Jauna paaudze un jauns politiskais laikmets ievieš savas direktīvas valstī. Parādās jaunu vērtību priekšstati un uzstādījumi. Sadarbība ar ietekmīgām ārvalstīm ievieš jaunus modernizācijas mehānismus. Taču dilemma paliek. Cik lielā mērā ļauties modernizācijas procesam, lai nezaudētu savas personības un valsts identitāti? Politiskā cīņa starp konservatīvām un liberālām vērtībām notiek aizvien krasāk. Pretpoli, kas saskaroties dažkārt ievieš nevis jaunas atspirdzinošas vēsmas, bet gan grauj esošos morālos fundamentālos balstus. Globalizācijas vārdā noārda nacionālās valsts robežas un ievieš kroplīgus, kā arī nepieņemamus moment-nostādnes. Bet ko darīt arī ar Latvijā esošiem pretpoliem – Padomju Savienības domāšanas veidu un Eiropas demokrātijas šūpulī ieviesto?

Dažkārt dīvaini novērot politiķu aklu pakļaušanos svešajām ārvalstu nostādnēm, kas neveicina kopējo labumu valstij. Ja cilvēks neapzinās un nav audzināts nostiprinoties fundamentālās un konservatīvās vērtībās, tad tādu viegli ietekmēt. Taču, ja tāds cilvēks atrodas varas struktūrās, posts visai tautai.

Protams, jauno pieņemt vajag, nav šaubu. Taču kāda satura? Arī Senās Romas bibliotēkās ieveda bagātības no iekarotajām zemēm. Senās Romas lietpratēji spēja atšķirt graudus no pelavām. Valstī ieveda graudu vērtus kultūras mantojumus. Vai Latvija spēj saglabāt vispirms savu kultūras mantojumu, lai pieņemtu jaunus izaicinājumus? Vai spēj atšķirt graudus no pelavām? Latvija balansē, taču cik ilgi?

Intervijā ar politiķi Robertu Zīli  (Nacionālā apvienība; Tēvzemei un Brīvībai/LNNK, priekšsēdētājs; Eiropas Konservatīvie un reformisti (ECR), prezidija loceklis) mēģināts kaut nedaudz ieviest skaidrību.

SPEKTRS: Zīles kungs, kā Jūs domājat, vai vidusmēra Latvijā dzīvojošais saprot kādu politisko kursu atbalsta un vai politiskā elite arī skaidri apzinās virzienu?

Roberts Zīle: SKDS statistika uzrāda, ka ir daudz cilvēku, kuri sevi uzskata par konservatīvi domājošajiem, taču iedziļinoties tematikā izrādās, ka tādi nemaz nav. Ekonomikas jomā ir ļoti pat tālu no konservatīvām vērtībām, bet noskaņoti pat kreisi un sociālistiski jautājumos par Ienākumu pārvaldi sabiedrībā un citām vajadzībām. Tas pats attiecams arī par liberālām vērtībām. Atklājās, ka tas, kas vienam kāds jautājums liekas liberāls, tas citam šķiet pieejams konservatīvām parijām. Savukārt, kas attiecams no politiskās formalitātes puses, tad jāņem vērā, ka „Vienotība” ir Eiropas Tautas partijas locekle, kas pārstāv lielāko konservatīvo partiju organizāciju Eiropā un Valdis Dombrovskis ir tās biedrs jau kopš 2004. gada. Kas attiecas uz Reformas partiju, tad tajā vispār nav noformulēts politiskais virziens. Tāpēc vienīgā izteikti liberālā partija Latvijā bija „Latvijas ceļš” un tās pēdējais pārstāvis, jau pie likvidētas partijas atrodas Eiropas Parlamentā ir Ivars Godmanis. Neviena cita politika pārstāvniecība vai partija liberālajā klasiskajā spektrā Latvijā nav. Kaut gan idejas daudziem ir liberālas, un arī daudzi mēdiji strādā liberālā virzienā, taču tām nav savas pārstāvniecības vai partijas Latvijā. Tas ir paradokss.

SPEKTRS: Tad kāpēc Latvijā aizvien biežāk ir vērojamas liberālas tendences?

Roberts Zīle: Socioloģiskais pētījums uzrāda, ka cilvēki nemīl sevi saukt par liberāļiem, jo apzinās, ka visdrīzāk vēlētāji nebalsos par liberālu partiju, tādēļ arī vēlēšanu laikā partijas neieviešas ar liberālu virzienu. Savukārt savas liberālās vērtību ieceres tiek pielietotas atsevišķos politiskos jautājumos. Pārkāpjot izpratnes slieksni, ko varētu nozīmēt konservatīvas vērtības kādā konkrētā jautājumā. Tieši tā pašlaik notiek mūsdienu Latvijas politikā, manā skatījumā.

