Vēstules fragments: Es biju uzaicināta uz draudzes „….” konferenci. Dievkalpojums notika krievu valodā. Krievu valodu saprotu slikti, tāpēc daudz ko nesapratu. Dievkalpojuma beigās aicināja uz grēku nožēlu. Mani izveda priekšā un mācītājs kaut ko runāja man priekšā, bet man vajadzēja atkārtot. Es jutos neērti. Acu priekšā redzēju vagonus, kuros dzen latviešus un no aizmugures dusmīgi vīri kaut ko kliedz svešā mēlē [krievu valodā.] Pēc dievkalpojuma es sapratu, ka šajā iestādē vairs kāju nesperšu.

Atbilde: Lasot vēstuli radās doma šāda veida jautājumu apskatīt plašākā nozīmē, jo tā jau ir iesākta pagājušā mēnesī. „Komunisma un homoseksuālisma lāsta graušana”

Ieskatoties kādu ceļu ir mērojis un joprojām iepēdo Latviju komunisma gars, jo okupācijas sekas vēl ar vien nav likvidētas. Un kādas krievvalodīgo draudzes locekļa komunisma propaganda Bībeles ietvarā tiek sūtīta latviešu draudzēm. (Vēstījums latviešu tautai.)

Vispirms par būtisko. Kas ar Jums notika tad, kad izgājāt draudzes priekšā? To ko mācītājs Jums teica un Jūs atkārtojāt bija „grēku nožēlas lūgšana” ar tās tekstu Jūs varat iepazīties šeit. Laimīga sagadīšanās.

Jūsu radušās asociācijas lūgšanas laikā ir saprotamas, latviešu tautas sāpes var pēkšņi parādīties un dot par sevi zināt brīžiem tad, kad vismazāk par to gaidīts. Tas bija psiholoģisks moments. Skaļā lūgšana krievu valodā uzplēsa Jūsu brūces. Tas ko Jūs izjutāt ir pazemojums, ar kuru ikdienu latviešu tauta saskaras Latvijā. Diemžēl Jūs to ieraudzījāt arī draudzē, krievisks klimats, kas valda draudzē Jūs tikai lieki uzbudināja. Tas izsita no līdzsvara un neļāva saņemt Pestīšanu pilnā mērā. Acīm redzot, Jums tā arī neizdevās nodibināt kontaktu pa tiešo ar Dievu, jo traucējošais faktors to neļāva. Taču bez psiholoģiskā momenta ir arī garīgais aspekts. Notika patiesi spraigs karš garīgā pasaulē par Jūsu dvēseli. Garu pasaule sastāv no ļaunajiem gariem-dēmoniem un labajiem gariem- Dieva eņģeļiem. Dēmonisks gars spēja Jūs ietekmēt izmantojot mācītāja valsts valodas nezināšanu. Tā ir milzīga problēma Latvijā, kuras dēļ tiek nesta sķelšanās sabiedrībā, nevis vienotība. Tas ir komunistiskais gars mūsdienās izpaužoties un apvienojoties arī ar kosmopolītisko garu, kas spraucās iekšā pa visām pieejamām spraugām, sevišķi, ja ir tik plaši atvērtas durvis ar nosaukumu -valsts valodas nezināšana. Tomēr Jūsu ierašanās draudzē nebija nejaušība. Iespējams arī ceļš uz īsto draudzi arī varētu būt šāds. Lūdzu, neiekrītiet izmisumā, jo nekas labāk latvieša dzīvē nevar būt, ja viņa rētas dziedē Dievs, Jēzus Kristus un Svētais Gars. Tieši tāpēc Jums ir nepieciešama draudze, kurā Jums palīdzēs nodibināt kontaktu ar Dievu iepazīt atziņas no Bībeles. Latvijā ir arī daudz latviešu draudzes. Ar to sarakstu varat iepazīties interesējoties mūsu redakcijā: [email protected].

