Saruna ar “Latviešu identitātes atbalsta biedrības” pārstāvi Ievu Bērziņu. Pēc intervijas var iepazīties ar Ievas detalizētu rakstu: Dzimumu līdztiesība kā Eiropas Savienības ideoloģija un tās identitātes zīmols.
SPEKTRS: Ar ko nodarbojās “Latviešu identitātes atbalsta biedrība” (kādi uzdevumi un mērķi, kas sasniegts)?
Ieva Bērziņa: Latvija kopš 1991.gada piedzīvo tik strauju iedzīvotāju skaita samazināšanos, kāds nav pieredzēts pat abu pasaules karu laikā. Šajos nu jau vairāk kā 20 neatkarības gados nav bijis neviena tāda gada, kad dzimstība valstī būtu pārsniegusi mirstību. Tik vien kā skumji noraudzīties šajā bojāejā vairs nespējām, un šā gada rudenī nodibinājām biedrību, kas oficiāli reģistrēta 17.oktobrī. Savos statūtos esam īpaši uzsvēruši, ka biedrība dibināta latviešu etnosa esamības un patības saglabāšanai un attīstībai. Mūsu mērķis un galvenais uzdevums ir pielikt savas pūles, cik nu to spējam, lai novērstu un mazinātu draudus latviešu etnosa iznīcībai; radītu labvēlīgus apstākļus latviešu tautas dzīvā spēka saglabāšanās un kontinuitātes iespējamībai Latvijas valstī; panāktu latviešu tautas fiziskā un garīgā spēka atjaunošanos.
Savu darbību esam uzsākuši laikā, kad visā Eiropā un arī ārpus tās robežām atkal atdzimst nacionālisms un kultūridentitātes apzināšanās kā tautu, tā atsevišķu indivīdu apziņā. Šī situācija, kā vēstures dotā, iespējams, pēdējā iespēja ir jāizmanto, lai atrieztos uz garīgās izaugsmes ceļa.
Uzskatām, ka cilvēka etniskā piederība ir ļoti būtiska cilvēka dzīvē. Cilvēka pienākums savas dzīves laikā ir šo piederību apzināties, saudzēt un izkopt, lai nodotu mantojumā nākamajām paaudzēm, un uzturētu dzīvu un spēcīgu tautas garu. Tas jo īpaši svarīgi ir šodien, kad mūs ar dažādām politiskām, ekonomiskām un nosacīti zinātniskām metodēm cenšas pārliecināt, ka viss ir relatīvs – cilvēka dzimums, tāpat kā rase, etniskā piederība ir nekas vairāk kā sociāls konstrukts, kuru cilvēks var brīvi izvēlēties un mainīt.
SPEKTRS: Latvijas skrējienā no PSRS uz ES vai mēs neesam pa ceļam aizmirsuši un kā nederīgu atstājuši latviešu identitāti, lai ātrāk pieņemtu ES identitāti? Kopš Latvijas neatkarības laikiem, kādu Jūs redzat Latviju?
Ieva Bērziņa:: Ļoti, ļoti vēlētos, lai netiktu noplicināts un izpostīts Latvijas cilvēku gara potenciāls. Mēs esam maza tauta, tādēļ, lai noturētos un pastāvētu šajā pasaulē mums, maksimāli jāizmanto sava prāta un emociju kapacitāte, kas šobrīd diemžēl tiek apzināti nelietderīgi šķērdēta, degradēta un nonivelēta. Tā vietā, lai Latvijas iedzīvotāji, un it īpaši paši latvieši radītu vērtības (par to, ka mēs to spējam, nav nemazāko šaubu – it īpaši mākslā, mūzikā, zinātnē ), cilvēka gara un fiziskā enerģija tiek sadrumstalota un izniekota mazvērtīgās un pseidonozīmīgās darbībās, no kurām visvairāk cilvēkresursu aprij tieši nacionālā un ES birokrātija, kā arī projekta veida darbība kā tautsaimniecībā, tā pilsoniskajā sabiedrībā. Šķiet, šāds mehānisms speciāli radīts spējīgāko cilvēku iesūknēšanai sistēmā. Vai kāds ir saskaitījis, cik cilvēkresursu Latvijā iesaistīti ES struktūrfondu un citi ārvalstu finanšu instrumentu apkalpošanā, ES un Latvijas birokrātijas apkalpošanā, sociālo zinātņu zinātniski pētnieciskajā darbā, kas labākajā gadījumā vairs ir tikai šķitums, sliktākajā – instruments kādas cilvēcei naidīgas ideoloģijas rokās.
Tā vietā talantīgākajiem, spējīgākajiem un patriotiskākajiem latviešiem būtu jāapkopo savas zināšanas, lai radītu ideoloģisko, politisko, ekonomisko un sociālo modeli tādai Latvijas valstij, kura aizsargā un nodrošina latviešu tautas pastāvēšanu nākotnē tās vēsturiskajā teritorijā ilgtermiņā. Šāda Latvija uzceļama vien uz patiesām, ne šķietamām zināšanām.
SPEKTRS:. Ko nozīmē vārdi: nacionālā identitāte un latviešu identitāte?
