„Es ticu baznīcai, kura māca mums cilvēku mīlestību, taisnīgumu un godīgumu.”- Latvijas prezidents Kārlis Ulmanis

„Es ticu mūsu zemnieku dēliem un meitām, tām labākajam un dārgākajam auglim, ko mūsu zeme un mājas var dot; es ticu viņu sirdsskaidrībai, viņu labai gribai un viņu rakstura stiprumam; es ticu, ka viņu darbs – sirsnība un dedzība – dos mūsu zemei to, kas viņai vēl trūkst; uz viņiem es lieku cerības mūsu nākotnei.
Es ticu tai lauku dzīvei, kur gatavo jaunatni lauku skolai un māca zemnieka darbu cienīt un lauku dzīvi mīlēt; Es ticu, ka cilvēks nedzīvo vienīgi darbam un maizei, es ticu, ka viņam jārūpējas arī par prāta un sirds izglītību, par savas dvēseles izdaiļošanu, jārūpējas par to, lai varētu padarīt savu un savu līdzcilvēku dzīvi pilnīgāku un cilvēka cienīgāku; es ticu arī tai baznīcai, kura māca mums cilvēku mīlestību, taisnīgumu un godīgumu.” No grāmatas Juris Ciganovs „Viens mērķis – tauta un valsts”

Veiksmīgas politikas būtība

Kārlis Ulmanis uzsver, ka cīņa par ārējiem tirgiem ir saprotami centieni, taču ja valsts savā iekšienē pratīs radīt saimniecisko un sociālo līdzsvaru, tad jo vieglāk viņai būs uzturēt normālas un viņas vajadzībām atbilstošas attiecības ar ārvalstīm.
To visu panākt ir politikas uzdevums. Politika ir tautas un valsts centienu aktīvais izpaudums. Politika nedrīkst tikt taisīta zināma indivīda, grupas, partijas un šķiras interesēs. Politika jātaisa visas tautas un visas valsts interesēs.
Kārļa Ulmaņa laikā Latvija lieliem tempiem virzījās tautsaimnieciskas valsts virzienā. Taču kaut arī galvenais dzinējspēks un mērķis bija tautsaimniecība, Ulmanis uzsvēra, ka jātaisa valsts politika, kurā arī lauksaimniecība ieņem piederošu vietu kā fundamentāla, visizplatītākā, stabilākā nodarbošanās. Viņš teica: „Nekritīsim galējībā noliegt mums dabas, vēstures, ģeogrāfiskā stāvokļa, saimnieciskās un kultūras attīstības nospraustos uzdevumus kuģniecībā, rūpniecībā, tirdzniecībā, satiksmē.
Kārlis Ulmanis ieguldīja lielus speķus, lai valdībā neiekļūtu destruktīvi domājošie. Viņš ienākot valdības krēslā apkārt sev koordinēja uzticamus cilvēkus, lietpratējus savās varas uzticētajās sfērās. Lielisks piemērs, bija Valdmanis, faktiski labā roka.

Lauksaimniecības biedrību priekšnieku sanāksmē Rīgas Latviešu biedrības namā 1940. gada 1. marta „Valdības vēstnesī” viņš teica: „Mūsu galvenā prasības saimnieciskajā politikā, kas ir arī valsts politika un arī mērķis un uzdevums, lai mēs celtu un nodrošinātu tautas labklājību, labklājību vienotā tautā; lai mēs celtu un nodrošinātu valsts stiprumu saimnieciski, garīgi un politiski.

Oligarhiem nē!

Bet valsts pilsoņu turība, pārticība, ienākumi, ja gribat, teiksim – bagātība, pēc mūsu uzstādītā mērķa lai neaugtu un nepieņemtos tādā kārtā, ka vērtības sakrātos un saplūstu nedaudz vietās vai arī nedaudzu cilvēku rokās, bet lai šīs vērtības, dzīves līmeņa celšana sadalītos pēc iespējas vienmērīgi pa pilsētām, pa laukiem un arī atsevišķu pilsoņu starpā. ”Nobeigumā viņš papildināja domu: „Ir daudz cilvēku, ka saprot, ka bez darba uz priekšu nevar tikt un ar tiem mēs sastrādājamies.”

Spekulācijas ar zemi nepieļaujamas!

