoļnikovs — nabadzīgs students, nogalināja sievieti un viņas māsu viņu pašu mājās. Noziegums tika izdarīts, lai jaunietis varētu pārliecināties par sevi — ka viņš ir to spējīgs, ka nav ne ar ko sliktāks par citiem. Atzīties vai neatzīties – būtībā viss stāsts tiek vairāk vai mazāk veltīts tam.
Šis darbs spēcīgi atklāj paša Dostojevska morālās atziņas. Fjodors Dostojevskis ir apraskstījis kā Dieva Gars ir pilnīgi pārvērtis viņa dzīvi Sibirijā pavadītajos katorgas gados. Tieši saskarsme ar Dievu palīdzējusi izdzīvot, tas arī ir spilgti jaušams viņa darbā „Noziegums un sods”. Autors liek manīt, ka cilvēkam ne aiz kādiem sociāliem motīviem nav tiesības laupīt otram dzīvību un ka noziegums izpērkams tikai ar soda izciešanu.
Galvenais vēstījums-„nogalināt cilvēku nozīmē nogalināt pašam sevi”, jo pēc izdarītās slepkavības, galvenā varoņa paša dzīve praktiski iet ūtrupē. „Varonis” arvien vairāk ievelkas sevī, sāk vairīties no cilvēkiem, izjūt izolētību, arvien biežāk Raskoļnikovs jūtās slims, izjūt drudzi un drebuļus. Un tas viss ir pastrādātā nozieguma dēļ.
Ko ir līdzējusi apziņa, ka esi uz to spējīgs un, ka neesi ne ar ko sliktāks par citiem, ja normālas dzīves pēc tam tāpat vairs nav?

Viena diena Ivana Deņisoviča dzīvē

Aleksandrs Solžeņicins – rakstnieks, publicists, disidents, Nobela prēmijas literatūrā laureāts. Guva plašu ievērību savos darbos aprakstot padomju GULAG sistēmu.
Dienesta laikā tika paaugstināts par kapteini, apbalvots ar 2. pakāpes Tēvijas ordeni un Sarkanās Zvaigznes ordeni.

Solžeņicinam par pretpadomju aģitāciju un propagandu, kā arī kritizējot Staļina režīmu (Kriminālkodeksa 58. panta 10.-11. punkti) piesprieda 8 gadu ieslodzījumu pāraudzināšanas darba nometnē. Sodu sāka izciest vispirms „Jaunās Jeruzalemes” un “Kalugas vārtu” nometnēs.
1946. gada septembrī tika nosūtīts uz speciālo pētniecības institūtu, kur viss zinātnieku kolektīvs bija nokomplektēts no notiesātajiem matemātiķiem un fiziķiem, Ribinskā, bet pēc 5 mēnešiem uz tādu pašu institūtu Zagorskā. 1947. gada jūnijā viņš nonāca Marfinskas zinātniski pētnieciskajā cietuma institūtā. 1950. gadā Solžeņicins tika pārvests uz “parasto” nometni pie Ekibastuzas Kazahijā.
Pardzīvojot savas tautas varas represijas viņš atklāti nostājas pret savas tautas varas sistēmu uzrakstot nozīmīgu stāstu „Viena diena Ivana Deņisoviča dzīvē”. Neskatoties uz to, ka vēlāk bija aizliegta literatūra, tas izplatījās pa visu Krieviju. Autors aprakstīja ieslodzījuma vietu sistēmu, apvienojot staļinisma kritiku. Visai precīzi izveidotie pretrunīgie raksturi, koncentrēta darbība, kas padarīja ikdienas sūrumu simbolisku, izraisīja ļoti lielu lasītāju interesi un sajūsmu.
Taču ar visām piedzīvotām šausmām un izdzīvoto ieslodzījuma vietās Aleksandrs Solžeņicins saglabā mīlestību un mieru dvēselē, kā arī atklāti sabiedrībai pauda savu ticību Jēzum Kristum un stāstīja, kā ebreju tautības ārsts nometnē palīdzējis viņam nonākt pie Jēzus Kristus, par ko arī esot viņam pateicīgs.

Ko par Dieva palīdzību un vajadzību saka paši Krievijas ietekmīgie zinātnieki?
Mūsdienu krievu zinātnieks bioķīmiķis Dmitrijs Kuzņecovs. Trīs reizes ieguvis zinātņu doktora grādu un saņēmis Ļeņina komjaunatnes prēmiju zinātnē, 1989. gadā apmeklējot ASV atklāti runājis par savu ticību Jēzum Kristum. Padomju Savienībā publicējis rakstu „Zinātne bez ateisma”.

