Veltu un Aleksandru no Pārdaugavas intervēja Eva Olševska

Pirms intervijas zinu tikai to, ka Pārdaugavā dzīvo Aleksandrs, kurš pirms diviem gadiem brīnumainā veidā dievkalpojumā saņēmis dziedināšanu: pilnīgu brīvību no smaga alkoholisma un aknu cirozes. Tālāk sākas visinteresantākais – iepazīšanās ar šo brīnumu personiski. Tas nozīmē – atkal un atkal ieraudzīt, ka Dievs nenokavē un ir tik ieinteresēts katrā cilvēkā, pat tajos, kam es un jūs nereti bezpalīdzībā paejam garām. Tieši par tādu cilvēku uzzināsiet šoreiz.

Aleksandram ir 37 gadi. Kad jautāju, ko viņš dara ikdienā, atbilde ir diezgan vispārīga: „Strādāju skolā. Daru visu, sākot ar remontstrādnieka un beidzot ar tehniskās daļas vadītāja darbiem.” Tomēr noprotu, ka skolā viņa darbs tiek labi vērtēts un Aleksandrs ir cienīts savā darba vietā.
Taču sākums bija pavisam citādāks. Īsumā to varētu aprakstīt tā: ieguvis juridisko izglītību Policijas Akadēmijā, bet, nespēdams atturēties no alkohola vilinājuma, Aleksandrs pamazām vien palicis bez darba un kļuvis pilnīgi atkarīgs no nāvējošā šķidruma. Tam līdzi nāca arī pārējās nelaimes – vīrietis spēka gados kļuva par bezpajumtnieku ar bezcerīgu diagnozi: aknu ciroze.
Vēlējos noskaidrot, kā cilvēks var nonākt līdz tādam alkoholisma līmenim ar augstāko juridisko izglītību?
Tas bija kārtējais apliecinājums tam, ka neviens diploms, neviens amats, neviena pozīcija cilvēku neglābj!
„Tas bija tas juku laiks, kad tikko izveidojās pašvaldību policija. Iecirknī, kurā es strādāju, mēs to vien darījām, kā gājām konfiscēt šņabi un paši to pa vakariem likvidējām,” stāstīja Aleksandrs..

- Cik ilgā laikā no Policijas Akadēmijas absolventa var nodzīvoties līdz aknu cirozei – 5,6,7 gados?

- Tā stingri sāku dzert diendienā pēdējos 3 gadus, kad paliku bez darba. Kamīnspirtu šķaidīju un ko tik nedzēru. Visu, kas bija lētāks. No rīta naudu nopelnīju un pēcpusdienā gāju tērēt.

Mūsu sarunā piedalījās arī sētniecīte Velta. Smaidīga vasarsvētku draudzes māsa. Tieši Velta izrādījās tas cilvēks, kurš nelaimē nonākušajam puisim deva iespēju nopelnīt kādu kapeiku izdzīvošanai. Aleksandrs Veltai palīdzēja tikt galā ar vienu otru smagāku sētnieces pienākumu. Viņi viens otru arī aizveduši līdz draudzei, un kopīgi kļuvuši par lieciniekiem brīnišķīgajam Dieva darbam. Draudzē Dzīvā Ūdens Avots svētdienās pēc dievkalpojuma varēja saņemt bezmaksas pusdienas. Tā bija Aleksandra iespēja tikt pie ēdiena. Kādā Lieldienu nedēļas nogalē Aleksandrs uzaicināja līdzi uz dievkalpojumu arī izpalīdzīgo skolas sētniecīti.

