Diskusijā piedalās: „Nacionālo Spēka Savienības” (NSS) priekšsēdētājs Viktors Birze;
Uzņēmuma „Liepaja Shipard” direktors Ivars Muravskis;
Sociālo zinību skolotājs Arvo Karelsons.
Diskusiju vada: Marlēna Pirvica.
Marlēna Pirvica: Cienījamie kungi, tēma- viesstrādnieki Latvijā. Tautai izveidojusies situācija šķiet nepieļaujama. Viesstrādnieku lielais pieplūdums Latvijas teritorijā jau ir nekontrolējams un pārsniedzis normas robežas. No malas skatoties sajūta ir tāda, ka kāds neredzams spēks ir ieinteresēts, lai mazā Latvijas tauta tiktu, es nebaidos šī epiteta „izsūtīta” no savas zemes ar domu peļņā uz „Sibīriju-Īriju”, lai patiesībā izjauktu un iznīcinātu demogrāfisko stāvokli šajā teritorijā, izsaimniekotu un pārdotu Latvijas zemi un to likumīgā kārtā varētu ieņemt cittautieši. Nu, protams, likumdošanas nesakārtošanas dēļ, drīz šie „viesstrādnieki” pieprasīs politiskas, socioloģiskas un citas tiesības. Vai Jums nešķiet, ka vēsture atkārtojas, tikai citādākā modernizētākā vaidā?
(NSS) priekšsēdētājs Viktors Birze: Mūsu partijas domas šajā sakarā ir līdzīgas. Tādēļ mēs būsim gatavi enerģiski rīkoties, vēršoties pret viesstrādnieku uzņemšanu. Būsim gatavi, ja nepieciešams, rīkot arī ielu akcijas, piemēram, gājienu ar lozungu par Latviju bez viesstrādniekiem. Latvijai ir pietiekami daudz problēmu, nacionālajos un ar mūsu etniskās un kultūras identitātes aizsardzību saistītajos jautājumos. Mēs uzskatām, ka jauns viesstrādnieku pieplūdums Latvijā nav nepieciešams, tas ilgtermiņā var būt nopietns drauds mūsu valsts un nācijas pastāvēšanai.
Marlēna Pirvica: Uzņēmēji uzskata, ka viesstrādniekus piesaista, lai disciplinētu vietējos. Disciplinētu? Vai tā nav vienkārši šantāža, lai attaisnotu mazās algas? Un vai tiešām pastāv ”darba roku trūkums?” Kāds ir Jūsu viedoklis, Muravska, kungs?
Ivars Muravskis: Vispirms, nepretendējot kritizēt Birzes kungu, vēlos piebilst tikai sekojošo;. No vienas puses, viesstrādnieki ir problēma, jo nebija paredzēts, ka ieradīsies tik daudz cilvēku un ka tik daudz cilvēku patiešām būs nepieciešams Latvijas tautsaimniecībai. Bet no otras puses tas ir citas problēmas risinājums, jo neviens, īpaši mūsu valdība, nebija paredzējis, ka tik daudz no Latvijas aizbrauks peļņā citur, kur maksā lielāku algu, piemēram, Anglijā vai Īrijā. Šis savdabīgais Latvijas strādājošo protests pret zemajām algām Latvijā ir izveidojis vākumu uz darba vietām, kuras mākas aizpildīt ar ievesto darbaspēku.
