Varonīgā rīcība! Par tās izpausmēm, seko sods-ieslodzījums, izdzīšana no dzimtām mājām- deportējot, sliktākā gadījumā atņemot dzīvību. Taču varonīgā sirds seko savam sapnim par neatkarīgu un brīvu Latviju un pat bailes par savu drošību un dzīvību nespēj to apturēt. Okupētajā Latvijas valsts teritorijā modās latviešu tauta Atmodas Garā. Evaņģēliski luteriskās baznīcas paspārnē lūgšanās gara spēku saņēmuši daudzi devās nest upuri reģistrējot sevi un aicinot reģistrēties arī citus par Latvijas Republikas pilsoņiem, atsakoties no PSRS izsniegtajām pasēm.

1. maijā, Rīgā, Lielajā Ģildē, Pilsoņu Kongresa delegāti uzstājās ar runām, stāstot par Pilsoņa Kongresa darbību, sasniegumiem un neveiksmēm.

Latvijas Evaņģēliski Luteriskās Baznīcas (LELB) arhibīskapa vietnieks Pāvils Brūvers, PK dalībnieks. Aicināts kandidēt un tika ievēlēts no Skujienes apgabala. Latvijas Evaņģēliski Luteriskās Baznīca bija stiprs garīgais un materiālais Pilsoņa Kongresa balsts. Baznīca sniedza arī pieeju savām telpām atbalstīja ar padomu un lūdza Dieva svētību nozīmīgajam darbam.

“Toreiz tas bija sarežģīts un grūts laiks Latvijas valstī, jo sāka izjukt skaidras robežas starp to, kurš ir savējais un kurš ir pretinieks. Viens otrs šādā situācijā nespēdams noorientēties sanaidojās ar draugiem, bet to labi izmantoja mūsu tautas ienaidnieks pievienojoties mums ar skaļām un nacionālām runām ienesot vēl lielāku konfliktu un nesaprašanos,” -ar nožēlu atskatoties pagātnē atzīst arhibīskapa vietnieks. Kaut arī tobrīd Brūvers bija Minhenē, viņš atrada iespēju palīdzēt Pilsoņa Kongresam. Strādājot radio “Brīvā Eiropa” izmantoja iespēju runāt par Latvijai nozīmīgo laiku, kas ienesa arī redakcijā zināmu spriedzi. Saistībā ar PK Brūvers atzīst, ka iepazīstoties ar PK ideju un vēršoties pie latviešu organizācijām, kaut arī tās pirmajā brīdī nebija atsaucīgas, jo cerības lika uz LTF, tomēr iepazīstoties ar ideju tuvāk, pārliecinājās par tās nepieciešamību. Ideja par pilsoņu reģistrāciju aizrāva latviešus rietumos un tāpēc arī piedalījās reģistrējoties. Pāvils Brūvers izteica nožēlu, ka PK neizdevās realizēt visus nospraustos mērķus, taču iedrošināja atzīstot, ka vēl nekas nav zaudēts, jo atceroties latviešu tautas drosmi un spēku, kas atspoguļojas PK delegātos, ievieš ticību. “Lai Dievs dod uzpūst jaunas liesmas un nenolaist rokas, sakot, ka viss ir pagalam. Lai Dieva un mūsu kopīgiem spēkiem tiktu panākts, ka mūsu valsts Saeima kļūtu par visas tautas cienītu un mīlētu, kā arī darbotos visas tautas interesēs. Lai Dievs dod, ka šī sanāksme un PK atsvaidzināšana un pastāvēšana nestu labus augļus mūsu tautai. Lai Dievs svētī PK, katru no Jums un, lai Dievs svētī mūsu dzimteni Latviju!” -savu runu noslēdza Pāvils Brūvers.

Saeimas priekšsēdētājas Ināras Mūrnieces uzrunu nolasīja Nacionālās Apvienības deputāts Ilmārs Latkovskis. Uzrunā tika akcentēts, ka PK ieguldījums Latvijas neatkarības veidošanā ir augsti vērtējams, PK ir milzīga nozīme, jo Latvijas neatkarības deklarācijas pieņemšana, vēl nenozīmē neatkarību. “Laikā, kad bija dažādi viedokļi, kādai jābūt neatkarīgai Latvijas valstij, tieši PK rādīja ceļu uz savas valsts atjaunošanu, nevis post-koloniālās iekārtas iedibināšanu. PK centās nepieļaut atteikšanos no 1918. gada 18. novembra Latvijas valsts tiesiskajiem pamatiem. PK bija garants tam, lai mēs nenovirzītos no neatkarības ceļa. PK delegātu mandāta darbības laikam nav ierobežojuma. PK nav pieņēmis lēmumu par darbības izbeigšanu. Paldies, ka Jūs bijāt, kad visvairāk bija nepieciešams Latvijas valstij. Pašaizliedzīgi, gudri un dedzīgi cilvēki vienmēr ir un būs vajadzīgi mūsu Tēvzemei. Ticu, ka nākotnē tiks ierakstīta neviena vien spilgta PK vēstures lapaspuse. Jūsu uzdrīkstēšanās un atklātība mums ir un būs vajadzīga.” -Ināra Mūrniece.

