Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Einārs Cilinskis (Nacionālā apvienība) tika sodīts par nodomu. Uzzinājusi, ka viņš domā piedalīties 16.marta leģionāru piemiņas gājienā, valdības vadītāja Laimdota Straujuma uzrakstīja rīkojumu par E. Cilinska atcelšanu no ministra amata. Valdība savu “mundieri” nosargāja, bet varbūt tā nemaz nebija īstā manta, kas šajā brīdī jāsargā? Ar Eināru Cilinski pēc liktenīgās dienas sarunājās Voldemārs Krustiņš un Māris Antonevičs no Latvijas Avīzes.

M. Antonevičs: – Palika iespaids, ka Nacionālā apvienība pārāk viegli piekāpās “Vienotības” un premjeres Laimdotas Straujumas lēmumam atbrīvot jūs no amata par līdzdalību 16. marta gājienā. Uzreiz sāka meklēt jaunu ministru…

E. Cilinskis: – Tas ir taktikas jautājums – kā partijai šajā situācijā vajadzēja reaģēt, un varbūt man nav īsti korekti to vērtēt. Manuprāt, Nacionālajai apvienībai nevajadzēja iet prom no valdības, tāpēc loģiski, ka tiek meklēts jauns ministrs. Īpaši vilcināties nevajadzētu, jo ir daudz iesāktu darbu, kurus nevajadzētu atstāt novārtā.

– Runa ir par to, vai nevajadzēja “koalīcijas partneriem” stingrāk parādīt politisko stāju.

– Līdzdalība 16. marta pasākumos bija katra NA biedra brīva izvēle, partija to nevienam neuzspieda.

V. Krustiņš: – Vai abas pārējās NA ministres – Baiba Broka un Dace Melbārde – piekrita valdības nostājai, ka 16. martā ministri nav tiesīgi iet pie Brīvības pieminekļa? Kā viņas balsoja?

– Valdībā balsošana nenotiek, bet ministri var pieteikt iebildumus. Tieslietu ministre Baiba Broka nepiedalījās šajā sēdē.

– Pēc “Latvijas Avīzes” lasītāju atsauksmēm var spriest, ka jūsu nostāja ir aizkustinājusi daudzus cilvēkus. Varbūt jums tas bija individuāls lēmums, tomēr tas ir arī politisks solis un daudzi to ir novērtējuši. Man bija saruna ar kādu kungu, kurš bija pārliecināts, ka nākamajā gadā jums par līdzdalību 16. marta gājienā no amata vairs nebūs jāatsakās, jo tad pie varas būs nacionāla valdība.

– Ja es nebūtu gājis, arī tas būtu politisks solis, tikai pretējā virzienā. Es tiešām pēdējās dienās esmu saņēmis lielu atbalstu, un šķiet, ka mana rīcība ir atstājusi lielāku iespaidu, nekā es pats iepriekš biju iedomājies. Paldies “LA” lasītājiem par novēlējumiem, taču Nacionālajai apvienībai ir smagi jāstrādā, lai palielinātu ietekmi un piesaistītu profesionālus cilvēkus, kas varētu kandidēt uz amatiem. Saprotu, ka politiķa karjera ne vienmēr ir vilinoša un profesionālis, kurš iestājas partijā, daudzu acīs uzreiz zaudē savu profesionalitāti, tomēr bez viņiem mēs labu un efektīvu valdību nevarēsim izveidot.

– Kādi ir secinājumi, kurus jūs un NA izdarījuši pēc pēdējā laika notikumiem?

– Secinājumi ir ļoti nopietni. Šobrīd mēs faktiski esam kara draudu priekšā, kas liek mainīt attieksmi pret daudziem jautājumiem, pirmkārt, aizsardzību un mediju politiku. Putina režīms ir izstrādājis jaunu kara stratēģiju, kurā tiek izmantota “pseidoarmija”, kam paralēli tiek konstruēta alternatīva realitāte. Tas, ko rāda Krievijas televīzijas, vairs nav vienkārši meli, bet tāda kā izrāde, kurā atrodams gan scenārijs, gan dekorācijas, gan iestudēti notikumi, gan to skaidrojums. Domāju, ka Latvijai šajā izrādē nav jāpiedalās un, kamēr Krievija ir agresorvalsts, tās televīziju retranslācija ar īpaša likuma palīdzību uz laiku būtu jāpārtrauc. Arguments, ka kaut kur internetā to tik un tā varēs atrast, neiztur kritiku, jo spraugas vienmēr varēs atrast, bet tas nav iemesls bezdarbībai.