- Tā mēs aizgājām, – stāsta Velta. Ļoti interesanti likās. Toreiz man pašai sāpēja plecs, visādi ārstēju un nekas nelīdzēja. Tad uz ielas viena sieviete, izrādās, māsa no blakus draudzes, arī sacīja, tu aizej svētdien uz to draudzi Dzīvā Avota Ūdens. Tā es tur vienu svētdienu paklausījos, neko nesapratu, otru svētdienu. Dzirdēju, ka mācītājs saka, ka vajag ūdens kristību. Man vienai bija neērti, tāpēc domāju paķert līdzi Aleksandru, jo viņš man vienmēr nāca palīgā. Tā 2005. gada oktobrī tikām kristīti. Tad brāļi, kas tur bija, jautāja, vai esmu pieņēmusi Svēto Garu? Teicu, nē, es taču nezinu, kā tas ir. Viņi saka, ka jāpieņem Svētais Gars. Aleksandrs ar savu dzeršanu nevarēja atnākt un Svēto Garu pieņemt. Viņš vēl pusgadu pēc tam turpināja visas tās padarīšanas ar alkoholu, un bieži viņu paņēma ar ātrajiem no ielas un aizveda uz Stradiņiem. Tur arī atklāja to aknu cirozi. Reiz otra sētniece man sacīja: „Zini, Aleksandrs izskatās tā kā uz miršanu. Varbūt viņu var kaut kā glābt?” Viņa mums arī tāda, kas tic. Man bija ļoti grūti. Es visu laiku teicu: nu atnāc, un viņš sacīja: jā, jā, atnākšu. Tad es māsām draudzē prasīju, ko man darīt, ka viņš vienmēr solās, bet nekad nevar atnākt. Viņas pamācīja, ka jālūdz Dievam. Tad es sāku lūgt Dievam. Es jau pati biju tikko iesācēja un daudz ko nezināju. Tā pēkšņi man pavērās, ka 26. maijā Ūnijas ielā ir Mācis Jencītis. Es Aleksandram saku, vai tu būtu ar mieru atbraukt pie Jencīša? Biju jau uzzinājusi, ka caur viņu notiek ļoti spēcīgas Dieva dziedināšanas. Aleksandrs piekrita. Tad jau es viņu biju paņēmusi dzīvot pie sevis, savedu daudzmaz kārtībā un mēs aizbraucām. Tur tad viņš saņēma Svēto Garu un arī dziedināšanu reizē.

Aleksandrs pats pievienojas stāstam ar šādiem vārdiem: Pie ārsta negribējās iet. Es jau sapratu, ka nebūs nekāda jēga. Staigāju kā dzīvs mironis. Pats godīgi nezinu, kā iemaldījos draudzē. Esmu tur no 2004. gada, jo svētdienās deva pusdienas, un es šad tad aizgāju.

- Kā tas ir tādā situācijā, vienalga, cik „nomiris” ir cilvēks, viņam ir iekšā izmisums un vēlēšanās dzīvot, vai ne? Vienalga, cik nodzēries…?

- Man bija pašam sava stipra griba atmest, bet bija tāda kompānija, ka nebija iespējams to izdarīt. Beigās, kad jau jutu, ka būs ar mani cauri, domāju, ka jāizmanto pēdējā iespēja, jāpaklausa Veltai un jābrauc. Kaut arī ārsti vairs neko labu nesola, pamēģināšu.

- Ko ārsts sacīja?

- Ka nav ārstējams vairāk, varot mēģināt, bet tas maksāšot dārgi un nekādas garantijas. Pateica, ka esmu alkoholiķis. Tikt vaļā esot praktiski neiespējami.To man teica slimnīcā. Ģimenes ārsts gan apgalvoja pretējo. Tas sacīja, ka var un ka vajag pašam gribēt, tad var atbrīvoties. Arī tāpēc izdomāju, ka vajag pamēģināt un aizbraukt pie Mārča.

- Tad kādā no tām reizēm, kad ārsti tevi uz ielas savāca un aizveda uz slimnīcu, viņi konstatēja aknu cirozi, ja?

- Mani izlaida no slimnīcas un iedeva lapu, ka es esmu alkoholiķis un aknu slimnieks.

- Ko Tev tas nozīmēja?

- Tas nozīmē to, ka tu zini, ka drīz mirsi. Sajūta ir šausmīga, – gribējās aiziet piedzerties un aizmirsties. Zināju, ka būs slikti. Bija tādas nepanesamas sāpes, ne paiet, ne apstāties, ne atgulties. Ne paēst, ne padzerties, arī vemšana.

- Vai paralēli tam visam, kad vien bija iespējams, Tu devies svētdienās uz draudzi ēst zupu?

- Jā.

- Vai zupa bija vienīgais, kas uz draudzi vilka?

- Nu nē, bija iespēja to Bībeli lasīt, ko man mācītājs iedeva. Bet tā paslepus no citiem, kas ņirgājās. Domāju, ka vajag kaut ko izprast. Man bija kaut kāda interese lasīt. Kā filmu skaties, aizraujoši, bet nebija, kam paprasīt.Un tad es gāju uz draudzi un prasīju, ko tas nozīmē, un ko tas nozīmē. Jo no sākuma, kad pirmo reizi lasa, nav sajēgas nekādas. Interese bija, bet sajēgas nekādas. Tikai pamazām sāka veidoties tāda doma, ka Dievs taču ir, ka Viņš palīdz, un es taču eju uz draudzi un tur man to pašu apgalvo. Jāsāk nākt pie prāta un domāt.

- Vai tas notika laikā no 2004. līdz 2006.gadam?

- Jā, jā.

