Izsakot visdziļāko līdzjūtību visiem Nicas traģēdijas upuriem un viņu tuviniekiem, vēlos teikt dažus vārdus, kas man nāk no sirds dziļumiem, sakarā ar šiem drausmīgajiem notikumiem. Apzinos, ka šajās dienās tiks pateiktas daudzas lietas, daudzas apstākļiem piemērotas uzrunas no to puses, kuri sargā šo sociālo sistēmu, kura izjūk zem satriecoša spiediena, kas šķiet neatvairāms.

No savas puses vēlos vienkārši un kodolīgi uzrunāt cilvēkus, reālus cilvēkus, kuru sejas es redzēju televīzijas pārraidēs, cilvēkus, kuri jūtas pamesti un pazuduši.

Gadsimtiem ilgi, dažādām paaudzēm nomainot citai citu, tika teikts, ka mūsu dzīvi pavada Dieva klātbūtne, tāda Klātbūtne, kas nekad nepārstāj būt līdzās: mūsu mīlošā Kunga Jēzus Kristus klātbūtne, kura gaismā visus dzīves apstākļus, arī visdrausmīgākos, kas raksturoja mūsu tautu dzīvi pēdējos gadsimtos, var pārdzīvot ar lielu cieņu. Šāda cieņa darīja par lielām iepriekšējās paaudzes, kas piedzīvoja traģēdijas.

Taču šodien, noraidot šo Klātbūtni, lai apstiprinātu cilvēku kā kaut ko absolūtu, un noraidot Baznīcu, lai apstiprinātu cilvēka prāta un zinātniskā progresa autonomiju, kas sasniedz kulmināciju briesmīgās ģenētiskās manipulācijās, par ko pastāvīgi runā sabiedriskajā telpā, neatliek nekas cits kā konstatēt, ka cilvēks ir palicis viens, ka blakus viņam patiešām vairs nav neviena, tādēļ neizmērojamās sāpes par dārgu tuvinieku nāvi nepavada nekas cits kā vientulība un klusums.

Ko tad tādā gadījumā mēs varam darīt? Personīgi es varu uzrunāt tikai tos, kas tic Dievam, vai tos, kuri vismazāk cer uz Viņu. Viņiem es vēlos teikt to, ko svētīgais kardināls H. Ņūmans teicis savā skaidrajā pētījumā par kristietības sākumiem un ko savulaik ir atgādinājis kardināls J. Ratcingers: ir vienkārši jāveicina kristietība. Šajā pasaulē, kur viss mainās un kur vientulība dominē indivīda un sabiedrības dzīvē, nolemjot to tādam procesam, ko pavada dažādas pataloģijas, visšausmīgākā no kurām ir vardarbība, mums ir jāizvēlas neatbalstīt impērijas pastāvēšanu. Pirmie kristieši neatbalstīja impēriju, bet vienkārši darīja pavisam citu lietu: veicināja kristietības izplatīšanos.

Viņi apgalvoja, ka Kristus, kas ir dzīvs viņu vidū Baznīcas noslēpumā, ir vienīgā patiesā atbilde uz cilvēka un pasaules dzīves jautājumiem. Droši par šo patiesību, viņi par to liecināja ar savu dzīvi. Tātad nevis tikai runājot par Dievu, jo par Dievu runā arī ateisti, vai arī runājot vispārēji par transcendenci, bet gan par Jēzus Kristus Dievu, kas Jēzū Kristū ir kļuvis par miesu un iegājis vēstures procesā.

Atjaunosim mūsu kopienas ap Jēzu Kristu, ļausim no jauna ienākt Viņa klātbūtnei sociālajā vidē, par ko runā senā “Vēstule Diognetam”. Ienesīsim šajā pasaulē Viņa stipro un maigo klātbūtni. Šī Klātbūtne ir stipra, jo Kristū Dievs jau ir uzvarējis, un šo uzvaru nespēs iznīcināt neviens sātaniskais spēks. Bet šī Klātbūtne ir arī maiga, jo šī jaunā dzīve, ko mēs nesam sevī, ir brīvības piedāvājums katram vīrietim un sievietei, kas dzīvo mums līdzās. Es nezinu, kas notiks nākotnē, bet zinu, ka jo vairāk izplatīsies autentiska Baznīcas pieredze, kas izriet no tās patiesās identitātes, jo vairāk daudzi vīrieši un sievietes pieredzēs, kas ir cerība un smaids, tāpēc ka viņi atskārtīs sev līdzās to Klātbūtni, kas nekad nepārstāj būt mums līdzās.

Rakstu sagatavoja:civitas.lv

*Luidži Negri ir Feraras-Komakio (Ferrara-Comacchio) arhibīskaps un Pompozas (Pompoza) abats.

Avots: Luigi Negri, L’orrore di Nizza, solo una Presenza potrà salvarci, lanuovabq.it

Foto: wikipedia.org