Baltijas Lauksaimniecības biedrības 40 gadu svinībās Valmierā, Kārlis Ulmanis teica runu, kuras galvenais akcents tika vērsts attiecībā uz situāciju, kas ir nepieļaujama un novēršama. Spekulācijas ar zemi. Viņš teica: „Mums ir jāizbeidz visa spekulācija ar zemi. Ja mūsu mājas maina savu saimnieku, tad lai par jauno saimnieku nenāk vis tas, kam ir vajadzīgi tikai līdzekļi, bet lai nāk labākais saimnieks. Labākais saimnieks ir tas, kas pats ir savas zemes mīļotājs, un tas, kas ir visdziļāk iesakņojies zeme, saaudzis ar mūsu dzimto zemi, un tas, kas ir visdziļāk iesakņojies zemē, un tas, kam šī mūsu zeme ir tiešām mūsu dzimtā zeme. Tas lai nāk! Kā es minēju, ir nepieciešams izskaust spekulāciju un tirdzniecību ar zemi ar privātu iestāžu starpniecību. Tad nu mūsu vēlēšanās būtu, lai zemes ieguvējs pats arī apsaimniekotu jauno māju un saimniecību, turpat uz vietas dzīvodams.”

Iedvesmas cienīgi vārdi ir izskanējuši Valsts prezidenta 222. pavēlē 1939. g. 19 martā prezidents pavēli nostiprināja ar vārdiem: „Palieciet arvien valstij un sev uzticīgi, tad būsiet arī stipri un spējīgi spīdoši veikt savus uzdevumus.”

Vēstījumā tautai 18. novembrī 1938. gadā, Ulmanis uzsvēra domu, pēc kuras esot sekojuši vētraini aplausi, viņš teica daudzas lietas, kuras jau ir veiktas viņa prezidija laikā. Taču uzsvēra, ka lielas pūles tika ieguldītas, latviešu valsts nostiprināšanai viņš solīja: „Mēs nenovērsīsimies, lai uzceltu Latviju, latviešu tautu, to Latviju, kādu jūs sev bijāt iecerējuši un kādu jūs savā sirdī nesāt, cīņas un uzvaras iedami, un par kādu jūs savas galvas nolikāt.”

Kurnēšana un neapmierinātība

Attiecībā par darba tikumu prezidents Kārlis Ulmanis runāja par tā lielākajiem ienaidniekiem- kurnēšanu un neapmierinātību, viņš daudzkārt savās lauksaimniekiem un citiem vērstajās runās akcentēja domu, par to, ka bez darba un piepūles nekas neradīsies un tās ir lieliskas zāles netikumiem. Kādā no šādām runām viņš minēja, ka Jēzus atrada tik lielu prieku savā darbā, ka mazā Nācaretes pilsētiņa bija liela diezgan. Ļaužu pūlis reti kad apstājas un apbrīno patiesi diženās parādības. Divgalvainais teļš allaž pievilks lielāku ļaužu baru nekā kāds pravietis.

Kalpo!

Vēl kāda ļoti nozīmīga detaļa prezidenta dažādās runās ir izskanējis aicinājums latviešu tautai kalpot cits citam. Viņš teica: ”Lai tavas domas tiek vērstas nevis uz tevi pašu kā visu parādību viduspunkts, bet gan vairāk piegriezties strādāšanai priekš citiem. Parādi kaut kādā ceļā labsirdību tiem, kam iet grūtāk par tevi – un tu noķersi pats sevi ne pie vaidēšanas, bet pie dziedāšanas.
Man palaikam pašam ir jācīnās ar kurnēšanas dēmonu, bet es lūdzu Dievu, lai ļauj Viņš man nomirt, iekams es tieku par vecu dadzi.”
Ulmaņa laiki

Seši „Ulmaņa laika” gadi (1934-1940) ir bijuši saimnieciskā uzplaukuma, stabilitātes un pārticības gadi.
Ir mazi meli, ir lieli meli un ir statistika. Ieskatīsimies tajā „Latvija citu valstu saimē”
No 1935-1939. gadam strādājošo skaits Latvijā palielinājās no 61,3 līdz 64, 0% no darba spējīgo skaita.
Izglītība
Tautas izglītība analfabētu skaits Latvijā no 1934. gada 14,6% 1939. gadā samazinājās līdz 11,1%.
No 1935-1939 gadam Latvija ieguva 2. vietu Eiropā iespiesto grāmatu skaitā. Laikrakstu un žurnālu izmantošanā ieņēma 4.vietu Eiropā.

Universitātes: pēc studējošā skaita šajos gados Latvija ieņēma 1. vietu Eiropā. Starp citu, Kārlis Ulmanis apzinoties analfabētisma lielāku skaitu lauku rajonos nekā pilsētās, aicināja pilsētniekiem ziedot savas grāmatas lauku rajonu iedzīvotājiem, kuriem tās nebija, kas radīja veselus grāmatu plūdus, no galvaspilsētas uz provinci. Vēlāk nodrošinātākie pilsētas iedzīvotāji sāka ziedot pat no savām kolekcijām gleznas un citus nepieciešamus priekšmetus.