Atklātais Komunisms baznīcās PSRS Latvijā

Baznīcas graušana no ārpuses:

Mag.iur. Ringolds Balodis, Latvijas Reliģijas lietu konsultatīvās padomes loceklis,
Tieslietu ministrijas Sabiedrisko un reliģisko lietu departamenta direktors, — “Latvijas Vēstnesim” raksta: „Ja savā laikā Baznīca bija valsts politiskās sistēmas neatņemama sastāvdaļa un reprezentatīvs iestādījums, tad PSRS, kad valsts pilnīgi noteica visus sabiedriskās dzīves aspektus, to skaitā arī garīgo dzīvi, Baznīca tika uzskatīta par anahronisku subkultūras paveidu. Komunistu ideoloģijā vienmēr nemainīgs bija tas PSKP ideoloģijas virziens, kurš bija tendēts uzateismu jeb reliģijas noliegšanu.

Jau Krievijas komunistiskās (boļševiku) partijas KK(b)P VIII kongresā pieņemtajā otrajā partijas programmā tika izvirzīts uzdevums izveidot sociālistisku sabiedrību. Atsevišķā programmas sadaļā komunisti norādīja, ka partija neapmierināsies tikai ar jau apstiprināto lēmumu par Baznīcas nošķiršanu no valsts un skolas nošķiršanu no Baznīcas, bet centīsies atsvabināt darbaļaužu masas no reliģiskiem aizspriedumiem.

1940. gada 25. augustā pieņemtās LPSR konstitūcijas 96. pants deklarēja: “Lai nodrošinātu pilsoņiem apziņas brīvību, Baznīca Latvijas PSR ir atdalīta no valsts un skola — no Baznīcas. Brīvība piekopt reliģiskus kultus, kā arī pretreliģijas propagandas brīvība atzīta visiem pilsoņiem.”

Represijas iesākās pamazām. 1940. gada 30. jūlijā tika izdots atbilstošs rīkojums ar norādi: “Sākot ar 1940./41. mācību gadu, ticības mācība jāsvītro no visu skolu stundu plāniem. Ar šā gada 1. augustu jāpārtrauc algas izmaksa visiem skolotājiem par ticības mācības stundām.” Ar Ministru kabineta 1940. gada 4. augusta lēmumu likvidēja Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultāti. Tas bija sākums. Pēc divām nedēļām ar 13. augusta lēmumu komunisti slēdza visas privātās garīga rakstura mācību iestādes, to skaitā arī ģimnāzijas ar kristīgu noslieci. Teoloģijas fakultātes studentiem liedza turpināt izglītību citās fakultātēs un pasniedzējiem neļāva pasniegt teoloģiskos priekšmetus vai pasniegt citu priekšmetus citās fakultātēs. Teoloģijas fakultātes bibliotēka un muzejs pārgāja LU Centrālās bibliotēkas specfondos. No visām bibliotēkām tika izņemti reliģiska satura darbi un ievietoti specfondos. Turpmāk ne tikai grāmatām, bet pat Baznīcu dziesmu lapiņu iespiešanai vajadzēja valsts institūciju īpašu atļauju.

1940. gada 25. novembrī LPSR Tautas komisāru padome reorganizēja dzimtsarakstu aktu reģistrācijas kārtību. Baznīcai atņēma šo funkciju, nododot to pagastu pagaidu izpildu komitejām un Iekšlietu ministrijas dzimtsarakstu birojiem. Latvijas PSR Tautas komisāru padome 1941. gada martā ar TKP priekšsēdētāja Viļa Lāča parakstu pieņēma lēmumu Nr. 420-s: “Par kulta rakstura lūgšanu ēku uzskaiti un novērtēšanu Latvijas PSR teritorijā.” Lēmumu pildīja apriņķu un pilsētu izpildkomitejas, kurām līdz 1941. gada 1. maijam vajadzēja ņemt uzskaitē kā tautas mantu — kulta ēkas (respektīvi, visas baznīcas!)” Pilns teksts. 