Ieva Bērziņa: Latvijā, it kā nemanot, politiķi un zinātnieki etnisko nacionālo identitāti ir aizstājuši ar politisko/pilsonisko nacionālo identitāti, kas patiesībā ir divas dažādas identitātes izpratnes. Lielā mērā ir vērojama etniskās identitātes noliegšana vai tās iekļaušana tabu zonā (pastāvot labi attīstītam cilvēku iebaidīšanas mehānismam – rasu un etniskā diskriminācija, ksenofobija u.tml.) Ir notikusi Latvijas kā nacionālas valsts nodevība – tie ideāli, kas tautai bija dārgi pirms 20 gadiem, un noteikti tās apzinīgākajai daļai ir ideāli joprojām, tiek pasludināti par novecojušiem un neatbilstošiem laika garam, un tādēļ atmetami. Tā vietā tiek runāts par Eiropas identitātes konstruēšanu, bet, lai to varētu izdarīt, ir jānojauc esošā etniskā identitāte, un ne tikai etniskā – arī piederība savai ģimenei, dzimtenei, dzimumam… Lietuviešu filozofe un mūzikas kritiķe Egle Wittig-Marcinkevičūte šādu intelektuālu valsts nodevību pielīdzina „nacionālās ētikas drupām” un raksturo kā veidu, „kā nogalināt nacionālu valsti ar tās inteliģences rokām”.
S: Ko nozīmē: latviska Latvija, vai šajā jēgā jāietilpst „Vienotības” mērķim cittautiešu pārdēvēšanu par latviešiem, jo nodzīvojuši Latvijā 15 gadus un pārvalda latviešu valodu?
I. Bērziņa: Mēs vēl joprojām dienu no dienas cītīgi turpinām izkalpot šķietamai patiesībai. Šā gada sākumā mūs cerīgi saviļņoja Ungārijas pavasaris – likās, kas tas iedvesmos arī citas Eiropas valstis sekot Ungārijas drosmīgajam piemēram. Diemžēl vēl nē. Ungāri savas nācijas definīcijas pamatā likuši etnokulturālo piederību. Ungāru zinātnieks Zoltans Kantors uzskata, ka politiskas nācijas jēdziens Eiropā būtu noraidāms, un aizstājams ar pilsonību. Ungārijas jaunā konstitūcija saucas „Ungāru zemes pamatlikums”, un sākas ar vārdiem: „Dievs svētī, ungārus!”. Latvijas oficiālā politika, pašas latviešu tautas vietā ir izvēlējusies citu ceļu – veidot politisku nāciju uz pilsoniskas sabiedrības pamatiem. Latviskais ir nevis pamats, bet neliels svētku rotājums. Iespējams, mēs esam viena no retajām tautām, kura aizliedz pati sevi, kļūstot no latviešiem un latviešu tautas par Latvijas tautu. Nevienā amatpersonas vai politiķa runā sen vairs nedzird pieminam latviešu tautu, ir tikai un vienīgi Latvijas tauta. Arī „Nacionālās identitātes, pilsoniskās sabiedrības un integrācijas pamatnostādnes 2012.-2018.gadam” nosaka, ka par latvieti ne tikai piedzimst, bet par latvieti var apzināti kļūt. Gluži tāpat kā par vīrieti vai sievieti piedzimt nav liktenis, bet cilvēka brīva izvēle viņa dzīves laikā …
Šai kontekstā vērts zināt, ka Lietuvā kopš 1999.gada ir spēkā likums par lietuviešu etniskās kultūras aizsardzību (Etninės kultūros valstybinės globos pagrindų įstatymas”) , kuru Lietuvas Seims pieņēma ar ļoti skaistu un spēcīgu preambulu:
„Lietuvas Republikas Seims, apzinoties, ka etniskā kultūra it tautas esamības, izdzīvošanas un turpmākas pastāvēšanas būtība, tās nacionālās kultūras pamats; konstatējot, ka daudzām lietuviešu etniskās kultūras formām un jo īpaši tās dzīvajām tradīcijām draud acīmredzama izzušanas briesmas; atzīstot, ka tikai savu etnisko kultūru uzturoša tauta var sevi uzskatīt par sabiedrību, kas sasniegusi pilsonisko briedumu, un iekļauties pasaules civilizācijā kā līdzvērtīga partnere, saglabājot tādai partnerībai un sadarbībai nepieciešamo cieņu, patstāvību un savdabību, pieņem šo Etniskās kultūras valstiskās aizsardzības pamatlikumu.” Pie mums par šāda likuma izstrādāšanu vēl joprojām tiek lemts institūciju kabinetos. Latvijas politikā akūti iztrūkst tādi uzdevumi un mērķi, kas vērsti uz latviešu etnosa esamības un patības aizsardzību, saglabāšanu un attīstību, tai skaitā attīstot un stiprinot latviešu tautas pašapziņu un saliedētību, un veicinot latviešu kā baltu etnosa daļas pašapzināšanos. Baltu tautu vienībai būtu jākļūst par to spēku, kas mūs sēj aizsargāt no globālajiem vējiem un vētrām.
S: Jūs sakāt, ka Latvija nolēmusi atšķirībā no Lietuvas un Ungārijas citu ceļu. Jāpiekrīt, ka Latvijas politiskais kurss iet grāvju ceļu. Vai tautai nozīmīgos pastāvēšanas jautājumus nevajadzētu ļaut lemt tautai, nevis pastāvošai valsts varai? Ko tauta varētu darīt lietas labā?
