Mēs daudzkārt esam runājuši par to, kas notiek zemes dzīlēs un kādi atklājumi ir veikti ārvalstīs, taču šajā reizē ieskatīsimies kas notiek pašmāju saistītiem arheoloģiskiem izrakumiem, piemēram, atbildot uz jautājumu kas ir „melnā arheoloģija”? Un ja es gribu rakt Latvijas zemītē meklējot apslēpto mantu, ar ko man būtu jārēķinās? Tāpēc par šiem jautājumiem Latvijas Kara muzejā mūs apgaismoja: ANDREJS VASKS, prof., Dr. habil. hist. Latvijas Universitātes Arheoloģijas un vēstures palīgzinātņu katedras vadītājs; LU Latvijas vēstures institūta vadošais pētnieks. JURIS URTĀNS, prof., Dr. hist., Dr. habil. art. Latvijas Kultūras akadēmijas prorektors zinātniskajā darbā; Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas vadītāja padomnieks. GUNTIS ZEMĪTIS, asoc. prof., Dr. hist. LU Latvijas vēstures institūta direktors; Biznesa augstskolas „Turība” asociētais profesors. JĀNIS ASARIS Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas vadītāja vietnieks.
Masu mēdiju vaina
Senlietu jeb „mantas” atrašana, gan ievērojot veselu virkni fiksācijas noteikumus, tiešām ir viens no arheologu uzdevumiem, kas lielā mērā ir saistīts ar romantiskiem un bieži pavairotiem uzskatiem par arheologu kā mantas meklētāju, un tas savukārt aizrauj lasītāju/skatītāju, bet masu mediju pārstāvjiem tas ir maizes darbs uztaustīt un izmantot šādas noskaņas. Arī mantas meklētāji seko šādiem romantiskiem uzskatiem. Varbūt lietu virzību var pagriezt tādejādi, ka masu mediju pārstāvjus izglīto kā tādus, kas, liekot lietā savu profesionālo varēšanu, fiksē, atrod, izseko mantračus, uztausta viņu nodarījumus, un tādejādi ar iegūto materiālu/savu publikāciju spēku spiež tiesībsargājošās un pieminekļu aizsardzības institūcijas spert soļus šādu nodarījumu nepieļaušanai un vainīgo sodīšanai. Tad masu mediji vairs nebūs nelabu nodarījumu popularizētāji.
„Labie” un „sliktie” mainās vietām
Šādā veidā izsekot mantračus, iefiltrēties viņu formālajās un neformālajās organizācijās ir ne tikai aizraujoši, bet arī bīstami, kas atkal noteikti patiks masu mediju produkcijas patērētājam. Mantas meklēšana vienmēr ir bijusi saistīta ar noslēpumainību, ezotēriskiem uzskatiem, spoku un māņu klātbūtni. Patlaban sabiedrībā valda uzskats, ka pieminekļu sargātāji ir „sliktie”, kas neļauj „labajiem” rakt, iegūt mantu, kolekcionēt to, ar to lepoties.
Kā valstis nesadarbojas ar teroristiem ķīlnieku izpirkšanā par naudu vai kādiem citiem noteikumiem (vismaz oficiālā līmenī), tā muzeji visā pasaulē nesadarbojas ar mantračiem nelegāli iegūto vērtību uzpirkšanā, respektīvi, no mantračiem senlietas neiepērk.
Mantraču inventāra piegādātājiem un pārdevējiem tas ir labs bizness, kuru tie negribēs zaudēt, tomēr sabiedrības kopējās intereses saglabāt savu kultūras mantojumu ir augstākas par atsevišķu komersantu merkantilajām interesēm.
GUNTIS ZEMĪTIS
„Melnās arheoloģijas” definīcija
„Melnās arheoloģijas” definīcija varētu būt sekojoša: „arheoloģiskā materiāla izlaupīšana savtīgos nolūkos”. Izlaupīšanu veic krimināli elementi, kādi atradīsies jebkurā sabiedrībā. Viņu darbība var būt sekmīgāka vai mazāk sekmīga, atkarībā no tā, kāda ir sabiedrības nostāja: nosodoša, vienaldzīga, atbalstoša.