Vērsties pret šo viesstrādnieku parādību principā un aizliegt to, nevajadzētu, jo tas apdraudētu Latvijas uzņēmumu konkurētspēju, ierobežotu to izaugsmes iespējas trūkstot darbaspēkam. Patreizējā Latvijas Republikas likumdošana paredz reālas tiesības viesstrādniekiem strādājot uz laiku, pretendēt uz patstāvīgu dzīves vietu, vēlāk, esot jau pastāvīgajam LR iedzīvotājam pretendēt uz Latvijas pilsonību – tā gan ir problēma. Pret to vajadzētu vērsties. Likumdošanai ir nepieciešami grozījumi. Viesstrādnieku pieņemšana uz kontraktu laiku, viesstrādniekam personiski un rakstiski atsakoties no jebkādām politiskām pretenzijām pret Latvijas valsti. Ir nepieciešams regulēt viesstrādnieku atbraukšanas skaitu un mērķi. Ja uzņēmējs pieņem viesstrādnieku, tad viņam jānes atbildība par strādnieku pilnā mērā. Ja tad, kad viesstrādnieks kļūst par draudu valstij, lai to varētu deportēt uz viņa dzimteni. Uzņēmējiem viesstrādnieki ir nepieciešami, pretējā gadījumā nav iespējams saglabāt konkurentspēju. Jāņem vērā, ka ir tādas kvalifikācijas, kuras Latvijā nemāca. Ja aizliegtu ievest kvalificētus strādniekus – viesstrādniekus, tad daudziem uzņēmumiem savas specifikas dēļ, būs spiesti pārcelties uz citu valsti, tādēļ jāpadomā, vai Latvija nebūs no tā tikai zaudētāja.
Varbūt tas nav tas labākais piemērs, bet tomēr, Arābu emirātos viesstrādnieks valstī uzturas tikai uz kontraktu laiku ar tiesībām naudu sūtīt savai ģimenei, bet ar to visas tiesības beidzas. Bet kāda ir pieredze citās valstīs? Viesstrādnieks strādā ar noteiktu termiņu, pēc tam, tas tiek paildzināts uz gadu un vairāk. Tad viesstrādniekiem rodas dažādas tiesības un valstij, kurā viņi uzturas sākās nepatikšanas. Cilvēktiesības organizācijas cīnās, pieprasot tiesības, saviem klientiem viesstrādniekiem. Lūk, lai Latvija nesaskartos ar tādu rūgtu pieredzi, tad šīs nianses jāparedz un jāaizliedz.
Ir vēl kāds moments, kuram vēlētos pieskarties ir privatizācijas jautājums. Ir palikuši nedaudzi uzņēmumi, par kuru nodošanu privatizēšanā valdība vēl domā. Protams, mēs zinām pēc kādas receptes. Privatizēs, kā jau ierasts, par labu ārzemniekiem.
Marlēna Pirvica: Viesstrādnieki un privatizācija, labi aiziet! Mūsu labākos peļņas ienesošos uzņēmumus, bijušo „Kaija” bijusī „Jelgavas cukurfabrika”(bankrotējusi), fabrika „Laima” tiek pārdots ārzemju kompānijām – starptautiskajām korporācijām. Telefona sakari, komunikācija, gāze, elektrība, tās ir pirmās nepieciešamības vajadzības, kas, manuprāt, būtu jāpieder un jākontrolē valstij, nevis par „kapeikām” ļaut privatizēt un sagrābt starptautiskām korporācijām, kuras tagad ko grib to dara. Bet cieš, protams, tauta, jo ir atkarīga..
Arvo Karelsons: Vēlos pievienot teiktajam. Šajā nedēļā lasīju kādā žurnālā interviju ar „Microsoft” viceprezidentuJanu Milfeitu. Viņš lepojās par savu ietekmi pasaulē un nemaz neslēpj savus mērķus un ambīcijas, tādējādi mēs varam ieraudzīt starptautisko ietekmi ne tikai Latvijā, viņa plāns, lai cilvēki apgūtu datortehniku, tas visnotaļ apsveicami, bet vēlos citēt teikumu: „Mēs paplašinām tirgu. Tas jau biznesa aprēķins vien ir, bet par ko tur būtu jākaunas? Paskaties uz to citādi. Mēs atnesam cilvēkam kapitālismu, mēs panākam, ka visi esam vienā laivā, šajā gadījumā ieguvēji ir visi tajā skaitā arī mēs!” Vārdiņš „mēs” attiecas uz starptautisko korporāciju. Vai mēs patstāvīgi neesam spējīgi apgūt datora tehnoloģijas? Manuprāt, spējam. Vai „Microsoft” ir jāvalda par pasauli? Es domāju, ka katrai tautai savā zemē ir jābūt noteicējai, nevis starptautiskajām korporācijām. Vēl kāds smalks un viltīgs piemērs. Lielvārdē tiek likvidēta „Lāčplēša” ražotne (saprotams, ka alkohols un tas nav labi, bet es runāju par atpazīstamības zīmi) un noprivatizēts ūdenstornis dāņu kompānijai. Vēlāk, tiem pašiem lielvārdiešiem vajadzēs to atpirkt par bargu naudu. Vai tādas rīcības ir pieļaujamas? Tas ir biznesa plāns, bet kāpēc latvieši ir tik kautrīgi un klusē?!