I. Bērziņa: Es tīšām izcēlu Lietuvas Saima teiktos vārdus likuma preambulā, jo tieskan sirdij tik tuvi, bet jāņem vērā, ka tie teikti 1999.gadā – vēl pirms iestāšanās ES.
Iespējams, ka šodien tāda preambula netaptu. Bet likumā ierakstītu vārdu jau tik viegli neizdzēsīsi. Tas, ko varam, varam ierosināt, lai šāda preambula būtu arī Latvijas topošajam
likumam par nemateriālā kultūras mantojumu saglabāšanu ( tāds nosaukums gan neskan tik spēcīgi kā etniskā kultūra). Vai varam ko vairāk, nezinu, jo nav jau saliedētības Latvijā dzīvojošo latviešu
vidū, un tā nekādā veidā netiek atbalstīta. Atbalsts (politiskais un finanšu) tikai minoritāšu integrācijai un dažāda veida līdztiesībām. Tāpat kā nav nekāda atbalsta baltu (latviešu lietuviešu) vienotībai,
sadraudzībai u.tml. Bet viens tiešām nav karotājs.
S: Manuprāt, svētīgi būtu atbildību uzlikt arī uz mācītāju pleciem aicinot biežāk lūgt ne tikai par draudžu locekļu privātām vajadzībām, bet arī valstiskā mēroga vajadzībām, proti, par latviešu tautas vienotību. Un ticību, ka mēs varam panākt daudz, jo vienotībā ir spēks. Paldies, draudžu mācītājiem, kuri to ir apzinājušies un to dara.
Starp citu, 20 janvārī Doma laukumā notiks tautas sapulce, kurā var ierasties jebkurš Latvijas iedzīvotājs, kuram rūp Latvijas nākotne. Laipni lūdzu!
___________________________________________________________________
Raksta autors: Ieva Bērziņa
Pirms mēneša ar informatīvo rakstu „Saindēto ābolu maiss jeb kā Norvēģijā tika atmaskota dzimumu līdztiesības zinātnes pseidozinātniskums” iesaistījāmies sabiedrības diskusijā par Dānijā radītās izglītības programmas par dzimumu lomām ieviešanu Latvijas bērnudārzos (bēdīgi slavenā „Diena, kad Kārlis bija Karlīna”). No programmas ieviešanas aizstāvjiem komentāros saņēmām aizrādījumu, ka dzimumu līdztiesība rakstā izprasta pilnīgi „garām”. Sajutāmies neērti, un nolēmām izzināt nedaudz vairāk, ko tad dzimumu līdztiesība īsti nozīmē, un jo īpaši, ko tā nozīmē Eiropas Savienībā?
Dzimumu līdztiesība kā Eiropas Savienības ideoloģija un tās identitātes zīmols
Ideoloģija ir vērtību hierarhija. Eiropas Savienība (ES) ir deklarējusi, ka dzimumu līdztiesība ir tās galvenā prioritāte kopš Kopienas dibināšanas brīža, tā pieder tās pamattiesībām un ir nozīmīgākā no ES kopējām vērtībām. Paceļot vērtību virsotnē dzimumu līdztiesību, Eiropas Savienība to ir atzinusi un pieņēmusi par savu ideoloģiju, tā ir kļuvusi par ES identitātes zīmolu un ES ideoloģisko stūrakmeni.[1] Šīs ideoloģijas mērķis ir jaunas, viegli pārvaldāmas (manipulējamas), uz materiālo labklājību (patērnieciski) orientētas sabiedrības radīšana. Kā izrādās, šā mērķa sasniegšanai labi jebkuri līdzekļi.
„Dženderisma” ideoloģijas pamatā ir postulāts, ka dzimums ir nevis bioloģiski nosacīta jeb iedzimta cilvēka pazīme, bet gan sociāls konstrukts, kuru cilvēkam savas dzīves laikā ir tiesības brīvi izvēlēties un mainīt. Šādi traktējot dzimumu, dzimumu līdztiesības ideoloģija faktiski veic nežēlīgu un noziedzīgu sociālu eksperimentu, uztiepjot sabiedrībai kā normu domāšanas un uzvedības paradumus, kas raksturīgi cilvēkiem ar garīgās veselības traucējumiem. Starptautiskajā slimību klasifikatorā IDC-10 dzimumidentitātes traucējumiem ierakstīti kā personības psihiski un uzvedības traucējumi (kods F64).
Īru izcelsmes ASV sociologos un psihologs Patriks Fagans (Patrick Fagan) par dzimuma kā sociāla konstrukta definīciju saka, ka tā ir „pierādījums tam, kad doma jau tik tālu attālinājusies no realitātes, ka uzskatāma par garīgās saslimšanas izpausmi, kas raksturīga tiem, kuri pavadījuši gadus, apgūstot viltus zinātnes augstākā līmeņa studiju programmās modernajās augstskolās”.
Lai šo ideoloģijas nepilnību labotu, Eiropas Parlaments 2011.gada 28.septembrī izdeva rezolūciju [2], kurā uzdeva Pasaules Veselības organizācijai noņemt dzimumidentitātes traucējumiem pataloģijas statusu un svītrot dzimumidentitātes traucējumus no Starptautiskā slimību klasifikatora 11.versijas (ICD-11), kuras gala redakcijai jābūt izstrādātai līdz 2015.gadam.