Slēptā komunisma rusifikācijas ietvarā mūsdienu draudzēs Latvijā

Baznīcas graušana no iekšpuses:

Saprotamas, ka Brīvajā un Nacionālajā Latvijas valstī nav iespējams aizliegt reliģijas izplatīšanu. Jaunā laikmetā atklāti propagandēt Padomju Savienības komunistiskos uzskatus nevar, taču to var darīt slēptā veidā. Tautā saka: „Kamēr neesi pieķerts pie rokas, tikmēr var zagt.” Tomēr pastāv arī jautājums, cik lielā mērā ir vēlēšanās pieķert pie rokas. Piemēram, 9 maijā komunistiskās simbolikas izmantošana, Latvijas valsts gānīšana un apmelošana, kā arī vēsturisko faktu izkropļošana. Ja labi grib, taču ir veidi, kā šādas Latvijas goda zagšanu apturēt. Tas pats attiecams arī par nepilsoņu stāvokļa falsificēšanu Latvijas teritorijā. Taču Latvijā pastāv arī neaizskaramā tēma, kuras atklāšanai acīm redzot ir pienācis laiks. Kauss ir pilns.

Tiek palaists garām moments kā komunisma propaganda un kosmopolītiskais pasaules skatījums tiek ieviests Latvijas draudzēs. Krievvalodīgie mācītāji atzīst, ka viņus etniskais, vēsturiskais un valsts jautājums neinteresē, jo viņu galvenais uzdevums nest Pestīšanas vēsti par Kristu. Taču nocietināta sirds un aizspriedumi par valsts nācijas nozīmi, kas velkas līdzi kā sēru lente vēl aizvien no Latvijas okupācijas laikiem, neredz tālāk par to, ko vēlas redzēt. Sevišķi, ja ir tik laba atruna, kā sava bēda – nepilsoņa statuss un valsts valodas nezināšana. Kristīgā vidē parādījies teiciens: „Kāds mācītājs, tāda draudze.” Nepilsoņu manifestēšanās un nostiprināšanās Latvijas zemē zem karoga „Jēzus” taču iekšējo būtību nemainot, paliekot ar greizajiem uzskatiem padusē un nīstot latviešus, tādiem karoga simbols ir tikai aizsegs. Bībelē brīdināts: „Ne ikkatrs, kas uz Mani saka: Kungs! Kungs! – ieies Debesu valstībā.”(Mat 7:21)

„Maigā vara” Latvijā

„Maigās varas” uzskatāmi izpaužas pielietojot „informatīvā kara” ieročus. Informatīvajā karā „Maigā vara” izmanto diametrāli pretēja notikumu uztveri un diametrāli pretēju attieksmi pret notiekošo. Par to, ka „Maigā vara” atspoguļojas Latvijas teritorijā politiskā un sociālajā vidē nav noslēpums, taču komunisma rēgs ieklīst arī baznīcu sienās.

Valodas barjera traucē valsts mēroga procesa īstenošanā

Novērots, ka starp latviešiem un krievvalodīgajiem jautājums par „Homoseksuālisma propagandu Latvijā” diemžēl ir divas dažādas izpratnes. Pārsvarā latviešu auditorijai ir skaidrs parakstu vākšanas mērķis. Taču kaut arī cenšoties krievvalodīgajiem izskaidrot likuma grozījuma būtīb,u rodas pretēja un bieži vien neskaidra sapratne attiecībā par 78. Krimināllpanta papildināšanu, jo „iesprūst” terminos „nacionālais un etniskais”, un tālāk jau nespēj sekot vārdiem dziļākā izpratnē- „seksuālās minoritātes”. Secināts, ka viena no problēmām tā ir latviešu un krievu savstarpējās attiecības, kas balstās uz etniskiem un nacionāliem dabas jautājumiem, kas krasi „pārceltas” orientējoties uz „seksuālām minoritātēm”.

Krievvalodīgie nespēj no vienas fundamentālas problemātikas pārcelties uz tik mazsvarīgu, kā „seksuālās minoritātes”. Apjūk un nesaprot, kas no viņiem tiek gaidīts. Tādējādi rodas pārpratumi un jautājums: Par ko tiek vākti paraksti? Kaut gan nosaukuma formulējums ir skaidrs, kas ietverta domā, vai Tu esi PAR vai PRET homoseksuālisma propagandas legalizēšanu Latvijas krimināllikumos?

