Ieva Brante, pilsoniski aktīva juriste

Kolaboracionismam ir noteikta definīcija un, neiedziļinoties šī jēdziena niansēs pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados un šodien, īsi to var skaidrot, kā dzimtenes nodevēju sadarbību ar okupantiem, okupācijas režīmu. Savukārt par „lienošo okupāciju” lielāko tiesu runājam, ja kāda valsts grib pakļaut sev otru valsti, un netiek izmantoti armija un tanki, bet politisks un ekonomiskas ietekmes sviras. Tiesa gan, pēdējā laikā šo apzīmējumu lieto, runājot arī par to, kas notiek Ukrainā, tādēļ var teikt, ka „lienošā okupācija” nozīmē kādas valsts pakļaušanu, izmantojot arī militāru ietekmēšanu, bet oficiāli karu nepiesakot.

Uzskatu, ka šodien Latvijā mēs varam runāt par „lienošo kolaboracionismu”.

Vienmēr un visos laikos ir bijis tā, ka kāda cilvēku grupas vai sabiedrības daļa klusē, nepaužot savu attieksmi pret notiekošo, un tā parasti netiek uzskatīta par nodevību, ja nu vienīgi reizēm to sauc par muļķību, gļēvumu vai aprēķinu. Reizēm to sauc arī par izdzīvošanas instinktu. Vieniem gluži vienkārši nav viedokļa, otri baidās, trešie izmanīgi rēķina savu labumu un nodrošinās gadījumam, ja mainās, piemēram, režīms.  Jo vairāk tādu klusētāju ir sabiedrībā, jo lielāka iespēja, ka pie varas nokļūst apšaubāmas un negodīgas motivācijas cilvēki un ka valsts kļūst aizvien vājāka. Klusēšana Latvijā izpaužas visdažādākajos veidos, bet rezultāts vienmēr ir vienāds – mēs pamazām kļūstam par vājāko posmu Baltijas valstīs, par prokremliskāko sabiedrību Baltijā, pat, ja neuzskatām Putinu un viņa politiku par pieņemamu un atbalstāmu. Protams, katru atsevišķu gadījumu var izskaidrot gluži pieklājīgi. Atteikumu izvietot Ukrainas fotogrāfiju izstādi Stacijas laukumā pie tirdzniecības centra „Origo”, tāpat kā daudzu citu TV sižetā neminēto uzņēmumu un firmu atteikumu to darīt, pamatojot savu lēmumu ar politisku neitralitāti, visticamāk var skaidrot pavisam vienkārši – uzņēmumi un firmas nevēlas bojāt attiecības, piemēram, ar Rīgas domi. Nevienu uzņēmumu Rīgas dome gan nevar slēgt, bet padarīt biznesu par gaužām sarežģītu pašvaldība var gan. Un Rīgas mērs Nils Ušakovs vēl pavisam nesen publiski sacīja, ka „līgums ir līgums” un ka par attiecību iesaldēšanu ar Putina partiju „vienotā Krievija” nevar būt ne runas. Ja vēl pieskaita Krievijas Pareizticīgo baznīcas (kura ir Putina rupors un atbalstītājs) Ušakovam piešķirto balvu kā „viskristīgākajam kristietim”, tad jautājumu par Rīgas mēra un viņa partijas uzskatiem nav. Un „priekšnieku” labāk nekaitināt, veselīgāk ir būt „politiski neitrālam”. Līdzīgi droši vien ir arī ar vienu no redzamākajiem Zaļo un zemnieku savienības (ZZS) politiķiem, Jelgavas pašvaldības vadītāju Andri Rāviņu. Krievijas finansētie ražošanas projekti Jelgavā ir vai nu izgāzušies vai apturēti, bet vienmēr pastāv cerība, ka kaut kas var mainīties. Tādēļ iespējamos partnerus labāk nekaitināt. Protams, ukraiņu kultūras biedrību var atbalstīt un finansēt, bet tikai ar noteikumu, ka tā pārāk daudz nevicina Ukrainas karogu un izslēdz no biedrības Tatjanu Lazdu, kura uzdrošinājusies kopā ar daudziem citiem piketēt pie Krievijas vēstniecības, prasot atbrīvot no cietuma Krievijā ukraiņu lidotāju Nadju Savčenko un protestējot pret Krievijas agresiju Ukrainā. Neapšaubāmi, vēlmi redzēt Jelgavā biznesa partnerus no Krievijas var pamatot ar to, ka pilsētai vajadzīgas darba vietas, jo tās patiešām ir vajadzīgas. Par kādu cenu to mēģina darīt, vairs nav svarīgi. Arī sevi par latvisku un tautisku dēvējošā Saeimas koalīcija prot pareizi runāt par Latvijas informācijas telpas aizsardzību un informācijas karu, bet naudu budžetā gan tādiem mērķiem negrib piešķirt arī tad, ja to varētu darīt no ietaupītajiem līdzekļiem. Nesaprot? Baidās?

Līdzīgi ir arī ar daudziem citiem jautājumiem. Sociālajos tīklos brīžiem plosās pamatīgas kaislības, saistībā ar aizklāto Valsts prezidenta ievēlēšanas kārtību Saeimā un to, ka ZZS nu traki gribētos Andri Bērziņu ievēlēt uz vēl vienu pilnvaru termiņu. Tomēr tālāk par emocionāliem izvirdumiem to autori lielāko tiesu negrib iet. Protams, pie Saeimas varētu piketēt katru dienu, varētu vākt parakstus visā Latvijā par to, lai beidzot būtu redzams, kurš par ko balso, varētu neļaut tautas priekšstāvjiem aizmirst, ka viņus ir iecēlis nevis Dievs, bet gan ievēlējusi tauta. Jā, tas varētu nepatikt kādam priekšniekam, kaimiņam vai biznesa partnerim, tādēļ lielāko tiesu atbalsts protestiem vai kritikai tiek izteikts vārdos, bet ne apstiprināts ar darbiem.

Lūk, tas, manuprāt, ir lienošais kolaboracionisms, ja klusējam un gaidām, ka manā vietā darīs cits, kamēr paši ērti ieritināsimies savā midziņā. Jo neatkarīgi no tā, atbalstām vai neatbalstām Putina, Ušakova, Rāviņa un citu politiķu darīto, klusēšana un stāvēšana malā beigsies ar to, ka būsim pakalpojuši savas valsts ienaidniekiem.