SPEKTRS: Vai Jūs, lūdzu, varētu īsumā pateikt kāpēc Latvijā būtu jāievieš eiro?

Roberts Zīle: Saprotiet, tas nav ticības jautājums. Tas ir ekonomisko aprēķinu un ģeopolitiskais izvēles jautājums. Iestāšanās Eiropas zonā ir savi plusi un mīnusi, bet saliekot kopā un izrietot no pašreizējās situācijas es redzu vairāk plusus, nekā mīnusus. Tas nav īsumā izskaidrojams. Es varu, piemēram, saskaitīt desmit plusus un kādus dažus mīnusus. Galvenais mīnuss ir tāds, ka stabilizācijas mehānismā būs jāieskaita 144 miljoni latu, kas būtu iemaksājami piecu gadu laikā. Tāds ir pašlaik Latvijas Bankas aprēķins. Igaunija veic maksājumus stabilizācijas mehānismā un veiksmīgi to dara. Jāņem vērā, ka tas rada stabilitātes nosacījumus, ja valstī rodas krīze, kā tas Latvijā notika 2008 gadā. Tādā gadījumā šāds fons palīdz un ir ar labiem nosacījumiem. Tas ir mīnuss, ka mums nāksies ieskaitīt „dzīvu” naudu, bet arī plus, ka rodas drošība nākotnē. Svarīgs ir arī plus, kas jāņem vērā iestājoties Eiropas zonā, tas, ka mainās ģeopolitiskais virziens, kā tas izteikti redzams Igaunijas gadījumā. Līdz ar to mazināsies Krievijas ģeopolitiskā ietekme. Tas ir pamats uztraukties Krievijas varai. Un Jūs redzēsiet, ka „Saskaņas centrs” būs vislielākais un aktīvākais cīnītājs pret eiro ieviešanu Latvijā. Cīņa būs nevis par to, ka tādā veidā varētu izrādīt patiesu vēlēšanos nacionālas naudas saglabāšanā, bet gan tāpēc, ka nevēlēsies mainīt Latvijas ģeopolitisko virzību un Latvijas attīstību nākošajos gados. „Saskaņas centrs” mērķis Latviju saglabāt Kremļa ietekmē.

SPEKTRS: Kas Jūsuprāt ir modernas Latvijas nacionālas vērtības?

Roberts Zīle: Latviešu valoda un kultūra. Par Latvijas kultūras mantojumu un kultūras kanonu, ļoti brīnišķīgi ir apkopojusi un precīzi izklāsta savā darbā „Kultūras kanons un klasiskās vērtības: kāpēc tās vajadzīgas sabiedrībai?” Latvijas Nacionālās Mākslas muzeja direktore Māra Lāce. Viņa uzskatāmi parāda, ko kultūras cilvēki ir uzskatījuši par kultūras kanonu.

Latvijas nacionāla vērtība ir arī izglītība. Uzskatāms ir Vācijas piemērs. Tā varam arī mēs veidot uz kultūras pamata un izglītības bāzes Latvijas nācijas nākotni. Skaidrs, ka mūsdienās cilvēkiem mijiedarbība notiek daudz lielāka. Tagad ir daudz plašākas pārvietošanās iespējas, iegūstot daudz lielākas zināšanas, tādējādi iegūstot lielāku paziņu loku un draugus. Līdz ar to ir skaidrs, ka mūsdienu cilvēks nedaudz savādāk vērtē situāciju Latvijā. Mūsdienu moderns cilvēks ir atvērts, es domāju, vairums gadījumu.

Moderna un nacionāla Latvija ir tāda, kas saglabā kultūrmantojumu un valodu. Katrā ziņā mēs varam būt gandarīti par valsts nacionālām vērtībām. Mēs varam būt gandarīti, ka daudz Latvijas tautas pārstāvji pārņem mūsu kultūras mantojumu un valodu pārstāvot Latvijas valsti. Tā ir moderna pieeja lietai.

SPEKTRS: Saliedētības jautājums. Kā apvienot latviešus ar krievu tautības cilvēkiem?

