Otrdien, 28. jūlijā, Neatkarības cīnītājas un padomju režīma ieslodzītās Lidijas Lasmanes 90 gadu jubilejai veltītajā koncertā „Svinēt dzīvi kopā ar Dievu un Latviju” 12. Saeimas deputātes (NA) un Saeimas priekšsēdētājas Ināras Mūrnieces uzruna,-ziņo spektrs.com

Ir cilvēki – simboli. Lidija Lasmane ir tikai dažus gadus jaunāka par Latvijas valsti. Visu mūžu viņas liktenis bijis nesaraujami saistīts ar mūsu valsts likteni. Ar savu cilvēcīgumu, sirdsapziņu un gara spēku Lidija Lasmane iemantojusi sabiedrības cieņu, spējot iedvesmot mūs gan maziem, gan lieliem dzīves varoņdarbiem.

Lidija Lasmane par pretošanos padomju varai tiesāta trīs reizes. Neraugoties ne uz cietumos, ne lēģerī pavadītajiem gadiem, kā nacionālās pretošanās kustības dalībniece viņa visas dzīves gaitā iestājusies par pamatlietām – patiesību un brīvību.

Lidija kļuvusi par sirdsapziņas un vienkāršības simbolu. Tā ir vienkāršība, kas sakņojas dziļā pašcieņā, savas zemes un tautas mīlestībā. Šī vienkāršība ir liels spēks, kas noraida lienošo konformismu ar tā vilinošajiem piedāvājumiem – mainīt ideālus pret materiālajiem labumiem, mīt vērtības pret ērtībām. Jo ne jau ērtības, bet vērtības mūs dara patiesi brīvus un stiprus. Tās vērtības, par ko domājam, paceļot acis uz Brīvības pieminekļa trim zvaigznēm.

Piešķirto Triju Zvaigžņu ordeni Lidija Lasmane ir noraidījusi kā apbalvojumu, ko saņēmuši arī čekas ziņotāji. Viņas sapnis ir sabiedrības izlīdzināšanās ar pagātni un uz izpratni balstīta piedošana. To sniegtu atklāta saruna par pagātnes smagajām lietām: kādā veidā Kompartija uzlika sabiedrībai totalitarārās varas iemauktus, ar kādām metodēm kompartijas pārraudzītā Valsts drošības komiteja pievilka grožus un lika klapes uz acīm, kā darbojās VDK ziņotāju tīkls. Tas ir ļaunums vai kaitējums, ko daļa mūsu sabiedrības apzināti nodarīja vai tika piespiesti nodarīt citiem – saviem līdzcilvēkiem. VDK ziņojumi lauza dzīves, izpostīja sapņus. Dažkārt šajos ziņojumos kaitējuma nebija, bija vienīgi ziņotāja cilvēciska vēlme izdzīvot vai netraucēti turpināt savu karjeru. Tomēr pati ziņošanas būtība bija amorāla un pazemojoša.

Pagātnes pārvarēšana ir nepieciešams priekšnosacījums demokrātiskas Latvijas valsts attīstībai. Izvērtējot okupācijas perioda pagātni, nonāksim arī pie dziļākas sabiedrības saliedētības. Tomēr pagātnes pārvarēšana nav iespējama bez zinātniskas izvērtēšanas. Valstij, atbalstot LPSR VDK zinātniskās izpētes komisijas un citu līdzīga mērķa institūciju darbību, jāsekmē totalitārās sistēmas izpēte un izvērtēšana. Beidzot arī jāizdiskutē jautājums par kolaborāciju, par sabiedrības sadarbošanos ar okupācijas varu un pielāgošanos tai. Mums pašiem atklāti jāsāk runāt arī par latviešu iesaisti kolaborācijā. Tas ļautu saprast politiskos un sociālos procesus mūsdienu Latvijā.

Izgaismojot okupācijas laika sistēmas necilvēcīgo dabu un to izprotot, ir iespējams ētiskas dabas izlīgums sabiedrības starpā. Tā ir piedošana cits citam, par ko runājusi un sapņojusi Lidija Lasmane. Bet lai kaut ko piedotu, piedošana jālūdz un tā ir jāsaņem. Piedošana kādam ir jādod.

Augstu vērtēju to cilvēku drosmi, kuri atklāti ir stāstījuši par sadarbību ar VDK, viņu sirdsapziņas balss nav klusējusi.

Bet vēl šodien neatbildēts paliek jautājums: vai patiesi visu un bez ierunām varēs piedot?

Līdz ar pagātnes pārvarēšanu mēs piepildītu vienu no jubilāres sapņiem. Pagātnes pārvarēšanai jākļūst par mērķi, kuru sasniedzam līdz Latvijas valsts simtgadei. Otrajā Latvijas valstiskuma simtgadē mēs ieietu bez smagās un apkaunojošās pagātnes nastas, kā brīvi un spēcīgāki ļaudis. Lidija būtu gandarīta dzīvot kopā ar mums šādā sabiedrībā.

Ir pieņemts jubilāram kaut ko novēlēt. Bet, kad skaties saulē, ir grūti vēlēties, lai tā spīdētu vēl spožāk. Drīzāk gribu novēlēt mums visiem būt Lidijas gara spēka un sirds starojuma cienīgiem.

Līdzīga ziņa:

Ināra Mūrniece: Lustrācijas procesa ieviešana Latvijā nav nokavēta