Vēl gribēju piebilst Muravska kungam, ka izprotot uzņēmēju problēmas un viņu vēlmes, tomēr jāpiebilst, ka viesstrādnieku ievešana varētu situāciju uzlabot ļoti īslaicīgi, ja vispār tas ir iespējams!? Tomēr šeit ir jāpiebilst, ka, lai iegūtu īslaicīgu risinājumu mēs riskējam ilglaicīgā periodā, paskatāmies kaut vai problēmas Vācijā ar turku diasporu un Francijā ar imigrantiem, pie tam tās problēmas būs vēl lielākas kā pareizi pieminēja Muravska kungs ņemot vērā valsts likumdošanas īpatnības!
Marlēna Pirvica: Interesanti, kāds ir politiķa viedoklis? Lūdzu, Birzes kungs?
Viktors Birze: „Lattelekom” privatizācijas process ir viena liela un grandioza afēra, kurā, kā rāda fakti, ir ieinteresēti tie spēki, kurus mēs apzīmējam ar vārdu „sorosieši” un ar tiem saistītais transnacionālais, anonīmais ārzemju kapitāls. Tas nekad nebūs mums draudzīgs un neaizstāvēs mūsu valsts intereses, bet tikai domās par savu peļņu, turklāt līdztekus kontrolei pār Latvijas ekonomiku, pieaugs viņu ietekme arī uz mūsu valsts politiku. Tik daudz, cik mēs ļausim ārzemju kapitālam valdīt par mūsu ekonomiku, tik daudz mēs arī zaudēsim kontroli par savu valsti. Mēs vēlamies, lai Latvijā dominētu nacionālie, ar šo valsti, nāciju un tās pamatinteresēm saistītie uzņēmēji.
Kas attiecas par viesstrādniekiem, es saprotu uzņēmēju intereses, pats ar to esmu saistīts. Bet viesstrādnieku imigrācijas vilnis valstī nevar būt ilgtermiņa risinājums. Latviešu tauta savā zemē sasniedz tikai aptuveni 60% no valsts iedzīvotājiem, tas ir viens no viszemākajiem rādītājiem pasaulē, un tuvojas tam slieksnim, kad ir grūti runāt par nacionālas valsts pastāvēšanu. Es saprotu, ka Jūs, Muravska, kungs, esat domājis risinājumu ar īslaicīgas uzturēšanas atļaujām, bet diemžēl mēs esam Eiropas Savienībā un esam piespiesti pieņemt no Briseles nākošos diktātus visās dzīves jomās, arī tajās, kas saistītas ar migrāciju un cilvēktiesībām. Jūs spējat iedomāties, kas notiks, kad šie viesstrādnieku melnie tūkstoši šeit būs ieradušies, viņus nekad un nekādos apstākļos vairs nebūs iespējams piespiest atgriezties, tad jau arī Rietumeiropa būtu šos jautājumus atrisinājusi šādā veidā. Viņi sāks brēkt par savām „cilvēktiesībām” pieprasīs ievērot viņu prasību par ģimeņu apvienošanu, vilks sev līdz bērnus un radiniekus, un mēs šo procesu vairs nekontrolēsim, jo viņu pusē būs gan Briseles birokrāti, gan tādas organizācijas kā „Amnesty International”. Tāpēc viesstrādniekiem pietiek spert kāju kādā attīstītākā labklājībā valstī, un nedomājat, ka jūs pēc tam spēsiet viņiem laipni lūgt pamest šo valsti. Ja, jums šķiet, ka nebūs jau tik dramatiski, tad paskatieties, kas notiek Briselē Eiropas Savienības centrā, 60% no iedzīvotajiem ir ārzemnieki!