 

Zigurds Strīķis par galveno Pilsoņu Kongresa mērķi uzskata -Latvijas deokupāciju, dekolonizāciju un deboļševizāciju, lai pēc tam savas pilnvaras nodotu likumīgi ievēlētai Saeimai. Kad krievu politiķi noliedz Latvijas okupācijas faktu, tas izraisa sašutumu. Taču Zigurds Strīķis atzīst, ka latviešu sabiedrība nav vienota savā vēstures izpratnē par trešās atmodas notikumiem, un, ka šobrīd Latvijas sabiedrība ir sašķelta. Risinājumu Zigurds Strīķis redz, ka kopīgo izpratni jāveido balstoties uz notikumu dalībnieku atmiņām, dokumentālām liecībām un vēsturnieku pētījumiem. Kā izdevies īstenot Pilsoņu Kongresa nospraustos mērķus, Zigurds ar nožēlu stāsta: „Deokupācija. Padomju armija it kā tika izvesta. Bet Latvijā palika liels daudzums bijušo Krievijas armijas virsnieku kopā ar ģimenēm. Nav izpildīts pat noslēgtais starpvalstu līgums par 14 000 padomju armijas virsnieku un to ģimenes locekļu izvešanu. Tā ir valsts drošību destabilizējoša piektā kolonna, kura gatava jebkurā brīdī kļūt par „zaļajiem cilvēciņiem” kā noticis Krimā.

Arī dekolonizācija nav veikta. Valsts nav darījusi neko, lai dabūtu prom no Latvijas kaut pusprocentu no tiem, kuri ir nelikumīgi iebraukuši Latvijā PSRS okupācijas laikā un nav izrādījuši ne mazāko vēlēšanos integrēties.Tieši tādēļ Rīgā pie varas ir prokremliskais „Saskaņas centrs”.

Kā izdevies veikt deboļševizāciju – atstādināt no varas komunistiskās partijas funkcionārus un VDK darbiniekus? Tas pat formāli nav veikts. Nav publicēti „čekas maisi”. Toties redzam, ka privatizācijas gaitā ekonomika ir nonākusi to personu rīcībā, kuras saskaņā ar PK plāniem vajadzēja deboļševizēt un dekolonizēt.” PK uzstādītie mērķi tika Augstākā Padomes viltīgiem manerviem apieti.

1990. gada 4. maija neatkarības deklarāciju, kurā bija noteikts pārejas periods valsts varas de facto atjaunošanai. Tomēr Augstākā Padome pēc savas iniciatīvas faktiskas okupācijas apstākļos sāka izdot likumus jau 1918. gada 18. novembra valsts vārdā, pieņēma lēmumu rīkot 5. Saeimas vēlēšanas un uzsākt Latvijas valstij un pilsoņiem piederošo īpašumu pārdali, jeb tā dēvēto privatizāciju. Turklāt ar 1991 gada 21. augusta konstitucionālo likumu „Par Latvijas Republikas valstisko statusu” Augstākā padome .pārtrauca šo pārejas periodu un, uzdodot vēlamo par esošo, būtībā pasludināja, ka Latvijas valsts atjaunošana ir pabeigta. Līdz ar to AP ignorēja PK 1. sesijas lēmumu, „Par likumīgās valsts varas atjaunošanu Latvijas Republikas teritorijā”, kurā teikts, ka „Latvijas Republikas neatkarība jāatjauno pārejas periodā starptautiski nosakot okupētas valsts statusu, izvedot okupācijas karaspēku, likvidējot okupācijas sekas un nododot valsts varu Latvijas Republikas konstitucionālajai tautas pārstāvībai Saeimai”.

Augstākā padome ne tikai pārņēma varu, bet arī savā tālākajā attīstībā radīja Latvijas teritorijā citu valsti ar citiem valsts elementiem. Visi 18. novembra Latvijas Republikas konstituējošie elementi – pilsoņu loks, teritorija un valsts varas organizācija – ir izmainīti.

