Vispirms par pašu “Stambulas konvenciju” jeb par “Eiropas Padomes Konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu”. Konvencija tika pieņemta 11.05.2011 Eiropas Padomes (EP) sēdē bez balsošanas. Konvencijas formālais mērķis ir cēls – cīņa pret vardarbību pret sievieti, tomēr faktiski konvencijā ir iestrādāti juridiski mehānismi, kuri ļauj pilnībā izkropļot un iznīcināt ģimenes sabiedrisko institūtu. Konvencijas pilns teksts un tās atbalstītāju (Labklājības Ministrijas) sagatavotie materiāli ,ziņo spektrs.com/infoagentura.wordpress.com

1. Konvencija ir balstīta radikālā feminisma idejās par šķiru cīņu

Konvencijas Preambulā teikts: “atzīstot to, ka vardarbība pret sievietēm liecina par vēsturiski izveidojušos sieviešu un vīriešu varas nevienlīdzīgu sadalījumu, kura dēļ vīrieši dominē pār sievietēm un diskriminē sievietes un ir apgrūtināta sieviešu pilnīga attīstība.” Tādējādi ne tikai tiek noliegta vīriešu loma laulībā, ģimenē un bērnu audzināšanā, bet arī tiek ieviesta visu vīriešu vainas prezumpcija. Visā konvencijas tekstā dominē uzskats par vīrieti kā varmāku un par sievieti kā upuri.

Konvencija ļoti plaši runā par “dzimumu vai dzimuma lomu stereotipiem”, tos neatšifrējot. “Lai novērstu vardarbību pret sievietēm un vardarbību ģimenē, nepieciešamas tālejošas izmaiņas visas sabiedrības attieksmē, atteikšanās no dzimumu stereotipiem un izpratnes veidošana.[11.panta skaidrojums]” … “minēto pienākumu pamatā ir projekta autoru pārliecība par to, ka pašreizējos sieviešu un vīriešu uzvedības modeļus bieži vien ietekmē aizspriedumi, dzimumu stereotipi un dzimumu diskriminējošas paražas vai tradīcijas. Tāpēc Konvencijas dalībvalstīm jāveic pasākumi, kas nepieciešami, lai veicinātu izmaiņas domāšanā un attieksmē.[ 12.panta skaidrojums]”

Kā liecina Labklājības ministrijas skaidrojošajā vārdnīca [http://www.lm.gov.lv/text/220 ] dzimumu līdztiesības jomā, dzimumsociālās / dzimumu lomas ir tradicionāli pieņemtas lomas, kas izveidojušās socializācijas (audzināšanas, mediju, citu faktoru ietekmēs) rezultātā, bet kurām nav rodams objektīvs pamatojums, tomēr rezultātā tās ierobežo cilvēku uzvedību un arī viņu labklājību un labsajūtu. Dzimumu lomu piemēri ir vīrietis – ģimenes apgādnieks vai sieviete – mājsaimniece.

Ņemot vērā, ka tieši bērna piedzimšanas un zīdaiņa periodā izteikti ir vērojama minēto dzimuma lomu realizācija, var secināt, ka Konvencija savā būtībā vēršas pret mātišķības un tēvišķības izpausmēm, kas šajā periodā ir tik nozīmīgas bērna pilnvērtīgai psihoemocionālai attīstībai, nodarot potenciālo kaitējumu bērnu psihei.

2. Konvencija paredz sociālā dzimuma jeb gender jēdziena ieviešanu

p.: “ar terminu „sociālais dzimums” (dzimte) tiek saprastas sociālās lomas, uzvedība, nodarbošanās un īpašības, ko konkrēta sabiedrība uzskata par atbilstošām sievietēm un vīriešiem;”

Konvencija no vienas puses atzīst, ka dzimumiem piemīt specifiskas dzimuma izpausmes jeb dzimumsocialitāte, taču tai pat laikā vēršas pret to kā pret izskaužamiem stereotipiem.

Sociālā dzimuma jeb gender terminoloģijas ieviešana ir radikālā feminisma un LGBT lobija darbība – gender neitrāla politika, izvairīšanās no jēdzienu “māte” un “tēvs” lietošanas, genderneitrālu ģērbtuvju, dušu un tualešu ieviešana, izglītības programmās ar dzimumu robežu nojaukšanu u.c.