Sociālā dzimuma (‘gender’) tiesības pastāvīgi visdažādākajos veidos tiek politiski un institucionāli nostiprinātas un aizsargātas visiem iespējamiem līdzekļiem, arvien biežāk – tieši represīviem. Laikā no 1975.gada ES ir ieviesusi aptuveni 15 direktīvu saistībā ar dzimumu līdztiesības nostiprināšanu. 2011.gada 11.martā Stambulā parakstīšanai tika atvērta Eiropas Padomes „Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu”, kuru līdz šim parakstījušas 23 no 47 Eiropas Padomes dalībvalstīm. Konvencijā „ar terminu „dzimums” tiek saprastas sociālās lomas, uzvedība, nodarbošanās un īpašības, ko konkrēta sabiedrība uzskata par atbilstošām sievietēm un vīriešiem.” Šīs definīcija ir nozīmīga tādēļ, ka, ratificējot Konvenciju, šāda cilvēka dzimuma oficiālā izpratne būs saistoša visām dalībvalstīm.
Karš pret cilvēka būtību sociālajās zinātnēs un dzimumu līdztiesības/dzimtes studiju programmās
Dženderisma ideoloģijas zinātniski teorētisko pamatojumu nodrošina dāsni finansētā un politiski atbalstītā dzimtes pētniecība (‘gender researh’), kas ar vērienu aizsākās 20.gs. 70.gados. Tai pat laikā dzimtes pētniecība tiek uzskatīta par vispretrunīgāko un ideoloģizētāko no visām zinātnēm, kuras saknes meklējamas kultūrmarksismā (t.s. Frankfurtes skola[3]), kura idejas Eiropā un visā Rietumu pasaulē ar jaunu spēku atdzima pagājušā gadsimta 60.-70.gados. Kultūrmarksismam tiek piedēvēta tā saucamo 200+ metožu identificēšana sabiedrības apziņas ietekmēšanai un veidošanai, un tās savas politikas īstenošanai lielā mērā esot pārņēmusi Eiropas Savienība. Visbiežāk pieminētās no šīm „tehnikām” ir tādi paņēmieni kā: 1)politkorektums; 2)bērnu agrīna seksualizācija un homoseksualitātes popularizēšana; 3)rasistisku noziedzīgu nodarījumu izraisīšana; 4)vecāku un skolotāju autoritātes mazināšana; 5)ģimenes institūcijas dekonstrukcija; 6)pārmērīgas alkohola lietošanas veicināšana; 7)tiesu korumpētība; 8)ticības noniecināšana; 9)sabiedrības psihoemocionāla traumēšana pastāvīga netaisnīguma un tiesiskuma trūkuma dēļ; 10) masu migrācija ar nolūku destabilizēt cilvēka identitāti un radīt pastāvīgu spriedzi; 11) mediju kontrole un vārda brīvības ierobežošana.” [4]
Godprātīgi zinātnieki un intelektuāļi visā pasaulē cenšas pievērst sabiedrības uzmanību dzimumu līdztiesības pseidozinātniskumam un ideoloģiskajiem mērķiem, tās iezīmētajai virzībai uz globālu totalitārismu. Akadēmiskajā vidē zināmi daudzi gadījumi, kad zinātnieks, izsakot dženedrisma teoriju apstrīdošu domu (kas faktiski ir kāda konkrēta pētījuma rezultāts), tiek pakļauts nežēlīgai un netaisnai kritikai, bieži vien apsūdzot viņu kādā no diskriminācijas veidiem.[5] Vācu publiciste un socioloģe Gabriell Kuby rakstā „Džederisma ideoloģija – klusā revolūcija” atzīst, ka vārda brīvība mūsu sabiedrībā vairs nepastāv.[6]
Austrālijas nozīmīgākajā intelektuālajā žurnālā „Quadrant” šā gada jūnijā pasaules mērogā izcilais austrāliešu zinātnieks Frank Salter (urbānais antropologs un politikas etologs) publicēja rakstu ciklu „Karš pret cilvēka būtību sociālajās zinātnēs” un „Karš pret cilvēka būtību: dzimtes pētniecībā I, II”[7]. Savos rakstos viņš uzsver, ka bioloģiskās nosacītības/iedzimtības nozīmes ignorance un pasludināšana par tabu sociālajās zinātnēs, īpaši dzimtes pētījumos, ir atbrīvojusi ceļu utopiskām idejām par cilvēka būtības maiņu un jaunas sabiedrības veidošanu. Šai ziņā viņš liek vienlīdzības zīmi starp situāciju, kādā atradās sociālo zinātņu zinātnieki komunistiskā režīma apstākļos, un to, kādā situācijā ir nostādītas sociālās zinātnes un studijas Austrālijā. F.Salters uzdod jautājumu, kā novērst situāciju, ka dzimumu pētniecības institūtos ideoloģijas, politikas un ekonomisko interešu vārdā nepatiesība tiek pasniegta kā patiesība? Viņš uzsver, ka šādā veidā tiek izkropļotas studentu zināšanas vairākās paaudzēs un nodarīts kaitējums nācijas politiskajai kultūrai.
Līdzīga situācija ir visā Rietumu pasaulē.