Ar „melno arheologu” aizturēšanu, vajāšanu un saukšanu pie atbildības jānodarbojas pieminekļu aizsardzības inspekcijai un policijai. Sabiedrības izpratnes veicināšana ir nepieciešams, daudz plašāks, komplekss pasākums, kas veicams tikai ilgtermiņā.
Trūkstošais posms
Sabiedrības izpratnes veicināšanā ir iesaistīti: zinātnieki, pieminekļu aizsardzības institūciju darbinieki, muzeju darbinieki, žurnālisti, skolotāji, vecāki. Parasti atbildību par sabiedrības neinformētību uzveļ zinātniekiem (arheologiem). Zinātnieku uzdevums nav tieši strādāt ar sabiedrību – viņu darbības rezultāti tiek izmantoti rakstot mācību grāmatas, sabiedrības izglītošanas procesā (vecāki, mācību iestādes, muzeji), tās izmanto tie, kuri informē sabiedrību (plašsaziņas līdzekļi).
Tieši saikne starp sabiedrību un zinātniekiem šobrīd šķiet ir visvājākā. Skolās – tas saistīts ar vājo Latvijas vēstures mācīšanu. Rakstošo žurnālistu zināšanas un izpratne par Latvijas vēsturi – tādas pat kā lielākai daļai sabiedrības – vājas. Līdz ar to plašsaziņas līdzekļu paustā pozīcija attiecībā uz „melnajiem racējiem” bieži ir neitrāla (vienaldzīga) vai labvēlīga pret pēdējiem
Tieši plašsaziņas līdzekļi uzrunā visplašāko auditoriju. Pat neitrāla, it kā informējoša publikācija, kalpo kā sava veida slēptā reklāma vai sabiedrisko attiecību kampaņa, kuras rezultātā veidojas romantisks meklētāja tēls, kurš upurē savu brīvo laiku, meklējot senlietas. Rezultātā pieaug pieprasījums gan pēc senlietām „melnajā tirgū” vai pat tiek izteikti piedāvājumi „veikt izrakumus” pieminekļos, kas atrodas kādas personas īpašumā. Būtībā to var traktēt kā Eiropas Konvencija arheoloģiskā mantojuma aizsardzībai 9. panta pārkāpumu.
Būtiski ir beidzot panākt to, lai Latvijas vēsturi pasniegtu kā atsevišķu mācību priekšmetu, tai tiktu atvēlēts pienācīgs stundu skaits un izstrādāts standarts.
JĀNIS ASARIS
Ja es gribu rakt, ar ko man jārēķinās?
1923.gadā tika pieņemts “Likums par pieminekļu aizsardzību”. Tas sastāvēja no četrām sadaļām, no kurām viena saucās “izrakumi un atradumi”, kur septiņos pantos tika noteikta arheoloģisko izrakumu veikšanas kārtība (“tiesības izdarīt arheoloģiskus izrakumus visā valstī un atļaut citām personām izdarīt šādus izrakumus pieder vienīgi pieminekļu valdei ar izglītības ministra piekrišanu”), rīcība ar nejauši atrastiem arheoloģiskiem priekšmetiem, kā arī pants, kurš nosaka, ka bez pieminekļu valdes atļaujas izdarītu arheoloģisko izrakumu veicēji sodāmi ar naudas sodu ne augstāku par 500 latiem (t.i. aptuveni 2,5 pieminekļu valdes tehniskā vadītāja vai 5 arheologa mēnešalgas).
1924.gadā pirmajā latviešu valodā publicētajā pieminekļu aizsardzībai veltītajā grāmatā “Sargāsim savas tautas senatni !” tās autors Artūrs Štāls raksta “Nekas tā nav kaitējis un postījis aizvēstures pieminekļu atradumu vietas, kā nespeciālistu rakšana. Ne tas cik un kādi priekšmeti izrakti, bet kā tie izrakti, kādi slēdzieni un novērojumi pie izrakšanas izdarīti – ir noteicošais”.