Otra problēma- valsts valodas nezināšana. Bieži vien krievvalodīgie nepārvaldot valsts valodu paši sevi iedzen „stūrī”, jo nez kāpēc šo jautājumu izprotot kā vēršanos pret -„nacionālo un etnisko” nevis pret „seksuālām minoritātēm”, tādējādi atturoties no parakstu sniegšanas tik svarīgā jautājumā. Šāda veida jautājumi rada arī neizpratni, no latviešu, proti, parakstu vācēju puses, par to, kā lielākā daļa krievvalodīgie saņēmuši pilsonību.

Valsts valodas likuma nepiemērošana draudzēs

Daudzās krievvalodīgajās draudzēs, kuras apmeklē arī latvieši nenotiek tiešais tulkojums valsts valodā.

Piemēram: Draudzē „X” Tās dibinātājs no ASV 2000jos. gados organizēja kursus draudzes kalpotājiem, lai visi draudzes kalpotāji spētu komunicēt latviešu valodā. Nedaudz vēlāk ārvalstu baznīcas dibinātājs pārcēlās uz Krieviju, lai tur celtu jaunu draudzi. Taču šodienas situācija Latvijas draudzē ir, ka daļa kalpotāju un draudzes locekļu vispār nesaprot latviešu valodu! Turklāt „X” draudzes dievkalpojumus un seminārus agrāk tulkoja latviski, jau vairākus gadus visi kopējie  pasākumi ir tikai krievu valodā! Tas tomēr liecina par attieksmi, kura kulminē! Ir runa par krievvalodīgo attieksmi. Jo šī attieksme kļūst aizvien uzstājīgāka un traucējošāka.

Protams, mērķis ir, lai krievvalodīgie sāktu saprast notikumus Latvijā, sāktu mainīt savu komunistisko vai kosmopolītisko attieksmi pret vietējiem likumiem un pamatnāciju.

Viena lieta ir pakļaušanās draudžu kārtībai, bet otra lieta – attieksme pret latviešiem un latviešu valodu, jo redzams, ka situācija Latvijā pasliktinās ar katru gadu.

Novērots, ka krievvalodīgo draudzes locekļi aizvien vairāk ignorē Latvijā noteikto valsts kārtību un likumdošanu, jo tā neietilpst tikai nodokļu maksāšanu.

Spilgts piemērs par Eiropas paku izdali, kas ir sociāls projekts, kuru iniciē Latvijas valsts. Eiropas paku izdales sapulces Vecmīlgrāvī un Ūnijas 99 notikušas tikai krievu valodā. Starp citu, Latvijā sociālo palīdzību saņem galvenokārt nepilsoņi, pat Krievijas pilsoņi ar Krievijas pasēm!

Tikko kāda draudze nosvinēja 20 gadu jubileju, tās bukleti, kas tika popularizēti ārpus draudzes bija sastādītas divās valodās: latviešu un krievu. Tas arī ir spilgts piemērs divvalodības propagandēšanai Latvijas teritorijā pēc 23 gadiem, kad valsts valoda būtu jāzina ne tikai sarunas līmenī. Zīmīgi, ka draudzes dzimšanas dienā ieradās Rīgas Domes deputāts Jānis Šmits, kurš apsveica draudzi un mācītāju … Deputāts mācītājam uzdāvināja pildspalvu un piekodināja sākt rakstīt latviešu valodā. Ja par to jau tiek runāts no valdības puses, acīm redzot problēma ir tik ļoti samilzusi un brīdinājumi, kas skanējuši arī draudzes iekšienē starp latviešu un krievu draudzes locekļiem nav ņemti vērā, tādā gadījumā sakāpinātā sāpe pēdējo gadu laikā, jau iziet ārpus draudzes sienām. Lai kā arī propagandētu divvalodību Latvijas krievvalodīgās draudzēs, tomēr nevis latviešiem jāpielāgojas cittautiešiem Latvijas teritorijā, bet otrādi: cittautiešiem jāpielāgojas latviešiem.