Gender mainstreaming jeb dzimumu līdztiesības integrētā pieeja
Pats termins ‘gender’ ir aizgūts no valodniecības, un nozīmē ‘dzimte’: sieviešu, vīriešu un nekatrā dzimte. Ceļš, pa kuru ejam, ir skaidri iezīmēts uz nekatro dzimti. ES dzimumu līdztiesības politikas gala mērķis ir pilnīga dzimumu līdztiesība, t.i., dzimumneitrāla jeb bezdzimuma sabiedrība (‘de-genderd’, ‘non-gendered, ‘gender neutral society’). Tās īstenošanai kopš 1995.gada ir ieviesta īpaša stratēģija – ‘gender mainstreaming’ jeb dzimumu līdztiesības integrētā pieeja, kas, vienkārši izsakoties, nozīmē, to, ka dzimumu līdztiesība ir visaptveroša – tā ir viss un tā ir visur, tā skar cilvēka privāto dzīvi no dzimšanas brīža līdz valsts politikai visās tās izpausmēs un līmeņos. Līdz ar ‘gender mainstreaming’ stratēģijas ieviešanu var uzskatīt, ka ES ir notikusi pilnīga politiskās, sabiedriskās, sociālās, mākslas, kultūras, zinātnes un arī privātās dzīves ideoloģizācija.
Lēmumā par atbalstu Eiropas Kopienas 7.ietvarprogrammas zinātnes atbalstam (2007.-2013.g) īstenošanai ir norādīts, ka dzimumu jautājuma un dzimumu līdztiesības aspektu integrācija veicama visās zinātnisko pētījumu jomās kā personālā tā saturā. Rokasgrāmatā [8]par dzimumu aspektu pareizu integrēšanu pētniecībā ES zinātniekiem tiek izskaidrots, ka „cilvēka dzimums, tāpat kā pati sievišķība un vīrišķība ir sociāls konstrukts, kas mainās atkarībā no vietas un laika, kā arī starp kultūrām. Sociālais dzimums novēršas no izpratnes par dzimumu kā bioloģiski iedzimtu pazīmi, un dod signālu, ka bioloģija vai anatomija nav liktenis.”
Iepriekš minētais lēmums par 7.ietavrprogrammu paredz vēl vairāk ideoloģizēt arī augstskolas, uzsverot, ka: ”Dzimtes studijas universitātēs un to ciešā saistībā ar zinātniskās izpratnes nostiprināšanu ir pamatjautājums universitāšu reformas un modernizācijas kontekstā”.
Zinātnes sakarā noteikti ir vērts pievērst uzmanību faktam, ka šā gada 26.oktobrī, Latvijas Izglītības un zinātnes ministrija parakstīja līgumu ar Ziemeļu Ministru padomi par Latvijas zinātnes sistēmas un zinātnisko institūciju izvērtēšanu. Vērtējuma rezultātus paredzēts izmantot, „pieņemot lēmumus par reformu īstenošanu Latvijas zinātnē” un „mērķtiecīgu un efektīvu ieguldījumu veikšanā nākamā ES fondu plānošanas perioda ietvaros”[9].
Šobrīd neviens ES finansēts projekts nevar tikt īstenots, ja tajā nav ietverts dzimumu līdztiesības aspekts. Latvijas „Plāns dzimumu līdztiesības īstenošanai 2012.-2014.gadam” paredz īstenot 10 ‘smadzeņu skalošanas’ seminārus, lai veicinātu „ES struktūrfondu administrēšanā iesaistīto speciālistu, kā arī projekta iesniedzēju un projekta vērtētāju izpratni par dzimumu līdztiesības aspekta ievērošanu un īstenošanu projektos”.
Ideoloģiju spilgti raksturojoša ir arī tās leksikas izvēle. Tikai viens mazs, bet uzskatāms piemērs. No 2006.-2011.g. EK 6.ietvarprogrammā tika realizēts megaprojekts, kurā piedalījās 29 Eiropas valstis, un kura mērķis bija jaunas teorijas un praktisko paņēmienu izstrādāšana dzimumu līdztiesības īstenošanai Eiropā. Projekta nosaukums bija QUING (Quality in gender+equality policies”) – ‘quing’ ir homoseksuāļu subkultūrai piederīgs vārds, kas darināts no vārdiem queen ‘karaliene’ + king ‘karalis’, radot nosaukumu starpdzimuma karaliskajai personai.
Daži dzimumu līdztiesības ieviešanas praktiskie aspekti Eiropas Savienībā
ES dzimumu līdztiesības politika pārstāv radikālā feminisma (trešā viļņa) virzienu, un ir vērsta uz cilvēka identitātes, tai skaitā dzimumidentitātes un dzimumu lomu nonivelēšanu un maiņu visā viņa dzīves ciklā [10]. Saukļi par sieviešu tiesībām un dzimumu stereotipu mazināšanu kalpo tikai acu apmānīšanai un sabiedrības apzinātai maldināšanai.