Latvijas pilsonība tika piešķirta agresorvalsts PSRS pilsoņiem, kas okupācijas gados iepludināti Latvijas teritorijā. Pēdējo divdesmit piecu gadu laikā noraidīti visi priekšlikumi okupācijas laikā iebraukušo personu brīvprātīgas repatriācijas veicināšanai, gluži pretēji – tika radīti mīti par viņu iespējamo integrāciju Latvijas sabiedrībā.

Ņemot vērā, ka Augstākā padome ne tikai patvaļīgi pārstāvēja 18. novembra Latviju, bet savā turpinājumā izmainīja tās pamatelementus, pašlaik nevaram apgalvot, ka 18. novembra Latvija būtu atjaunota.

Zigurds Strīķis asi kritizē valdošās aprindas, kuru kodolu veidoja partija „Latvijas ceļš”, pēc varas pārņemšanas īstenoja politiku, kas bija pretrunā ar Latvijas tautas interesēm. Deviņdesmito gadu sākums iezīmējās ar cenu brīvlaišanu, inflāciju, privātbanku attīstību. „Latvijas ceļa” valdības īstenotais ultraliberālais ekonomikas attīstības modelis, kam raksturīga alkatība un bezatbildība, radīja smagas sociālās sekas visai sabiedrībai. Valsts nevis veicināja kooperāciju, akciju un krājaizdevu sabiedrību veidošanos, bet sekmēja privātbanku attīstību, apgalvojot, ka „tirgus noregulēs visu”. Tie bija gadi, kad Latvija strauji izmira, zaudējot iedzīvotāju skaita ziņā katru gadu pa mazpilsētai. Tautas politisko aktivitāti noslāpēja rūpes par izdzīvošanu. Šādos apstākļos tika veikta privatizācija, vērtīgus, tautsaimniecībai svarīgus objektus nododot nepilsoņu un ārzemnieku rokās.

Šķēles pirmās valdības laikā tika pieņemts likums par brīvu zemes tirgu, kas vēlākajos gados radīja priekšnosacījumus nekustamo īpašumu burbuļa attīstībai.

Latvijas Komiteja 2009. gada 18. martā saistībā ar 4. maija Latvijas valdības nodomu aizņemties 7,5 miljardus eiro paziņoja, ka neviens Latvijas okupācijas administrācijas pārstāvis nav pilnvarots ņemt aizņēmumus 1918. gada 18. novembrī proklamētās Latvijas Republikas vārdā. Šobrīd Latvijas valdības parāds jau ir 9 miljardi eiro un vismaz 300 000 iedzīvotāju pārcēlušies uz dzīvi ārzemēs. Tās ir bezatbildīgas saimniekošanas sekas. Jāpiebilst, ka Igaunijā, kur Igaunijas Kongresu iesaistīja pirmskara valsts atjaunošanā, ilgus gadus ir budžets bez deficīta vai pat ar pārpalikumu, bet valsti atstājuši procentuāli divreiz mazāk iedzīvotāji un tie bijuši galvenokārt bijušās PSRS pilsoņi.

Par ārējiem apdraudējumiem:

Ar zemu militārās aizsardzības potenciālu draudošas Krievijas agresijas apstākļos mēs esam atstāti Dieva varā un lielvalstu politiķu ziņā. Taču uzliekot vēl lielāku sociālo slogu Latvijai, Eiropas parlamenta prezidents Oto Šulcs ir paziņojis, ka Latvijai katru gadu vajadzēs uzņemt 1000 imigrantus no Āfrikas. Zigurds Strīķis uzskata, ka grupējums „Islama valsts” aktīvi darbojas Eiropā un nosaka procesus tajā. Rūpīga islama tradīciju izpēte liecina, ka islams un tradicionālās Eiropas vērtības nevar pastāvēt līdzās.

Pagājušajā gadā Parīzē un Lionā pusmiljons franču demonstrācijā pauda atbalstu tradicionālajai laulībai, iestājoties pret viendzimuma laulību leglizēšanu.

No kurienes rodas šīs eiropiešus un Eiropas vērtības apdraudošās tendences?