Galvenais ir Jēzus jeb „Glavnoje Isus”

„Glavnoje Isus” ir izveidojies krievvalodīgo kristīgā vidē kā piedēklis, lai ar to aizstātu tēmu par starpetnisko un stapkultūru attiecībām Latvijas vidē un nediskutētu par to, bet paliktu savā noraidošā attieksmē pret latviešiem.

Kaut arī svarīgi saprast, ka patiešām galvenais ir Jēzus, taču vai no tā izriet, ka draudzēm Latvijā nav nekā kopēja ar Latvijas valsti? Vai draudzes tiešām ir tik neatkarīgas no valsts, ka var darīt tā kā uzskata par pareizu, kaut tas ir pretrunā ar valsts pamatnostādnēm, principiem un likumdošanu? Nevajadzētu aizmirst, ka draudze neatrodas bezsvara stāvoklī, lidojot starp zemi un debesīm. Gluži kā garam ir miesa, tā arī Bībeles mācība notiek draudzē. Daudzas draudzes kaut arī atrodas uz privatizētas zemes, taču atrodas uz Latvijas zemes, Latvijas teritorijā, kurai pieder suverēnā vara un tās galvenā sastāvdaļa ir valsts nācija-latvieši un valsts valoda.

Mācītājs Guntis Kalme saka : „Svēto Rakstu patiesības attiecas ne tikai uz specifiski reliģiskiem jautājumiem vien. To lietojums ir arī vispārcilvēcisks. Šeit apustulis runā par kopības neiespējamību starp principiāli, kvalitatīvi un būtiski atšķirīgām lietām – patiesā Dieva pielūgsmi un elkdievību. Pārnesot šo domu uz laicīgo pasauli, tas nozīmē – ir principiāli atšķirīgas lietas, starp kurām nevar un nedrīkst būt kompromisu, kuras nevar sajaukt, pielīdzināt vienu otrai.”

Maskēšanās ar terminu pielietošanu „Galvenais ir Jēzus” nerisinot problēmu un neizskaužot komunisma garu saknē, kura tik dziļi ir iesakņojusies cilvēku prātos ir faktiski noziedzīga rīcība un elka (gara) pielūgšana. Gluži kā teicieni, ka „Dievam nav vajadzīga nacionalitāte vai, ka Dievam nav vajadzīga valoda” ir demagoģija.

Mācītājs Guntis Kalme zīmīgi teicis: „Demagoģija nav nevainīga lieta, tā nav neprasme argumentēt, kā varētu šķist. Tā ir nicinoša, augstprātīga, noraidoša attieksme pret uzrunājamo, aizrunājot, pārrunājot viņu ar populistisku argumentāciju vai puspatiesībām. Un puspatiesība, kā zināms, ir daudz ļaunāka par meliem, jo rāda acīm tikai vienu – patīkamo pusi.„

Dievam nacionālā piederība nav svarīga?

Daži krievvalodīgie mācītāji Latvijā saka: „Dievam nav svarīga nacionalitāte”; „Dievam nav svarīga valoda.” Tādas demagoģiskas puspatiesības izplatīšana ir apzināta mērķtiecīga sevis attaisnošana par to, ka cittautieši-kristieši Latvijā nelieto valsts valodu. Ar šādiem izteikumiem, tiek pazemota un mazināta arī ebreju izredzētība vadoties no nacionālās piederības. Maskēšanās nolūkā tiek labprāt pieminēti dažādi it kā kristīgu vārdu kopums, lai apkauninātu latviešu- kristiešu nacionālās un patriotiskās goda jūtas, nerisinot būtību saknē.

Vai tiešām Dievam nacionālā piederība nav svarīga? Ieskatīsimies vērīgāk faktos. Kā jau mēs zinām, Jēzus ieņemšana mātes Marijas miesās bija pārdabiska, taču, ja reiz Dievam nav nepieciešama nacionālā piederība, tad kāpēc Jēzus piedzima tieši Dieva jau iepriekš izredzētajā tautā? Kāpēc Jēzus nepiedzima arī pārdabiskā veidā, piemēram, lidojot no dievišķās atmosfēras taisni Marijas rokās? Tad taču nevajadzētu Jēzu uzskatīt par ebreju, bet gan ,piemēram, kosmopolītu labākajā gadījumā.