Arī Latvijā labklājības ministre Ilze Viņķele un Dzimumu līdztiesības komitejā pārstāvētās amatpersonas un organizācijas medijos un institūcijās turpina maldināt sabiedrību, aizbildinoties, ka pieminētās Dānijas bērnudārzu programmas „mērķis nav ietekmēt bērnu dzimumidentitāti vai popularizēt homoseksuālismu”[20], kamēr lietuviešu psihoterapeits profesors Gintauts Vaitoška, kurš ir arī viens no autoriem Lietuvas izstrādātajam metodiskajam materiālam skolām „Bērnu un jauniešu sagatavošana ģimenes dzīvei” (2007) par Dānijas bērnudārzu programmu portālā delfi.lt 2012.gada 15.oktobrī raksta: ”Šīs programmas īstenotāji aizgūtnēm runā par to, ka šajā programmā bērniem tiks mācīts tikai par „dzimumu līdztiesību”, taču nepasaka, ka ‘dzimums’ metodiskajā materiālā lietots sociālā dzimuma nozīmē (‘gender’) – tie ir heteroseksuāļi, lesbietes, geji, homoseksuāļi, biseksuāļi un transseksuāļi. Transseksuālisms ir pieskaitāms psihiskās veselības traucējumiem ( kas Starptautiskajā slimību klasifikatorā iekļauts ar kodu F 64.0), taču bērniem šajās programmās tiek piedāvāts sajusties kā citam dzimumam piederīgiem. Divas trešdaļas bērnu ar tādiem traucējumiem (dzimumidentitātes traucējumi bērnībā – kods F64.2) kļūst par homoseksuāli orientētiem… Dzimumu vienlīdzīgu iespēju aprūpētāji Lietuvā cenšas ieviest jaunu terminu – sociālais dzimums. Taču ‘sociālā dzimuma’ izpratnes ieviešana mūsu izglītības sistēmā nozīmētu neko citu kā piedāvājumu bērniem izvēlēties „dzimumu” no sešiem iepriekš minētajiem variantiem… Dženderisma ideologi konstruē mūsu kultūru, šķiet, ne mazāk kā to darīja komunistiskais režīms.”[11]
Trīs Baltijas valstu bērnudārziem Ziemeļu Ministru padomes dāvināto programmu paši dāņi raksturo šādi: ”Mūsu projekta mērķis noteikti nav vienkārši „samainīt” zēnus un meitenes lomām, bet viņiem ir jāpiedāvā plašāks lomu un zināšanu spektrs, lai dotu viņiem iespēju pašiem izdarīt izvēli.”[10] Vai gan tas nenozīmē to pašu mērķi, ko savā rakstā min profesors G.Vaitoška?
Dzimumu līdztiesības ideologi apzinās, ka mainīt pieauguša cilvēka identitāti ir pārāk grūti, tādēļ jo intensīvāk fokusējas uz vieglāk ievainojamām grupām – mazgadīgiem bērniem, kuru identitāte vēl tikko sāk nostiprināties, un hormonu plosītiem pusaudžiem. Ģimene, bērnudārzi, skolas, jaunatnes programmas un laikmetīgā kultūra ir galvenie virzieni, kuros izvēršama visaktīvākā rīcība. 2008.gada 9.jūnija ES „Padomes secinājumos par dzimumu stereotipu izskaušana sabiedrībā” teikts, ka, lai uzlabotu sieviešu stāvokli un veicinātu dzimumu līdztiesību, jau agrā bērnībā ir jāizskauž dzimumu stereotipi, kas veido meiteņu un zēnu identitāti, pievēršot īpašu uzmanību tām struktūrām un mehānismiem, kas vairo un pastiprina tradicionālās dzimumu lomas un stereotipus.”
Viena no tādām struktūrām ir ģimene, tādēļ dzimumu līdztiesības politikas dokumentos tiek uzsvērta nepieciešamība pēc iespējas samazināt vecāku lomu bērnu socializācijā, lai gan pēc būtības tas ir vecāku galvenais uzdevums. Visticamāk, ka tieši no šejienes aug kājas tā saucamajai darba un ģimenes dzīves saskaņošanai, jo tā ir lieliska iespēja bērnus pasargāt no vecāku negatīvā piemēra, un nodot institūciju uzraudzībā, kur bērnu sagaida attiecīgi apmācīti un sagatavoti izglītības darbinieki. Šo aspektu būtu jāapzinās, vērtējot ES centienus panākt, lai pēc iespējas agrīnāk un pēc iespējas plašāk tiktu nodrošināta pieeja valsts bērnudārziem. Tā vietā mūsu valstij būtu nopietni jādomā par atbalstu tām sabiedrības iniciatīvām, kas iestājas par pirmsskolas vecuma bērnu mājmācību.
2011.gada Antverpenes un Madrides universitāšu koppētījumā [12] par dzimumu lomu konstruēšanu ES teikts: „Sievietes līdzdalība darba tirgū, izmantojot darba un ģimenes dzīves saskaņošanas pasākumus, bieži vien tiek prezentēta kā brīnumlīdzeklis visām ES problēmām: risinājums demogrāfiskajiem izaicinājumiem, līdzeklis, kā kāpināt ES produktivitāti, un arī kā līdzeklis, lai sasniegtu dzimumu līdztiesību. Sievietes tiek konstruētas kā universālas visu ES problēmu atrisinātājas jeb „factotum” (‘kalpotājs vai persona, kurš var, prot un spēj veikt visu darāmo’), tādējādi nešaubīgi turpinot sieviešu darba ekspluatāciju”. Lai arī darba un ģimenes saskaņošana vienmēr ir tikusi pozicionēta kā iniciatīva dzimstības veicināšanai, dzīve to nav apliecinājusi. 2012.gadā Norvēģijas, Zviedrijas un Itālijas pētnieku kopīgi veiktajā pētījumā [13] par dzimumu līdztiesības ideoloģijas ietekmi uz dzimstību Eiropā, secināts, ka ”nav nekādu pazīmju, kas liecinātu par pozitīvu saistību starp izteikti līdztiesīgu attieksmi pret dzimumu lomām sabiedriskajā sektorā un mātes lomu ģimenē un vēlmi laist pasaulē bērnus”. Dzimumu līdztiesības apoloģēti paši ir radījuši paradoksālu situāciju – viņu sauklis, ka sieviete nav „dzemdējoša mašīna” ir pavērsies pret viņiem pašiem, jo tieši šādu sievieti viņi vēlas konstruēt. Sievieti, kura piedzemdē bērnu, drīz vien to nodod institūciju aprūpē un, un atkal atgriežas darba tirgū. Un ļoti labi, ja viņa tā savā dzīvē rīkojas 2-3 reizes. Par mīlestību un bērna veselīgai attīstībai nepieciešamiem mātes pieskārieniem un visas dienas dzimumu līdztiesība paklusē.