Roberts Zīle: Nekas nav jāapvieno. Uzskatu, ka šis jautājums ir nepareizi uzstādīts un izplatīts. Piemēram, ka tā ir viena teritorija, kurā Jurģis Liepnieks kopā ar Mamikinu veido raidījumu „Strīdīgā teritorija” (Спорная teritorija). Tas parāda jautājuma absurdumu. Latvija nav tikai zeme, kurā latviešu tauta divatā ar krievu kopienu savstarpēji par kaut ko strīdas. Tas ir absurds uzstādījums. Vienīgā iespēja kā mainīt situāciju, saprast, ka Latvijas valsts ir izveidojusies 1918. gadā, kura pārcietusi dažādas okupācijas un kolonizācijas sekas. Daudz kas ir nepatīkams, bet mēs esam beidzot atguvuši valsts neatkarību. Mēs esam iestājušies Eiropas Savienībā un esam kļuvusi par Eiropas Savienības dalībvalsti. Citām kopienām jāsaprot, ka mums nav nekas juridiski saistošs ar Krieviju. Bet mēs esam drīzāk zināma veida konkurence. Un Latvijas piederība NATO nozīmē, ka mums nav nekādu draudzīgu partnerattiecību ar Krieviju NATO ietvaros. Līdz ar to mums jāaizmirst, ka Latvijas teritorijā notiek tautas un kopienas savstarpēja cīņa.

Mūs visus vieno viena valsts, kurā pastāv vienota latviešu valsts valoda. Pamatnācija un kultūras nesēja ir latvieši! Bet citas tautības ir tādas, kuras Latvijā dzīvo pastāvīgi, vai arī ir minoritātes šajā izpratnē. Kaut gan ļoti dīvaini skan, ka krievu tautības cilvēki ir minoritāte, ņemot vērā, ka tai ir sava lieliskā un lielā zeme, kurā viņi var dzīvot un brīvi attīstīt savu kultūru.

Jāņem vērā, ka arī mūslaiku modernajā sabiedrības informatīvā telpā spēcīgi ieplūst negatīvi ietekmējoša informācija, kas apdraud valsts drošību. Taču Krievijā nav nekāda apdraudējuma krievu kultūrai. Tajā pašā laikā mums nav tikai īpaši jāskaidrojas ar krievu tautības cilvēkiem, bet jārunā ar jebkuras tautības cilvēkiem, mēģinot tos padarīt par Latvijas patriotiem. Jāmēģina runāt ar jebkuras tautības Latvijai lojāliem patriotiem. Tāpēc runāsim mazāk latviešu un krievu tautības saistībās. Runāsim par to, ka dzīvojam Latvijā, kurā dzīvo daudzu nacionalitāšu pārstāvji un būtu vēlami, lai viņi kļūtu par Latvijas patriotiem. Tas ir Latvijas patiesais mērķis.

Tagad jau jārunā par to, ka Latvija, proti, Cēsis ir arī ķīniešu zeme. Tā ir daudziem šokējoša ziņa. Ķīnieši ir nepazīstami. Kaut gan ir jāņem vērā, ka Latvijā dzīvo arī dažādas nacionalitātes cilvēki. Es nesaku, vai tas ir labi, vai slikti, taču tāda ir šodienas realitāte. Ja viņi nemēģina dominēt par Latvijas politisko izvēli. Neietekmē Latvijas valsts pašnoteikšanās tiesības un latviešus kā valsts nāciju, tad es neredzu nekādu apdraudējumu.

Iedomājieties, šādā situācijā, krievi Latvijā vairs nebūtu vienīgā lielākā minoritāte. Ko tad Krievijas nepilsoņu kategorija šeit darītu? Ja mēs iedomātos tādu ideālu situāciju, ka pēkšņi pēc teiksim diviem gadiem, viņi vairs nav lielākā Latvijas minoritāte, bet uzrodas citi, ko tad viņi iesāktu? Vai tad prasītu automātisko pilsonību nepilsoņiem, kuri šeit dzīvo? Nē, viņi to vairs neprasītu. Nepilsoņi izdarītu izvēli. Viņi gribētu kļūt par Latvijas pilsoņiem. Izvēlētos būt Latvijai lojāli, jo saprastu, ka tie, kuri nāk pēc viņiem nepieder Latvijai. Tas ir paradokss, bet es domāju, ka mums jādomā tādās kategorijās. Nepārprotami ir jaušamas kolonizācijas un okupācijas sekas, kā arī migrācija no bijušās Padomju Savienības, kurus vieno krievu valoda, kaut gan ir dažādu tautību cilvēki. Taču viņus vieno PSRS rusifikācijas ieviestā politika un kopīgā valoda, kas uztur padomju cilvēku. Patīk vai nē, taču Krievijas valsts prezidenta Putina izpratnē ir nepārprotami virzība uz Krievijas impērijas atjaunošanu. Savus mērķus viņš arī neslēpj. Lai apvienotu ekonomisko telpu ar Eirāzijas Savienību. Tas ir Putina izvirzītais mērķis. Programmas īstenošanā Krievijas prezidents izmanto padomju cilvēka domāšanu, ne tikai Latvijā, bet arī Gruzijā, Ukrainā, Uzbekijā. Viņš izmanto statusu, ka vēl ir ļoti daudz cilvēku, kuri ir no tās paaudzes, kuri dzīvojuši Padomju Savienībā un brīvi komunicē krievu valodā. Ir daudz tādu, kuri ir rusificējušies un krievu valoda kļuvusi par savu dzimto valodu, kaut arī nav krievi. Lūk, viņi arī ir tas instruments, kas palīdz Krievijas prezidentam Putinam īstenot savu mērķi Krievijas impērijas atjaunošanā. Tāda ir realitāte, kā es to redzu.