Visā Eiropā musulmaņu ir 50 miljonu, ne jau velti tiek runāts par Eiropas islamizāciju.
Rietumeiropas pieredze rāda, ka, ja vienreiz ir pavērtas durvis viesstrādnieku (imigrantu) ieplūšanai, tās vairs nav aizveramas, bet sekas varam redzēt kaut vai drausmīgajos melnādaino un arābu sarīkotajos grautiņos, kas notiek Francijā. Līdzīgi rasu nemieri ir skāruši arī Lielbritāniju, Nīderlandi, Spāniju, pat relatīvi mierīgo Skandināviju pēc Muhameda karikatūru skandāla. Rietumeiropas metropolēs jau ir izveidojušies kvartāli, kuros ir rekordaugsts noziedzības līmenis un baltajiem ir bīstami spert kāju gaišā dienas laikā, tāpat arī islāma ekstrēmistu sarīkotie terora akti un dzīve terora draudu ēnā. Mēs nespējam izķepuroties no padomju okupācijas sekām, ar visu to problemātisko mantojumu, bet kas mūs vēl sagaida priekšā? Padomājiet par to! Vai ir vērts uzkāpt uz to pašu grābekli, uz kuru uzkāpusi Rietumeiropa?
Ivars Muravskis: Jūs mani, lūdzu, nepārprotat, protams, ka mans minētais piemērs nav universālās zāles. Ņemot vērā, ka tagad no valsts ir izbraukuši mobilizēti un kvalificēti strādnieki. Tas būtu risinājums uz brīdi.
Marlēna Pirvica: Atvainojiet, ka pārtraucu. Pēc jūsu vārdiem izriet, ka Latvijā palikuši nekvalificēti strādnieki?.. Varbūt tomēr ir palikuši arī patriotiski un nacionāli domājošie? Man tomēr liekas, ka vispirms, kā Jūs iepriekš minējāt, nepieciešams likuma grozījums viesstrādnieku jautājumā, un tikai tad, nepieciešamības gadījumā pieņemt, kā Jūs teicāt „kvalificētus- strādniekus, specifiskajās jomās, kuras Latvijā nemāca, nesagatavo”. Pretējā gadījumā sanāks, kā Anglijā un Īrijā, ierodas nelegālie strādnieki, kuri pazūd valstī un par tiem nav nekādas kontroles. Piemēram, Londonā nav iespējams saprast, kur vispār ir vietējie iedzīvotāji, redzami vien dažādi angļu valodu nezinoši iebraucēji, par kuriem nerodas labs iespaids. Turklāt, kurdu visatļautība, nekaunība un pārplūdums Anglijā ir briesmīga. Un aiz tā visa seko islamizācija.
Ivars Muravskis: Mēs esam Eiropas Savienībā un ar to arī sākas mūsu problēma. Ir brīva pārvietošanās iespēja. Sakarā par imigrāciju, valstīm pastāv iespēja šo likumdošanu saglabāt. Protams, ja viņa ir tāda kāda ir šobrīd, tad viesstrādnieks atbrauc un rīt mēs viņu vairs neredzam. Bet Eiropas Savienība nav aizliegusi veidot mūsu likumdošanu. Tāpēc es arī minēju piemēru par Arābu emirātiem, viesstrādnieks ierodas uz ražošanas zonu un viņam ir liegta iespēja pārvietoties. Ja arī kāds no viesstrādniekiem aizbēg, tad uzņēmējs ir par viņu atbildīgs, kad policija viesstrādnieku atrod, tad uzņēmējam jāapmaksā visi ar šo meklēšanas procesu saistītām izmaksām. Arābu emirātos ir stingra likumdošana šajā sakarā un uzņēmējs parūpēsies par viesstrādniekiem tā, lai tie nesagādātu nekādas nepatikšanas. Starp citu, ja valdība uzskata, ka pastāv kādi reāli draudi, tad uzņēmējs 24 stundu laikā evakuē strādniekus.