3. Konvencija palielina administratīvo slogu un mazina valstu pašnoteikšanos

Katrai dalībvalstij būs jāatskaitās par Konvencijas ieviešanu neatkarīgai ekspertu grupai GREVIO [http://www.coe.int/en/web/istanbul-convention/members], kas sastāv no dzimtes (gender) studiju un cilvēktiesību aktīvistēm (šobrīd tajā ir 10 sievietes, trīs no kurām piedalījās Konvencijas izstrādes ad-hoc grupā). Kā arī tiks veidota dalībvalstu komiteja.

Papildus valstu gatavotajiem ziņojumiem, GREVIO pieprasīs informāciju arī no NVO. Ja saņemtā informācija būs nepietiekama vai ja būs nepieciešama tūlītēja uzmanība kādam jautājumam, GREVIO brauks uz minēto valsti klātienes vizītē. Tas nozīmē, ka šāda kontrole līdzināsies oficiāli pieļautam mobingam.

GREVIO locekļiem, pildot savus pienākumus, tiek piešķirtas īpašas privilēģijas un imunitāte: imunitāte pret aizturēšanu vai apcietināšanu, personiskās bagāžas konfiscēšanu, pret jebkādiem tiesas procesiem, t.sk., pret tiesas procesiem, kuri saistīti ar visu, ko viņi teikuši, rakstījuši vai darījuši, pildot savus pienākumus, pat ja minētās personas šos pienākumus vairs nepilda. Attiecībā uz muitas un valūtas kontroli piešķir tādus pašus atvieglojumus kā ārvalstu valdību pārstāvjiem, kas īslaicīgi pilda dienesta pienākumus.

4. Konvencija nosaka, ka pilnīga dzimumu līdztiesība ir galvenais stūrakmens, lai risinātu vardarbības problēmas

Pēc 2014.gadā Eiropas Pamattiesību aģentūras veiktā pētījuma [http://fra.europa.eu/en/publications-and-resources/data-and-maps/survey-data-explorer-violence-against-women-survey] datiem ir skaidri redzams, ka valstis, kurās ir visaugstākie vardarbības rādītāji ir tieši tās valstis, kurās ilgtermiņā ir realizētas dzimumu līdztiesības programmas – Dānija (52%), Somija (47%), Zviedrija (46%), Nīderlande (45%), Francija (44%), Lielbritānija (44%), Latvija (39%).

Pēc pētījuma datiem, nevis ziņojumu policijā datiem, piemēram, Dānijā no vardarbības ir cietušas 52% sieviešu.

Šie dati apstrīd Konvencijas pamatapgalvojumu, ka, dzimumu līdztiesības ieviešana būtiski samazinās vardarbības pret sievietēm rādītājus. Pretējā gadījumā pētījuma dati par vardarbības pret sievietēm līmeni Ziemeļvalstīs būtu viszemākie.

5. Konvencija padara vīriešus par vainīgiem

Preambula: “atzīstot to, ka vardarbība pret sievietēm liecina par vēsturiski izveidojušos sieviešu un vīriešu varas nevienlīdzīgu sadalījumu, kura dēļ vīrieši dominē pār sievietēm un diskriminē sievietes un ir apgrūtināta sieviešu pilnīga attīstība.”

Lai teiktu, ka tieši sievietes visvairāk cieš no vardarbības, ir jābūt veiktiem pētījumiem par vardarbību ģimenē pret abiem dzimumiem, lai dati būtu salīdzināmi. Konvencijas pieņemšanas ES līmenī diskursā tiek izmantots Eiropas Pamattiesību aģentūras 2014.gadā veiktais pētījums, kas analizē vardarbību tikai sieviešu vidū. [http://fra.europa.eu/en/publications-and-resources/data-and-maps/survey-data-explorer-violence-against-women-survey ] Pētījums neanalizē vardarbības izplatību vīriešu vidū.

Savukārt, Lielbritānijā veiktais pētījums parāda, ka 40% no visiem vardarbības gadījumiem upuris ir vīrietis [http://www.parity-uk.org/briefing.php ].