Iedzīvotāju skaits Latvijā no 1935 gada 1,951 cilv., līdz 1937 gadam izauga līdz 1,964. cilv. Interesanti, ka Latvija ieņēma 1. vietu Eiropā pēc sieviešu skaita 1139 sievietes uz 1000 vīriešu, tas gan bija raksturojams ar iepriekšējā kara sekām.

Nacionālais sastāvs: 1937. gada līdz 1939 gadam tomēr bija nemainīgs 75,5% latviešu Latvijā. Taču starp dažādām nacionalitātēm krievu bija 11% no kopējā iedzīvotāju skaita.

Latvija ieņēma 2. vietu Eiropā pēc strādājošo (aktīvo) iedzīvotāju skaita.
Pēc Galveno laukaugu ražas statistika uzrāda, ka Latvija šo gadu perioda laikā ieņēma 3.vietu Eiropā.
Mājlopi: ar liellopu un zirgu skaita Latvija ierindojās 2. vietā Eiropā, pēc aitu skaita Latvija no 1935-1939 ieņēma 5.vietu, taču cūku audzēšanā 1935. gadā 4. vietu, bet 1939. gadā 3. vietu.
Pārtika: sviestu eksports 1939 gadā Latvija ieņēma 5.vietu Eiropā, taču uz 1 iedzīvotāju eksportēts sviests ieņem 3.vietu Eiropā.
Satiksme: dzelzceļš no 1935. gada ieņemot 12 vietu Eiropā 1939 gadā pacēlās līdz 11. vietai Eiropā.

Pārdomas par gaidāmo referendumu – Par vai Pret Saeimas atlaišanu

Domājot par gaidāmo referendumu – Saeimas atlaišanu, salīdzinājumā ar Ulmaņa laikiem, Ministri un citas valsts augstās amatpersonas, bija sava amata profesionāļi un amatpratēji. Tie bija neatkarīgi un neietekmējami no ārpuses. Tas bija viens no faktoriem valsts attīstībā, taču šodienas politiskajā arēna šķiet traucēklis, ka augstās amatpersonas tiek izvirzītas no kādas konkrētas partijas interešu loka.
Satversmē nav mīnēts, ka Ministriem jābūt kādas partijas biedriem. Domājams, ka arī Latvijas valdības senči bija paredzējuši ministrus– bezpartejiskas personas.
Iespējams, ka tādēļ šobrīd no vienas puses, nekas neliedz saukt ministrus pie atbildības, jo viņiem nav tādas imunitātes kā Saeimas deputātiem, bet no otras puses, problēma jau ir apsūdzības izvirzīšana, noziedzīga nodarījuma sastāva esamība, saprotams, ka ministrus aizstāv koalīcija. Šķiet, ka tas ir apburtais loks.
Bieži vien vaina ir ne tik daudz kā valsts iekārtai, bet atbildīgo institūciju darbībā, kas veicina noteiktu nemainīgu sistēmu, kas pāraug pārlieku lielā birokrātijā.

Pagaidvaldība un pagaidprezidents

“Maldās tas, kas domā, ka varētu par daudz pieminēt vārdu Latvija, patriotisms, tēvzemes mīlestība. Nekad tas par daudz nevar būt un nebūs.” -K. Ulmanis

Par politiskiem notikumiem pašreiz, der aizdomāties, ka Latvijā ir pagaidvaldība, Saeimai ir izteikta neuzticība no Latvijas valsts eksprezidenta Valda Zatlera puses, līdz arto
tautai referenduma ceļā būs jābalso, vai tā piekrīt Valdim Zatleram, vai nē.
Ja tauta piekritīs, tad domājams arī iepriekšējās neuzticamās Saeimas ievēlētais prezidents arī būtu jāievēl no jauna jaunajai gaidāmajai Saeimai, taču saprotams, ka par cik likumdevējs ir aizvien vairāk sarežģījis likumus, tad arī pašreizējais jaunais prezidents Andris Bērziņš, kurš jau atklātā formā nav atzinis morālos standartus, neatzīstot ne laulību institūciju, ne arī dzen baznīcu, paužot noraidošu attieksmi pret valodas likumu sakot, ka tur kur būs nepieciešams runās latviski, tomēr saglabās savu vietu. Jāpiebilst, ka jaunais prezidents ieguva uzvaru arī pateicoties (SC), kuram solījies atbalstīt centienos valdības iekļūšanā.
Taču jautājums paliek atklāts vai tiešām Latviešu tautai tik nestabilos laikos ir nepieciešams tik nestabila valsts galva?

Neraugoties uz visu, novēlu izvērtēt Par vai Pret un ievilkt ķeksīti pareizajā lauciņā.

Dievs, svētī Latviju!