Faktiski šī puve ir ieperinājusies sociālo zinātņu nozarē. Eiropas universitātēs ir izaudzis tradicionālā marksisma atzars – kultūrmarksisms. Ja klasiskais marksisms pievērsās galvenokārt ekonomikai, tad kultūrmarksisma darbības lauks ir tradicionālās kultūras un dzīvesveida sagraušana. No kultūrmarksisma ir atvasināts politkorektums, multikulturālisms, nerietumu reliģiju pārākuma sludināšana pār rietumu reliģijām, runas kodi un cenzūra, pretdabiskas seksuālās normas, juvenālā justīcija, pret vīriešiem vērsts agresīvs feminisms, balto eiropiešu aizstāšana ar trešās pasaules imigrantiem. Kultūrmarksisti sludina starprasu laulības un starprasu adopciju. Kultūrmarksisma izcelsme saistīta ar tā dēvēto Frankfurtes filozofijas skolu.

Faktiski kultūrmarksistu ideoloģijas iespaidā ir izglītība, mediji, politika, finanses, bet konservatīvajiem spēkiem visā pasaulē trūkst finansējuma un to iespējas paust savu viedokli ir ierobežotas.

Risinājums: sociālajās zinātnēs strādājošajiem vajadzētu sargāt mūsu sabiedrību no ļaunprātīgām teorijām un mācībām.

Kultūras ministrijas parlamentārais sekretārs Einārs Cilinskis (NA): “Latvijas simtgades kontekstā, kuru mēs svinēsim pēc neilga laika, varētu noslēgt ar Satversmes sapulces Pilsoņu Kongresa trīsdesmit gadi. Līdz tam laikam Latvijas vēsturnieki varētu daudz precīzāk un labāk izpētīt Pilsoņa Kongresa procesus.”

Einārs Cilinskis klātesošos brīdināja, ka riski, no kuriem, domājams, esam atbrīvojušies, nav pazuduši. „Austrumu kaimiņa teritorijā ir izveidojies nacistisks režīms, kura apdraudējums ir pieaugošs. Šādos apstākļos mums ir jādomā par valsts gribas nostiprināšanu un gatavību valsts aizstāvēšanā. Tāpēc mums būtu ļoti bīstami liet ūdeni uz kaimiņvalsts dzirnavām, veidojot teoriju, ka Latvija ir neizdevusies valsts, kā mūsu Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece minēja kādā intervijā, tādēļ būtu atmetama kā nederīga. To arī vēlas panākt austrumu kaimiņš,” -sacīja Einārs Cilinskis.

Domājot par pilsoņa kongresa dibināšanu un nelielās grupas koordinēšanas spējām paš-organizējot lielu pilsoņu skaitu bez valsts varas atbalsta Einārs Cilinskis uzskata, ka liela nozīme bijusi sabiedriskā gribā un valsts procesu izmaiņu nepieciešamībā, jo ne vienmēr idejas saņem tautas atbalstu un atsauci.

Einārs Cilinskis iedziļinājās analoģiskā raksturojumā par to, ka šis nav vienīgais tautas atsaukšanās piemērs Latvijas vēsturē. “Ne mazāk izpētes vērts ir vēl kāds nozīmīgs moments Latvijas vēsturē, tā ir brāļu draudžu dibināšana,” -teica Kultūras ministrijas parlamentārais sekretārs. Viņš stāstīja arī par Pilsoņa Kongresa diviem svarīgākajiem mērķu sasniegšanām. 1) Pilsoņu reģistrēšanas process. 2) Latvija atgūstot neatkarību panāca, ka tā ir uzskatāma 1918. gadā 18. novembrī dibinātās valsts turpinājums.

Vienu no galvenajiem jauno mērķu uzstādījumiem Latvijā, Cilinskis uzskata, ka steidzamā kārtā pašorganizēšanās veidā jāpanāk Latvijas valsts gribas nostiprināšanu un mobilizēt sabiedrību gatavībai austruma kaimiņa apdraudējumam, nostiprinot Latvijas valsts drošību.

Antons Mikoss: Uzskata, ka gan toreiz atgūstot Latvijas neatkarību, gan arī šodien valsts vīri turpina kultivēt mītus saistībā ar PK. Mikoss kritizēja LTF (Latvijas Tautas Fronte) par padošanos Krievijas spiedienam daudzos jautājumos saistībā ar Latvijas valsts neatkarības iegūšanu, tostarp par nesekmīgu Latvijas deokupāciju, dekolonizāciju un deboļševizāciju.