Satversmes 92.pants nosaka, ka “Ikviens uzskatāms par nevainīgu, iekams viņa vaina nav atzīta saskaņā ar likumu”. Konvencija neievēro elementāras procesuālas garantijas, kas demokrātiskā tiesiskā valstī piemīt aizdomās turētajiem un apsūdzētajiem.

6. Konvencija definē “neaizsargātās personas”, kurām ir lielākas priekšrocības attiecībā pret, piemēram, sievieti, kura nav grūtniece un kurai nav mazu bērnu

p. skaidrojums: “Šajā Konvencijā par neaizsargātām tiek atzītas šādas personas: sievietes grūtniecības stāvoklī un sievietes, kam ir mazi bērni, personas ar invaliditāti, tostarp personas ar garīgiem vai kognitīviem traucējumiem, personas no laukiem vai attāliem rajoniem, narkotisko un psihotropo vielu lietotāji, prostitūtas, personas, kuras pieder nacionālajām vai etniskajām minoritātēm, migranti, tostarp nereģistrēti migranti un bēgļi, geji, lesbietes, biseksuālas personas un transpersonas, kā arī personas, kas inficētas ar HIV, bezpajumtnieki, bērni un gados veci cilvēki.”

Sievietei, kurai nav mazu bērnu, kura nav stāvoklī, kura nav lezbiete un kura nav prostitūta, Konvencijas izpratnē ir paredzams zemāks aizsardzības līmenis.

7. Konvencija neparedz kompleksus pasākumus vardarbības ģimenē samazināšanai

Konvencijas izpratnē aizsargājamas ir tikai sievietes un meitenes, taču vardarbība skar arī vīriešus un zēnus. Konvencija atzīst, ka vīrieši un zēni ir pakļauti vardarbībai, taču nepiedāvā kompleksus risinājumus, kas palīdzētu mazināt vai novērst vardarbības rašanos un sekas.

Vardarbība ģimenē ir kompleksa problēma, kas jārisina ar visiem ģimenes locekļiem pēc faktiskā problēmas stāvokļa, nevis prezumējot, ka galvenais varmāka ir vīrietis.

8. Konvencija paredz nopietnu ilgtermiņa iejaukšanos izglītības saturā

14 pants: “Konvencijas dalībvalstis attiecīgos gadījumus veic vajadzīgos pasākumus, lai visu izglītības līmeņu mācību programmās iekļautu mācību vielu par tādiem jautājumiem kā sieviešu un vīriešu līdztiesība, tādas dzimumu sociālās (gender) lomas, kas nav padarītas par stereotipiem, savstarpējā cieņa, nevardarbīga konfliktu atrisināšana savstarpējās attiecībās, ar dzimumu saistīta vardarbība pret sievietēm un tiesības uz personas integritāti, un lai šī mācību viela būtu pielāgota audzēkņu spēju attīstības līmenim.”

“…izglītojošiem pasākumiem, kas notiek ārpus formālās izglītības sistēmas, un šādas vietas ir, piemēram, kopienas vai reliģiskās izglītības iestādes, pasākumi, projekti un institūcijas, kuru pamatā ir sociālā pedagoģija, un citi izglītojoši pasākumi, ko piedāvā kopienas grupas un citas organizācijas (piemēram, skauti un gaidas, vasaras nometnes, ārpusskolas nodarbības c.).” [14.panta skaidrojums]

ANO “Vispārējā cilvēktiesību deklarācijas 26.pants 3.daļa nosaka “Vecākiem ir pirmtiesības izvēlēties, kāda veida izglītību iegūs viņu bērni.” Konvencijas izstrādes gaitā nav notikušas diskusijas dalībvalstu iekšienē, īpaši attiecībā uz vecāku viedokļa noskaidrošanu.

Jau šobrīd zēnu augstākās izglītības apguves rādītāji salīdzinot ar meitenēm ir ārkārtīgi zemi. Tieši zēni ir tie, kuri visvairāk priekšlaicīgi pamet skolu. [http://www.economist.com/news/international/21645759-boys-are-being-outclassed-girls-both-school-and-university-and-gap ] Ja pret zēniem tiks vērsts radikālā feminisma mobings, liekot viņiem justies vainīgiem par potenciāli iespējamo vadarbību, tas atstās negatīvas un neizdzēšanas sekas zēnu psihē un mazinās viņu pašvērtību.