Marlēna Pirvica: Kas mums Latvijā būtu jāņem vērā, balstoties uz Jūsu pieredzi?
Viktors Birze: Darbaroku trūkumu ir iespējams risināt savādāk, domājot ilgtermiņā par valsts attīstību un dzīves kvalitāti kopumā. Kaut vai pārstrukturējot ekonomiku tajā virzienā, kas nodrošina labklājību arī samazinoties valsts kopējam iedzīvotāju skaitam.
Ivars Muravskis: Būtu jāņem vērā pasaules prakse. Par viesstrādnieku jāuzņemas atbildība pilnā mērā uzņēmējam. Tad seko darbā iekārtošanās kompānijas, kuras ir organizējušas kādu konkrētu darbaspēku. Tad tās arī nes atbildību par to, kādus cilvēkus viņi sūta. Tas nekādā gadījumā nedrīkst būt haotiskam procesam. Un vēl kāds svarīgs moments, kad kontrakts beidzies, tad viesstrādnieks atstāj valsti!
Lielbritānija, par kuru Jūs, Marlēna, mīnējāt, nav tas labākais piemērs, kā arī Francija un Holande, jo šīs valstis atvadoties no savām kolonijām, sentimentāla iemesla dēļ, sevi pakļāva maksimālam riskam, atstājot šiem cilvēkiem atļauju brīvu ieceļošanas iespēju bijušajā kolonijas metropolē. Protams, šīs iespējas netika palaistas garām ievedot tajās savus radiniekus. Ir pat anekdote no dzīves. Kad tika nelegāli ievesti valstī ķīnieši, kuri mantojumā saņem nomirušu radinieku pases saņem arī pensiju. Emigrācijas virsniekiem atliek vien brīnās par ķīniešu ilgdzīvošanas spējām.
Arvo Karelsons: Birzes kungs, caurmērā ir jau visu pateicis, domāju, kailglaicīgam risinājumam ir nepieciešams valstij investēt ļoti lielus līdzekļus izglītībā un zinātnē, tas ir dārgi šodien, bet ar uzviju atmaksāsies nākotnē! Paskatieties kā par izglītību un zinātni rūpējās starpkaru Latvijā! Vēl, lai cilvēki nebrauktu prom no Latvijas valstij jārada priekšnoteikumi paliekošas sociālās, ekonomiskās, kulturālās garantijas! Un ne man mācīt uzņēmējus kas viņiem jādara, lai vietējie darbinieki būtu patiesi motivēti šeit palikt!
Marlēna Pirvica: Paldies, cienītie kungi, ka piedalījāties šajā diskusijā un apkopojot visu teikto, secinājums ir tāds, ka Latvijas attīstības procesos ir jāiesaistās ne tikai lobējot savu partiju vai personīgās savtīgās intereses, bet tomēr jāspēj būt tālredzīgākiem un saprast, ka ienesīgo objektu privatizēšana par labu ārzemju korporācijām un lielo Latvijas zīmolu pārdošana tagadnē, būtu pat labi, ja valsts kasē ienāktu kāda summiņa, bet tomēr nākotnē Latvijas iedzīvotājs kļūst par ārzemju korporāciju vergiem un agresīvo, nekaunīgo viesstrādnieku ķīlniekiem, tādēļ nobeigumā aicinu pielūgt Dievu!
„Dievs Tēvs Debesīs, piedod mūsu tautai par alkatību un garīgo aklumu. Esi mums žēlīgs un pasargā mūsu nāciju no ārzemju negatīvo ietekmi valstī. Palīdzi mums būt gataviem pieņemt izaicinājumus un risināt tos pareizā gultnē. Atver mūsu valdības garīgās acis, lai tā spētu ieraudzīt Latvijas nākotnes vīziju – sekas, katrā pieņemtajā lēmumā. Dievs iejaucies valstsvīru, uzņēmēju un citu darbinieku prātos un dod viņiem un tautai gudrību. Jo neko mēs paši par sevi nespējam izdarīt labu un pareizu bez Tavas ziņas un Tavas vadības! Dievs svētī Latviju!”
0 komentāri
Uzraksti, ko domā