SPEKTRS: Jūs pārstāvat Latviju Eiropā, pie kādas programmas pašreiz strādājat?

Roberts Zīle: Pamatā mēs pārstāvam divas komitejas. Ar saviem kolēģiem Ivaru Godmani, Inesi Vaideri, Krišjāni Kariņu un citiem esam noorganizējuši savu darbu tā, lai neatrastos vienā komitejā divi cilvēki, bet varam vienlaicīgi atrasties maksimāli daudzās vietās, lai būtu pēc iespējas lietderīgāki Latvijai. Manā pārvaldē -„Transports un tūrisms” un „Ekonomiskās monetārās attiecības”. Savukārt Ivars Godmanis pārvalda budžeta un reģionālās ekonomikas sfēru.

Runājot par to, pie kā es pašreiz strādāju, tad galvenais mērķis ir panākt tuvākajā finanšu perspektīvā, Latvijai ātrvilcienu satiksmi no Tallinas sākot Varšavas virzienā. Ir arī citas lietas, kuras vēlamies attīstīt, piemēram, jūras sakari un ceļu stāvokļi, taču galvenais un īstais izaicinājums ir saņemt labu ātrvilcienu savienojumu ar Eiropas Savienības vidieni.

SPEKTRS: Kad Jūs Eiropas Parlamentā runājat par Latviju un, ka esat latvietis, kāda ir reakcija?

Roberts Zīle: Eiropas Parlamentā visi esam savstarpēji pazīstami. Eiropas Parlamentā ir zināmi mazo dalībvalstu pārstāvji. Tur nav nekādu kļūdu deputātu starpā.

Cita lieta, ja Jūs izejat uz ielas un dodaties uz kādu kafejnīcu Briselē vai Strasbūrā un piemināt Latviju, tad gan var par tādu valsti arī nezināt. Ir gadījies, ka Latviju sajauc ar Lietuvu. Tāpēc maza valsts var sevi pieteikt ar lieliem notikumiem vai sasniegumiem, lai to pamanītu.

Piemēram, kaut arī Latvijā uzskata, ka hokejs ir kaut kas svarīgs starptautiskā mērogā, taču tas tikai kaut ko izsaka dažām valstīm Čehija, Slovākija, Skandināvija.. Itāļi, francūži vai portugāļi neko nezin par hokeju. Taču futbols gan kaut ko izskata. Kad Latvija iekļuva Eiropas čempionāta Portugāles finālturnīrā 2004 gadā, tad absolūti visi ierindas cilvēki zināja Latviju. Tas paceļ Latvijas atpazīstamību neskaitāmas reizes vairāk par jebkuru citu sasniegumu. Lai cik tas nebūtu paradoksāli, bet tā ir.

SPEKTRS: Kāds ir Latvijas zīmols Eiropā?

Roberts Zīle: Es to nesauktu par zīmolu, jo valstij nav tādu izteiktu zīmolu. Ir priekšstati par to, ar ko valsts asociējas. Ir lielu kompāniju zīmoli, bet ,protams, par to nav runa. Saprotams, ka lielām valstīm ir pat vairāki zīmoli ar ko pārstāv savu valsti, bet mazajām valstīm, lai Dievs dod, ka atrastos kaut viens. Latvijas atpazīstamība ir sarežģīta, jo mērogs ir mazs. Tādēļ jebkurš sasniegums sportā, kultūrā ir nozīmīgs, piemēram, Latvijas kora atpazīstamība, kaut arī tā ir svarīga kategorijai, kuri interesējas par to.