- Lūdzu, pastāsti, kas notika Mārča Jencīša dievkalpojumā?

- Man bija tāds apjukums, pilnīgs apjukums, kaut kas jauns. Reiba galva, tā, ka kājās nevarēju nostāvēt, slikta pašsajūta. Dīdīja mani no vietas uz vietu. Vienubrīd pat gribējās iet projām. Nevarēju nosēdēt. Vairākas reizes gāju ārā, kad bija slikti. Tomēr noturējos, nācu atpakaļ un klausījos.

- Vai dziedināšanu Tu jau dievkalpojumā piedzīvoji?

- Tūlīt tanī vakarā man bija saruna ar Mārci. Mēs kopā sacījām solījumu Dievam. Viņš man pajautāja, ko es pats vēlos, un es teicu, ka es gribu tikt vaļā no alkoholisma. Tad viņš prasīja, vai tu vari to zvērēt nevis man, Mārcim, bet Dievam. Teicu, ka zvērēt nevaru, bet solīt gan varu. Tad viņš teica, tu padomā, ko tu tagad pateici. Ja tu soli, tātad tu noslēdz vienošanos ar Dievu. Es tam piekritu un, slava Dievam, līdz šai dienai – ne grama! Pēc tā dievkalpojuma nakti es pārlaidu šausmīgos murgos. Bija tā, it kā es stātos tiesas priekšā,… No rīta kaut kā dīvaini pamodos un sākās pirmais pretīgums uz alkoholu. Tā tad es arī padomāju, ja man rodas pretīgums, tad jau kaut kas nu ir. Kādu nedēļu nevilka, bet pēc tam sākās trakumi, vilka atkal. Bet es spurojos pretī. Kā Mārcis man teica, kad nāk sliktumi - lasi Bībeli, tā es arī darīju. Tādi bija pirmie trīs mēneši, kad es tā mocījos, vilka, vilka, bet es baigi spurojos. Bet pēc tam tas kā likums kļuva – kā vakars, tā Bībele rokā. Tā visu to vasaru nocīnījos, un tad skolā mani ievēroja un piedāvāja tur darbu. Es no sākuma tā kā negribēju, bet piekritu un līdz šim tur esmu. Tagad man dzīvē viss ir sakārtojies – ir darbs un draudze. Vairāk mani nekas neinteresē. Svētdienās tas ir ļoti liels retums, ja es izlaižu, ja es esmu tiešām ļoti darbā aizņemts.

- Un kas notika ar aknu cirozi?

- Gāju jūlijā pārbaudīties. Daktere teica, ka vajagot pārbaudīties, jo es zālēm negāju pakaļ. Viņai teicu, ka lietoju, lietoju, bet būtībā nelietoju viss. Vienas es tur pirku, lai aknas attīrītos no alkohola, citas nevienas pēc dievkalpojuma vairs nelietoju. Velta tējas vārīja aknām.

- Ko uzzināji no pārbaudes?

- Daktere sāka datorā visu pārbaudīt, izcēla visus papīrus un teica, paga, paga, es te neko vairs nesaprotu. Jautāju viņai, kādā ziņā, labā vai sliktā. Viņa saka, es redzu, ka te nekas nav bijis, viņa vienkārši nesaprata

- Nebija redzams, ka ir bijusi aknu ciroze?

- Jā, vispār nekas par to neliecināja. Viņa teica, ka man tās aknas kā mazam bērnam, bet tā nevarot būt, jo ir taču papīri no uzņemšanas slimnīcā un datorā. Es viņai vienkārši toreiz neteicu, ka esmu bijis dievkalpojumā. Tanī laikā es vispār maz par to runāju ar kādu. Pēc tam mani otro reizi nosūtīja uz pārbaudēm, pēc pusgada. Arī neko neatklāja. Bija arī otra lieta – kaklā caurums, bet arī tas aizaudzis.

- Kas vēl tavā dzīvē noticis pēc šī dievkalpojuma?

- Es sāku stiprāk ticēt uzreiz pēc tam. Kad esmu kādā citā Mārča dievkalpojumā, vienmēr saku, ka man neko citu nevajag, ar veselību viss ir kārtībā, man tikai vajag stiprumu tajā ticībā. Daudziem par Mārci stāstu, daudziem. Ir daudzi, kas netic, bet saku: aizejiet, tad redzēsiet tos brīnumus, kas tur notiek. Aizejiet un tik paklausieties. Es toreiz arī gāju, un diez vai man cerības bija, nu bija, bet maz. Bet, re, kā notika, viss sakārtojās, ne tikai veselībā, bet arī personiskajā dzīvē.