Sievietes pašas un bērna vēlmēm un vitālajām vajadzībām nekādas lielās nozīmes jau nav, pat vēl vairāk – viņiem uz tām pat nav tiesību. Kad feminisma dibinātājai franču rakstniecei Simonai de Bovuārai tika jautāts, bet, vai sievietei ir tiesības palikt mājās un audzināt bērnus, ja viņa to vēlas, viņa atbildēja: ”Nē, šādu tiesību viņai nav, jo tad pārāk daudz sieviešu izvēlētos šo iespēju.” Sievietei sievišķības un mātes lomas vietā Eiropas Savienībā tiek piedāvātas tiesības uz „varas pozīcijām” profesionālajā darbā un politiskajā karjerā, lai gan, kā savā grāmatā „Mīlestības mācība: dzimumaudzināšana” psihoterapeits J.Zālītis: „Iegūstot aktīvo agresivitāti, sieviete kļūst par vīrieti brunčos, viņa vada kolektīvu, bet bērni šādai sievietei aug garīgi kropli (pēc mūsu pētījumiem 86%), vai to vispār nav. Tas nesaskan ne ar tautas, ne pašas sievietes interesēm. Pēdējos pētījumos atradām, ka tādām sievietēm mātēm visi bērni ir homoseksuāli”.[14] Tam, kādēļ sievietes un vīrieši izvēlas atšķirīgas profesijas, no zinātniskā viedokļa ir bioloģiski priekšnosacījumi[7], tādēļ sieviešu masveida mākslīga virzīšana vīriešu profesionālajā vidē, faktiski būtu uzskatāma par vardarbību pret sievieti, un otrādi. Protams, ir izņēmumi, bet šai gadījumā runa ir par apzinātu politisku virzību.
Dzimumu līdztiesības ekspansijas rezultātā Rietumu sabiedrību ir piemeklējusi vīriešu identitātes krīze: arvien vairāk pieaug to vīriešu skaits, kuri vecumā no 35-55 gadiem izdara pašnāvības, kuru iemesls ir bijusi vīrieša identitātes zaudēšana, īpaši sabiedrības zemākajos slāņos.[15] Liela daļa vīriešu, zaudējot savu identitāti, kļuvuši sievišķīgi, un labprāt kļūst par mājsaimniecēm (Vācijā tādu ir 40% vīriešu), turklāt ļoti daudzi bērnus un ģimeni nevēlas vispār, jo tas prasa uzņemties atbildību.
Vīriešiem pakāpeniski tiek atsavināts arī vīrišķības pēdējais bastions – armija un policija. Latvija šai ziņā ir līdere NATO valstu vidū – 2006.gadā vairāk kā 18% militārpersonu Latvijā bija sievietes, kamēr Polijā – 0.5 %, un pat ASV – tikai 10.5% [16].Vīrišķās identitātes zaudēšanai ir cieša saistība ar nacionālas valsts pastāvēšanu – iztrūkstot vīrišķās agresivitātes aspektam, kas nepieciešams patriotisma jūtām un savas valsts aizstāvēšanai, nacionālas valsts turpmāka pastāvēšana kļūst neiespējama, un tādā gadījumā Eiropadomes priekšsēdētājam Hermanam Van Rompejam var izrādīties taisnība, ka nacionālas valstis kā tādas ir mirušas [17].
Dzimumu līdztiesības ideoloģijas īstenotajai cīņai pret cilvēka dzimumidentitāti un katram dzimumam atbilstošām lomām ir būtiska nozīme, lai gūtu panākumus jaunas sabiedrības radīšanā. Nonivelējot vīrišķo un sievišķo, faktiski tiek iznīcināta sievietes un vīrieša būtība. J.Zālītis jau pieminētajā grāmatā „Mīlestības mācība: dzimumaudzināšana” ir zinātniski izskaidrojis, ka sieviešu un vīriešu dzimumu lomu atšķirībām, sievišķības un vīrišķības izkopšanai ir vissvarīgākā nozīme katras tautas un visas cilvēces pastāvēšanā un kvalitatīvā atražošanā. Šis dabas dotais pretstats ir mīlestības pamatā, kura nonivelēšana noved pie mīlestības kraha vai pat tās rašanās neiespējamības. Tieši mīlestības rašanās neiespējamība cilvēku sabiedrībā ir viens no dzimumu līdztiesības sasniedzamajiem rezultātiem, lai radītu jauno sabiedrību, kas, vai nu sevi atražot vairs nespēj, vai arī atražotie cilvēki veido bioloģizētu, viegli pārvaldāmu, patērnieciski orientētu sabiedrību, kura sevi garīgi un fiziski aizstāvēt nav spējīga.