Ir nepieciešams pārskatīt arī mūsu aizsardzības doktrīnu. Protams, mēs paļaujamies, ka NATO mūs aizstāvēs, taču ar steigu ir jāpalielina aizsardzības finansējums. Es nesaku, ka vienā rāvienā jāsasniedz divi procenti no iekšzemes kopprodukta, bet tas ir mērķis, uz kuru tiekties. Jāpārskata zemessardzes loma. Mēs nevaram strauji atgriezties pie obligātā divu gadu militārā dienesta, bet var veidot militārās apmācības nometnes, kurās jaunieši izietu apmācību.

Vēl viens nozīmīgs solis – darbs pie Latgales attīstības programmas, ko sāka iepriekšējais vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Edmunds Spūdžs. Ir arī jāvērtē, vai mums šobrīd ir tik svarīga fiskālā disciplīna. Varbūt papildu finansējums aizsardzībai, izglītībai un latviskai kultūrai ir svarīgāks valsts nākotnei.

– Vai tas būs kopējais valdības virziens? Nupat avīzē “Diena” pats “Vienotības” Saeimas frakcijas vadītājs Dzintars Zaķis jau atrunā, ka pret Krieviju vajag “pozicionēties, bet lieki nekaitināt”.

– Valdībai liekas svarīgi, ka mēs saglabājam ienākumus no tranzīta, tāpēc ekonomiskās sankcijas pret Krieviju nebūtu vēlamas. Taču ir jautājums, cik tālu mēs esam gatavi piekāpties. Nupat vienā krievu interneta portālā redzēju virsrakstu, ka “pie Īles bunkura piemin bandītus”. Tas ir par 17. marta pasākumu, kurā tika pieminēti nacionālie partizāni, kuri cīnījās pret padomju varu. Droši vien nākamgad aizsardzības ministram būs nopietni jāpadomā, vai kaitināt Krieviju, piedaloties šādās “provokācijās”, un varbūt valdībai nāksies pieņemt vēl kādu paziņojumu. Es saprotu, ka sabiedrībā par šiem jautājumiem ir dažādi viedokļi, un to varēja vērot arī diskusijās par 16. martu.

Taču arī pirms 1940. gada okupācijas Latvijā dominēja viedoklis, ka vajadzīgas draudzīgās attiecībās ar PSRS, jo tas mūs varētu pasargāt. Tajā pašā laikā Somija izvēlējās citu politiku. Vēsture rāda, ka diktators, kurš uzsācis agresīvu politiku, pats parasti neapstājas. Jautājums – cik laika mums vēl palicis? Jābūt gataviem sevi aizstāvēt.

Ir jārunā arī ar Latvijas mazākumtautību pārstāvjiem. Nevis jāpiedāvā kaut kāds abstrakts “izlīgums” ar Putina piekritējiem, kā to tagad dara Šlesers, bet jārunā ar lojāliem nelatviešiem. NA jau izveidojusies veiksmīga sadarbība ar Latvijā dzīvojošajiem ukraiņiem, ar kuriem kopā rīkojām vairākus pasākumus Ukrainas atbalstam. Šis darbs ir jāturpina, un es ceru, ka arī Latvijas krievu sabiedrībā atradīsies cilvēki, kas neaplaudēs Putinam. Mēs taču zinām, ka Krievijā ne visi atbalsta Kremļa agresīvo politiku.

– Krimā visus darbus veica tā saucamās “pašaizsardzības vienības”. Vai nevajadzētu tikt skaidrībā, kas tās īsti ir un vai tādas nevar parādīties arī Latvijā?

– Daļa no šīm “pašaizsardzības vienībām” bija Krievijas militāristi, kas tur jau atradās kara bāzēs. Otra daļa ir tā saucamie “tituškas” – ne pārāk kulturāli jauni, krievvalodīgi cilvēki, kas par naudu tiek iesaistīti protesta akcijās, demolēšanās un citās provokācijās. Šie “tituškas” savulaik tika iemēģināti arī Latvijā, un tas notika 2009. gada 13. janvārī. Jā, tolaik bija nepopulāra valdība, tika daudz runāts par oligarhu ietekmi, bet latviešiem nav tāda mentalitāte, ka viņi tāpēc sāks demolēt pilsētu. Kad Doma laukumā notika mītiņš, tur parādījās grupa krievvalodīgu jauniešu, kas vēlāk devās uz Saeimu un sāka mest akmeņus. Vietējie “muļķīši” uzķērās, bet provokatori tikmēr veikli nozuda. Nupat internetā parādījās pierādījums, ka viens no 13. janvāra grautiņu dalībniekiem redzams mītiņā Doņeckā. Diemžēl nopietna izmeklēšana par šiem piecus gadus vecajiem notikumiem tā īsti nav notikusi. Zīmīgi, ka līdzīgi mēģinājumi tolaik bija arī Lietuvā.