Ja Dievam nacionālā piederība nav svarīga, tad kāpēc Bībelē tik daudzās rakstu vietās tiek minēts: Jēzus, ebrejs, Izraēla tauta, izredzētie?

No tā izriet, ka Jēzus piedzima konkrētā valstī, konkrētā nācijā un pēc nacionalitātes bija ebrejs. Dievs sev izvēlējās, nevis kādu kosmopolitsiskas cilvēku daļas grupas kopumu sev par izredzētu tautu, bet gluži otrādi akcentējot nacionālo piederību.

Mūsdienu Latvijā valsts valodas nepratēji varētu arī teikt: „Mums Jēzus ebrejs nav vajadzīgs, dod mums jaunu Jēzu kosmopolītu.”

Nevērīga, nolaidīga attieksme bija sastopama arī vēstules pret krimināllikuma 78. panta sūtīšanas laikā, jo daudzas krievvalodīgās draudzēs vēstule kā izrādās nav lasīta, jo tā sastādīta valsts valodā. Tāpēc klaji ignorēta.

Runājot ar draudzes „XI” krievvalodīgo mācītāju bija jābrīnās, jo mācītājs stāstīja, ka viņa māte ir latviete, bet sarunas laikā bija skaidrs, ka pilnīgi nemaz nerunā un nesaprot latviski. Kad mācītājs bija mudināts uz to, lai ietu valsts valodas kursos, viņš nosmīnēja. Turklāt atbilde bija vēl dīvaināka, citējot Bībeles rakstvietu par to, ka stiprajiem ir jāpanes vārgos. Taču dažkārt izrādās, ka arī mācītājiem ir jāatgādina, lai nemanipulē ar Bībeles tekstiem sev par labu, jo rakstvieta vēstī par bāreņiem un atraitnēm, nevis par to, ka jāaizsargā 23 gadus pēc kārtas sliņķus -valsts valodas nepratējus. Taču, kad radās vēlēšanās vairāk padiskutēt par šāda veida jautājumu, tad mācītājs teica, ka viņam jāsteidzas prom.

Klaja valsts valodas noraidīšana notika arī LKR radiopārraides laikā. Pieprasot vēstules tulkojumu un apkaunojot vēstules autoru par valsts valodas lietošanu radiopārraidē: „Omega time”.

Galvenajai parakstu vākšanas iniciatorei bija it kā jākaunas kādā draudzē par to, ka atļaujas vākt parakstus, jo tādējādi nostājoties pret valsts varu. (Rom. 13:1) Taču vai draudzes locekļiem it nemaz nav jākaunas, ka paši pārkāpj valsts likumu un nostājas pret valsts varu, proti, ignorējot Satversmes 3.pantu, kas nosaka: „Latvijas Republikā valsts valoda ir latviešu valoda.” (Par šo tēmu vairāk “Vai paklausīt valsts varai?”)

Nesen kādas krievvalodīgās draudzes mācītājs lepojās, ka draudzi apmeklējot 30% latviešu. Taču atrodoties dievkalpojumā, secināts, ka dievkalpojums netiek tulkots latviešu valodā, tātad tiek ne tikai diskriminēti 30% latviešu, bet atklāti pārkāpts valsts valodas likums. Vai tāds ir sasniegums par ko būtu jālepojas? Par mākslīgu rusifikāciju un latviešu asimilāciju draudzēs?

Uz savas ādas bija izjusts arī šāds piemērs. Ienākot sen nebijušā krievvalodīgā draudzē, draudzes pārstāve laipni sasveicinājās krieviski, bet tad, kad tika atbildēts valsts valodā un izteikts aicinājums lietot valsts valodu, tad laipnība draudzes pārstāvī pēkšņi izzuda un ieskārtušiem vaigiem iekvēloties dusmās, kaut ko nopurpināja zem deguna. Sarunā ar draudzes locekļiem latviski, pretī tika saņemta noraidoša un ignorējoša attieksme. Kā tad ir ar to brāļu un māsu savstarpējo mīlestību un latviešu tautai labās vēsts nešanu?

