Sienāžu koncerts

Mīļais Spektra lasītāj, ceru, ka izbaudi šo vasaru. Laukos man ļoti patīk apsēsties uz mājas lieveņa un skatīties cik skaistu dabu Dievs ir radījis. It īpaši siltajos vakaros, kad visapkārt spēlē sienāžu koris. Vienu vakaru tā sēžot – Svētais Gars mani uzrunāja – tu dzirdi sienāžus, un, lai arī tos neredzi, tu zini, ka tie ir blakus, taču Dievs ir daudz tuvāk tev nekā šie sienāži. Skaisti, vai ne?

Viņa gadīgajās rokās

Mēs esam pieraduši pie savas ikdienas un visiem pienākumiem, kas mums ir jāveic. Esam mazāk vai vairāk saplānojuši savu laiku. Mēs zinām, ka Dievs vienmēr ir kopā ar mums, tomēr visvairāk paļauties uz Viņu iemācamies vietās un apstākļos, kas nav atkarīgi no mums. Kad esam situācijās, kad nezinām, kas mūs sagaida, un ir tik labi, ka varam teikt: Tēvs, es sevi esmu nodevis Tavās rokās. Es zinu, ka Tu vienmēr esi kopā ar Mani. Mēs tādos brīžos noliekam visu malā – savu pieredzi, zināšanas un iepriekšējās prasmes un ieliekam sevi Viņa gadīgajās rokās. To īpaši var izjust, kad dodamies ceļojumos vai ārvalstu braucienos. No mums ir atkarīgs, ko esam salikuši koferī, bet par lidmašīnas pacelšanos, nolaišanos, kuģa braukšanu – mums noteikšanas nav nekādas. Bet mēs zinām, ka Dievs vienmēr ir kopā ar mums,  jo 100% paļaujamies uz Viņu, vai ne? Arī šie vīri – Sadrachs, Mesachs un Abed – Nego, Daniēla 3: 17 – 18 atbildēja ķēniņam – Mūsu Dievs, ko mēs godājam, var mūs izglābt no degoša cepļa, un Viņš mūs izglābs no tavas rokas, ak ķēniņ. Vai šādi varētu runāt vīri, kuri nepaļaujas uz savu Dievu? Taču ar to šo vīru paļaušanās nebeidzās, 18.pantā mēs lasām – Bet ja Viņš to arī nedarītu, tad tev būs zināt, ak ķēniņ, ka mēs negodāsim tavus dievus un nepielūgsim zelta tēlu, ko tu uzstādīji. Vai mums ik dienas ir šāda uzticēšanās? Vai mēs varētu, ja būtu spiedīgi apstākļi un nebūtu citas izejas, iet mierīgi gulēt istabā, lai arī tajā būtu daudz žurku alu?

Dievs grib darboties arī mūsu ikdienā

Paļaušanās – vai mēs ikdienā paļaujamies uz Dievu? Vai neesiet piedzīvojuši situāciju, kad svētdienās gribas pastrādāt, jo ar prātu domājot it kā saproti, ka visu nākamās nedēļas laikā nepaspēsi paveikt? Taču arī šādā situācijā svarīgi ir atcerēties, ka mums ir Dievs un Viņš grib mums palīdzēt arī ikdienā un darba gaitās. Daudzas reizes bijis tā, kad pie sevis cilvēcīgi domājot secinu, ka konkrēto darba apjomu nav iespējams paveikt tik īsā laika sprīdī. Taču tik daudz reizes tas ir izdevies – nevis manu nopelnu dēļ, bet tāpēc, ka Viņš vienmēr ir kopā ar mani un Viņš grib palīdzēt visās mūsu gaitās. Ikdienas darbiem nevajag ļaut valdīt pār mums, kad to dēļ zogam laiku, ko pavadām ar Tēvu. Dievam ir jādod labākais laiks un stundas no mūsu dzīves – Viņš ir tā vērts! Jā, reizēm var iezagties bailes, ka spiedīgās situācijās, mēs kaut ko nepagūsim, bet vislielākā cīņa ir mūsu galvās, jo mēs mēdzam lietām un situācijām pieiet cilvēcīgi. Svētais Gars šo mēnesi spēcīgi uzrunāja, ka Dieva domas, nav mūsu domas, un Viņa laiks, nav mūsu laiks. Ikdiena ir labs laiks, lai mācītos paļauties uz Viņu, protams, tas nenozīmē, ka apzināti visus savus darbus esi atlicis uz pašām beigām un tagad gaidi uz Dieva brīnumu to paveikt dienas laikā. Bet man ir bijušas situācijas, kad Viņš pārdabiski ir palīdzējis ar visiem darbiem tikt galā arī dienas laikā. Pasaule dara visu iespējamo, lai mums liktos, ka mums visu laiku ir kaut kur jāskrien, ka kaut ko kavējam utt. Tomēr – stop, mums sev ir jāatbild uz galveno jautājumu: vai Dievs manā dzīvē ir pirmajā vietā visās dzīves situācijās? Vai brīžos, kad darbi ir sakrauti kaudzēs un laiks spiež – mēs varam visu nolikt malā un slavēt Dievu?