Domāju, ka par Latviju Eiropā nav tādu izteiktu labu priekšstatu. Kaut gan ir zināma no negatīvās puses, piemēram, par lielo nepilsoņu kopienu Latvijā, kurai ir sarežģīta situācija ar ģeopolitisko izvēli starp bijušo Padomju Savienību un Krieviju. Ar to mēs esam atpazīstami. Tas ir negatīvs priekšstats un nosacīts zīmols par Latviju. Es ceru, ka drīzumā būs izstrādāts vides zīmols par Latviju. Jo Latvijas viesi var iepazīties ne tikai ar Kolumbijas izdarīto pētījumu, par to, ka Latvija ir otra zaļākā valsts Pasaulē, bet arī ar to, ka Latvijā ir fantastiska daba. No Eiropas Latvijā atbraukušie var iepazīt Latvijas dabas zīmolu. Latvija izceļas ar Cilvēku blīvumu un tāds mežu īpatsvars nav nekur Eiropā.

SPEKTRS: tātad tūrisms?!..

Roberts Zīle: Nē! Tūrisms ir svarīga nozare, taču nekādā gadījumā, tā nevar būt viena no galvenajām nozarēm Latvijā. Labi attīstīta tūrisma nozare ir Polinēzijas salas, kā arī Klusajā Okeānā Karību salas. Vai šajās zemēs dzīvojošie ir laimīgāki dzīvojot no tūrisma? Nē, viņiem mainās motivācija, kļūstot par tādiem, kuri gatavi pakalpot, bet neko citu dzīvē nesasniedz. Tās valstis, kas dzīvo no tūrisma ienākumiem nav tās laimīgās. Latvijā nekad nevar būt tūrisma prioritāte. Kaut vai no tā viedokļa raugoties, ka klimats mums ir diezgan skarbs. Starpsezonas tūristiem nav vilinošas.

SPEKTRS: Ar ko tad Latvija varētu konkurēt Eiropā?

Roberts Zīle: Ar cilvēku zināšanām, izglītību un zinātni. Latvijas konkurētspēju vajadzētu balstīt uz zinātnes un inovācijas jautājumiem. Ja ieskatītos veiksmīgo valstu pieredzē, kas neražo, piemēram, neliek kopā vagonus, kas, protams, nav slikta nozare, taču Latvija nevar būt tāda, kurā notiek mašīnbūves attīstība, ar kuru iekaro Eiropas tirgu. Tā tas nekad nebūs. Vērtīgās valstis, piemēram, Šveice zināma ar banku sfēras attīstību, kaut gan, tas nav galvenais ienākuma veids valstī, bet arī ar attīstītu ķīmijas rūpniecība. Latvijā ir laba ķīmiskā rūpniecība. „Olainfarm”  un „Grindex”  ir nozare, kurā var saņemt lielu pievienoto vērtību ar labiem ražotiem produktiem un ar to var iekarot globālos tirgus. Starp citu, Šveices lielā un augstas kvalitātes sporta apģērbu kompānija „Mammut”  tiek izstrādāti Šveicē, bet ražo Latvijā. Taču mums būtu jācenšas panākt otrādi, ka Latvija izstrādā augsta līmeņa dizaina produktu, bet ražotne atrodas ārvalstīs, kurās ir lētās darbarokas, tādējādi mēs nodrošinām darba vietas. Taču mums jārēķinās ar to, ka tādā veidā mēs neizdarīsim nekādu lielo izrāvienu iekarojot Eiropas tirgu.

S: Jūs pieskārāties nozīmīgai sfērai Latvijā – zinātne, taču vai tās progresu nevajadzētu veicināt arī no politiskās puses? Jo, piemēram, zinātnieks Andris Buiķis Jums teiktu, ka zinātnes attīstībai nepietiek naudas, lai pilnvērtīgi nodotos zinātnei un pētniecībai.

Roberts Zīle: Jūs nevarat to panākt tikai uz Latvijas nodokļu maksātāju naudas rēķina. Diemžēl mēs saprotam, ka visu sedz nodokļu maksātāji, tā gluži nav. Visā pasaulē zinātnē un pētniecībā ļoti daudz dod tieši biznesa nauda. Ja kāda biznesa kompānija redz attīstības iespējas konkrētā zinātniskā darbā, tad notiek sponsorēšanas princips. Tiek finansiāli ieguldīts zinātnes centriem, lai tās varētu sekmīgi attīstīties. Tas varētu būt otrs avots, kādā veidā Latvija iegūtu atpazīstamību radot spēcīgus zīmolus konkurējot Eiropā. Nevis būt atpazīstami sakot, ka naudu mums nedod Izglītības Ministrija, jo nespēj „izsist” pietiekami lielu budžeta naudu izglītībai, tāpēc mums nekas nesanāk. Tādai nostājai nav nekādas nākotnes. Protams, ka valstij jāveicina zinātne, bet tā nevar būt galvenais naudas devējs.