Jānis Maurītis: Savā runā centās atmaskot PK apmelošanas kampaņu, kuru toreiz izteica LTF (Latvijas Tautas Fronte), Diemžēl 10. jūnija LTF Domes sēde, kas atbalstīja 31. maija Aicinājumu, LTF priekšsēdētājs D. Īvāns kritizēja un neatbalstīja tās ideju. LTF priekšsēdētājs konsekventi nostājās pret pilsoņu kustību, nevairoties pat no apsūdzībām tās aktīvistu sadarbībā ar čeku (Valsts drošības komiteju). Tikai LTF III kongresā 1990. gada oktobrī jaunievēlētais priekšsēdētājs R. Ražuks atzina, ka “nepiedalīšanās Latvijas pilsoņu tiesību aizstāvības orgāna izveidē” bija kļūda. Jānis Maurītis pauda arī nožēlu, ka PK apmelošana notiek arī šodien.

Andris Pauls-Pāvuls: Enerģijas pilnais Andris Pauls-Pāvuls stāstīja par brīnumainiem piedzīvojumiem Pilsoņu kongresa dibināšanas laikā. Brīnumainā kārtā kārtojās lietas, lai drīzumā varētu nodrošināt nepieciešamo Pilsoņu kongresa procesa nodrošināšanai.

Roberts Zīle (NA) Eiropas parlamentārietis dalījās ar savu piedzīvoto PK laikā. Roberts Zīle uzskata, ka lielākais ieguvums ir nepakļaušanās ārējam spiedienam par jaunas valsts veidošanu. Īpašumu tiesību pārdales jautājumā, Latvijas pilsoņi varēja atgūt savus PSRS laikā atņemtos īpašumus.

Visvaldis Brinkmanis klātesošiem uzdeva jautājumu saistībā ar šodienas politisko nozīmīgo brīdi Latvijas Prezidenta vēlēšanām. Kuriem ir jāvēl Latvijas Prezidents latviešu tautai vai Latvijas tautai? Visvaldis Brinkmanis secina, ka Latvijas tauta ir piesārņota ar PSRS laikā nelikumīgi Latvijā ieplūdinātiem migrantiem, kuri palikuši Latvijā un saņēmuši pilsonību, taču ir pret Latvijas valsti noskaņoti neizprotot Latvijas patieso vēsturisko nozīmi un tās būtību.

Valdis Rožukalns uzrunāja klātesošos par 1989. gada 18. novembra Latvijas Republikas tiesisko pārstāvību padomju okupācijas apstākļos.

Egils Levits paskaidroja, ka par cik PSRS okupēja Latviju, tas vēl nenozīmēja, ka Latvijas valsts piederēja Padomju Krievijai, kura to kontrolēja. Latvija, kā arī citas okupētās valstis neizbeidza savu pastāvēšanu, bet turpināja dzīvot okupācijas apstākļos. Taču, kad okupanti tiek padzīti valsts atjauno savu varu vienīgi atšķirībā no citām valstīm Baltijas valstīs šis atbrīvošanās ceļš ieilga.

PK izmantoja laiku, kad astoņdesmito gadu beigās norisinājās pilsoniskā sakustēšanās un apzinājās iespēju par valsts neatkarības atgūšanu. Valsts neatkarības atgūšana nav iespējama bez valsts pilsoņiem. Tāpēc grūtākais ceļš bija pilsoņu apzināšanās. Tomēr pilsoņu kustība spēja noteikt Latvijas tālāko eksistenci. PK izdevās apzināt 700 000 pilsoņus. Jāņem vērā, ka noorganizēt tik lielu skaitu uz sabiedrisku aktivitāti ir reta parādība Latvijā. 1990. gada 30. aprīlī 700 000 pilsoņi piedalījās PK vēlēšanās. Egils Levits uzskata, ka PK apstiprina un ir dzīva liecība Latvijas valsts gribai.

Par Pilsoņu Kongresu: Pilsoņu Kongresa vēlēšanas notika laikā no 1990. gada 8. aprīļa līdz 23. aprīlim. Tajās ievēlēja 259 delegātus. Pilsoņu Kongresa vēlēšanas bija pirmās vispārējās demokrātiskās un tiesiskās vēlēšanas Latvijā kopš 1931. gada 4. Saeimas vēlēšanām. Pilsoņu Kongress bija pirmā vēlētā institūcija okupētajā Latvijas Republikā ar plašu un nepārprotamu Latvijas tautas pilnvarojumu atjaunot 1918. gada 18. novembrī proklamēto Latvijas Republiku.

PK izsaka pateicību visiem, kas atbalstīja sanāksmes rīkošanu – Nacionālajai Apvienībai, Kultūras ministrijai, Lielās ģildes darbiniekiem. Pateicas visiem saviem kolēģiem, kuri palīdzēja sanāksmes rīkošanā.