Problēmas sakne:

Holokaustu pārdzīvojušie un viņu pēcnācēji nebūt nav gatavi aizmirst, kas notika. Citādi līdzīgi noziegumi var turpināties tālāk – atkārtoties tuvākā vai tālākā nākotnē bez aizspriedumiem, taču vai ar latviešu tautu it kā miera laikos Latvijas okupācijas laikā nebija līdzīgi, kad 30% Latvijas iedzīvotāju bija izvesti un nežēlīgi izkauti nomainot ar krievvalodīgajiem iebraucējiem. Vai arī par to nevajadzētu atgādināt tai cittautiešu daļai, kura ieradās Latvijā okupācijas un pēc okupācijas laika periodā? Pretējā gadījumā izriet, ka upuriem-latviešu tautai nepārtraukti jājūtas neērti par to, ka joprojām atļaujas dzīvot savā zemē un lietot savu dzimto valodu.

Spilgts piemērs ko miera laikos paspēja izdarīt vienas dienas laikā. 1949. gada 25. martā izsūtīja 42 000 cilvēku un vairāk nekā puse no viņiem bija bērni.

Acīm redzot krievvalodīgie kristieši domā, ka savu labklājību un Dievišķu svētību un veselību iespējams iegūt uz valsts nācijas upuru kauliem. Bet dažkārt jūtas izbrīnīti, ka divdesmit gadu garumā nekas būtisks viņu privātajās dzīvēs nav izmainījies.

Varbūt pienācis laiks pārvērtēt kas altāra priekšā tiek nests par upuri un kādi elki glabājas sirds kambaros.

Varbūt pienācis laiks saprast, ka nepārtrauktie pazemojumi spekulējot ar Bībeliskiem terminiem ir noziedzība un valsts nācijas pazemojoša.

Retorisks jautājums:

Vai Latvijas valsts svarīgajos jautājumiem var droši paļauties uz krievvalodīgajām draudzēm, kuras 23 gadu laikā nav uzskatījušas par vajadzību cienīt valsts nāciju un lietot valsts valodu? Un vai tiešām mūs visus vieno „Galvenais ir Jēzus” jeb „Glavnoje Isus”?

Risinājums:

Bībelē teikts: „Cieni savus vecākus, tad Tev labi klāsies.” Ja šo Bībeles pantu izvērstu plašāk, tad jāsecina, ka tas varētu attiekties arī uz valstsnāciju Latvijā. „Cieni latviešus, lieto valsts valodu un tad tev labi klāsies.” Secinot, ka nevar gaidīt pilnā mēra svētības un Svētā Gara izliešanos, kā arī Atmodu Latvijas krievvalodīgajās draudzēs, ja nepilda elementārus, pašsaprotamus norādījumus, nenožēlo grēkus attiecībā pret latviešiem un neatsakās no iekarotāja un uzvarētāja sindroma, kā arī no komunistiskās virskundzības Latvijā.

Tas pats arī attiecams uz latviešiem, nevar gaidīt pilnā mēra svētības un Svētā Gara izliešanos, kā arī Atmodu Latvijas latviešu draudzēs, kamēr neatsakās no verdziskā sindroma apzinoties, ka „Jo jūs neesat saņēmuši verdzības garu, lai atkal kristu bailēs, bet jūs esat saņēmuši dievbērnības Garu, kas mums liek saukt: Aba, Tēvs! ” (8:15), attiekties no pārliekās piekāpības un pazemošanos, kas atšķiras no pazemības un lūgt Dievu, lai Viņš svētī ar saimnieka saprašanu.

Bībelē mēs lasām, ka pirmā vietā ir ebreji, tikai pēc tam pārējie. Latvijā vispirms ir pamatnācija latvieši un tikai tad krievvalodīgie. Tāpēc cenšoties saņemt atklāsmi par uzstādītām prioritātēm, var droši teikt, ka Atmoda var nākt drīz.