– Nevajag jau nekādus iesūtītus “tituškas”, te jau darbojas Gapoņenko, Guščins, Nepilsoņu kongress un citi, kas jau rak­sta sūdzības par Latviju, kurā apspiež krievus…

– Katram sava loma. Arī Krimā ir cilvēki, kuri sastāda juridisko argumentāciju okupācijas leģitimizēšanai un vilto referendumu, un ir tādi, kas darbojas ielās. Kā izteicies bijušais Putina padomnieks Illarionovs, Krimas scenārijs netapa pēkšņi, tas jau sen bija izstrādāts. Notikumi Maidanā kalpoja par ieganstu, lai ķertos pie šā scenārija īstenošanas.

– Un kā jūs vērtējat “Saskaņas” lomu šajā situācijā?

– Tā ir ļoti līdzīga kā Reģionu partijas loma Ukrainā – mierīgā ceļā nodrošināt promaskaviskas valdības izveidošanos Latvijā. Atšķirība vienīgi tā, ka “Saskaņa” pagaidām nav tikusi pie varas. Ar Zatlera partijas palīdzību tas gandrīz izdevās, un mēs varam tikai minēt, kā tālāk notikumi būtu attīstījušies. Tagad tiek veidotas dažādas jaunas partijas, kas neslēpj, ka pēc vēlēšanām būtu gatavas sadarboties ar “Saskaņu”. Savukārt latvisko partiju neizlēmība un laipošana mazina vēlētāju vēlmi par tām balsot.

– Un uz kurieni ved Sudrabas kundzes veidotā kustība?

– Viss, kas līdz šim par to dzirdēts, rada bažas, ka tā būs “SC” satelītpartija.

M. Antonevičs: – Jūs savā paziņojumā likāt saprast, ka aiz jūsu atlaišanas stāv daži “ietekmīgi politiķi”, gan neminot tos vārdā. Kam Latvijā šobrīd ir politiskā ietekme?

– Ietekme nav tikai politiķiem. Ietekme ir ekonomiskajiem grupējumiem, ierēdniecībai, medijiem… Tāpēc es neizslēdzu, ka manu atlaišanu veicināja arī kāds cits aspekts – mana interese par iespējamām koruptīvām darbībām ministrijā. Es arī veicu dažas darbības, lai korupcijas riskus novērstu, apzinos, ka tas varēja radīt pretdarbību, un nevar izslēgt, ka varēja arī veicināt manu atcelšanu.

– Tas attiecas arī uz VARAM valsts sekretāra Aleksandra Antonova nomaiņu?

– Arī par viņa darbību ir jautājumi, un to šobrīd izmeklē kompetentas iestādes. Starp citu, cīņa ar korupciju ir viena no jaunās Ukrainas valdības prioritātēm. Tagad tiek daudz runāts par lustrāciju jeb attīrīšanos, un tas neattiecas tikai uz ierobežojumiem bijušajiem komunistiem un čekistiem, bet arī uz attīrīšanos no korupcijas. Diemžēl ne vienā, ne otrā jautājumā Latvija pagaidām nevar lepoties ar labiem sasniegumiem. Pavisam konkrēti – uzturēšanās atļauju tirdzniecība. Visi saprot, ko tas nozīmē, taču ierobežot nesteidzas. Īstenībā te ir runa par politisko korupciju.

V. Krustiņš: – Īstenībā jūs koalīcijā neesat nekādi draugi, jo “Vienotība” pie pirmās izdevības pacentīsies NA “iedurt”. Tāpat kā līdz šim.

– Tā diemžēl ir taisnība, un latviskās partijas šobrīd atkārto to pašu kļūdu, ko reiz jau pieļāva Rīgas domē, pirms tā nonāca Nila Ušakova varā. Tolaik tur savā starpā cīnījās “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK, Tautas partija, “Jaunais laiks”. Amerika kungs arī tur bija, taču viņš bija atturīgāks un cīņās neiesaistījās. Tādējādi nākamajā domē neiekļuva ne Birka kungs no “TB”/LNNK, ne Ārgaļa kungs no TP. Ameriks gan palika un kļuva par “Saskaņas” sabiedroto. Tas rāda, ka sadarbības stratēģija politikā bieži nes labākus rezultātus nekā konfrontācijas stratēģija.

– Kādas tagad būs jūsu funkcijas partijā?

– Es jau minēju virkni prioritāšu. Domāju, ka vismaz daļa šo jautājumu būs manā uzmanības lokā arī pēc atgriešanās Saeimā. Varu apliecināt, ka dīkā nesēdēšu. Būs jāstrādā gan partijas stiprināšanas, gan valstisko prioritāšu virzienā.