Dzimumu līdztiesība ir kļuvusi par instrumentu iedzīvotāju skaita samazināšanai pārapdzīvotajā pasaulē. Dzimstība samazinās visā Eiropā, bet visstraujāk tieši Austrumbloka valstīs, savukārt no tām – Latvijā (kopš 1990.gada dzimstība ne reizi nav pārsniegusi mirstību). ES prognozē stabilu iedzīvotāju skaita samazināšanos visās Austrumeiropas valstīs ilgtermiņā (Latvijā – par 24.5% 2060.gadā). Nevienā no Austrumeiropas valstīm nav plānota iedzīvotāju skaita palielināšanās tuvāko 48 gadu laikā.[18] 2060.gadā eiropiešu izcelsmes cilvēku būs mazāk par 10% no visiem pasaules iedzīvotājiem, 2000.g. tie bija – 17%, bet 1966.g. -25%. [19]
Karš pret cilvēka būtību Eiropas Savienībā un pasaulē turpina uzņemt arvien lielākus apgriezienus. Roku rokā ar cilvēka dzimumidentitātes nonivelēšanu iet ģimeniskās, etniskās un valstiskās piederības izdzēšana no cilvēka apziņas. Tā sistēmiski un mērķtiecīgi tiek sagrauta ikviena no cilvēkam būtiskajām identitātēm, aizpildot iekaroto telpu ar vēlamo ideoloģiju, kuru savu mērķu realizēšanai globālā varas elite var atļauties nopirkt par naudu, varu un statusu, un panākt ar iebaidīšanu. Diemžēl nacionālās valdības lielā daļā valstu ir pārmēru atbalstošas ideoloģijām, kuras vārda tiešā nozīmē sagrauj šo valstu turpmākas pastāvēšanas pamatus, vismaz nacionālu valstu statusā.
Sagatavots saīsināti, ar papildinājumiem pēc publikācijas „Vai Eiropas Savienība ir „bāreņu tautas” ļaunā pamāte” portālā pietiek.com 2012.gada 5.novembrī.
Avoti:
1.Jessica Bain and Annick Masselot „ Gender Equality Law and Identity Building for Europe” (2012) (http://events.uaces.org/documents/papers/1201/masselot.pdf).
2. European Parliament resolution of 28 September 2011 on human rights, sexual orientation and gender identity at the United Nations.
3. Ph.D. Douglas Kellner „The Frankfurt School” (Kalifornijas Universitāte) (http://pages.gseis.ucla.edu/faculty/kellner/2009_essays.html).
4.http://bnptv.org.uk/2011/03/eu-frankfurt-school-neo-marxism; /http://centurean2.wordpress.com/2011/08/21/the-frankfurt-school-and-cultural-marxism-a-primer/; http://www.eutruth.org.uk/subversion.htm u.c.
5. Benedic Carey “Criticism of a Gender Theory, and a Scientist Under Siege”, TheNew YorkTimes (2007)
(http://www.nytimes.com/2007/08/21/health/psychology/21gender.html?pagewanted=all&_r=0).
6. Gabriell Kuby „Gender Mainstreaming — The Secret Revolution” (2008).
7. Frank Salter “The War Against Human Nature in the Social Sciences”, „The War against Human Nature II: Gender Studies” ; žurnāls “Quadrant” (2012) (http://www.quadrant.org.au/magazine/issue/2012/6/the-war-against-human-nature-in-the-social-sciences; http://www.quadrant.org.au/magazine/issue/2012/7-8/the-war-against-human-nature-ii-gender-studies-part-1).
8. Toolkit. Gender in EU-funded research” (2011)
9. IZM informācija medijiem 2012.gada 26.oktobris.
10. Elimination of Gender Stereotypes: Mission (Im)Possible? Conference Report”, Ljubljana (2008);
11. Ginatutas Vaitoška „Lyciu lygybe ar smegenu plovimas”; portāls delfi.lt; 2012.g. 15.oktobris http://www.delfi.lt/news/ringas/lit/gvaitoska-lyciu-lygybe-ar-smegenu-plovimas.d?id=59723579#ixzz2A3FwJ7WV .
12. „Symbolic representation and the construction of gender roles in the European Union”, Paper for the AECPA Conference,Murcia, 7-9 September 2011
13. Gender Ideology and Fertility Intentions across Europe” (2012)
(http://paa2012.princeton.edu/abstracts/120914).
14. Jānis Zālītis, Nadežda Zālīte „Mīlestības mācība: dzimumaudzināšana”, Medicīnas preses apgāds, 2001
15. Persicope Post http://www.periscopepost.com/2012/09/crisis-in-masculine-identity-increases-suicide-risk-amongst-middle-aged-men/
16. Kristin Valasek „Gender and Democratic Security Governance”; Kristin Valsek “Security Sector Reform and Gender” (toolkit, 2008).
18. http://en.wikipedia.org/wiki/Demographics_of_the_European_Union
19. An Augusta, Ga., group, The National Policy Institute.
20. Yanan Wang “False Equality: A Critique of Third Wave Feminism”, 2011, http://www.markville.ss.yrdsb.edu.on.ca/history/honours/Yanan_Wang.pdf
0 komentāri
Uzraksti, ko domā