Laika plānošana

Cilvēki dalās – plānotājos un tādos, kas ļaujas laika plūdumam un reaģē atkarībā no apstākļiem. Vienam ikdiena ir saplānota līdz pēdējai minūtei, tostarp laiks ar Dievu, kamēr cits ļaujas pašplūsmai. Plānošana ir laba lieta, tādējādi mēs varam atzīmēt svarīgākos darbus un paveikt vairāk. Taču vienlaikus mums ir jābūt elastīgiem, jo reizēm Svētais Gars mudina uz Bībeles lasīšanu vai lūgšanu, kad pēc mūsu grafika laiks ir citam darbam. Vai neesam to piedzīvojuši – kad esi palasījis Bībeli, pielūdzis Dievu un ielīdis gultā, laidies miegā, bet Svētais Gars maigi aicina vēl uz vienu lūgšanu, vai Bībeles lasīšanu? Tāpēc, lai arī plānojam savu laiku, tik un tā mums vienlaikus ir jābūt elastīgiem pret Svēto Garu, jo mēs nedzīvojam sev, bet Jēzum Kristum. Pāris mēnešu iepriekš radīja vienu filmu, kuru gribēju noskatīties. Kad biju ērti iekārtojusies uz dīvāna, Svētajā Garā sajutu pamudinājumu lasīt Bībeli. Godīgi sakot pirmā doma bija tāda, ka palasīt varētu pēc filmas, bet uzreiz domas mainīju un zināju, ka lasīšu – tagad. Filmu nenoskatījos un gāju gulēt. Ja jūs zinātu, kādu brīnišķīgu sapni es redzēju – to nevarēja aizstāt neviena filma. Es biju debesīs – viss bija tik gaišs. Manā priekšā pāris mirkļos auga debesskrāpji. Katra ēka bija citāda, bet visas bija greznas ar zelta rotājumiem, daudz ziediem, balkoniem. Ļoti skaistas un skats neaprakstāms. Turklāt tā sajūta, ka pacelies pāri šīm ēkām un lido – es nekad iepriekš sapnī nebiju lidojusi – tas bija kolosāli! Tāpēc iesaku Tev, mīļais Spektra lasītāj, paklausīt Svētā Gara pamudinājumiem un draudzēties ar mūsu Kungu vienmēr! Viņš ir BRĪNIŠĶĪGS!

Paļaušanos – kastē neieliksi

Paļaušanās uz Dieva Vārdu ir dzīva, to nevar ielikt kastē un nosūtīt kādam pa pastu. To var piedzīvot – tikai paļaujoties uz Viņu. Skaisti gan tas skan no cilvēka mutes, mani uzrunāja Svētais Gars, vienlaikus jautājot, kā tas izpaužas mūsu ikdienā? Vai vienmēr mums ir 100% paļaušanās uz Dievu? Vai reizēm negribam vairāk paļauties uz sava prāta gudrību? Mūsu paļaušanās, lai nav tikai vārdos, bet darbos, turklāt darbos – daudz vairāk nekā vārdos. Paļaušanās uz Viņu visās sfērās. Es vēlos būt ar tevi visur, uzrunāja Svētais Gars, lai arī kur tu ietu. 100% paļaušanās skaļi skan, bet klusu atskaņojas. Paļaušanās – tas ir nopietni. Tā ir ticības parādīšana, ka apstiprinām, ka mēs ticam, ka Dievs ir, un, ka Viņš vienmēr ir kopā ar mums. „Lai jūsu ticība nebūtu pamatota cilvēku gudrībā, bet Dieva spēkā.” 1. Korintiešiem 2:5. Ik reizes, kad mēs ieslēdzam savu gudrības un prāta pulksteni, tā uzreiz no 100% paļaušanās paliek puse, reizēm vēl mazāk. „Jo šīs pasaules gudrība ir Dieva priekšā ģeķība. Jo ir rakstīts: Viņš satver gudros viņu viltībā.” 3:19. Dienu pirms raksta nodošanas Svētais Gars mani uzrunāja, kāpēc mūsdienās cilvēka bērns tik ļoti ir ieciklējies paļauties uz sevi? Ko tad viņš sev var izdarīt? Vai var pielikt dienu klāt savam mūžam? Vai viņš zina, cik ilgi dzīvos un kādos apstākļos būs rīt? Reizēm cilvēks domājot, ja viņš var nokrāsot sev matus un uzkrāsot lūpas, tad var uz sevi paļauties. Kur ir pamatojums šādai paļaušanās? Bieži dzirdam, ka cilvēks saka, ka paļauties var tikai uz sevi? Uz ko viņš īsti paļaujas un ko spēj? Jā, viņš varbūt ar savām spējām var nopelnīt miljonu un sajusties bagāts un spēcīgs, bet vai viņš var kaut vienu santīmu paņemt līdzi, atstājot šo pasauli? Uz ko tad īsti viņš paļaujas? Uz šo miljonu – kas nākamajā dienā var būt tikai drupu kaudze? Uz ko jūs, cilvēki, paļaujaties? Kāpēc domājat, ka esat visgudri ar savu dzīves pieredzi? Kāda dzīves pieredze jums ir gadsimta griezumā? Ko varat ar savu dzīves pieredzi izdarīt? Ja tā ir laba, tad tā noder, bet, ko darīt, ja tā tāda nav? Vai tad nonākot līdzīgā situācijā no bailēm, lai tikai nesanāk, atkal palaidīsiet garām savu iespēju? Ir tik daudz lietu uz ko varam paļauties, bet, kas paļaujas uz Dievu, tas nepaliks kaunā! Dievs ir Alfa un Omega, kas bija, ir un būs. Lai Tev, mīļais lasītāj, šajā mēnesī ir atbildes uz visiem šiem jautājumiem!

„Vai piecus zvirbuļus nepārdod par divām artavām? Un neviens no tiem nav aizmirsts Dieva priekšā. Tāpat arī jums visi galvas mati ir skaitīti. Nebīstaties, jūs esat vairāk vērti nekā daudz zvirbuļu.” Lūkas 12: 6 – 7.