Ja tā labi padomā, tad par Dieva palīdzības nepieciešamību mēs varētu ieskatīties jebkurā Krievijas dzīves noteicošajās un ietekmējošajās sfērās. Un izrādīsies, ka arī bez izraisītiem kariem var iztikt un ietekmēt cēliem mērķiem.

Miera valdnieks

Taču vēlos Jūs iepazīstināt ar kādu vienu Personu, kurš ir ietekmējis pasaules pagātnes, tagadnes un nākotnes gaitu mūžības skatījumā.
Visas pasaules vēsturē pastāvošie kari, vislielākās pasaules armijas, visas kuģu armādas, kuras jebkad šķēlušas jūras viļņus, visas pasaules parlamenti un valsts vīri, karaļi un ķēniņi, kas kebkad ir valdījuši zemes virsū, visi tie kopā nav tik spēcīgi ietekmējuši cilvēku dzīvi virs zemes, kā ar savu dzīvi to ir izdarījis Jēzus Kristus no Nācaretes.
Ir aizritējuši 2000 gadu, taču Jēzus Kristus no Nācaretes bez pārlieku naudas ietekmes un izraisītiem kariem arī šodien cilvēku nācijās ieņem centrālo vietu.
Jēzus Kristus bez valsts naudas nodrošinājuma un armijas ir uzvarējis vairāk cilvēku, nekā Aleksandrs Lielais, Staļins vai Ļeņins, Hitlers vai Cēzars, Muhameds vai Napoleons.
Viņš – devis lielāko skaidrību cilvēku dzīvēs par Pasaules uzskatiem un saikni ar debesīm lielāku, nekā visu laikmetu lielākie filozofi un zinātnieki kopā ņemti.
Viņš pārvaldīja dzīves izpratni un runāja par to tā, kā nav runājis neviens izcilākais orators pasaulē.
Viņš nav uzrakstījis nevienu rindiņu gudru filozofisku traktātu, taču rosina daudzus ķerties rakstīšanas mākā.
Viņam veltīts vairāk sprediķu, runu, diskusiju, mākslas darbu, iespiestu darbu un dziesmu, nekā jebkuram citam senajos laikos un mūsdienās.
Viņš piedzima kā Pasaules Saimnieks un sists krustā kā vergs, taču joprojām nosaka civilizācijas virzienu.
Viņš pārspējis visizcilākos skolotājus un morāles sludinātājus.
Miera valdnieks un cilvēku dvēseļu atbrīvotājs. Grēka nastas smaguma atvieglotājs. Slimību dziedinātājs. Pestītājs! Dievu Dievs! Karaļu karalis! Ķēniņu ķēniņš!

Dieva Dēls

Buda nekad nav pretendējis uz to, ka viņš būtu Dievs.
Muhameds nekad nav uzdevies par Dievu.
Mozus un Jānis Kristītājs nav sevi saukuši par Dievu.
Jēzus Kristus- vienīgais, kas atļāvies sevi nosaukt par Dieva Dēlu un apliecināt to.

Noslēgumā:

Atbildot un pārfrazējot jautājumu: kas būtu, ja būtu? Aicinu Jums padomāt, par to, ka varbūt patiesībā, Jūs meklējat nevis latviešu tautas nosodīšanu, par to, ka neskatoties uz latviešu tautas izsūtīšanu uz Sibiriju un slaktēšanu bez tiesas, tomēr vēl ir izdzīvojusi, bet gan meklējat to, kurš spēs Jūs pašu atpestīt no PSRS laikā piedzīvotām sāpēm un šausmām. Neskatoties uz to, ka sevi uzskatāt par uzvarētāju padomājiet rūpīgāk, par kādu uzvaru ir runa? Kāda gan tur uzvara? Par ko lepoties? Par piedzīvoto asinspirti gan vienā, gan arī otrā frontes pusē? Ir maksāta pārāk liela cena, lai to varētu saukt par uzvaru.
Iespējams, ka arī Jums ir vajadzīgs miera valdnieks, kas piedos, atpestīs un izglābs un dos Jūsu dvēseli mieru. Novēlu Jums atrast tik ilgi meklēto.
Jo kā kādā dziesmā teikts „un visi, kas piesauks Viņa (Jēzus) vārdu, būs glābts.”
>>Grēcinieku lūgšana<<