Senvietu postīšanā jau toreiz var izdalīt divus pamatcēloņus. Pirmkārt, tie ir gadījumi, kad senvietās, galvenokārt senkapos, apzināti tiek veikti nelikumīgi izrakumi, nolūkā iegūt senlietas, lai pēc tam tās tālāk pārdotu kolekcionāriem un to tiešam var nosaukt par “melno arheoloģiju”. Otra grupa postījumu saistīta ar mazāk izglītotu cilvēku ticību nostāstiem par apraktām “kara kasēm”, “zelta podiem” utml. un to es gribētu nosaukt par “bezjēdzīgo arheoloģiju”. Tā, piemēram, 1922.gadā septiņi jaunsaimnieki, saklausījušies nostāstus par it kā noslēpto “naudas šķirstu” veica vairākus bezjēdzīgus rakumus Vecpils pilskalnā Kurzemē.
Metāldetektoru meklētāji
1990-tajos gados, pēc neatkarības atgūšanas, tieši pēdējos gados vērojama “melno arheologu” darbības aktivizēšanās, kas saistīta ar lielāku metāldetektoru pieejamību. Mūsu kultūras mantojuma aizsardzības likumdošanā (likums “Par kultūras pieminekļu aizsardzību” tika pieņemts 1992.gadā, tātad tikai gadu pēc neatkarības atgūšanas) speciālas normas, kas regulētu metāldetektoru izmantošanu līdz šim nav iestrādātas, tomēr pēdējā laika informācija par to iespējamu pielietošanu liek šo jautājumu aktualizēt, tādēļ ļoti noder uzklausīt citu valstu pieredzi šajā jomā, lai rastu pareizākos risinājumus cīņai pret “melno arheoloģiju”.
Babrauščinas pilskalna “nobuldozerēšana”
Satrauc arī atsevišķi jauni “bezjēdzīgās arheoloģijas” fakti. Tā 2004. gada sākumā tika konstatēts, ka ar buldozeru gandrīz pilnībā iznīcināts Babrauščinas pilskalns Krāslavas rajonā. Spriežot pēc savrupatradumiem pilskalns bijis ilglaicīgi izmantots no I g.t.p.m.ē. līdz m.ē. II g.t. pirmajiem gadsimtiem un iekļaujas baltiem raksturīgās švīkātās keramikas kultūras lokā. Izmeklēšanā noskaidrojās, ka pilskalna norakšanu 2003.gada oktobrī organizējuši divi ap 30 gadus veci tuvējās Dagdas pilsētiņas iedzīvotāji, kuri, no kādas vecas sievietes saklausījušies nostāstus par to, ka kalnā esot aprakta manta un nolēmuši to izrakt, pareizāk “nobuldozerēt”. Latvijā šāda veida arheoloģijas pieminekļu postīšana līdz šim nebija fiksēta. Ņemot vērā to, ka minētais pilskalns atrodas netālu no Baltkrievijas robežas, pieļaujams, ka ideja par šādām darbībām aizgūta kaimiņvalstī, kur pēc kolēģu sniegtās informācijas “nobuldozerēšana” mantas meklēšanas nolūkā ir viens no galvenajiem draudiem nomaļās vietās esošām senvietām.
Aicinājums sabiedrībai
Metāldetektorus lietojošo arheoloģisko pieminekļu postītāju notveršana un postījumu novēršana nav iespējama bez plašākas sabiedrības un, jo īpaši, bez pieminekļu īpašnieku līdzdalības. 2006. gada nogalē Landzē, tieši pateicoties vietējo iedzīvotāju modrībai, pirmo reizi Latvijā „pie rokas tika pieķerts” senkapu postītājs, kurš izmantoja metāldetektoru. Ventspils pilsētas un rajona policijas pārvalde administratīvās lietas materiālus 25.01.2007. nosūtīja Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijai un 15.02.2007., saskaņā ar LAPK 89.-1.pantu tika pieņemts lēmums pārkāpēju sodīt ar 200.-LVL naudas sodu.
Ceram, ka šis fakts liks aizdomāties arī citiem iespējamiem senvietu postītājiem un Latvija „melnajiem arheologiem” nekļūs par tādu „poligonu”, kā, piemēram, Kaļiņingradas apgabals.
0 komentāri
Uzraksti, ko domā